Pilnīgi iespējams, ka Mauzolejs nav nekas cits, kā psihotronais ierocis, masu apziņas apspiešanas ierocis. Taču kā zikurāts «strādā»? Kādas ir tā iedarbības sekas? Mēģināsim iedomāties, kādi principi ir likti tā darbības pamatā.

Konstruktīvi ēka ir izveidota uz dzelzsbetona karkasa bāzes ar ķieģeļu sienu aizpildījumu, kas apdarinātas ar pulētu akmeni. Mauzoleja garums pa fasādi — 24 metri, augstums — 12 metri. Augšējais portiks nobīdīts uz Kremļa sienas pusi. Mauzoleja piramīda sastāv no pieciem dažāda augstuma līmeņiem.

Kapeņu pazemes daļa nolaižas Sarkanajā laukumā 6-stāvu mājas dziļumā. Zem kapeņu tribīnes ir iekārtota boļševiku vadoņu sapulču un atpūtas zāle. Te iekārtota arī bufete ar uzkodām un labu vīnu, biljarda zāle un apsardzes telpa.

Lai funkcionētu laboratorija un varētu manipulēt ar līķi, paredzēts kravas lifts, pa kuru mūmiju nolaiž uz vajadzīgo stāvu, lai veiktu reglamentā paredzētos, profilaktiskos un kosmētiskos darbus, pēc tam atgriežot to paredzētajā vietā.

Kopējais būves augstums ir 36 m, no tiem — 12 m ir pats mauzolejs, bet 24 m — laboratorijas korpusa augstums. Šķautņu slīpums 45 grādi, ribu slīpums 35 grādi, pamata pēda — taisnstūris ar izmēriem 72x72 metri. Pamatu aprēķinātā diagonāle — 102 m.

Ja mauzoleju izceltu no zemes un noliktu uz virsmas, tad tā kopējais augstums sasniegtu 10-stāvu mājas augstumu.

Apmeklētāji iekļūst Mauzolejā caur galveno ieeju un nokāpj pa trīs metrus platām kreisās puses kāpnēm uz sēru zāli. Zāle veidota kā kubs (10 m garām malām) ar pakāpienveidīgiem griestiem. Apmeklētāji apiet apkārt sarkofāgam no trīs pusēm zemu podiju un atstāj sēru zāli, kāpjot pa labās puses kāpnēm un iziet no mauzoleja pa durvīm labās puses sienā.

Mauzoleja iekšējā uzbūve.

Atzīmēsim, ka Mauzoleja griesti arī pakāpienveida, tāpat kā ārējā piramīda. Tas ir kontūrs kontūrā, kas strādā pēc pastiprinoša transformatora tipa. Mūsdienu aparatūra rāda, ka iekšējie leņķi ievelk informācijas enerģiju no ārējās telpas, bet ārējie to izstaro. Tas ir, kapeņu griesti enerģiju uzsūc, bet pati virsējā būve — izstaro (tur ir vairāki desmiti īsi ārējie leņķi — ribas).

Šādas ierīces darbam ir vajadzīga enerģija. To ņem vai nu no zemes, kur krustojas Hartmaņa tīkla līnijas, vai arī no ārējiem avotiem — cilvēkiem. Mauzolejs ir novietots Sarkanajā laukumā, kas burtiski ir pārpildīts ar seniem spēkiem un milzīgās ļaužu masas, kas apmeklē Mauzoleju, kā arī demonstrācijas nodrošina kolosālu enerģijas plūsmu. No 1924. līdz 1989. gadam Mauzoleju ir apmeklējuši 100 miljoni cilvēku, neskaitot parāžu un demonstrāciju dalībniekus, no visas PSRS. Šo enerģiju modulē Mauzoleja mūmija, bet izstaro uz augšu spraugas.

Dabiski, ka zikurāts nepārraida radioviļņus kā antena. Taču fiziķi ir pierādījuši, ka radioviļņiem un viļņiem šķidrumā ir daudz kas kopējs, tāpēc ka pamats abiem ir viens — vilnis. Tāpēc visu viļņu iekārtu princips ir vienāds, vai tie ir skaņas viļņi, vai kaut kāda nesaprotama izstarojuma viļņi, kurus šodien ērtības labad sauc par energoinformācijas viļņiem.

