Pēc demobilizācijas Vilsons bez panākumiem mēģina darboties sezonas darbu laukā, taču arī te viņam nav īstas vēlēšanās darboties. No iekrišanas depresijā viņu paglābj «Bhagavatgītas» studijas un meditācijas prakse. 1950. gadā viņš aizbēg no savas draudzenes, kura ir iecerējusi apprecēties ar viņu, uz Franciju, kur nejauši iepazīstas ar «akcionālisma» filozofijas tēvu Reimondu Dunkanu. Parīzē Vilsons strādā par žurnālu pārdevēju, brīvā laikā nodarbojas ar rakstniecību, taču drīz naudas trūkuma dēļ ir spiests atgriezties Leičesterā.

Nākošo gadu laikā viņš stājas nesekmīgā laulībā ar sievieti, kas ir 10 gadus vecāka par viņu, izšķiras, apprec citu, pārceļas uz Londonu, izmēģina visvisādus amatus un galu galā 1954. gadā viņam izdodas nopietni sākt nodarboties ar literatūru, pateicoties rakstnieka Engusa Vilsona atbalstam. 1956. gadā iznāk viņa pirmā grāmata "The Outsider in Literature", kas ātri padara viņu par pamanītu. Grāmatas izdošanas laiks gandrīz sakrīt ar Džona Osborna lugas «Atskaties naidā» pirmizrādi un Vilsons negaidot nokļūst to literātu pulkā, kurus prese ātri vien sāk dēvēt par «dusmīgajiem jaunajiem».

Tomēr popularitāte ātri vien Vilsonam apnīk, tāpēc ka jebkurš viņa dzīves apstāklis momentā nonāk atklātībā un tieši tāpēc viņu ātri pārstāj uzskatīt par nopietnu literātu. Viss tas piespiež Vilsonu atstāt Londonu, lai sekmīgi pabeigtu savu otro grāmatu "Religion and Rebel" (1957.), kuru gan uzņem visai vēsi. Viņš turpina strādāt, mijot filozofiskus darbus ar daiļliteratūru, uzstājoties arī kā literatūras kritiķis (darbi par Hesses, Tolkina, Borhesa un citu autoru daiļradi).

Pamazām viņu sāk uztvert kā vienu no vadošajiem britu domātājiem un prozaiķiem, un viņa kārtējās grāmatas panākumi jau ir ierasta lieta.

60-to gadu beigās Vilsons sāk lasīt lekcijas universitātēs. Pasniedz literatūru ASV — Hollinskoledžā (Virdžīnijā), Vašingtonas štata universitātē Sietlā, Ratžersas universitātē Ņubransvikā (Ņudžersijā), arī Vidusjūras institūtā Maljorkā (Spānijā).

1967. gadā Kolins Vilsons uzraksta vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem — fantastisko romānu «Apziņas parazīti».

1987. gadā viņš sāk rakstīt savu vispopulārāko fantastisko sāgu «Zirnekļu pasaule», kas ātri iegūst kulta statusu. Vēlāk to, tāpat kā citas līdzīgas sāgas, piemēram, par Konanu, turpina rakstīt daudzi rakstnieki-fantasti.

Pašlaik autors dzīvo savā kotedžā Kornvolas grāfistē un daudz ceļo kopā ar savu sievu Džoju. Viņam ir pieaudzis dēls Deimons, kurš ir līdzautors viņa grāmatām par okultismu (“Neatklāto mīklu enciklopēdija” 1987.) un kriminoloģiju (“Neatklātās mīklas” 1993.).

Fantastika nav galvenā rakstnieka nodarbošanās. Kolins Vilsons ir vairāk nekā astoņdesmit grāmatu autors. Tās pārstāv literatūras kritiku, mūziku, kriminoloģiju, socioloģiju, vēsturi, seksoloģiju, filozofiju, okultismu.

 Aleksandra Prozorova priekšvārds «Zirnekļu pasaules» sērijas grāmatai «Citadele», ko izdevusi izdevniecība «Severo-Zapad».

 Noteikt, vai jūsu interesi izraisījušo grāmatu ir sarakstījis populārs rakstnieks vai arī mazpazīstams, ir ļoti vienkārši. Tādēļ jau nav pat grāmata vaļā jāver. Paskatieties uz vāku: ja tur lieliem burtiem ir rakstīts nosaukums — tātad literāts, cik žēl — slavu vēl nav ieguvis; taču, ja autora uzvārds redzams gandrīz pa pusi no sējuma, tātad viņam ir ko lepoties.

