Jautājums, kādā veidā boļševikiem izdevās uzvarēt Pilsoņu karā un noturēt varu pēc tā beigām, pats par sevi ir nopietnu pētījumu vērts un pelnījis atsevišķu rakstu. Neiedziļināsimies šajā ļoti interesantajā tēmā, var teikt tikai to, ka situācija bija vairāk nekā sarežģīta: pret boļševikiem nekaroja tikai slinkie, karoja visi, sākot ar baltpoļiem un beidzot ar baronu Vrangeli.
Visu veco varas institūtu iznīcināšana, valstī valdošais sabrukums, bads, Sarkanais terors, kulaku iznīcināšana, pārtikas produktu atņemšana un citas ārkārtīgi nepopulāras metodes nekādi nevarēja vairot boļševiku popularitāti.
Par spīti nosaukumam, boļševiku skaits nemaz nebija tik liels, drīzāk — niecīgs. Tas ir ļoti raksturīgi viņiem: apgriezt visu ar kājām gaisā. Ar laiku veidojas arhetips: «boļševiki» - tātad vairākums. [Tiem, kas neatceras. Cara laikā bija viena — Krievijas sociāldemokrātiskā partija, taču tās otrajā kongresā, vēlējot partijas centrālos orgānus labējie ar Martovu priekšgalā palika mazākumā, uzvarēja kreisie ar Ļeņinu. Tā abas grupas ieguva šos nosaukumus: boļševiki — lielinieki - un meņševiki, kaut arī vēlāk boļševiki nereti palika mazākumā, tā arī palika. Meņševiki galīgi atšķēlās no partijas tika 1917. gadā, kad izveidoja savu partiju — t.p.]
Īstenībā, tūlīt pēc februāra revolūcijas boļševiki Padomēs bija mazākumā, kopā pavisam tikai 24 tūkstoši cilvēki (Petrogradā — tikai 2 tūkstoši), bet I Padomju Kongresā (1917. gada jūnijā) boļševiki ieguva tikai 12% mandātu.
Faktiski, boļševiki no paša sākumā Krievijā ienāca kā okupanti. Viņu uzdevums nebija padarīt PSRS pilsoņu dzīvi labāku. Tieši otrādi, viņiem izdevās pārvērst iedzīvotājus īstos zombijos, cilvēkēdājos šī vārda īstākajā nozīmē. Kanibālisma gadījumi bija izplatīti ne jau tikai Ukrainas Golodomora laikā, bet arī bada laikā Pievolgā un Ļeningradas blokādes laikā.
Krievija — cilvēkēdāju zeme.
Tajā pašā laikā, kad par zvēriem pārvērtušies zombiji rija viens otru, komunistiskā nomenklatūra dzīvoja, neko sev neatsakot un lieliski sarūpēja sev kvalitatīvus produktus, tajā skaitā arī ikrus. Boļševiki uzskatīja, ka Krievija ir tikai placdarms Vispasaules revolūcijai.
Kādā tad veidā boļševiku bariņš, kaut arī labi organizēts un saliedēts, spēja sagrābt un noturēt varu tik milzīgā valstī? Palīdzību no ārzemēm boļševiki nesaņēma vispār. Kā izdevās veikt tik milzīgas ļaundarības neredzētos apmēros daudzu gadu desmitu ilgumā? Kā tas tā sanāca, ka milzīga un nemaz ne tik paklausīga tauta tika pārvērsta par zombiju baru, kas paklausīgi ēda savus bērnus blakus viņu savāktajām graudu kaudzēm?
Un tomēr, rezultāts mums ir zināms: viņiem izdevās.
Atliek tikai pieņemt, ka boļševiku rokās nonāca kādi spēki, kas palīdzēja noturēt viņu varu. Viņiem bija kaut kas tāds, kas piespieda desmitiem miljoniem cilvēku pēkšņi sajust, ka viņi ir gatavi uz visu Kremlī sēdošo biedru priekšā un ir gatavi uzsākt Vispasaules revolūciju, atsakoties no savām nacionālajām saknēm, un, ne tikai bez kurnēšanas izpildīt jebkuras necilvēcīgas pavēles, bet pat darīt to ar prieku un sajūsmu.
