Vēl vairāk, ja tagad ir labi zināms, kas notiek, ja pie varas nonāk komunisti. Desmitiem miljoniem upuru, nometnes, spīdzināšana, tumsonība, kari, bads, nabadzība... No kurienes tas viss? Kāpēc? Tas taču nav izdevīgi, neracionāli un pašnāvnieciski. Galu galā tā ir veselā saprāta noliegšana!
Viss tā ir. Taču fakts paliek fakts: nepilna pusgada laikā Ukrainā tika izdarīts vairāk noziegumu, nekā visā tās neatkarības vēsturē. Simtiem nogalināto, tūkstošiem ievainoto, sakropļoto un cietušo. Slepkavības, mocības, ķīlnieku sagrābšana, dedzināšana, karadarbība, teritoriju un valsts iestāžu sagrābšana.
Tāpēc mēs nešausmināsimies un nebrīnīsimies, bet mēģināsim atrast iemeslu tādai iracionālai milzīgu ļaužu masu uzvedībai, izmantojot Šerloka Holmsa metodi. Tā taču ir mīkla, kas ir lielā detektīva cienīga. Vai tad nē?
Atmetiet visu neiespējamo, tas, kas paliks pāri, arī būs atbilde, lai cik neticama tā arī neliktos. (Šerloks Holms.)
Tātad, apsēdīsimies ērtā krēslā, uzpīpēsim aromātisku pīpi un sāksim analizēt faktus, jo tīram prātam emocijas ir kaitīgas.
PSRS atdzimšana jeb miroņu atdzīvināšana.
Padomju simbolika, padomju laiku patriotiskās dziesmas, Staļina portreti, Ļeņina pieminekļu aizstāvēšana, Georga lentes dod visus iemeslus runāt tieši par PSRS atdzimšanu, kopā ar tās idejām par pasaules varu un pakāpenisku citu valstu kā republiku pievienošanu. Ne Krievijas, bet tieši PSRS atdzimšana, kur «savs-svešais» tika noteikts nevis pēc nacionāliem, bet gan ideoloģiskiem principiem.
Liekas, ka motivācija guļ tepat virspusē: revanšs par PSRS sabrukumu un zaudējumu Aukstajā karā. Taču PSRS neuzvarēja ļaunie ienaidnieki karā, kā Vāciju 1. pasaules karā. Tieši otrādi, PSRS it kā pati uzvarēja Vāciju 1945. gadā. Un arī sabruka pats no sevis, tāpēc ka sistēma izrādījās dzīvot nespējīga. Bet skumt par bruņošanās sacensību un milzīgajiem kara rūpnieciskajam kompleksam, tā vietā lai celtu sociālo sfēru, mājas, automašīnas, jahtas arī ir visai dīvaini.
Uz ko te apvainoties? Kam atriebties? Liberāļiem Gaidaram, Čubaisam un Koham? Berezovskim? Gorbačovam? Ja kas arī ir vainīgs PSRS sabrukšanā, tad tie ir tās vadītāji, tas ir, PSKP CK. Tieši viņi veda valsti uz gaišo nākotni un apsolīja uzcelt komunismu 1980. gadā.
70 gadus cēla komunismu, sagrāva valsti, iznīcināja desmitiem miljonu cilvēku, bezcerīgi atpaliekot no Rietumiem. Likās, pilnīgs bankrots. Taču, nezin kāpēc komunistus neviens nevaino, tieši otrādi — visādi iedrošina valstiskā līmenī. Gandrīz grib ļaut pamēģināt vēl vienu reizi.
Krievijai pēc Februāra revolūcijas bija visas iespējas kļūt par vadošo pasaules valsti. Pirms revolūcijas Krievija izbūvēja vairāk dzelzceļu, nekā visa Padomju Savienība tās pastāvēšanas laikā, bija elektrība, sāka veidoties vidējā klase, progress gāja ātriem tempiem un vajadzīgā virzienā.
Pieņemsim, pagātnē notika kļūda un pēc Oktobra apvērsuma valsts iegrima tumsonības purvā, kas veda pie milzīgiem upuriem, savu iedzīvotāju genocīda un atpalikšanu no rietumvalstīm par vairākiem desmitiem gadu.
Tāpēc varētu saprast pirms revolūcijas Krievijas atjaunošanas ideju. Pat ar monarhijas rekonstrukciju. Taču, vai var uzskatīt par saprātīgu un attaisnojamu PSRS atdzimšanu? Acīmredzami, ka nē.
