Naivie mākslinieki, salasījušies metru, tūlīt metās tēlot ezīšus, apkārtus kā Jaungada eglītes ar sulīgiem apaļiem āboliem. Un tā aizrāvās, ka šie āboli uz ezīšiem vajā mūs visus no agras bērnības (paskatieties kaut vai Ābecē uz burtu "E"!).

Un vēl zīmē līdz šim, turklāt vēl bērnus savus māca: lūk, ezītis ābolos, tā viņš patiešām dara. Neviens nepajautās pieredzējušu zoologu-ežzini: "Vai tā ir taisnība? Par āboliem?"

Ja iedomātos pajautāt, tad uzzinātu pārsteidzošas lietas...

Eži pret augu barību izturas ar aizdomām. Tikai vitamīnu dēļ var atļauties kādas dārza ogas pakošļāt. Bet pārsvarā ēd kukaiņus, tārpus, vardes, čūskas, olas, putnu mazuļus un peles. Protams, ja pēkšņi patrāpīsies nosprāgusi pele vai nejauši gadīsies to iedzīt stūrī. Skraidelēt pakaļ pelēm eži uzskata zemāk par savu cieņu.

Otrkārt, nekādus krājumus ziemai eži sev negatavo. Vēlā rudenī viņi iekrīt dziļā ziemas miegā, iepriekš aizbāžot savu alu vai midzeni no visām pusēm ar sausām lapām un zāli. Pazeminājuši savu temperatūru līdz sešiem – sešiem ar pusi grādiem pēc Celsija. Atmostas, bez šaubām, ļoti izbadējušies un te gan laikam stipri nožēlo, ka rudenī pirms gulēšanas nav pat viegli iekoduši.

Treškārt, eži kokos nekāpj, no augstuma baidās un tāpēc koku dobumos dzīvot nevar.

Tā kā ežu jautājumā Plīnijs Vecākais nav autoritāte.

Virspadomnieks.

Jocīgi, ka ar visu savu apslēpto un pieticīgo eksistenci (vai varbūt, tieši pateicoties tām) eži ir pamanījušies ieņemt gandrīz vai galveno vietu slāvu mitoloģijā.

Slāvi izsenis atbaidīja nelabos garus ar amuletiem no ežiem; ar to palīdzību ārstēja visdažādākās slimības; lūdza padomu šiem dzīvnieciņiem nopietnos jautājumos un pat atvēra ar viņu palīdzību aizslēgtas durvis.

Saskaņā ar bulgāru teiksmām, ezis ir tik gudrs, ka pat Visaugstākais Zemes radīšanas procesā klausīja viņa padomus. Vismaz (ja tic leģendām), tieši ezis ir rādījis Dievam, kā virs zemes ir jānovieto debesis.

Ticis skaidrībā ar debess problēmām, ezītis (pēc bulgāru uzskatiem) nodarbojies ar mūsu eksistences glābšanu. Tajā laikā Saules dievs nolēma precēties ar Mēnesi. Taču pat ezim bija skaidrs, ka no tāda pretdabiska sakara nekas labs neiznāks. Tāpēc tad, ka Saule devās satikt mīļoto [Nepārprotiet! Slāviem Mēness – Luna – ir sieviešu dzimtes vārds – t.p.], viņš satika it kā nejauši ceļā pagadījušos ezi, kas cītīgi grauza akmeni. Uz saules jautājumu, kāpēc viņš tā dara, tas paskaidroja, ja Saule apprecēsies, tad pasaulē parādīsies daudzas citas saules. Tās sadedzinās visu sev apkārt un, tā kā nebūs ko ēst, dzīvi palikušiem būs jāēd akmeņi. Saules dievu ļoti uztrauca šāda nākotne un viņš pārdomāja precēties. Tieši pēc šāda konfūza, kura vaininieks bija ezis, Mēness parasti slēpjas no Saules – laikam apvainojusies, ka neapprecēja.

Eža gudrība (pēc bulgāru leģendām) rodas no tā, ka viņš ļoti ilgi dzīvo pasaulē. Adatainais zvēriņš atceras visu, kas kādreiz ir noticis tāpēc, ka māk izmantot īpašas, atjaunojošas zāles, tāpēc nekad nepaliek vecs.

Atradums zagļiem.

Poļesjes (Vidus Dņepra un Dņestra) iedzīvotāji arī uzskata, ka ezis pazīst visādas zāles. Viņu seni ticējumi stāsta, ka bez “jaunības zāles” ezis spēj atrast arī tās saukto “sarauj-zāli” [krieviski - “razriv-trava” - t.p.], kas palīdz atvērt jebkuras slēdzenes un aiztaisāmos. Lai tādu artefaktu iegūtu, cilvēkam pietiek atras eža ligzdu ar mazuļiem un aiztaisīt ar akmeņiem ieeju. Eziene, atklājusi, ka nevar nokļūt savā mājā, noteikti ies un atradīs “sarauj-zāli”, kas likvidēs šķērsli. Kad rūpīgā mamma atnesīs brīnumaugu un noliks to pie ieejas, tā slepus ir jāpaņem un jāizmanto saviem mērķiem.