Var sajust, ka lūzuma brīdis notika pēc Ļeņina nāves 1924. gadā. Līdz tam pretošanās vietas atradās visur un boļševiku vara atradās zem liela jautājuma. Un pēkšņi, kā uz burvju mājiena, viss nomierinājās: cilvēki sāka masveidā skatīties militārās parādes un demonstrācijas, padomju inteliģence pievienojās vispārējiem svētkiem un metās apdziedāt sociālisma uzvaru.
Mēģinājumi izskaidrot šo fenomenu ar represijām un propagandu neiztur kritiku. Pirmkārt, tajā laikā neeksistēja televīzija - masveidīgas iedarbības instruments uz cilvēkiem. Ar avīzēm informācija gāja daudz sliktāk, īpaši tāpēc, ka tajos laikos daudzi nemaz nemācēja lasīt. Tajā pašā laikā baumas par čekistu zvērībām pārtikas produktu atsavināšanas kampaņas laikā izplatījās vienā mirklī.
Otrkārt, anglosakši iekaroja Īriju gandrīz pirms 800 gadiem, asimilējot īrus pēc visiem noteikumiem: atbalstot starpnacionālas laulības, no mazotnes sūtot bērnus skolās, kur no viņiem veidoja «angļus» un tā tālāk. Rezultātā īri aizmirsa pat savu valodu. Taču, vai Īrija kļuva par Angliju? Nē, tā arī nekļuva. Neko nespēja izdarīt ne ar Īriju [autors droši vien domā Ziemeļīriju — t.p.], ne Skotiju propaganda, kur joprojām notiek runas par autonomiju.
Treškārt, nezināmā spēka iedarbība pletās pat uz baltemigrantu vidi, pārvēršot bijušos kaujas komandierus par pacifistiem, kas ļoti ātri aizmirsa visus plānus par atgriešanos Krievijā. Fakts ir apbrīnojams: kā Krievijas elite, kurai bija gan nauda, gan ietekme tik vienkārši atteicās no revanša?
Nav noslēpums, ka atšķirībā gandrīz no visām citām nācijām, krievi ārzemēs neapvienojas un nepalīdz viens otram. Mēs redzam, kā krievu tauta lielā vairākumā pēkšņi sāka uzskatīt sevi par padomju tautu. Ļaundarības, ko boļševiki izdarīja pret tautiešiem, pārstāja uztraukt cilvēkus. Atmiņas un memuāri ir pilni ar reālām liecībām, ka nometnēs ieslodzītie cilvēki saglabāja kaislīgu uzticību un mīlestību pret Josifu Staļinu.
Pat izejot visus nometņu elles lokus un iznākot brīvībā, daudz palika īsteni komunisti un pat staļinisti. Krievu tauta lielākā mērā par visām citām tautām PSRS tika ekspluatēta, taču šodien demonstrē pārsteidzošu, pilnīgi nesaprotamu piekrišanu komunismam, «ļeņinismam» un padomju ideoloģijai.
Ar vienu pašu propagandu to izskaidrot nevar. Tāpēc dabiski būtu pieņemt, ka mums ir darīšana ar kaut kādu krievu tautas apziņas masveida apstrādi, kuras rezultātā kaut kādā veidā ir bloķēta cilts solidaritātes apziņa, bet tās vietā ir parādījusies kaut kāda pasivitātes, nolemtības, nejūtīguma sajūta.
Tikai fantastiska metode varēja dot šādu rezultātu. Varbūt, ka te tika iesaistīts kaut kas pavisam cits, nekā propaganda? Varbūt, ka kaut kāda maģija? Vai slepenas zināšanas, kas dod varu pār cilvēkiem?
Vai masveidā var iedarboties uz cilvēku psihi?
Mēs zinām, ka precedenti šādai iedarbībai uz cilvēkiem ir bijuši un ne reizi vien.
«Tautas Templis» un citi apmātie.
Sludinātāja Džima Džonsa piekritēju grupa Gaijanas džungļos nodibināja «paraugkomūnu». Kā tur bija, kā nebija, 1978. gada 17. novembrī 909 Džonsa sektas «Tautas Templis» locekļi, ieskaitot 270 bērnus izdarīja masveida pašnāvību.