Kolinu Vilsonu sāka norādīt lielā šriftā jau no pirmā izdevuma. Viņa «Autsaiders» ["The Outsider in Literature", krievu tulkojumā — "Посторонний" — t.p.], kas iznāca 1956. gadā, burtiski satricināja puritānisko Angliju, izsaucot īstu «vilsonomānijas» vilni, atnesot debitantam plašu atpazīstamību. Par grāmatas popularitāti vislabāk liecina fakts, ka K. Vilsons, kas bija dzimis 1931. gadā un savos divdesmit piecos gados varēja lepoties ar īpašumā esošu guļammaisu un grāmatu saini, par honorāru sev nopirka senlaicīgu savrupmāju okeāna krastā.

Pāreja no askētisma pie bagātības nekādi neatsaucās uz talantīgā rakstnieka darbiem. Viņš turpināja radīt filozofiskus traktātus, kas bija izsmalcināti iepīti literārās formās.

Jāatzīst, ka K. Vilconam filozofija vienmēr ir bijusi daudz svarīgāka par pašu literatūru, cenšoties nonest līdz lasītājam savas domas, viņš nepievērš uzmanību ne vispārpieņemtajai morālei, ne pat darba sižetam. Tieši tāpēc atsevišķi viņa darbu fragmenti izskatās pat ne kā erotika, bet gandrīz — atklāta pornogrāfija («Labirinta dievs», «Vampīru metamorfozes», «Filozofu akmens»). Tieši tāpēc daži no viņa romāniem pēkšņi apraujas stāstījuma vidū («Vampīru metamorfozes»). Tieši tāpēc daudzās no viņa grāmatām vispār nenotiek nekāda darbība (un tik un tā tās ir neparasti aizraujošas).

K. Vilsona darbi vispār stāv nomaļus no visas citas angļu valodā rakstītās beletristikas.

Pirmkārt, viņam nav dalījuma sliktos un labos varoņos, atšķirības starp labo un ļauno. Pat tad, kad lasītājam rodas iespaids, ka, lūk, viņa priekšā ir simtprocentīgs cilvēces ienaidnieks, pēdējā mirkļi — hop! - baismīgais vampīrs pārvēršas labā eņģelī, kas tūlīt pat šausmās par izdarīto padara sev galu («Vampīru metamorfozes»).

Otrkārt, piedzīvojumi, kurus apraksta K. Vilsons, ir nevis cilvēka klejojumi, bet gan gara klejojumi, varoņa iekšējā būtība. «ķermenis ir tikai sava veida siena, kas nodala divas bezgalības: Visumu, kas bezgalīgi plešas ārpusē, un prātu, kas veido bezgalību iekšpusē» («Apziņas parazīti»). Šī pastiprinātā uzmanība cilvēka dvēselei tuvina K. Vilsona kā autora pozīciju krievu lasītāja pasaules uztverei.

Un beidzot, K. Vilsona daiļrades obligāta sastāvdaļa ir negaidītu ideju gūzma:

- kas būtu, ja cilvēka prāts un jūtas ir dažādas būtnes; dvēsele un parazīts, kas barojas no gara spēka? («Apziņas parazīti»);

- kas būtu, ja visi mēs esam enerģētiskie vampīri, tikai nepiebēršam tam uzmanību? («Vampīru metamorfozes»);

- kas būtu, ja seksuālā orgasma brīdis ir stāvoklis, kurā pilnībā atveras cilvēka smadzeņu spējas un ar gribu varētu šo stāvokli paildzināt, savas iespējas tuvinot dievu spējām? («Labirinta dievs»);

- kas notiktu ar cilvēkiem, ja kukaiņi izaugtu līdz parastu dzīvnieku izmēriem, bet zirnekļiem, turklāt, vēl piemistu attīstītas telepātu spējas? («Zirnekļu pasaule»);

- vai nevarētu būt tā, ka melna ļaunuma iemesls ir vienkārša bada sajūta? («Kosmiskie vampīri»);

- vai sekss ir tikai vienkāršs ķermenisks kontakts, vai arī tajā ir ielikta cita, daudz svarīgāka funkcija? («Vampīru metamorfozes»).

