Kādu dziesmu dziedāja sirēnas vai kādu vārdu pieņēma Ahilejs, kad slēpās starp sievietēm, ir mīkla, tomēr par to var izteikt minējumus, pirms aptuveni trim gadsimtiem rakstīja sers Tomass Brauns grāmatā “Urnas apbedīšana”. Abi šie jautājumi – to par Ahileju, kā izrādās, izvirzījis imperators Tiberijs – ir mulsinoši tiktāl, cik atbildes uz tiem atkarīgas no tā, vai zināms, kurā gadalaikā Ahilejs slēpās starp sievietēm un kāds bija dziedošo sirēnu skaits: mītiski fakti, kas tomēr nav ārpus antropoloģisku minējumu robežām. Tāpēc, pirmoreiz izlasījis “Urnas apbedīšanu”, es nevarēju rimties, kamēr nebiju pārliecinoši pierādījis, ka Ahilejs sevi sauca par “Drosoesu” (“Rasaino”), jo bija pavasaris, kad viņā slēpās starp meitenēm uz Skīras salas, un ka to, ko dziedāja trīsreiz trīs sirēnas, var rekonstruēt no kristietībai nedaudz pielāgotām dziedājumu versijām, kas saglabājušās senīru valodā.

Trīs jautājumi, kas pēdējā laikā mani nodarbinājuši, ir šādi: ko ēda kentauri; ar kādu vārdu dievu Dionīsu pazina menādas; kas slēpjas aiz stāsta par Simsonu un 300 lapsām, kuras viņš palaida filistiešu labības laukos. Tā kā ikvienam kārtīgam romantiķim ir siltas jūtas pret kentauriem, menādām un Simsonu, secīgi izklāstīts pārstāsts par manu garīgo ceļojumu atbilžu meklējumos varbūt dažiem no jums sagādās izklaidi.

Tas sākās pagājušā gada 19.aprīlī, kad mūsu Maļorkas pastnieks atnesa man karalisku dāvanu – Valentīnas un Gordons Vasonu mūža darbu, parakstītu divsējumu folio izdevumu ierobežotā tirāžā (eksemplārs Nr.2). Līdz šim biju lasījis tikai īsāko, 1952.gadā izdoto versiju, kura bija novecojusi, jo 1953.gadā viņi sensacionāli atklāja kādu seno meksikāņu sēņu kultu, ko mēdza uzskatīt par izzudušu, bet kas Oahakas provincē joprojām ir visnotaļ dzīvs. Drīz pēc tam žurnāls Life publicēja viņu piedzīvojumu aprakstu, tāpēc pietiks, ja tikai pieminēšu, ka, ēdot svētās sēnes, mani Ņujorkas draugi – viņa bija ārste, viņš bija baņķieris – pieredzēja tik krāšņas un dārgakmeņos mirdzošas debesu valstības vīzijas, ka curandero jeb orākula priestera brīdinājumi nešķita pārspīlēti. Viņš bija teicis: “Šis ēdiens jūs nogādās tur, kur mājo Dievs!” Vasonu pieredze lielā mērā apstiprināja nojautu, kāda mums trim bija kopīga un izrietēja no sarakstes vairāku gadu garumā, - ka mikofobija, iracionālās bailes no sēnēm, ko jūt liela daļa cilvēces, ir senču reliģiskās bijības paliekas.

Vienkāršs stāsts no bērnības. Mēs ar māsām pavadījām vasaras brīvdienas vectēva Bavārijas muižā. Mamma, kas tur bija uzaugusi, parasti pēcpusdienās mūs kopā ar vācu brālēniem sūtīja uz mežu. Brālēni mums iemācīja, kā ar redzes un ožas palīdzību pazīt daudzas ēdamo sēņu sugas, kas auga zem priedēm vai izcirtumos. Neviens nebaidījās, ka kāds no mums varētu saindēties: drīz vien mēs iepazinām Taubling, Eierschwamm jeb Pfifferling, Steinpilz un citas. Mūsu atradumus ar gardām mērcēm vakariņās pasniedza resnā pavāre Fannija. Tas, šķiet, bija 1906.gadā. Nākamajā gadā, kā parasti, pavadot brīvdienas Ziemeļvelsā, mēs uzgājām bagātīgas šo Bavārijas sēņu audzes pavisam netālu no mājas. Protams, mēs piepildījām visus pieejamos grozus un cepures un triumfēdami steidzāmies mājup. Taču māte ar šausmām atgaiņājās:

• Tūlīt metiet tās prom, mīļie bērni! Tās ir nāvējoši indīgas!
• Bet māt, tās taču izskatās un smaržo tieši tāpat kā…
• Metiet tās prom, es jums saku! Nē, aprociet dārzā, tā būs drošāk. Velsas sēnes var izskatīties un smaržot tāpat kā Laufcornā, bet tās tik un tā ir indīgas. Šeit uzticama ir tikai parastā lauku atmatene.