Tika iznests augļu punšs ar cianīdu un miega zālēm. Džonss pavēlēja saviem cilvēkiem dzert, paziņojot, ka drīz viņiem uzbruks CIP un labāk ir nomirt kā revolucionāriem. Grupas pieaugušie locekļi piespieda bērnus izdzert pa priekšu, bet pēc tam šo maisījumu dzēra paši.
1994. gada oktobrī piecdesmit trīs apokaliptiskā «Saules Tempļa Ordeņa» biedri nomira no sprādzienu un ugunsgrēku izraisīšanas Kanādā un Šveicē. Viņu līderis — beļģu ārsts-homeopāts Liks Žurē ticēja, ka dzīve uz šīs planētas ir ilūzija un tā turpināsies uz citām planētām. 1995. gada decembrī vēl sešpadsmit «Saules Tempļa» locekļu tika atrasti miruši Francijā.
1995. gada 19. martā «Aum Sinrikē» kulta locekļi ievietoja somas, no kurām izplūda indīgā zarīna gāze, pasaules lielākajā metro, rezultātā bojā aizgāja divpadsmit, bet saindējās vairāk nekā pieci ar pus tūkstoši cilvēku.
«Aum Sinrikē» sektas locekļi maksāja septiņus tūkstošus dolāru mēnesī, lai nēsātu PSI, tas ir, Perfect Salvation Initiation (Piesaisti ideālam glābiņam). Kas bija šī PSI? Tā bija cepurīte, kas pārklāta vadiem un elektrodiem, kas sūtīja 6 voltu strāvas triecienus (3 voltu — bērniem), lai sinhronizētu nēsātāja smadzeņu viļņus sektas meistara Seko Asaharas viļņiem. Daži no «Debesu Vārtu» sektas locekļiem kastrēja sevi, lai nokļūtu Debesu Valstībā.
Ko tādu varēja izmantot boļševiki, lai sasniegtu savus mērķus? Uzskata, ka par psihotronisko ieroci tika izmantots Ļeņina mauzolejs.
Ļeņina mauzolejs — Sātana troņa zikurāts.
Viens no galvenajiem komunisma sakrālajiem simboliem ir Ļeņina mauzolejs. Ārēji mauzolejs ir veidots kā senās Babilonijas svētvietas, no kurām pats pazīstamākais ir Bābeles tornis, kas minēts Bībelē. Pravieša Daniila grāmatā, kas sarakstīta VII gadsimtā pirms Kristus dzimšanas, ir teikts: «Babiloniešiem bija elks vārdā Vils». Vai nav dīvaini, ka tas sakrīt ar V. I. Ļeņina iniciāļiem [protams, krievu valodā, jo kiriļicā nav mīksto līdzskaņu, tos izrunā mīksti, ja pēc tiem seko attiecīgi patskaņi — t.p.]
Mauzolejs ir precīza kopija galvenā acteku dieva Uitcilopočtli templim, kas atrodas Mēness piramīdas virsotnē Teotiuakānā. Uitcilopočtli, kā vēsta leģenda, reiz vija apsolījis actekiem, ka aizvedīs tos uz «svētlaimīgu» vietu, kur tie kļūs par izredzētu tautu. Tas notika vadoņa Tenočes laikā: acteki atnāca uz Teotiuakānu, izkāva tur dzīvojošos toltekus un uz vienas no tolteku celtajām piramīdām uzbūvēja Uitcilopočtli templi, kur arī pateicās savam cilts dievam, upurējot cilvēkus.
No kurienes tad radās mauzoleja projekts?
Pirmais Ļeņina mauzolejs tika uzcelts nedēļas laikā pēc arhitekta A. V. Ščuseva, kas nekad neko līdzīgu nebija būvējis, projekta un tas līdzinājās nošķeltai pakāpienveida piramīdai, kurai no divām pusēm pieslējās krievu G burtam līdzīgas piebūves ar kāpnēm. 
Apmeklētāji nokāpa pa labās puses kāpnēm, apgāja apkārt sarkofāgam no trīs pusēm un devās laukā pa kreisās puses kāpnēm. Pēc diviem mēnešiem pagaidu mauzoleju slēdza un sākās jauna, koka Mauzoleja būve, ka ilga no 1924. gada marta līdz augustam.