Un tomēr, mēs pašreiz novērojam tieši PSRS atdzimšanu. Tātad, tam ir kāds iemesls. Kāds tad? Kuram vispirms ir izdevīga Savienības renesanse? Acīmredzot tiem, kas bija PSRS elite, tas ir nomenklatūrai — īpašai izredzēto kastai, kas nekur nepazuda pēc PSRS sabrukuma, bet atkal nokļuva augstos amatos. Saukt viņus varam kā gribam, piemēram, Vienotā Krievija. Jēga ir palikusi iepriekšējā un metodes arī.
Ja kāds fakts runā pretī garai loģisko slēdzienu ķēdei, tas nozīmē, to var iztulkot savādāk. (Šerloks Holms.)
Daudzi kļūdaini uzskata komunismu par politisku partiju, vai pat par ekonomisku mācību. Taču katrs, kas rūpīgāk paskatīsies uz komunisma idejām, sapratīs, ka tas nav tā. Kas tad tas ir, ja ne politiska partija?
Komunisms — tā ir reliģija. Tiklīdz mēs pateiksim, ka komunisms ir reliģija — viss uzreiz nostājas savās vietās. Ja sāksim jautājumu pētīt sīkāk, tad atklāsim, ka tā ir reliģija, ne vienkārša, bet okulta un mistiska.
Un tagad sāksim pētīt visu pēc kārtas.
Kāpēc komunistiem ir vajadzīga Pasaules revolūcija?
Kārlis Marks uzskatīja, ka komunistiskajai revolūcijai ir jābūt Vispasaules. Tieši tāpat uzskatīja arī Ļeņins. Un visi komunistiskās partijas līderi visos laikos lieliski saprata, ka revolūcijai ir jābūt Vispasaules. Tāds bija boļševiku mērķis.
Kāpēc? No kurienes tāda vienprātība? Kāpēc nevar paņemt jebkuru valsti, uzcelt tajā komunismu un dzīvot cepures kuldami, visiem citiem par skaudību? Vienkārši tāpēc, ka tas ir neiespējami. Nevar vienkārši tā paņemt un uzcelt komunismu atsevišķā valstī, ja apkārt ir kapitālistiskās valstis. Komunisti to lieliski saprata.
Kapitālisms nav īpaši jāuzspiež. Nevajag ticēt kapitālismam, lai saprastu savu izdevīgumu. Katrs cilvēks pats saprot, ko nozīmē īpašums. Bet kapitālisms balstās uz privātīpašumu un personības neaizskaramību. Kapitālisms ir dabas likums.
Kapitālistiskajām valstīm ir tikai divas funkcijas:
- savu pilsoņu aizsardzība;
- iespējas došana saviem pilsoņiem godīgi strādāt.
Visas pārējās problēmas cilvēki atrisinās paši. Pietiek vienkārši nemaisīties viņu dzīvē, nerādīt viņiem, ko, kā un kad darīt. Valstī ir miljoni, desmiti vai pat simti miljonu cilvēku. Katrs no viņiem kaut ko māk, kaut ko ir mācījies, kādā nozarē ir speciālists. Lai tad viņi arī izmanto savas zināšanas un pieredzi savā un savas valsts labā!
Strādā godīgi un pelni — tā arī ir visa kapitālisma «ideoloģija».
Taču komunisms pēc savas ekonomiskās būtības ir pretrunā ar dabas likumiem. Privātīpašuma komunismā nav. Visam jāpieder visai sabiedrībai, visai tautai. Tā tas ir teorijā. Īstenībā, ja bagātības nepieder nevienam konkrēti, tās pieder valstij. Bet, kas ir valsts? Tās ir valsts struktūras un orgāni, citiem vārdiem sakot — birokrātija.
Taču birokrātija nespēj efektīgi vadīt ekonomiku. Birokrāts ir atkarīgs tikai no savas priekšniecības. Viņš neuzņemsies lieku atbildību, neizrādīs iniciatīvu, neievedīs kaut ko jaunu, neriskēs, neekonomēs un nepelnīs.
Jo vairāk nacionalizāciju, jo vairāk vajag ierēdņu, lai vadītu valsts saimniecību, jo sliktāk strādā ekonomika, jo nabadzīgāka valsts, jo vairāk cilvēku balso ar kājām. Gigantiska saimniecība prasa gigantisku birokrātu armiju, lai to vadītu.
Rezultātā, sociālistiskā saimniecība ātri paliek nabaga, bet paši gudrākie bēg uz turieni, kur virs viņiem nebūs birokrātu, tas ir, kur būs iespēja strādāt patstāvīgi, nepakļaujoties to cilvēku instrukcijām, kuri no lietām saprot daudz sliktāk, nekā cilvēki paši.
