Kādus ieguvumus un kādus riskus rada atomelektrostaciju darbība un vai nākotnes kodolenerģija, kas šobrīd vēl ir izpētes procesā, varētu mazināt potenciālos draudus, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē valsts emeritētais profesors, kodolfiziķis Oļģerts Dumbrājs, Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta vadošais pētnieks Dzintars Jaunzems un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, enerģētikas un klimata eksperte Krista Pētersone.
Kodolenerģiju arvien daudz izmanto elektroenerģijas ražošanā pasaulē.
"Kodolenerģijas kapitāla izmaksas uz uzstādīto elektrības jaudu ir 5 līdz 15 reizes dārgākas nekā saule vai vējš. Otrs aspekts, ka šobrīd kodolenerģētika ir liels enerģijas avots, kas nav izkliedēts. Mēs uzliekam vienu atomspēkstaciju un, salīdzinot ar Latviju, ja mums maksimālā elektroenerģijas slodze ziemā ir ap 1200 megavati visai valstij kopā, tad atomreaktora minimālais slieksnis ir 1500 - 2000 megavati. Tas nozīmē, ka mērogam jābūt lielākam, jaudas ir stipri par daudz," skaidro Dzintars Jaunzems.
Tomēr Eiropā nav vienprātības par elektroenerģijas ieguves veidiem.
"Kopumā sliktākais iespējamais scenārijs ar atomreaktoriem vienmēr būs sliktāks nekā, ja paskatāmies citos virzienos vai citās tehnoloģijās," uzskata Dzintars Jaunzems. "Ne tikai atkritumi, bet mums arī jāiegūst šie izotopi, resursi, ko piegādājam tai stacijai. Veidojas situācija, ka no kaut kurienes tie būs jādabū.
“Primāri jāskatās uz tādiem enerģijas veidiem, kur nav jāgaida no kāda cita, vai viņš mums iedos vai pārdos, vai kaut kur izraksim. Globālā skatījumā tas būtu pareizākais ceļš, bet diemžēl mums enerģiju vajag un daudzās valstīs atomenerģija ir būtisks elektroenerģijas ģenerācijas veids."
Kodolenerģijas iegūšana, izmantojot kodolsintēzes metodi būtu videi daudz draudzīgāks veids.
"Tā ir tāla nākotnes mūzika, šodien par kodolsintēzi, ka tā ražos elektrību tuvākā laikā, es personīgi tam neticu," vērtē Oļģerts Dumbrājs. "Ļoti sarežģīta fizika (..) kodolplazma ir ļoti sarežģīts objekts, kas negrib pakļauties cilvēkam, lai viņu ierobežotu."
Vai enerģija tiešām nekur nepazūd?
Jau skolas gaitās fizikas stundās saskaramies ar jēdzienu "enerģijas nezūdamības likums". Tātad enerģija tā vienkārši neizgaist. Bet kur tā rodas un vai varam visu enerģiju kādā veidā uzkrāt, ja reiz tā nepazūd? Cik sarežģīti tas varētu būt?
Ja jums būtu jāpaskaidro jēdziens “enerģija”, kādus apzīmējumus jūs lietotu? Iespējams, kāds teiktu, ka enerģija ir tas, kas mums dod spēku. Kāds cits atbildētu, ka enerģija ir tas, kas kaut ko darbina, piemēram, automašīnu. Bet, iespējams, vēl kāds piebilstu, ka pārāk daudz enerģijas mums dod lieko svaru. Jā, bet kas tad tas īsti ir? Parādība, kaut kas sajūtams vai sataustāms? Lai atbildētu uz šo un citiem jautājumiem, attālinātā sarunā tiekamies ar Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotāju un izglītības portāla “Fizmix” satura veidotāju Valdi Zuteru.
“Enerģijas nezūdamības likums” ir vārdu salikums, kas nav atraujams no mācību programmas skolā. Šis gan ir likums, ko vērtīgi atcerēties arī tad, ja skolas laiki jums sen aiz muguras, jo no fizikas procesiem ikdienas norisēs nevaram izvairīties arī vēlākos dzīves posmos. Valda Zutera sniegtie skaidrojumi no pārrunām ar skolēniem labi ilustrē likuma izpausmes, un tās novērojamas, runājot jau par mehāniku un mehānisko enerģiju. Proti, ja gaisā paceltu bumbiņu ar potenciālo enerģiju mēs palaižam vaļā, tad mehāniski pieaug ātrums, un potenciālā enerģija pāriet kinētiskajā jeb kustības enerģijā. Un tā šis likums caurauž arī citus fizikas jautājumus.