Laikam uzmanīgs lasītājs jau būs pamanījis, kurp ved «Kornvolas domātāja», kā savu elku sauc «vilsonomāni», domas.

Atvērsim romānu «Apziņas parazīti»:

«...vampīra mērķis ir nepieļaut, lai cilvēks uzzinātu par pasaulēm, kas apslēptas viņā pašā; sekojot tam, lai viņa uzmanība kliedētos uz ārpasauli» (tā to skaidro K. Vilsons).

Šiet viņš, pats no neapjaušot, izsaka vienu no dzenbudisma pamatprincipiem — cilvēka mērķis ir pašpietiekamība; personībai galvenais ir nevis tas, kas notiek ārā, galvenais ir iekšējā pasaule.

Tagad paņemsim «Labirinta dievu»:

«Kad orgasma spēks kā paisums pārņēma manas smadzenes, es centos noturēt to, neļaujot iestāties bēgumam» - mūsu priekšā ir tantriskās meditācijas pamati. Turklāt, ar sekmīgu rezultātu: «Drīz vien es pamanīju, ka manī attīstas lieliskas koncentrēšanās spējas». Bet izteiciens: «Un noteiktā domāšanas cikla momentā var iegūt tādu spēju kontrolēt savu ķermeni, ko jūs pat nevarat iedomāties. Kad tas notiek, es varu paveikt visnaparastākās lietas — piemēram, es varu domās pārnest to, ko jūs saucat par manu astrālo ķermeni, ļoti lielā attālumā» laikam jau pat neprasa komentārus.

Starp citu, dzena meistari saka, ka apskaidrības stāvokli nav iespējams aprakstīt, tāpēc ka tam nav vārdu cilvēka valodā. Bet K. Vilsonam tas ir izdevies - «Filozofu akmenī», kur galvenais varonis izmaina savu apziņu ar iedzīvinātu elektrodu palīdzību.

Iespējams, liktenis ir izspēlējis ar Vilsonu ļaunu joku, viltīgi noslēpjot no viņa austrumu domātāju mantojumu. Atklājot visplašāko erudīciju Rietumeiropas filozofijā, viņš, izsecinot no viņa domu gaitas, nepazīst austrumu praktiķus. Liktenis ir izspēlējis ar Vilsonu ļaunu joku, taču ir devis lielisku dāvanu viņa pielūdzējiem. Patstāvīgi uztaustot dzena ābeci, kļūdoties un sajūsminoties par atklājumiem, viņš dāsni dalās savos atklājumos ar pielūdzējiem, vedot tos līdzi.

Anglis, kas ir uzaudzis «patērētāju sabiedrībā», Vilsons redz, ka Rietumu civilizācijas pamats — tehnicisms — cenšas nospiest, izstumt, iznīcināt cilvēkā garīgumu, pārvērst brīvu personību par skrūvīti, par vienkāršu standarta detaļu ar standarta vajadzību un standarta iespēju krājumu. Sabiedrībai tādi racionāli iekārtoti cilvēciņi ir ērti un ekonomiski, taču - «Tie vairs nav cilvēki!», - burtiski asiņo Filozofa dvēsele un viņam liekas, ka viņš ir atradis izeju. Šī izeja ir paša cilvēka, viņa gara un gribasspēka iespējas, nerealizētais smadzeņu potenciāls.

[Pēdējie zinātnes atklājumi gan it kā apliecina, ka kādreiz populārais teiciens, ka cilvēks izmanto tikai 10% no savu smadzeņu spējām, ir aplams — t.p.]

Par laimi mums visiem K. Vilsons nezina, ka viņa domas nav jaunas, ka tām ir jau daudz tūkstošu gadu, ka jau pirms gadsimtiem ir uzcelta lieliska dzenbudisma pils, ka viņa idejas jau sen ir novestas līdzs loģiskam atrisinājumam.

«Kornvolas domātājs» izdara pirmo soli — viņš sludina, ka katra cilvēka iekšējā pasaule līdzinās Visumam, ka katras personas vērtība ir tikpat liela, cik visa pārējā pasaule. K. Vilsons pat nenojauš, kurp ved šī taka. «Svarīgs ir tikai tas, kas iekšā, bet visam, kas notiek ārpasaulē, nav nekādas nozīmes,» - māca dzena meistari. Nevajag baidīties no nāves, uzskata K. Vilsons, cilvēka enerģija tik un tā saglabāsies šajā pasaulē.