No daudziem jaunā mauzoleja projektiem neviens tālāk netika virzīts. Atkal priekšroka tika dota Ščuseva zikurātam. Otrais Mauzolejs bija lielāka (augstums 9, garums 18 metri) nošķelta, pakāpienveida piramīda, kāpnes tagad bija iekļautas ēkas kopējā apjomā. Sarkofāgu ķermenim izstrādāja arhitekts K. S. Meļņikovs. 
Trešo Mauzolejs, kas tika atklāts 1930. gada oktobrī un stāv vēl joprojām, arī projektēja arhitekts Ščusevs. Kā stāstīja pats arhitekts, viņam uzdeva akmenī precīzi atainot koka Mauzoleja formas. Taču no kurienes Ščusevs zināja, kā būvē zikurātus? Varbūt viņam kāds palīdzēja? Zināms, ka Ščusevu konsultēja Divupes kultūru speciālists F. Poulsens. 
Ir viedoklis, ka arhitekts Ščusevs par pamatu šim kapa piemineklim ir ņēmis Pergāmas altāri vai kā viņu vēl sauc - «Sātana troni». Tas ir minēts jau evanģēlijos, kur Kristus, vēršoties pie cilvēka no Pergāmas saka sekojošo: «...tu dzīvo tur, kur ir Sātana tronis» (Atklāsme,2,13.). 
Ilgu laiku par «Pergāmas altāri» bija zināms tikai no leģendām — attēlu nebija. Taču, kad atrada tā attēlus, izrādījās, ka tie ir precīza Uitcilopočtli tempļa kopija.
Konsultants, kas «palīdzēja» Ščusevam būvēt zikurātu, labi zināja, kā jāizskatās pasūtītājam vajadzīgā būve arī bez jebkādām māla plāksnītēm. No kurienes tādas zināšanas?
Boļševiku partiju Mauzoleja būvē pārstāvēja Aizsardzības ministrs Vorošilovs. Kāpēc ne Finanšu ministrs vai Lauksaimniecības ministrs? Skaidrs, ka tāds priekšnieks tikai aizsedza reālos vadītājus. Lēmumu par vadoņa balzamēšanu pieņēma Fēlikss Dzeržinskis — politiskās policijas visvarenais vadītājs. Kopumā tieši politiskās kontroles un izmeklēšanas iestādes, bet nevis arhitektūras pārvalde vadīja celtniecības procesu.
Vai Ļeņina mūmija ir maģisks terafims?
No Divupes mistikas viedokļa Ļeņina ķermenis ir līdzīgs terafimam — kulta objektam, kas ir īpaši iekonservēts un ko izmanto okultām vajadzībām. Arī pati kapliča noteikti nav vieta, kam jānodrošina miers.
Babilonijas haldeji praktizēja tā saukto «terafima radīšanu», kas bija maģisks artefakts, kas, kas tika veidots ar mērķi, lai dotu savam saimniekam varu pār padotajiem. Terafimu veidošanas tehnoloģija, dabiski, ir palikusi noslēpums. Taču zināms, ka Vila (babiloniešu galvenā dieva, kuram par godu cēla torni) terafims bija īpaši apstrādāta rudmataina vīrieša galva, kas bija ievietota kristāla kupolā. Laiku pa laikam tai pievienoja arī citas galvas.
Pēc analoģijas, terfimus izgatavoja arī citos kultos (vudu un dažas Tuvo Austrumu reliģijas), kur balzamētās galvas iekšpusē (mutē vai izņemto smadzeņu vietā) visdrīzāk ievietoja zelta plāksnīti romba formā ar maģiskām, rituālām zīmēm.
Tajā slēpās viss terafima spēks, kas palīdzēja tā saimniekam mijiedarboties ar jebkuru metālu, uz kā tādā vai citādā veidā tikai uznestas konkrētas zīmes vai visa terafima attēls. Caur metālu cilvēkā, kas bija kontaktā ar to, tika pārnesta terafima saimnieka griba: Babilonijas valdnieks, draudot ar nāvi, spieda savus padotos nēsāt kaklā pakārtus «rombiņus», tāpēc viņš tā vai citādi kontrolēja to īpašniekus. [Loģiski, ja tu nēsā kādas organizācijas piederības zīmes — tā tevi kontrolē — un nekāda mistika — t.p.]