Kopš tā laika esmu prātojis, vai viņa patiešām uzskatīja, ka mūsu Velsas bērzlapes un gailenes ir indīgas – kādas tās nebija -, vai arī baidījās, ka Nelsones kundze, mūsu neaizstājamā virtuvene, varētu uzteikt darbu, ja viņu lūgtu tās pasniegt vakariņās ar gardu mērci. Taču tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka māte nemānījās, jo pirms pāris dienām kāds krievu sēņu mīļotājs man pavisam nopietni apgalvoja, ka dažas no tām šķirnēm, kas viņam vislabāk garšojušas dzimtenē, Čehoslovākijā esot indīgas. Viņš, protams, kļūdījās; iespējams, viņa informācija nāca no Sudetu vāciešiem, kas nav tik lieli sēņu mīļotāji kā čehi un krievi. Jāpiebilst, ka lauka atmatenes mēs Ziemeļvelsā varējām lasīt, cik uziet, jo ciema iedzīvotāji uzskatīja, ka tās ir ne mazāk indīgas kā visas pārējās. \

Britu izcelsmes cilvēki ir visai gatavi noraidīt mikofobiju kā sociālu parādību, par kuru diez ko nav vērts pat diskutēt. “Galu galā,” viņi saka, “lielākā daļa sēņu ir indīgas, tad kāpēc gan nerīkoties droši? Ir tik daudz kā cita, ko ēst. Kāda joda pēc rakņāties zem sapuvušiem koku celmiem, tikai lai uzietu pretīga paskata sēnes? Lai tās paliek slāviem. Aiz dzelzs priekškara dzīvība neko nemaksā.” Tomēr tikai trīs Eiropas sēnes – Amanita phalloides un divas citas, kuras tikai eksperti spēj no tās atšķirt, - ir nāvējošas. Tikpat labi varētu atteikties no avenēm tāpēc, ka indīga ir melnā velnoga, vai no āboliem šausmīgā mancinellas dēļ. Pastāv pamatots antropoloģijas likums, ka jebkurš plaši izplatīts riebums pret veselīgu pārtiku, piemēram, indoeiropiešiem pret zirga gaļu, ir izskaidrojams ar to, ka tā kādreiz bijusi tabu. Tas, kas ir tabu, kļūst gan ļoti svēts, gan ļoti pretīgs, un senās Eiropas aplenkumu apraksti vēsta, ka aplenkumā vispirms ēd zāli, žurkas un ādas sloksnes, iekams sākt apkaut zirgus. Abu pasaules karu laikā lielākā daļa angļu labprātāk badojās nekā pirka maigus, bez pārtikas kartītēm iegādājamus zirga gaļas steikus īpaši izveidotajos zirga gaļas veikalos.

Un vēl viens svarīgs antropoloģijas likums: katrs tabu reiz ticis mīkstināts. Vai nu visas šķiras to pārkāpa kādā konkrētā gada dienā, vai arī tas bija saistošs visiem, izņemot karaļa vai priesteru funkcionārus. Senajā Grieķijā pat vispārējais kanibālisma aizliegums īpašus gadījumos tika mīkstināts.

Angļi joprojām atturas no zirga gaļas tāpēc, ka viņu senči sakši un dāņi (nemaz nerunājot par romiešiem) savulaik piedalījās sakramentālajā oktobra zirgu mielastā – gada lielākajos svētkos, - taču visu pārējo laiku zirga gaļa bija tabu. Tomēr, kad baznīca šos svētkus aizliedza kā elku pielīgšanu, nevis legalizēja šo savdabīgo paražu, kā tas bija noticis ar Ziemassvētkiem un Lieldienām, ar tiem saistītā bijība pārvērtās riebumā. Dānijas varas iestādes pat padarīja zirga gaļas piespiedu ēšanu par preventīvu līdzekli pret noziedzību: līdz 1860.gadam cietumniekiem nedrīkstēja piegādāt nekādu citu gaļu.

Svarīgus tabu bieži vien sargā ar stingriem piesardzības līdzekļiem, lai nepieļautu to nejaušu pārkāpšanu. Tieši šādā garā farizeji apspieda Deuteronomija aizliegumu “Tev nebūs kazlēnu vārīt viņa mātes pienā!”, kas sākotnēji bija brīdinājums pret orfiskajiem upuriem.