Toties bosnieši, visai tuvi bulgāru kaimiņi, šaubās, vai ezis sadarbojas ar augstākiem spēkiem. Viņi ir pārliecināti, ka ezim ir visai šaubīga izcelšanās. Bosniešu leģendas stāsta, ka velns, sēžot uz celma, ir sukājis savu vilnu un, nejauši izrāvis lielāku kušķi, nometis to zemē zem celma. Šis velna vilnas kušķis vēlāk pārvērties par ezi.

Izcila slaucēja.

Slāvi domā, ka ezis aizdzen ļaunos garus tāpēc, ka viņam ir adatas. Poļi, lai viņu mitekļiem netuvotos ļaunprātīgās boginkas [ekvivalents mūsu laumām – t.p.] , kas zog un moca pa naktīm cilvēkus, pirms miega sev uz krūtīm lika eža ādiņas.

Poļu līgavas kāzu priekšvakarā cepa maizi eža formā, bet krieviem kā aizsargs jaunlaulātajiem pirmajā kāzu naktī bija īpašs “kalačs” eža formā, ko rotāja ar izkrāsotiem salmiņiem – adatām.

Serbi pret ļaunu aci izmantoja eža purniņu, bet viņa sirds bija talismans, kas glābj no slimībām.

Ezi slimību ārstēšanā izmantoja ne tikai kā amuletu, taču arī tiešā veidā. Eža speķis esot bijis labākais līdzeklis pret drudzi un reimatismu. Ar to pašu speķi iezieda sāpīgos kukaiņu kodumus un noberztās vietas uz mājlopu ādas, bet eža čuras slepus piejauca klāt alkoholiķiem, lai viņi beidzot pārstātu dzert.

Ārstēt cilvēkus art ežu palīdzību bija ļoti ērti arī tāpēc, ka ezis parasti vienmēr bija pa rokai. Ja šis zvēriņš apmetās uz dzīvi ciemā, tad dzīves vietu viņš parasti izvēlējās netālu no kazu vai govju aizgalda, jo svaigs piens ezim ir bijis liels gardums. Ir pat leģenda, ka eži spējot slaukt govis un kazas, kaut arī to dara bez lieciniekiem. Īstenībā diezin vai ezis spētu sev tādā veidā iegūt pārtiku, taču katrā gadījumā labi atcerēsies slaukšanas laiku un regulāri būs klāt tajā brīdī, kad kāda aromātiska piena strūkliņa aizlīs garām spainim.

Tomēr, britu fermeri ilgu laiku uzskatīja, ka nelietīgie eži pa naktīm slauc govis, tāpēc sistemātiski rīkoja masveidīgas, durstīgo kaimiņu medības.

Cīņa uz nāvi.

Slāvu izcelsmes zemnieki turpretī, tieši otrādi, uzskatīja tādus kaimiņus par “izdevīgu ieguvumu”, vienmēr piebaroja to, ja sastapa un bez vajadzības nenogalināja. Tas tāpēc, ka ezis, pretstatā citiem dzīvniekiem, savā teritorijā dzīvo lepnā vientulībā. Paņēmis savā pārziņā pietiekami solīdu zemes gabalu – divus-trīs hektārus, ezis nežēlīgi vajās savus ciltsbrāļus, ja tie iedomāsies apmesties tuvumā. Šajā jautājumā viņš ir šausmīgs egoists. Ciltsbrāļu ienākšanu savā teritorijā viņš uztvers kā ļaunprātīgu iebrukumu un tūlīt pat uzsāks karadarbību. Cīņā tiks izlietoti zobi un adatas un karš notiks līdz uzvarošām beigām, kamēr sakautais pretinieks neaizrāpos pāri robežai, lai iespraustu atpakaļ savas ar miesu izrautās adatas. [Figurāli, protams – t.p.] Tikai pret mātītēm eži izturas pielaidīgāk un arī tikai tad, kad runa ir par sugas turpināšanu.

Tas, ka fermā ir šis zvēriņš, ir labi arī tāpēc, ka viņš ir nāvīgs čūsku ienaidnieks. Ja čūskas un eža ceļi krustojas, tad kautiņš ir neizbēgams. Ezis sāk skaļi rukšķināt un ātri skraidīt apkārt ienaidniekam, mēģinot iekampt tam astē. Čūska atkal cenšas iekost tam degunā vai citā atklātā vietā. Taču tas nav tik vienkārši. Indes zobi reptīlim regulāri uzduras uz draudīgi izslietajām adatām. Galu galā, čūska ir pārmocījusies un daudzām rētām klāta, pazaudē pēdējos spēkus un kļūst par vieglu medījumu. Uzvarētājam nekas cits neatliek, kā vienīgi apēst pieveikto pretinieku.

Ezis ar apetīti apēdīs iznīcināto ienaidnieku, taču čūskas galvu ar indes dziedzeriem ēdīs ļoti reti, kaut arī viņam ir ļoti laba imunitāte pret indēm.

Eža organisms vispār ir ļoti izturīgs pret indīgām vielām. Franču naturālists Moriss Keins veica eksperimentus un noskaidroja, ka ezis var izturēt stinguma krampju toksīn devu, kas spēj nogalināt vairākus tūkstošus cilvēku. Pat tādas spēcīgas indes kā arsens, ciānkālijs un zilskābe, gan nelielās devās, ezis iztur pietiekoši mierīgi.