Katra valsts, tas ir, birokrātijas iejaukšanās ekonomikā beidzas ar korupciju, zagšanu, kukuļdošanu, dabas resursu izšķērdēšanu, varas un bagātību koncentrāciju nedaudzu rokās, atklātu bandītismu, ekonomisku un kulturālu stagnāciju un krahu.
Ja valsts sāk norādīt cilvēkiem, ko un kā darīt, ja cilvēki strādā, baidoties no soda, tad tāda valsts ilgi nepavilks. To apsteigs konkurenti — kapitālistiskās valstis.
Tāpēc valstij ir jāveic mēri, lai noturētu savus pilsoņus — jābūvē Berlīnes sienas, jāapšauj bēgļus,jāpadara par ķīlniekiem ģimenes, jāsēdina nometnēs, jārada kolosālu stukaču un ziņu pienesēju armiju, jāveido Dzelzs aizkars, jāierobežo informācija, jāiedarbina propagandas mašīna.
Mēs to visu redzējām Padomju Savienībā, Ziemeļkorejā un citās valstīs, kur nav privātīpašuma. Brīnumi nenotiek un komunistiskajam režīmam nav citas izejas, kā vien genocīds pret savu tautu.
Kamēr sociālistiskā valsts atrodas kapitālisma ielenkumā, visi šie mēri var tikai paildzināt neizbēgamo krahu. Tāpēc ir jāizdara tā, lai nebūtu uz kurieni bēgt. Lai visa pasaule kļūtu sociālistiska! Tieši tāpēc ir tik svarīga vispasaules revolūcija. Tas ir komunistiskā režīma izdzīvošanas jautājums.
Komunisms un kristietība ir dvīņu brāļi.
Priekšstati par Dievu ir izkurtējušās civilizācijas himēra. Tos ir jāsagrauj. Tos ir jāiznīcina. (Kārlis Marks.)
Nekādu objektīvu priekšrocību komunismam pret kapitālismu nav. Ko tad boļševikiem bija darīt, ja viņi vēlējās saglabāt varu? Izeja bija tikai viena: bija jāizdara tā, ka komunismam bija vienkārši jātic. Bet tas nozīmēja, ka tas bija jāpārvērš par reliģiju. Reliģiskā domāšana tad kalpotu par valsts balstiem.
Reliģiskajai domāšanai nav mērķa izzināt pasauli, tai pirmkārt, ir psihoterapijas iedarbība: mierinājums, cerība. Tāda domāšana visvairāk kļūst populāra smagos dzīves apstākļos: karā, badā, nabadzībā. Reliģiskajai domāšanai ir raksturīgs domāšanas rezultātu praktiskā pielietojuma trūkums, tai ir svešs kriticisms un ticamības princips.
Kritiku drīkst pieļaut tikai attiecībā uz citas ticības reliģiskajiem postulātiem, uz ķecerību, sektantismu, taču ne uz savu pašu reliģiju. Pārliecināties par savas mācības adekvātumu ir aizliegts, jo tad vari tikt apvainots ķecerībā, tāpēc ka reliģija tiek uzskatīta par Dieva dotu.
Tieši tā viss bija izveidots Padomju Savienībā, tā tas ir visās totalitāru režīmu valstīs, piemēram, Ziemeļkorejā. Citāda domāšana tiek sodīta, izziņa tāpat, paliek tikai dogmas. Tiek aizliegtas dāvanas, filmas un brīva komunikācija. Pat seksa partnerus brīvi izvēlēties viņi nevar. Starp citu, Ziemeļkorejā tas jau tiek realizēts.
Tātad, komunisms kristietības vietā — tāds ir risinājums.
«Un tautas šīs kalpos Babilonijas caram 70 gadus» (Jeremija 25:11)
Kā zināms, jebkura jauna kulta bāze ir vecais kults. Boļševiki nesāka izdomāt velosipēdu. Viņu mācība praktiski pilnībā sakrīt ar kristietību. Tieši tāpēc komunistiskās idejas tik ātri un stabili iegūlās labi sagatavoto mietpilsoņu dvēselēs.
Paskatieties paši, kā tika nomainītas kristietības garīgās vērtības no reliģiskajām uz komunistiskajām.
Kristus-mesija — Ļeņins. Kristus ir augšāmcēlies, Ļeņins ir mūžam dzīvs. Ļeņins ir atnesis cilvēkiem Marksa mācību.
Apustuļi — Ļeņina līdzgaitnieki. Atkarībā no situācijas to sastāvs mainās no «svētajiem» līdz «tautas nodevējiem». [Arī starp Kristus mācekļiem atradās savs nodevējs — t.p.]