Lai izvairītos no tik smaga grēka, izraēlieši nedrīkst ēst nevienu kazlēnu, kas vārīts pienā, jo varētu gadīties, ka tas ir mātes piens; tāpat arī jēru, jo varētu gadīties, ka kazlēnu, kam novilkta āda, sajauc ar jēru. Tāpēc viņi vispār nedrīkst ēst gaļu un pienu vienā ēdienreizē. Šis spriedums kļuva par ortodoksālu jūdu doktrīnu. Angļu nepatiku pret varžu kājiņām, kas otrpus Lamanšam ir liela delikatese, šķiet, izraisījusi senču bijība pret krupi, vardes brālēnu – būtni, kura, starp citu, ir cieši saistīta ar sēņu tabu un pret kuru izturas ar tādu pašu nepamatotu riebumu. Tāpēc mēs ar Vasoniem spriedām, ka vispārējā sēņu aizlieguma pamatā varētu būt kāda konkrēta svētā sēne, ko ēd tikai priviliģētas personas retos mīlas svētkos, lai baudītu tās izraisīto dievišķo ekstāzi vai halucinācijas. Dažas Velsas un Bretaņas daļās izņēmums nav arī atmatenes.

Šo teoriju Vasoni nostiprināja, veicot izsmeļošu pētījumu par sēņu nomenklatūru mikofobiskajos apgabalos. Tagad mātes bieži attur mazus bērnus no ēdiena nogaršošanas, savelkot seju riebuma grimasē un uzsaucot “kaka!”- atsauce uz tualetes tabu, kas ir viens no nedaudzajiem, kurus saprot arī bērni. Acīmredzot to pašu principu visās mikofobiaksjās valstīs attiecina uz sēnēm. Parastais sengrieķu apzīmējums sēnei ir mukēs, no kā, protams, atvasināti vārdi “mikofobs”, “mikoloģija” un, visbeidzot, angļu vārds mushroom. Taču mukēs nozīmē arī “deguna gļotas” jeb “puņķi”. Dažām sēnēm ir daudz rupjāki nosaukumi: tās nosauktas vārdos, kādi bieži uzšņāpti uz tualešu sienām lielāko pilsētu šaubīgākajos kvartālos. Tomēr nav pamata brīnīties, ka augi ar tik negatīvu reputāciju tiek uzskatīti arī par dievišķiem. Tā sakot, te darīšana tikai ar mātes saucienu: “Kaka! To, bērni, neēdiet!” Angļi, skandināvi, nīderlandieši, ziemeļfranči, ziemeļrietumu vācieši, ķelti un grieķi ir mantojuši vispārēju tabu attiecībā uz sēnēm; tomēr vai kāda no šīm tautām būtu reiz pielūgusi sēņu dievu kā Oahakas meksikāņi? Nākamais jautājums: tā kā visas deviņas halucinācijas izraisošās sēnes, ko ēda Vasoni, bija vietējās meksikāņu sugas – četras no tām zinātnei līdz šim nepazīstamas -, vai sēnes ar līdzīgām īpašībām varbūt aug arī Vecajā pasaulē? Vel pirms ceļojuma uz Meksiku Vasoni varētu atbildēt uz šo otro jautājumu, norādot uz Eiropā sastopamo Amanita muscaria. Turklāt viņi zināja, ka lai gan šo skaisto sēni ar sarkano, baltiem punktiņiem klāto cepurīti mēdz uzskatīt par visnāvējošāko sēni, nav zināms, ka tā jebkad būtu nogalinājusi cilvēku, kas bijis pie labas veselības. (Jāpiebilst, ka Amerikā sastopamā suga ir dzeltena, nevis sarkana, bet ar tādiem pašiem baltiem plankumiņiem, un tās iedarbība var būt spēcīgāka.) Taču mušmire izceļas ar karstumu – to es uzzināju 12 gadu vecumā, kad eksperimenta nolūkā piedūru tai mēles galu; tā garšoja kā šķidra uguns.

Kamčatkas korjaki regulāri uzbudinās ar mušmirēm un par vienu devu ir gatavi pat samaksāt ar ziemeļbriedi. Tad viņu sejas pietvīkst, viņu muskuļos ielīst neparasts spēks, kas bieži vien apvienojas ar kāri nogalināt un nepārvaramu seksuālu iekāiri. Šis uzbudinājums ne vien izraisa nobīdes laikā un telpā – līdzīgas tām, kas apbūra Lūisa Kerola Alisi, kad viņa nogaršoja sēni, - bet arī, kā apgalvo, apveltīti ar gaišredzību. Turklāt atbildīgie skandināvu pētnieki vairs neuzskata viduslaiku berserkeru niknumu par kolektīva ārprāta izpausmi; viņi domā, ka tas bijis apzināti iegūts, ēdot mušmires. Berserkgang beidzās pēkšņi, kad ar karaļa pavēli berserkeri tika aizliegti, - 1015.gadā Norvēģijā un 1123.gadā Islandē; un klīniskā aina ir raksturīga mušmiru uzbudinājumam, par ko ziņots citur; tiesa gan, sāgās nekas nav teikts par to, kā berserkeri jutās, kad viņus bija pārņēmusi ekstāze. Starp citu, Islandē mušmires neaug; tās acīmredzot importēja no Skandināvijas.