[Laikam jau dzenbudisms ir visizdevīgākā filozofija visām diktatūrām. Kas var būt vēl labāks par šo — pavalstnieki, kurus vispār neinteresē materiālas vērtības? Ne jau velti komunistu laikā nepārtraukti tika sludināts, ka garīgās vērtības ir primāras, bet vēlme pēc materiālām, gandrīz vai noziegums. Diemžēl, cilvēce jau neprot iet pa zelta vidusceļu, tā visu laiku brauc grāvī, vai nu pa labi, vai pa kreisi — t.p.]

Jā, Rietumu tehnicisms cenšas nivelēt personību, novest visas vajadzības uz ārējiem materiāliem labumiem. Savukārt, dzenbudisma mērķis ir atdot cilvēkam dzīves jēgu, sevi pašu un sava iekšējā Visuma iepazīšanu.

Austrumu un Rietumu filozofijas it kā ir izvietojušās uz vienas skaitļu ass, tikai virzās pretējos virzienos. Tās ir gandrīz blakus... taču pilnīgi nesavienojamas.

Taču K. Vilsons acīmredzot to nezina. Viņš ar visu sava talanta spēku triecas pret akmens sienu, nemanot, ka blakus atrodas plaši atvērti vārti, viņš cenšas ar sev ierasto pragmatismu iekļūt efemērajā garīguma pasaulē, radot darbus, kas pilni kaismes un cerību... Un pēkšņi - izlaušanās!

Kolina Vilsona romāns «Zirnekļu pasaule» atšķiras no citiem viņa darbiem, kā rīta ausma  no  putekļaina pagraba. To droši var nolikt vienā rindā ar Čārlza Dikensa, Viljama Tekerija un Valtera Skota romāniem. Rodas iespaids, ka pasaulē ir nācis pavisam jauns, savdabīgs ģēnijs.

Pirmām kārtām, «Zirnekļu pasaule» ir krāšņa, negaidīta, taču ļoti ticama pasaule.

Kādreiz, sensenos laikos, nobijusies no gigantiskas komētas, cilvēce pilnībā evakuējas uz citām zvaigžņu pasaulēm. Sekojošo gadsimtu laikā atsevišķas cilvēku grupas, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav tikušās uz zvaigžņu kuģu klāja, ir savairojušās un apdzīvojušas tukšu palikušo Zemi. Taču šo pašu gadsimtu laikā Zemes kukaiņi ir izauguši līdz mūsu laiku zvēru izmēriem, bet zirnekļi-nāvneši (un pat neliela vaboļu-bombardieru grupa) ir pat ieguvuši saprātu un varenas telepātiskas spējas. Rezultātā astoņķepaino rase ir pakļāvusi Ноmо sарiens un pazeminājusi tos līdz pat mājlopu līmenim.

«Zirnekļu pasaulei» ir tikpat krāšņa sižetiska līnija, aizraujoša, pilna negaidītiem pagriezieniem, cik Vilsona darbiem raksturīgā, dziļā, galvenā varoņa iekšējā pasaule.

Nails nav nekādas karaliskas dzimtas atvase, viņš pat nav kaut kāda, pat visnenozīmīgākā vadoņa attāla atvase. Viņš ir vienkāršs, maz mežonis no akmens laikmeta, kas dzīvo tuksneša vidū. Pastāvīgais barības un ūdens trūkums nav ļāvis viņam izaugt augumā un apjomos, taču viņš ir muskuļots un izturīgs.