Pētot karti no pavadoņiem, var ieraudzīt elektrisko rezonatoru kontaktu kontūru aprises. Mauzolejam no abām pusēm atrodas divas parastā dipola līnijas-vibratori.

Var izspriest, ka šie vibratori apstaro trīsstūrveidā ēku, kas ar virsotni vērsta tiešu uz austrumiem. Nav grūti pamanīt, ka labā pusē no Mauzoleja atrodas VUM (valsts universālveikals — krieviski «gums»), kurā vienmēr daudz cilvēku. Ja uzmanīgi aplūkojam «gumu», nav grūti pamanīt, ka tas atgādina 3-elementu viļņu kanālu, kur pati tālākā no Mauzoleja rinda ir reflektors, vidējā — vibrators, bet pati tuvākā — direktors, kas sūta enerģiju uz mauzoleju. Pati tālākā rinda nekādi nav saistīta ar pirmajām divām.

Tātad, «gums» ir enerģijas avots, bet Mauzolejs — modulators, bet trīsstāvu ēka — izstarojošā antena ar virziena diagrammu uz visu valsti.

Taču dīvainības ar to vien nebeidzas. Mauzolejā ir vēl arī «cits stūris». Īstenībā tas nav pat stūris, bet pat trīs stūri: divi iekšējie, kas iesūc enerģiju kā trauks, bet trešais — ārējais. Tas dala ierāvumu uz pusēm, izbīdoties uz āru kā dzelksnis. Tāds stūris ir labi redzams arī Sātana Troņa plānā.

Mauzoleja nošķeltais stūris.

Tā ir vairāk nekā oriģināla arhitektoniska detaļa, turklāt, detaļa — absolūti nesimetriska — tas ir viens tāds trīskāršs stūris. Un tas ir vērsts pret uz mauzoleju maršējošam ļaužu pūlim. Tādus savādus trīskāršos stūrus šodien sauc par psihotronajiem ieročiem.

Princips ir vienkāršs: iekšējais stūris (piemēram, istabas stūris) iesūc kādu hipotētisku informatīvu enerģiju, ārējais stūris (piemēram galda stūris) — izstaro. Par kādu enerģiju ir runa — to mēs pateikt nevaram. Neviens nevar, fizikas mērinstrumenti to pagaidām reģistrēt nespēj.

Taču organiskie audi pret tādu enerģiju ir vairāk nekā jūtīgi, turklāt, ne tikai organiskie. Visiem ir pazīstams kā vecā pasaule paņēmiens, nolikt kaktā bērnu, kas ir pārāk aktīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka kakts paņem enerģijas pārpalikumu, ja tajā pastāv kādu laiku.

Pazīstams ir arī piramīdas efekts — nepūstoša, mumificējoša gaļa, asmeņi, kas uzasinās paši... Bet piramīdas jau ir tie paši stūri. Tos pašus stūrus izmanto arī psihotropās iekārtās, tikai tur ir vēl arī operators — cilvēks, kas vada procesu un vairākas reizes pastiprina ierīces jaudu.

Mēs nezinām, kā tieši darbojas šis mehānisms. Iespējams, to nezināja arī haldejieši-boļševiki. Taču viņi bija praktiķi un varēja vienkārši izmantot slepenās zināšanas, tāpat kā var izmantot radio un televīziju, nezinot procesa fiziku.

Starp citu, jautājums: kurā vietā militāro parāžu laikā stāvēja biedrs Staļins? Pareizi, viņš stāvēja tieši virs tā paša stūra ar dzelksni, sveicinot pilsoņu pūļus, kas devās garām zikurātam. Viņš bija operators. Process, acīmredzot bija tik svarīgs, ka augšas bija iecerējušas ne tikai nojaukt Vasīlija Svētlaimīgā katedrāli, bet arī visas ēkas kilometra rādiusā, lai laukums spētu ietilpināt miljons maršējošu cilvēku. Priekš kam?

Laikā no 1941. līdz 1946. gadam Mauzolejs bija tukšs. Ķermeni no galvaspilsētas aizveda uz Tjumeņu jau kara sākumā un Mauzoleja priekšā 1941. gada 7. novembrī maršējošais karaspēks pirms kaujām par Maskavu gāja garām tukšam zikurātam.