Bet nu pie kentauriem un menādām. Vasoni savā grāmatā reproducē ilustrāciju, ko es biju atklājis profesora A.B.Kuka grāmatā “Zevs”: ertusku spoguļa aizmugure no 500.gada pirms Kristus, kur attēlots pie rata piesiets grieķu varonis Iksīons. Neviens iepriekš nebija pamanījis sēni, kas aug pie Iksīona kājām, - varbūt tāpēc, ka profesors Kuks, domājot par augstākām lietām, aicināja lasītājus nepievērst uamanību priekšplānā redzamajai “puķei”. Komentējot šo spoguli, Vasono vērš uzmanību uz Iksīona sēnes erotisko simboliku: tā ir gareniski pārgriezta, līdz ar to izskatās, it kā kātiņš un cepurīte kopotos. Vasoni nav apsēsti ar freidismu, taču zina, ka grieķu vāžu apgleznotāji un dzejnieki Iksīonu – divu pirmshellēnisko kalnu cilšu, lapitu un kentauru, mītisko senci – vienmēr attēloja kā seksuālu noziedznieku. Kā sodu par Iksīona mēģinājumu izvarot dievieti Hēru viņas vīrs, visvarenais dievs Zevs, bez liekas kavēšanās aizripināja viņu izplatījumā un ar izplestām kājām piesēja pie ugunīga rata. Tikmēr Iksīons delīrijā bija sajaucis mākoni ar Hēru un radījis ar to dēlu, vārdā Kentaurs; šis pats Kentaurs (ar novirzēm, bet ne gluži noziedznieks) vēlāk esot radījis hipokentaurus – puscilvēkus un puszirgus -, kopojoties ar Magnēzijas ķēvju ganāmpulku. Zilbi kent grieķi atvasināja no vārda kentron, kas nozīmē “dzinulis” jeb “stimulācija”.

Lai gan Iksīona sēne parādās šķērsgriezumā uz spoguļa muguras tā, ka nav redzama cepurītes ārpuse, man tā izskatās pēc mušmires. Vēl divas dizaina detaļas apstirina Vasonu seksuālo interpretāciju: Iksīonam ir spārni, un gar spoguļa apaļo malu vijas efeja. Spārni nepārprotami norāda uz slaveno Teokrita pieminēto erotisku burvestību, kas liek pretējā dzimuma pārstāvim neprātīgi iemīlēties tajā, kurš pie ugunskura piesējis dzīvu tītiņu – uguns rats ar berzes palīdzību palīdzēja uzšķilt uguni – un liek tam apreibušam riņķot apkārt. Vienā no Pindara odām aprakstīts, kā Mēdeja šādi piebūrusi Jāsonu, kurš bija tikko ieradies Kolhīdā, lai meklētu zelta aunādu. Tītiņš, savdabīgs putns, kas prot šņākt kā čūska, bija svēts mīlas dievam Dionīsam, un no tā viņš ieguva pievārdu Iunx (“Tītiņa Dionīss”). Tāpat Dionīsam bija svēta arī efeja, kā redzams gandrīz visus vāžu gleznojumos, kuros attēlotas menādas un satiri. Līdz ar to ertusku gravieris, šķiet, norāda uz ciešu saikni starp seksa maniaku Iksīonu un berserkeru Dionīsu.