Vilsons apraksta varoņa ikdienas dzīvi, viņa klejojumus kopā ar ģimeni no oāzes uz oāzi, cīnoties ar skudrām, skorpioniem, skudru lauvām. Viņa rīcībā ir tikai šķēps ar akmens uzgali, taču Nailam nākas cīnīties ar gigantisku tarantulu. Arī tagad cilvēki cenšas izvairīties no šiem radījumiem, bet zēna priekšā atrodas briesmonis, gandrīz lielāks par viņu pašu! Tajā pašā laikā viņam kopā ar radiniekiem nākas slēpties no lidojošiem nāvnešu gaisa baloniem, viņiem jāslēpj, ne tikai ķermenis, bet arī domas, jo zirnekļi ir telepāti. Pastāvīgā vajadzība, te izlikt sevi līdz pēdējam spēku  pilienam, te apspiest kaut vismazāko iekšējo prāta kustību, pārvēršoties nedzīvā priekšmetā, ir kaldinājusi viņa raksturu un gribu tik ļoti, ka reiz Nails pat uzvar divcīņā nāvnesi, nevis sastingst paralizēts kā citas dzīvas būtnes. Bargais un nežēlīgais tuksnesis iemāca Nailu, ne tikai izdzīvot, taču pirmām kārtām novērtēt un saprast brīvību.

Nails izvēlas brīvību, kad princese Merlū, pazemes pilsētas Dīras valdnieka Kozaka meita, piedāvā viņam savu mīlu. Nails izvēlas brīvību arī tad, kad Nāvnesis-Pavēlnieks piedāvā viņam varu pār visiem zirnekļu pilsētas cilvēkiem.

Nokļuvis gūstā, zēns no tuksneša ir šausmās par to, par ko astoņķepotie ir pārvērtuši sev padevīgo cilvēku psihi. Zirnekļi ir piespieduši sievietes atturēties no vīriešiem; zirnekļi apēd visus, kas pārkāpuši četrdesmit gadu robežu, ciniski saucot to par ceļojumu uz «Laimīgo zemi», zirnekļi ar nāves sodu spiež atturēties vīriešus un sievietes no neorganizētiem dzimumkontaktiem, baidoties no tā, ka viņu «mājlopi» nesavairojas un iziet no kontroles. Nails ar šausmām atklāj veselus kvartālus, kur mīt šādā «selekcijā» radīti kropļi.

Mūsu priekšā ir krādsains un reālistisks saprātīgu zirnekļu vergturu civilizācijas apraksts — viņu kuģi, mājvietas, zemes transports, attieksme pret kalpiem, dzīves veids, viņu varaskāre. Taču pa vidu krāšņajiem aprakstiem jūtama K. Vilsona visciešākā pārliecība, ka cilvēks pat ģenētiski nespēj būt vergs. Desmit paaudzes, kas selekcionētas padevības virzienā, un pēcnācēji pārvēršas garīgos un fiziskos kropļos, kas derīgi tikai pārtikai. Nāvneši ir spiesti ķert brīvos cilvēkus, lai ienestu svaigas asinis savu «rafinēto kalpu» dzīslās.

Nailam piedāvā lepnas telpas pilī, dārglietas, delikateses, jebkuras sievietes pēc izvēles, varu pār visiem pilsētas «divkājainajiem» (pat šo darbu zirnekļi gribu uzlikt uz cilvēku pleciem) — karaliska dāvana, no kuras pat ne mirkli neatsakās valdnieks Kozaks, kas arī ir nokļuvis gūstā. Būt par vaislinieku — nav īpaši grūts darbs, turklāt pat patīkams. Kļuvis par zirnekļu pilsētas cilvēku valdnieku, princeses Merlū tēvs priecājas par savu veiksmi un izdzēš no atmiņas to, ka no viņa kādreizējās pilsētas Dīras daudzajiem iedzīvotājiem, ko sagūstījuši nāvneši, dzīvos ir palikuši varbūt tikai daži desmiti, ja ne tikai daži cilvēki.

Lūk, tas, kas šausmina K. Vilsonu rietumu domāšanā: neierobežoti materiālie labumi — kas vēl ir vajadzīgs laimei?

Taču Nails nav tāds, viņam piemīt augsts garīgums un saasināta brīvības izjūta. Nails bēg no pils un kā balvu saņem no Baltā Torņa — datora, kas atstāts, lai novērotu Zemi — otro pilnvērtīgas personības sastāvdaļu: Zināšanas. Šajā mirklī zēns, kurš ir tik ilgi bijis Gara varonis, kas pretojas ārējam spiedienam, savas nelokāmās iekšējās būtības dēļ, kļūst par darbības varoni — kopā ar vaboļu-bombardieru kalpiem Nails uzlauž visu aizmirstu arsenālu; viņi apbruņojas ar pļāviejiem — visu sadragājošu kājnieku ieroci, asiņainā kaujā satriec zirnekļus, bet pāc tam dodas uz Deltu meklēt zirnekļu pielūgto Lielo Dievieti (Dieviete izrādās gigantisks dārzenis, kura sporas uz Zemi  kādreiz ir atnesusi komēta).