Ļeņina tur nebija! Mauzolejā tā nebija līdz pat 1948. gadam [tā oriģinālā, kas nesakrīt ar rakstīto iepriekšējā rindkopā, laikam kāda drukas kļūda, tikai nezinu, kurš gadskaitlis pareizais — t.p.], kas ir vairāk nekā dīvaini: vāciešus no Maskavas atsita jau 1942. gadā, bet ķermeni atgrieza tikai pēc kara.

Iespējams Staļins un citi haldeji, izsakoties figurāli, «izņēma serdi no reaktora». Tas ir, aizvācot terafimu, viņi apturēja Mašīnas darbu. Šajos gados krievu griba un solidaritāte bija ļoti vajadzīga. Tiklīdz karš beidzās, «reaktoru» atkal iedarbināja, atgriežot terafimu un tauta-uzvarētāja atkal sagura un nodzisa. Šādas pārmaiņas toreiz ļoti pārsteidza daudzus tā laika cilvēkus, tas ir redzams daudzos memuāros un mākslas darbos.

Cilvēkiem, kas zina, kas ir maģija, lieliski redzams Sarkanā laukuma būves okultā, mistiskā jēga. Mietpilsoņi, protams, netic šādai valsts mēroga mistikai. Taču ne tik sen elektrība un televīzija arī varēja likties kā maģija, taču tagad tā ir realitāte. Par realitāti ir kļuvuši arī daudzi momenti, kas saistīti ar zikurātu Sarkanajā laukumā: pēdējie notikumi skaidri parāda, kā tas darbojās praksē.

   Кровавая Площадь. На ней Зиггурат.

   Свершилось. Я близко. Ну что же, я рад.

   Спускаюсь в зловонную, страшную пасть.

   На скользких ступенях легко и упасть.

   Здесь смрадное сердце старинного зла,

   Тела что и души сжирает дотла.

   Гнездо свое свил здесь столетнее зверь.

   Для бесов на Русь тут распахнута дверь.

   Nikolaja Fjodorova dzejolis.

[Mēģināšu iztulkot (kas var labāk, lūdzu):

«Asiņu laukums. Zikurāts uz tā.

Tas noticis. Esmu jau tuvu. Nu ko, esmu priecīgs.

Es nokāpju smirdīgā, baismīgā rīklē.

Uz sldenām kāpnēm tik viegli ir krist.

Te senatnā ļaunuma tvanošā sirds

Un ķermenis - dvēseļu rijējs līdz galam.

Ligzdu te vijis ir simtgadīgs zvērs,

Priekš jodiem uz Krieviju atvērtās durvis. - t.p..]

Kāpēc Mauzolejs nolietojas?

Tagad izskatīsim interesantu jautājumu — mauzoleja nolietošanos. Kas ir nolietošanās, to rāda analoģija ar dzinēju: ja dzinējs strādā — tas nolietojas, tam ir vajadzīgas jaunas rezerves daļas, ja dzinējs stāv — tas var stāvēt mūžīgi un nekas ar to nenotiks.

Mauzolejā kustīgu daļu nav, tas ir skaidrs, taču ir nekustīgas ierīces, kas nolietojas: baterijas, akumulatori, ieroču stobri, paklāji un celiņu segums, daži iekšējie orgāni (piemēram, sirds kustās, aknas — nē, taču tik un tā nolietojas). Tas ir, viss, kas strādā, agri vai vēlu izstrādā savu resursu un ir jāremontē.

Palasīsim, ko raksta Mauzoleja arhitekts Ščuseva kungs 1940. gada 21. janvāra avīzē «Stroiteļnaja gazeta» #11:

«Šis ir trešais Mauzoleja variants, ko bija nolemts uzcelt no sarkana, pelēka un melna labradora ar augšējām flīzēm no Karēlijas sarkanā porfīra, kas uzstādītas uz dažādu šķirņu granīta kolonnām. Mauzoleja karkass ir veidots no dzelzsbetona ar ķieģeļu aizpildījumu un apšūts ar dabiskā granīta šķirnēm. Lai nepieļautu Mauzoleja satricinājumu, kad uz Sarkanā laukuma notiek parādes ar smagu tanku piedalīšanos, būvbedre, kurā tika uzstādīta pamatu dzelzsbetona plātne un mauzoleja dzelzsbetona karkass ir apbērta ar tīru smilti.