Te man ienāca prātā, ka saskaņā ar dažu mitogrāfu teikto Iksīonam un viņa dēlam Peiritojam, lapitu ķēniņam, tika piespiests pavisam cits dievu sods. (Vārds Peirithous – “tas, kurš virpuļo” – liecina, ka viņš mantojis tēva Iksīona kaislības; un, protams, viņu galvenokārt atceras tāpēc, ka viņš mēģinājis izvarot dievieti Persefoni.) Tēvs un dēls tika notiesāti nevis reibinoši virpuļot izplatījumā, bet gan izsalkušiem sēdēt uz zelta soliņa ellē un vērot, kā gardas maltītes viņiem noliek priekšā, bet tūlīt atkal atņem fūrijas. Šis spīdzināšanas paņēmiens, kas, šķiet, neatbilst noziegumam, uzreiz Iksīonu saista ar citu noziedznieku. Tantalu: fūrijas Tantalu turēja mūžīgi piesietu pie koka, līdz viduklim iegremdētu ūdenī, ar sausu muti un tukšu vēderu, kamēr turpat pie galvas viņam karājās kārdinoši augļi. Tantalu, kurš bieži vakariņoja pie Zeva galda Olimpa kalnā, šķiet, sodīja ne tikai par to, ka viņš bija mēģinājis sakūdīt dievus uz kanibālismu, bet, kas vēl ļaunāk, - mielojis savus mirstīgos draugus ar ambroziju, dievu svēto ēdienu. Man radās jautājums, vai Iksīons un Peiritojs varbūt pastrādājuši līdzīgu noziegumu kā Tantals, ja jau viņiem jācieš tik līdzīgas mocības? Un kas tad īsti ir ambrozija?

“Ambrozija”, dievu ēdiens, tāpat kā “nektārs”, viņu dzēriens, nozīmē: “tas, kas piešķir nemirstību”. Grieķu gramatiķi ambroziju definē kā biezu medus, ūdens, augļu, olīveļļas, siera un miežu putraimu putru, lai gan dīvainā kārtā neprecizē, tieši kuri augļi – vīnogas, cidonijas, āboli, numbieri, granātāboli, mespili, zemenes, zemeņkoka ogas vai vīģes – bijuši tās sastāvā. Un kāpēc pie sastāvdaļām minēts arī ūdens? Tas viss šķiet dīvaini. Vai mūsu rīcībā ir kaut mazākais pierādījums tam, ka grieķu pavāri, brīdināti par Tantala likteni, parūpējās, lai šīs sešas parastās vielas netiktu pasniegtas vienā mielastā, kā, piemēram, ortodoksālie ebreji strikti nošķir pienu un gaļu, jo farizeju gudrie ap tekstu “Tev nebūs vārīt kazlēnu viņa mātes pienā” ir uzlikuši sveg jeb “žogu”? Vai varbūt gramatiķi mūs muļķo?

Te es nolēmu pierakstīt ambrozijas sastāvdaļu grieķu nosaukumus šādi, citu zem cita:

MELI

UDOR

KARPOS

ELAIOS

TUROS

ALPHITA

Pēc tam es pierakstīju nektāra recepti, proti, medus, ūdens un augļi:

MELI

UDOR

KARPOS

Un, ja jau reiz tiktāl, tad pierakstīsim arī kukeon (“maisījuma”) recepti: tas bija dzēriens, ko dieviete Dēmetra, meklējot pazudušo Persefoni, pieņēma ķēniņa Keleja pilī Eleusīnā, tādējādi pārtraucot ilgstošu gavēni, un ko pēc tam viņas piemiņai dzēra lielajās mistērijās iesvaidītie. Kukeon ir piparmētru ūdens, kas sajaukts ar sagrūstiem miežiem:

MINTHAION

UDOR

KUKOMENON

ALPHITOIS

Tad es atcerējos, ka imperators Nerons pēc imperatora Klaudija, sava patēva, slepkavības un iecelšanas dievu kārtā jokoja par savas profesionālās indētājas Lokustas lietoto maisījumu, proti, nāvējošās zaļās mušmires – Amanita phalloides – sulu, kas pievienota Amanita caesarea – ēdamai, Klaudija ārkārtīgi iecienītai sēnei. Proti, Nerons atzīmēja, cik pareizi grieķi sēnes dēvē par “dievu ēdienu”. Divus gadsimtus vēlāk izglītotais filozofs Porfirijs, zvērināts kristiešu ienaidnieks, līdzīgi sacīja, ka sēnes esot theotrephēs – parastais epitets ambrozijai un nozīmē “dievus barojošs”.