Ar «uguni un zobenu» cilvēki bruģē sev ceļu, sējot šausmas visā dzīvajā. Tad, kādā mirklī, kad visapkārt sabiezē šausmas, Nailā mostas viņa garīgā puse, kas uz brīdi ir bijusi aizgājusi otrajā plānā. Varonis nešauboties savāc visus ieročus un sagāž tos upē, nododot sevi lielās Dievietes žēlastībai. Visa dzīvā valdniece atbild cilvēkam ar ar labvēlību, dodot viņam varu jau savā vārdā.

Nails atgriežas pilsētā kā valdnieks, Dievietes sūtnis, cilvēku īstās brīvības simbols.

Jebkurš cits rakstnieks apstātos pie šīs mažorās nots, taču K. Vilsons dod saviem varoņiem vēl trīs dienas. Tikai trīs dienas, bet mēs redzam, ka no saimniekiem vaļa tikušie kalpi visas šīs dienas gulšņā vēderiem gaisā, nevēloties neko darīt. Viņiem pat prātā nenāk, ka no viņu ikdienas darba pirmāmkārtām ir atkarīgs viņu liktenis. Vergi ir pieraduši izpildīt pavēles, baidoties no soda un dzīvot pie visa gatava. Strādāt labprātīgi? Muļķības! Un trešājā dienā Nails pats vēršas pie zirnekļiem ar lūgumu piespiest «brīvos cilvēkus» atsākt strādāt.

Lasītājam kļūst skaidrs, ka stāsts vēl nebūt nav galā, ka iekšējā idille astoņķepaiņu un divkājaino sadzīvošanā ar pirmo dienu jūtami atšķiras no iekšējiem mehānismiem, kas regulē viņu dzīvi. Tad, vai tiešām ir iestājusies brīvības stunda? K. Vilsons nesteidzas atbildēt uz šo jautājumu. Meistarīgi ieintriģējis lasītāju, viņš nesteidzoties sāk stāstīt par to, kā pilsētā pamanās iekļūt Maga izlūki, kas kalpo noslēpumainajam kalnaino nomaļu iemītniekam, kas spēj iemiesot ļaunas dvēseles akmeņos un dažādās mantās, atdzīvinot savus nedzīvos kalpus un pārvaldot stihijas...

Dažus vārdus gribētu pateikt par seriāla grāmatu numerāciju. NPO «Mir i Semja — 95», kas vairākas reizes ir izdevusi Vilsonu no 1992. gada līdz 1997. gadam ir atgājusi no paša autora numerācijas un 1997. gadā ir izdevusi divus sējumus ar nosaukumu «Zirnekļu pasaule — 1» un «Zirnekļu pasaule — 2». Izdevniecība «Severo-Zapad» atjaunoja seriāla dalīšanu tādu, kāds tas ir pieņemts Rietumos, sākot iepazīstināt lasītāju ar jaunumiem, par kuriem runāsim tālāk.

Zirnekļu pasaule, ko radījusi ģeniāla rakstnieka fantāzija, vēl nav spējusi atklāt ne simto daļu no sava potenciālu. Mēs zinām, ka kaujas starp cilvēkiem un zirnekļiem notika ar mainīgām sekmēm, tātad blakus zirnekļu impērijai, kas pakļāvusi cilvēkus, pilnīgi iespējams, ka eksistē valstis ar tieši pretēju iekārtu vai arī valstis, kur cilvēki un zirnekļi ir vienlīdzīgi. Evolūcijas spirāle ir radījusi Magu — tieši tāpat tā varēja radīt arī tehnogēnu iekārtu. Nāvneši aizliedza saviem kalpiem iegūt izglītību un lietot instrumentus, tātad tālo priekšteču intelektuālais un tehniskais mantojums vēl līdz šim nav skarts. Deltas dievietes sugasbrāļi, kas izkaisīti pa planētu, cenšas radīt uz Zemes savas pirmdzimtenes civilizāciju, bet tik pat bagātīgi izkaisītie Baltie Torņi ziņo par šeit notiekošajām pārmaiņām cilvēkiem no tālajām zvaigznēm — un viņi mierīgi varētu atgriezties... Arī pats galvenais varonis aug, pārvēršoties no zēna jauneklī, un tātad — mainās.

