Noslēpumainā katastrofa uz Jupitera

Ne senāk kā pagājušā gada jūlijā Jupiterā ietriecās dīvains objekts Zemes izmērā. Objekts bija absolūti melns un gandrīz neatstaroja saules starus, kā dēļ, acīmredzot, astronomi arī nogulēja tā parādīšanos. Viņi to pamanīja tikai pašās pēdējās stundās pirms sadursmes. Kas tas ir – tā arī neizdevās saprast. Tiek pieļauts, ka tā tomēr bija liela komēta.

Dīvaina bija arī pati sadursme. Atšķirībā no spilgtiem uzliesmojumiem, kuri pavadīja masīvas Šumeikera-Levi komētas Jupitera ieiešanu atmosfērā 1994.gadā, šis objekts izsauca milzīga melna plankuma parādīšanos. Astronomi ar bailēm un izbrīnu novēroja, kā tas izplūst pa visu planētas dienvidu puslodi. Iespējams, komēta sastāvēja no kaut kādas irdenas melnas vielas, kura “izšļakstījās” pie ieiešanas Jupitera atmosfēras augšējos slāņos. Ja kaut kas līdzīgs notiktu uz Zemes, tad bojā ietu simti miljonu cilvēku…

Denninga komētas “Lielā tūre”

Atšķirībā no planētām, kurām ir pastāvīgas orbītas, komētas kustas visai mainīgos maršrutos, pie kam bieži tik dīvainos, ka tos nav iespējams izskaidrot tikai vienīgi ar gravitācijas lauku ietekmi.

1881.gadā angļu astronoms Dennings atklāja komētu, kuras noslēpums joprojām nedod mieru zinātniekiem. Atšķirībā no citām komētām tā nepiegāja Saulei tuvu un tai gandrīz nebija tradicionālās astes. Tad, kad izanalizēja tās kustības trajektoriju, tad atklājās brīnumainas lietas. Denninga komēta, cienījamā attālumā apejot Sauli, no sākuma pietuvojās Zemei, pēc tam Marsam, no Marsa devās uz Venēru un pagāja tai garām, pēc tam apmeklēja Jupiteru. Vispār, pētniekiem izveidojās iespaids, ka komēta speciāli aplido vienu planētu pēc otras.

Sakarā ar to nāk prātā grandiozs projekts, kuru XX gadsimta 70-jos gados bija izstrādājuši amerikāņu speciālisti. Saskaņā ar šo projektu, kurš bija ieguvis nosaukumu “Lielā tūre”, kosmosā palaistam aparātam bija jānolido pietiekami tuvu dažām Saules sistēmas planētām. Speciāli priekš tam tika izvēlēti stingri noteikts starta brīdis un kustības trajektorija ar aprēķinu, lai planētas ar saviem gravitācijas laukiem padzītu aparātu pametot to viena otrai, gluži kā bumbu.

Lai noķertu tādu momentu ilgu laiku strādāja vesela zinātnieku brigāde, kura bija apbruņota ar jaudīgu skaitļošanas tehniku. Taču tehnisku iemeslu dēļ realizēt projektu pilnā mērā tā arī neizdevās. Un te kaut kāda komēta pavisam nejauši parādījās vajadzīgajā laikā un pagāja tādā trajektorijā, par kādu speciālisti varēja tikai sapņot. Kāds nebūt pat pasteidzās paziņot, ka tad savu “Lielo tūri” ir sarīkojuši mūsu saprāta brāļi palaižot Saules sistēmā izlūkzonti.

Lai cik arī dīvaini, taču tamlīdzīgai hipotēzei neiebilst arī nopietnie zinātnieki. “Vai tad nevar saprātīgā dzīvība pārvietoties bezrobežu kosmosā uz “salām”, kuras mēs, zemes novērotāji, kļūdaini attiecinām kā komētas? – viņi uzdod jautājumu. – Vai ir pareizi ierobežot ārpuszemes dzīvību ar tikai radiosignālu no tālām zvaigžņu sistēmām klausīšanos?”

“Komēta-zonde”

Denninga komēta – ne vienīgais debesu ķermenis, kurš radīja tādas pārdomas. Piemēram, vēl vienas komētas, kura tika atklāta 1926.gadā, aste uzvedās neatkarīgi no saules vēja virziena. Bet tam, komēta lidoja ne pēc izskaitļotas trajektorijas, bet nozīmīgi no tās noliecās, kas bija iespējams tikai tādā gadījumā, ja uz tās būtu dzinējs…

Tikai piekrītot fantastiskai hipotēzei par dzinēja esamību mēs varam izskaidrot, kāpēc pazīstamajai Arenda-Rolāna komētai, kura tika atklāta 1956.gadā, bija divas astes: viena – normāla, vērsta prom no Saules, un otra – vērsta pretējā virzienā. Šī otrā, anormālā aste parādījās pēkšņi un tik pat pēkšņi pazuda. Aprēķini parādīja, ka izejošo daļiņu ātrums anormālajā asē pārsniedza 30000 m/st, kā mūsdienu raķešu dzinēju sprauslās!