Tātad, ja sēnes ir ambrozija un ambrozija ir sēnes, esiet tik laipni un izpētiet šos trīs sākuma burtu kopojumus: M-U-K-E-T-A; M-U-K; M-U-K-A. Droši sauciet mani par traku, bet es tos lasu kā trīs skaidrus ogham piemērus (tā senie īru bardi sauca paņēmienu, ar kuru, izmantojot citu parastu vārdu sākuma burtus, tiek uzrakstīts slepens vārds). MUKETA ir atbilde uz jautājumu: “Ko ēd dievi?”, jo MUKĒTA ir MUKĒS  (“sēne”) akuzatīvs. (Var iebilst, ka vārdā MUKĒTA Ē ir garš, bet ELAIOS, “eļļa”, īss; taču savos senākajos alfabētos grieķi nenošķīra garo Ē no īsā E). MUKA ir atbilde uz jautājumu: “Kas dod man mistisko redzējumu?”; jo MUKA ir vārda MUKĒS (“sēne”) agrāka forma. Nektāra receptē šķiet izkritusi galotne A vārdā ALPHITA (“miežu putraimi”); tā kā “Dēmetra” nozīmē “miežu māte”, diez vai viņa varēja neiekļaut miežus savā kukeonā. Atkal MUKA! Tagad es beidzot sapratu nevajadzīgo KARPOS (“auglis”) pieminēšanu ambrozijas receptē: šie vārdi vienkārši pārstāv U un K priesteru ēdiena ogham. Arī īru bardiem bija ēdiena ogham, ko “Book of Ballymote” (14.gadsimta traktāts par senīru kriptoloģiju) autors nosauca par Biad-ogham, un viņiem grūti nācās zināmus burtus sasaistīt ar pazīstamiem ēdamvielu nosaukumiem.

Mācītie vīri, protams, to noraidīs kā viltus atklājumu vai, labākajā gadījumā, kā dīvainu sakritību, pamatojoties uz to, ka ne Homēra, ne Hēsioda, pat neviena Atikas dramaturga darbā nefigurē neviena pati sēne. Viņi norādīs, ka pirmie ieraksti par sēnēm atrodami hellēnisma laikmetā un tos veikuši vai nu botāniķi, vai ārsti. Tomēr, lai cik spēcīgs būtu dramaturgu nicinājums pret pieticīgo sēni, varētu gaidīt kaut mazāko pieļāvumu par tās eksistenci – piemēram, metaforu, ko rosinājusi tās straujā augšana, vai komisku apvainojumu, kā Šekspīram, kurš kādu “Troila un Kresīdas” varoni noliek pie vietas ar vārdiem “ek, tu suņusēne!”. Man, godātie mācītie vīri, tas ļoti atgādina klusēšanas sazvērestību – tā ir pietiekami dabiska, ja sēnes bija halucinācijas līdzekļi, ko lietoja mistagogi Eleusīnas mistērijās (kas bija veltītas Dēmetrai, Persefonei un Dionīsam), kuru noslēpumu daudzu gadsimtu laikā neviens neizpļāpāja. Un noslēpums tur noteikti bija: vai mēs patiešām ticam, ka epoptae jeb adepti redzējums, kas lika viņiem elst no brīnumiem, ieguva no bezalkoholiskā miežūdens ar piparmētru aromātu? “Nedomāju vis!” kā teiktu svētais Pāvils. Turklāt, tā kā Atikā dramaturģija bija paša Dionīsa aizbildnībā, Euripīdam un viņa kolēģiem dramaturgiem bija jābūt uzmanīgiem ar noslēpumu atklāšanu. Vai jūs piekrītat? Baidos, ka vairums no jums nepiekrīt. “Puķi priekšplānā var neņemt vērā,” jūs ietiepīgi atkārtojat.