Bez šaubām, K. Vilsons saprata tās perspektīvas, kas atklājās un centās piepildīt tās. Viņš jau paziņoja pielūdzējiem, ka raksta jaunas grāmatas: «Krēslas zona» un «Jaunā Zeme», bet...

Taču galvenais varonis, kuram K. Vilsons bija devis Gara un Zināšanu lielumu, izrādās nokļuvis  visai grūtā stāvoklī: lai attīstītu savu garu viņam vajag mieru un pašapceri, turklāt visu vajadzīgo personīgajai laimei viņš jau glabā sevī, bet Dievietes vēstneša tituls spiež viņu ieņemt valdnieka posteni, rūpējoties par pilsētas iemītnieku sīkajām vajadzībām, pastāvīgi risinot veselu problēmu gūzmu.

Varenais Gars ir ievedis strupceļā savu īpašnieku, iedzenot viņu Varas lamatās.

Lielais K. Vilsons kārtējo reizi triecās sienā un... salūza. Ilgus, sešus gadus jau nerādās solītie turpinājumi. Filozofs pārāk cieši ir asociējis sevi ar savu varoni, lai atļautu viņam padoties, atsakoties no abām viņa personības sastāvdaļām — un tajā pašā laikā viņš neredz loģisku ceļu tālākai attīstībai.

Par laimi, sekojošo gadu laikā ir izaugusi sekotāju paaudze, kas necenšas izsmadzeņot K. Vilsona mācību, bet pieņem to vienkārši kā izejas datus. Viens no viņiem — Nets Priklijs (dzimis 1962.) - uzņēmās turpināt skolotāja darbu. Šo rakstnieku nemocīja tāda veida pārdomas: kā gan uzvedīsies varonis, kurā ir savietoti Austrumu un Rietumu, Gara un Zināšanu principi, viņš sajuta to no iekšpuses, kā kaut ko parastu un dabisku. Cienīgs māceklis, viņš spēja saglabāt neskartu K. Vilsona Visuma atmosfēru, tā filozofisko koncepciju, tā varoņu personības, taču spēra soli uz priekšu tālāk par savu skolotāju.

Dārgo lasītāj, man ir patiess prieks par tevi! Pateicoties Neta Priklija talantam, pēc ilga, gandrīz sešu gadu ilga pārtraukuma tu atkal vari ieiet krāsainajā un košajā, daudzšķautnainajā, negaidītu notikumu pilnajā un paradoksālajā pasaulē. Ar romānu «Citadele» izdevniecība «Severo-Zapad» atklāj aizraujošo seriālu «Zirnekļu pasaule», ko radījis cienīgs «Kornvolas domātāja» lietas turpinātājs. Nenokavējiet jaunumus!

Tāpēc nobeigumā īsa bibliogrāfija par «Zirnekļu pasaules» grāmatām.

 Seriāls «Zirnekļu pasaule» (Spider World)

Kolina Vilsona grāmatas:

I daļa, «Tornis» (The Tower, 1987.)

II daļa, «Delta» (The Delta, 1987.)

III daļa, «Mags» (The Magician, 1992.)

IV daļa, «Ēnu zeme» (Shadowland, 2002.)

 Izdevniecības «Severo-Zapad» izdotās grāmatas var redzēt šeit:

http://www.rusf.ru/sfbooks/s-z/mirpaukov/index.htm

Par «Zirnekļu pasauli» var lasīt arī žurnāla «Mir fantastiki» mājas lapā, kur starp citu var izlasīt, ka mistiskais rakstnieks ar zīmīgo vārdu Nets Priklijs īstenībā ir pats Aleksandrs Prozorovs.

http://www.mirf.ru/Articles/art895.htm

Secinājums gan žurnālam ir viens — tik labi kā Vilsons neviens sekotājs par Zirnekļu pasauli nav uzrakstījis, turklāt beigu beigās, pēc desmit gadiem fani ir sagaidījuši vēl vienu autora romānu no «Zirnekļu pasaules» sērijas.