Šo teoriju apstiprina sekojoši fakti:
-mūmijas galvā ir tukšums — Ļeņina smadzenes tiek uzglabātas Smadzeņu institūtā;
-galvu klāj īpašs stikls;
-galva atrodas pašā apakšējā zikurāta slānī, kaut gan loģiski to vajadzētu izvietot augstāk. Pagrabs visos kultos un to celtnēs tika izmantots, lai komunicētos ar Pekles pasauļu būtnēm;
-mūmijas rokas ir saliktas konkrētā veidā, kreisā izstiepta uz priekšu, it kā uzņemot enerģiju, labā — sažņaugta dūrē;
-galvas attēli (bistes) tika tiražētas pa visu Padomju Savienību, ieskaitot pionieru nozīmītes, kur galva bija ievietota ugunskurā, tas ir atainota klasiskas maģiskās procedūras laikā, kad notika komunicēšanās ar dēmoniem;
-uzpleču vietā PSRS nezin kāpēc tika ieviesti «rombi», ko pēc tam nomainīja «zvaigznītes», tādas pašas, kas deg uz Kremļa torņiem un, kādas izmantoja babilonieši kulta ceremonijās, kad komunicēja ar Vilu. Līdzīgas rombiņiem un zvaigznītēm «rotaslietas», kas imitē zelta plāksnīti galvas iekšpusē zem torņa, nēsāja arī Babilonijā — tādas lielos daudzumos atrod izrakumos.
Bez tam, vudu un dažu Tuvo Austrumu reliģiju maģiskajā praksē «terafima radīšanas» process notika reizē ar rituālu slepkavību — mirušā dzīves spēkam bija jāpāriet uz terafimu. Dažos rituālos upura ķermeņa daļas arī tika izmantotas, piemēram zem stikla sarkofāga ar terafimu iemūrē upura galvu.
Nav faktu, ka zem galvas mūmijas Sarkanā laukuma zikurātā arī ir kas iemūrēts, taču ir liecības, ka tāds fakts esot bijis: zikurātā atrodas nogalinātā cara un carienes galvas, kā arī vēl divu nezināmu cilvēku galvas, kuri tikai nogalināti 1991. gadā, kad notika komunistu varas «nodošana» «demokrātiem» (tādā veidā terafims it kā tika «atjaunots», pastiprināts).
Kremļa siena — kapenes.
Pati Kremļa siena arī ir pārvērsta grandiozās kapenēs. Sens rituāls, kas attiecas uz Nāves spēka maģiju, ir tāds, ka sienu stiprināšanai cietokšņa vai citos mūros tika iemūrēti cilvēki, bieži — dzīvi. Tāds cietoksnis nesabruka un pretinieks nespēja to ieņemt, tāpēc ka mirušo dvēseles sargāja cietoksni.
Ja paskatās uz Kremļa shēmu, tad labi var redzēt, ka PSRS Ministru Padomes ēka praktiski no visām pusēm ir apņemta ar kapenēm: kapsēta pie kremļa sienas un Mauzolejs, caru kapenes Erceņģeļa katedrālē, patriarhu kapenes Uspenskas katedrālē un Nezināmā kareivja kaps. 
Sarkanā laukuma sienā ir iemūrēti: no kreisās puses — 71 urna ar pīšļiem, no labās puses — 44 urna ar pīšļiem. Krievijas spēcīgākās dvēseles, ne tikai karavīri, bet arī zinātnieki un rakstnieki: Maksims Gorkijs, Igors Kurčatovs, Sergejs Koroļovs, Georgijs Žukovs, Felikss Dzeržinskis un citi.
Pie Kremļa sienas ir apglabātas arī citas slavenas personības, turpat atrodas vairāki revolūcijas cīnītāju brāļu kapi. Pēc dažādiem avotiem Sarkanajā laukumā ir apglabāti no 400 līdz 1000 cilvēkiem.
http://www.blogs.aloha-system.com/blogs/kommunizm-%E2%80%94-religija-nekromantov-547.html