Nu, Vasonu grāmata ieradās Maļorkā 1947.gada 13.aprīlī. 27.aprīlī es, kā parasti, negribīgi atstāju salu un kopā ar sievu un bērniem devos uz Londonu, ar mašīnu braucot cauri Francijai tempā, kas nepārsniedza strauja kamieļa riksi. Tā bija mūsu ikgadējā vizīte: nopirkt grāmatas, apciemot draugus un radus, papildināt garderobi. Ar trim nedēļām pilnīgi pietika. Tā kā es nevadu automašīnu, bet ļauju to darīt sievai un dēlam Viljamam, man bija daudz laika vēl nedaudz paklejot galvā, kamēr garām slīd Francijas ainavas. Nav vajadzības aprakstīt mūsu fetes champetres upes krastā vai patīkamās auberges routieres, kam nakšņošanai devām priekšroku, izvairoties no viesnīcām, vai satraukumu par sajūgu, kas mēdza noslēpumaini izslīdēt, vai drebēšanu, kas vēlāk uzradās stūrējot… Es turpināju domās pāršķirstīt Vasonu grāmatas lappuses – domās tāpēc, ka abi sējumi kopā svēra 6 kilogramus un tos nevarēju paņemt līdzi. Tur izteikts svarīgs novērojums, ka lielā pasaules daļā – Grieķijā, Palestīnā, Persijā, Ķīnā, Jaunzēlandē, Meksikā – sēnes populāri saistīt ar zibeni. Plūtarha darbā “Dzīru sarunas”, kas sarakstīts laikā, kad tabu attiecībā uz sēņu pieminēšanu bija mazinājies – Plūtarhs bija Nerona laikabiedrs -, ir aprakstīts vairāku filozofu strīda par sēnēm; Plūtarha viedoklis bija, ka sēnes nevar salīdzināt ne ar kokiem, ne citiem augiem, jo tām nav sakņu un ir labi zināms, ka tās aug nevis no sēklām, bet gan no vienkāršas augsnes piesātināšanas ar zibeni. Vasoni bija atklājuši, ka tam tic arī Oahakas kalnos, kur sēņu dievs ir arī zibens dievs. “Nu,” es domāju, “klasiskajā grieķu reliģijā Zevu, kas kontrolē zibeni, saskaņā ar tradīciju radījuši Krons un Reja. Bet kā tad ar Dionīsu, kas dzimis no zibens, kurš apaugļojis pazemes dievieti Semeli? Ja mans domu gājiens būtu pareizs, tad Dionīss, ar ko bija saistītas ne tikai dieviešu Dēmetras un Persefones, bet arī dievietes Rejas mistērijas, reiz varētu būt bijis sēņu dievs. Un sarkanā mušmire varētu būt bijusi tas slepenais aģents, kas sūtīja viņa menādas ar putām uz lūpām trakā skrējienā pāri mežonīgajiem kalniem plosot gabalos cilvēkus un zvērus – to vidū arī Tēbu Penteju un Maķedonijas Orfeju. Pēc Euripīda vārdiem, Pentejam galvu norāva menādas, kuru vidū bija arī viņa paša mīlošā māte Agave. Orfeju piemeklēja tikpat neparasts liktenis. Tā kā viņi mira kā Dionīsa pārstāvji, vai tam varbūt bija kāds sakars ar nepieciešamību svētās sēnes cepurīti atdalīt no kāta? Dionīsa pielūdzēji sākumā dzēra alu, kam bija pievienota dzeltenās efejas toksiskā sula – no tā arī cēlies svētais efejas vainags -, bet vēlāk pievērsās vīnam. Taču to viņi, domājams, uzdzēra ugunīgās sēnes gabaliņiem, jo, lai saplēstu gabalos pat kazlēnu, vajadzīgs tik fantastisks muskuļu spēks, kādu nespēj nodrošināt ne alus, ne vīns, ne medalus. Ap 7.gadsimta beigām pirms Kristus Atēnu, Korintas un Sikionas tirāni savās pilsētās legalizēja Dionīsa pielūgsmi, acīmredzot lai kontrolētu bakhiskās orģijas, kas nopietni traucēja mieru. Simt gadus vēlāk Dionīsu jau uzskatīja par pietiekami civilizētu, lai to varētu iekļaut 12 olimpiešu pulkā: šķiet, ka savu vietu viņam bija atdevusi dieviete Kestija. Pēc tam vairs nav reģistrēti nekādi vecā parauga bakhiskās trakulības uzliesmojumi, katrā ziņā nekas ļaunāks par ļaušanos vīna reibumam.

Viens dīvains agrīns mīts saistās ar Dionīsa iebrukumu Baktrijā ar savu satiru un menādu armiju. Šī leģenda nevarētu būt parodija par Aleksandra ekspedīciju uz Baktriju un tālāk 327.gadā pirms Kristus, jo Euripīds to bija pieminējis savās “Bakhantēs” apmēram 80 gadus iepriekš. Patiešām, tā kā luga “Bakhantes” pirmoreiz tika iestudēta Maķedonijas galmā, šķiet, ka Aleksandrs visdrīzāk būs atdarinājis Dionīsu. Tomēr nav liecību par agrāku grieķu ekspedīciju uz Tālajiem Austrumiem kā vien Aleksandra ekspedīcija. Tad varbūt stāsts par Dionīsa iebrukumu attiecas uz kādu nelielu berserkerisku iebrukumu no Maķedonijas Trāķijā – Mids, kā varam uzzināt no kāda 6.gadsimta avota, izklaidējis kādu no atpalicējiem netālu no Maķedonijas Bermija kalna – un tā dalībniekus bija pārņēmuši māņi (raksturīgi sarkano mušmiru izraisītam reibumam), ka viņi triumfējoši pieveikuši daudzus tūkstošus jūdžu?