Tādā veidā mauzoleja ēka ir norobežota no grunts svārstībām... Mauzolejs ir būvēts, lai stāvētu daudzus gadsimtus...»

Tomēr, kaut arī būvēts, lai stāvētu daudzus gadsimtus, ja 1944. gadā Mauzolejā bija jāveic kapitālu remontu. Pagāja vēl 30 gadi un kādam kļuva skaidrs, ka to ir jāremontē atkal — 1974. tika nolemts veikt kapeņu liela mēroga rekonstrukciju. Viens tikai nav saprotams: ko nozīmē «kļuva skaidrs»? Mauzolejs ir taisīts no dzelzsbetona. Tas ir dzelzs, ko no atmosfēras nosedz betons — akmens. Ko remontēt, kā tas varēja nolietoties? Taču, nē — kāds zināja, ka bojājas, vajadzīgs remonts.

Pievērsīsimies viena no rekonstrukcijas vadītāja Josifa Rodosa atmiņām: «Mauzoleja rekonstrukcijas projekts paredzēja pilnīgu apšuvuma noņemšanu, apmēram 30% granīta bloku nomaiņu, ēkas konstrukciju pastiprināšanu, pilnīgu siltinājuma un izolācijas nomaiņu uz mūsdienu materiāliem, kā arī īpašas čaulas izveidošanu no svina.

Visiem darbiem izdalīja vairāk nekā 10 milj. Rubļu un atvēlēja 165 dienas... Noņemot Mauzoleja granīta apšuvumu, mēs bijām pārsteigti no tā, ko ieraudzījām: karkasa metāls bija sarūsējis, ķieģeļu un betona sienas — vietām iebrukušas, bet siltumizolācija pārvērtusies slapjos dubļos, ko nācās izsmelt. Attīrītās konstrukcijas tika pastiprinātas, pārklātas ar jaunu hidroizolāciju un siltumizolāciju. Virs visas ēkas tikai veidota dzelzsbetona aptvere-čaula, ko pilnībā pārklāja ar cinka bruņām... Bez tam, īstenībā nācās nomainīt 12 tūkstošus apšuvuma bloku».

Sapuva tas, kam pūt nevajadzēja principā — stikla vatei un metālam. Un galvenais, kurš bija tas, kas zināja par procesiem, kas notiek zikurāta iekšienē un laikus deva komandu remontēt. Kāds taču zināja, ka zikurāts ir nevis padomju arhitektūras brīnums, bet aparāts, ļoti sarežģīts aparāts. Un visdrīzāk tāds ir ne viens vien...

Dīvainas zināšanas, dīvaini pasūtītāji, dīvaina vieta būvei, dīvaini un šausmīgi notikumi valstī pēc celtniecības pabeigšanas — bads un ne viens, karš un ne viens. GULAG — vesels vietu tīkls, kur miljoniem cilvēku tika mocīti, it kā izsūcot no viņiem dzīvības enerģiju. Un šīs enerģijas akumulators, kas, pēc visa spriežot tieši arī bija Sarkanā laukuma zikurāts.

Kas tad tā ir par enerģiju un kāpēc tā ir vajadzīga? Visdrīzāk, lai iegūtu varu pār visu pasauli un pārvērstu to kolosālā koncentrācijas nometnē, kas radītu tumšās enerģijas straumes. Pēc Marksa komunisms tā arī izskatās, kā vispārēja koncentrācijas nometne: nekāda privātīpašuma, viss kopējs, cilvēki nevar, ne brīvi darboties, ne brīvi domāt.

Mistika? Iespējams. Taču fakts paliek fakts, ka Krievijas centrā atrodas zikurāts, precīza kopija diviem seniem tempļiem, kuros noritēja asiņaini rituāli, bet šīs būves iekšienē, stikla zārkā guļ mūmija, ko veidojuši bezdievji un, kas simbolizē komunisma mistisko kultu.

Dīvaini, ka pareizticīgās Krievijas pilsoņi līdz šim tik rūpīgi glabā sātanisma simbolus. Kāpēc tauta klusē? Vai ne tāpēc, ka nekromantu sektas vara nekur nav palikusi, tikai noslēpusies uz laiku, lai vēlreiz mēģinātu gūt revanšu?