Svētā trīsvienība — Markss, Engelss, Ļeņins. Vienkārši tāpat Dievs nevarēja pazust. Tāpēc Svētos Trīsvienību nomaina ar jaunu: Dievs-Tēvs — Markss, mesija — Ļeņins, bet svētais gars, acīmredzot — Engelss. Viņus tā arī zīmēja visus trīs kopā.
Bībele — Marksa un Engelsa «Komunistiskās partijas manifests».
10 baušļi — Iļjiča novēlējumi.
Garīdznieki — komisāri. Lai nestu jaunās mācības gaismu masās, garīdzniekus nošāva vai sadzina koncentrācijas nometnēs, bet viņu vietā radās komisāri. 
Debesu valstība, paradīze — gaišā nākotne, komunisms. Kristietis paradīzē nevarēja nokļūt dzīvs, bet komunisti apsolīja paradīzi zemes virsū un ļoti ātri.
Dieva templis — Sarkanais stūrītis. Noformēts ar ikonām (Ļeņina un citu vadoņu portretiem, bistēm).
Krustiņš — pionieru kaklauts, zvaigzne, oktobrēnu, komjauniešu nozīmītes. Kaklautu agrāk sauca par «Jūdasa žņaugu» un tas bija sātanistu simbols (trijstūris ar virsotni, kas vērsta uz leju), bet par pentagrammām nav pat ko runāt.
Šie simboli Krievijā atdzimst jau tīri oficiāli.
Piemērs. Uzņemšana pionieros, kas notiek Sarkanajā laukumā.
Lai pastiprinātu sakrālo efektu, rituālu veica maksimāli tuvu zikurātam-Mauzolejam uz Sarkanā laukuma. (Par zikurātu un viņa lomu varēs izlasīt tālāk). Pievērsiet uzmanību vecajam vampīram, viņš vienkārši kaifo, cerot saņemt jaunu enerģiju — īsts zombijs.
Svētbildes — Ļeņina un citu vadoņu portreti, bistes un pieminekļi. Līdz neilgam laikam, vadoņa ģipša galva bija obligāts atribūts jebkurā sabiedriskajā vietā. Visi svinīgie pasākumi obligāti notika blakus vadoņa piemineklim, bet paši svarīgākie notikumi — Maskavā, pašas mūmijas tiešā tuvumā.
Rituāli un svētsvinības — pieņemšana oktobrēnos, pionieros, komjauniešos, partijā. Visus rituālus obligāti pavadīja īpaši vārdi (lūgšanas, mantras), svēto varas simbolu saņemšana. Ziedi pie Ļeņina pieminekļa bija obligāta galvas noliegšana ar atgādinājumu, ka Ļeņins ir dzīvs un viņa darbi tiek slavināti.
Lūgšanas — vadoņa nemitīga slavināšana. No lūgšanās kā tādām (augstākiem spēkiem) komunisti tomēr atteicās. Taču no visām valsts malām skanēja katra ticības nesēja vārdi par to, ka — Ļeņins ir tik jauns, Ļeņins ir dzīvs, Ļeņins mums rāda ceļu. Drīzāk tās nebija lūgšanas, bet mantras vai buramie vārdi.
Svētie, lielmocekļi — revolūcijas varoņi, pionieri-varoņi, Varoņa nosaukuma piešķiršana pēc nāves praktiski nozīmēja iecelšanu «svēto kārtā».
Kristus augšāmcelšanās — Ļeņina mūmija. Tā vienlaikus bija Ļeņina nemirstības pierādījums un pielūgsmes simbols (kā svēto pīšļi).
Krusts — piecstaru zvaigzne (pentakls). Agrīnajos komunistu plakātos zvaigzne obligāti skatījās uz leju un atradās aplī. 
Tagad šo simbolu var redzēt uz kakla jebkuram sātanistam, kā kritušā eņģeļa vai krītošas zvaigznes zīmi. 
Sarkanās Zvaigznes ordenis ir pārpilns ar sātanistu simboliku, ieskaitot apvērsto pentagrammu un tas tika piestiprināts pie Ļeņina frenča tūlīt pēc tam, kad viņš tika ievietots mauzolejā. Dīvaini, bet šādu apbalvojumu viņš nekad nebija saņēmis.
Attēlā redzamais ordenis piederēja Klārai Cetkinai. 
Krusta gājiens — demonstrācijas.
Krusta karagājieni — jaunu zemju iekarošana, jaunu republiku pievienošana.
Patriarhu sanāksmes — PSKP CK kongresi.
Dievkalpojumi — partijas sapulces, kas notika pēc zināma rituāla un klātesošie noteikti slavināja Ļeņinu un partijas vadošo lomu.
Sarakstu varētu turpināt. Praktiski visur viegli mēs atradīsim analoģijas ar kristietību.