Divas astes – ne vienīgais Arenda-Rolāna komētas noslēpums. 1957.gadā Ohaio štata (ASV) astrofiziķi piereģistrēja no tās nākošo nesaprotamo radiostarojumu. Pie kam starojuma avots nepalika uz vietas, bet novirzījās no komētas kodola uz pašu tās astes beigām, bet pēc tam vispār sāka no tās attālināties. Tāds iespaids, ka “komēta-zonde” izmeta boju ar radiobāku.

Asteroīdi, kas līdzīgi zvaigznēm

Ne mazums jautājumu zinātniekiem uzstāda arī asteroīdi. Taisnīgi nesen, piemēram, tika veikti dažu, īpaši lielu un esošu asteroīdu joslā starp Marsu un Jupiteru, spīduma mērījumi. Tika noskaidrots, ka asteroīds Bamberga ir melnāks par pašu melnāko sodrēju – tas atstaro ne vairāk par 3% no uz tā krītošajiem saules stariem. Toties Vesta nozīmīgi pārsniedz Marsa atstarošanas spējas – 28% atstaroto staru dod tai iespēju rotāties kā spilgtai zvaigznei debesjumā. Tās spīduma iemesls noskaidrots ar spektrometrisko analīžu metodēm. Izrādījās, ka tā sastāv no uz Zemes ļoti reta materiāla – bazalta ahondrītiem. Taču ahondrīti veidojas tikai pie ļoti lieliem spiedieniem un temperatūrām, kādas mēdz būt tikai dziļi zemes tipa planētu dzīlēs. Sanāk, hipotēzei par reiz eksistējušu planētu Faetons, kura uzsprāga un izveidoja asteroīdu joslu, ir kaut kāds pamats…

Pārsteidza visus arī asteroīds Hektors. Tas maina savu spīdumu ar periodu septiņas stundas. Pati par sevi spīduma maiņa nepārsteidz. Tā tikai nozīme, ka asteroīdam ir nepareiza forma un tas griežas ap savu asi. Taču kad uz šī pieļāvuma pamata tika piemeklēta iespējamā asteroīda forma, asteroīda forma, astronomi stipri izbrīnījās: Hektoram, izrādās, ir jābūt cilindra formai garumā apmēram 30 km un diametrā apmēram sešus! Vēl vairāk, spriežot pēc tā izstarotā spektra, šis cilindrs sastāv no nerūsējošā tērauda!....

Mūs aizsargā vadāms melnais caurums?

Lielu asteroīdu sadursmes ar Zemi, kā mēs zinām, noved pie apokaliptiskām sekām: vulkānu izvirdumiem, zemestrīcēm, plūdiem, ugunsgrēkiem, “ātomziemas” efekta un kā rezultāts – milzīga daudzuma dzīvnieku un augu veidu iznīcināšanas. Tomēr, pēc esošiem datiem, pēdējo 500 miljonu gadu laikā Zeme tikai 2-3 reizes tika pakļauta tamlīdzīgām kataklizmām. Pie kam šīs katastrofas norisinājās kā reiz īstajā mirklī seku rezultātā parādījušamies cilvēkiem, it kā “izlīdzinot” dzīvo veidu evolūciju un virzot to cilvēka parādīšanās virzienā. Kāpēc tad mūsu planētai un īpaši mums, cilvēkiem, tā veicas?

Tiem uzskatīts, ka Zemi no sadursmēm ar komētām un asteroīdiem aizsargā planētu-gigantu Saturna un Jupitera gravitācijas lauki. Tie darbojas kā jaudīgi vairogi nelaižot pie mūsu planētas bīstamus kosmiskus objektus, vairums no kuriem ierodas pie mums no attālās Saules sistēmas nomales – Oorta Mākoņa. Ufologiem, tomēr, ir cits viedoklis šajā sakarībā. Viņi pieļauj, ka tik anomāli mazā sadursmju Zemei ar lieliem asteroīdiem skatā vainojamas ir nevis planētas-giganti, bet… melnais caurums.

Jau sen ir pamanīts, ka daži asteroīdi pēkšņi un neizskaidrojami pazūd no redzeslauka un vairāk nekad neparādās. Par cik tamlīdzīgas dīvainas pazušanas jau piefiksētas ne mazums, izvirzīts pieļāvums par to, ka pa Saules sistēmu “pastaigājas” maziņš melnais caurums, kurš aprij visus satiktos objektus. Tā jaudai, starp citu, vajag būt pilnīgi pietiekami, lai sašķaidītu Zemi gabalos (kā tas, iespējams, kādreiz notika ar Faetonu).

Tad lūk, ufologi pieļauj, it kā tuvākais melnais caurums – tas arī ir īstais Zemes vairogs. Pēc viņu versijas, kāda saprātīga kosmiskā rase, ieinteresēta cilvēku uzrašanās un attīstībā, speciāli mūsu planētas attālākās apkaimēs tur šo “iznīcinātāju”, kurš iznīcina visus mums potenciāli bīstamos debesu ķermeņus.