Mana viskvēlākā vēlēšanās ir atriebties tam, kas valda debesīs. (Kārlis Marks.)

Kas atkal ir iedarbinājis zikurātu?

Tādā veidā varam secināt, ka Krievijas varas slepenie mehānismi, ko izmanto pašreizējie varasvīri, ir balstīti uz vistīrāko nekromantiju. Viņi pilnībā balstās un okultajām, maģiskajām zinībām un slepeniem rituāliem, kas ir vecāki par pašreizējo gadu skaitīšanu.

Uz Sarkanā laukuma līdz pat šai dienai stāv nevis Mauzolejs, bet īpaši uzskaņots mehānisms, kas iedarbojas uz Krievijas tautas apziņu, gribu un dzīvi. Un iekšā joprojām guļ mūmija. Tas joprojām ir režīma objekts, ko finansē valsts. Nekas nav mainījies.

Ja senie ar panākumiem izmantoja šo psihotropo tehniku, bet pēc tam to darīja boļševiki, tad kāpēc to nevarētu izmantot arī tagad? Kurš tad no jauna ir palaidis zikurātu un sācis zombēt veselu tautu?

Var spriest, ka kādu laiku pazaudētās zināšanas kāds no komunistiskajiem haldejiem atkal ir atradis un ir noticis jauns revanša mēģinājums. Šī versija var likties neticama, taču cits izskaidrojums masveidīgai cilvēku iracionālai rīcībai nav.

Papildinājums. Ļeņinkrite un Ukrainas «karstie punkti».

Pilnīgi iespējams, ka neskaitāmie pieminekļi Ļēņinam, kas tika izvietoti katrā pilsētā un sabiedriskajās vietās, kalpoja par tādiem kā zalvenā zikurāta retranslatoriem.

Kijevas metro stacijā Teatraļnaja Ļeņina bareljefu, kas rotāja stacijas centrālās zāles galu 27 gadus, aizsedza ar finieri (tāpēc ka biste bija iemontēta sienā un, neizjaucot to, nomontēt bareljefu nebija iespējams), bet 24 bronzas goreljefi karogu veidā ar citātiem no proletariāta vadoņa darbiem krievu un ukraiņu valodā, kas izvietojās marmora pilona nišās, jau ir demontēti (pravdatoday.info).

Tad iespējams, ka iznīcinot retranslatorus, var jūtami samazināt tumšās enerģijas plūsmu. Interesanti, ka šīs domas labi ilustrē «ļeņinkrites» karte: visur, kur Ļeņina pieminekļus nojauca, nekādu teroristu nav, tajā laikā, visi «karstie punkti» sakrīt ar tiem apgabaliem, kur Ļeņina pieminekļi netika novākti.

Te ir aptuvena «karsto punktu» un jaunizcepto republiku vai anektēto teritoriju karte. Visas masveida pretestības, upuri, ēku sagrābšanas, nemaz jau nerunājot par notikumiem Slavjanskā, Kramatorskā, Luganskā, Doņeckā un Odesā, notikuši tajās pilsētās, kur Ļeņins ir palicis uz vietas.

Arī noziedzības statistika liecina to pašu. Kā uzskata starptautisko jautājumu eksperts Aleksandrs Palijs, tajos reģionos, kur Viktoram Janukovičam bija vislielākais iedzīvotāju atbalsts, pēdējo 2 gadu laikā ir notikusi spēcīga iedzīvotāju demoralizācija. 

Pēc viņa vārdiem, 2011. gadā noziedzība šajos reģionos pieauga 4-4,5 reizes, salīdzinājumā ar tiem reģioniem, kuros V. Janukovičs saņēma vismazāko atbalstu.

Vai atkal sagadīšanās? Vai nav par daudz to sagadīšanos? [Un, kas Rīgā, Latvijā? Vai mēs nesagaidītu tādus pašus komunistu-nekromantu saietus pie nenojauktiem Ļeņina pieminekļiem, kā mēs tos sagaidām pie Uzvaras pieminekļa, kur daudzus neinteresē kritušo piemiņa, bet gan sava naida izrādīšana pret Latviju? - t.p.]

http://www.blogs.aloha-system.com/blogs/kommunizm-%E2%80%94-religija-nekromantov-547.html