Sarkanā mušmire tātad varētu būt mainījusi Eiropas vēstures gaitu un pat bijusi iemesls, kāpēc Lielbritānijas un ASV kopīgā valoda nav kāds barbarisks grieķu valodas dialekts. Ļaujiet man paskaidrot šo paradoksu. Aleksandrs Lielais no sava tēva, Maķedonijas valdnieka Filipa, bija mantojis labāko armiju Eiropā, kas bija aprīkota ar jaunu taktisko ieroci – falangu, kura varēja sadragāt jebkuru pretstāvošu armiju, maksimāli koncentrējot šķēpu spēku noteiktā punktā. Filips jau bija iekarojis Trāķiju un iedzinis bijību visā Grieķijā. Kāpēc Aleksandrs nepiepildīja Filipa sapni padarīt Maķedoniju par grieķu pasaules valdnieci? Tiesa, viņā pabeidza pašas Grieķijas pakļaušanu un pēc Jonijas pilsētu sagrābšanas no persiešiem devās uz dienvidiem, lai ieņemtu grieķu valodā runājošās kolonijas Sīriju un Palestīnu. Bet kāpēc viņš saviem valdījumiem tālāk nepievienoja arī rietumgrieķus – Sicīlikas, Dienviditālikas, Kampānijas, Dienvidfrancijas, austrumu un dienvidu Spānijas pilsētas? Kam bija pa spēkam viņu apturēt? Viņa rīcībā bija kājnieki, kuģi, laba kavalērija, viņš baudīja pilnīgu suverenitāti. Romieši vēl nebija dominējošā vara Itālijā, bet gan sašķelti un joprojām iesaistīti vietējās kampaņās pret ertusku, latīņu un samnītu kaimiņiem. Falanga būtu varējusi pārgriezt romiešu stingrās rindas kā nazis pīrāgu, un pavisam drīz grieķu valoda kļūtu par Rietumeiropas oficiālo valodu. Taču Aleksandrs devās tālu prom no Grieķijas teritorijas, šķietami slinki virzoties uz Tālajiem Austrumiem. Kāpēc? Vai tāpēc, ka tad, kad viņš iztaujāja Zeva Amons orākulu Sīvas oāzē, priesteri apstiprināja viņa aizdomas, ka patiesībā viņš nav vis valdnieka Filipa dēls, bet gan (kā apgalvoja viņa māte Olimpiada) tapis no viņas pusnakts mīlas piedzīvojuma ar visvareno Zevu, kas bija pie tās ieradies čūskas veidolā? Aleksandrs vēlējās beidzot pierādīt, ka ir līdzvērtīgs savam dievišķajam pusbrālim Dionīsam. Dionīss, pēc Eurīpida vārdiem, bija iznīcinājis persiešu armijas; iekarojis visu Mazāziju, apmeklējis Laimīgo Arābiju un kopā ar saviem satiriem un menādām aizklīdis līdz pat Baktrijai; viņš bija arī sodījis tēbiešus par atteikšanos pielīgt viņa dievišķīgumu, iedzīdams sievietes neprātā un mudinādams tās nogalināt savus bērnus. Aleksandrs šo rekordu pat pārspēja: kad tēbieši pretojās viņa varai, viņš nolīdzināja viņu pilsētu līdz ar zemi, lielāko daļu iedzīvotāju nokāva un pārējos pārdeva verdzībā; viņš arī aizkļuva daudz tālāk par Baktriju, dibināja pilsētas pašā Indijā; un floti, ko viņš uzbūvēja pie Eifratas, lai ar to iebruktu Laimīgajā Arābijā, no došanās ceļā atturēja tikai viņa nāve. Aleksandra lielākā kļūda bija tā, ka viņš gribēja sacensties ar Dionīsu dzeršanā; viņš nomira pēc trīs dienu ilgušas uzdzīves.

Tiesa, vēlāk mitologi – Strabons, Arriāns un Diodors Sikuls – Dionīsam piedēvē Indijas iekarošanu, pilsētu dibināšanu un viņa kulta izplatīšanos tur; taču tas drīzāk jāuzskata par dievbijīgu mēģinājumu padarīt Dionīsu līdzvērtīgu Aleksandram.

Paša Dionīsa svētkus sauca par “Ambroziju” – atkārtoju, par ambroziju -, un tie notika sēņu laikā. Vai tās sākotnēji nebija sēņu orģijas? Vai, ēdot dievišķās sēnes, Iksīons, Tantals, kentauri, satiri un menādas nekļuva līdzīgi dieviem? Un vai vēlāk Grieķijas reliģiskie vadītāji, kas, iespējams, tikās Hērakla dibinātajās olimpiskajās spēlēs, nenoteica aizliegumu lietot uzbudinošas sēnes (kā to 1015.gadā pēc Kristus Norvēģijā acīmredzot izdarīja jārls Ēriks), par vienīgo atļauto vielu Dionīsa kultā nosakot vīnu? Oficiāls visu Grieķiju aptverošs aizliegums lietot sēņu ambroziju izskaidrotu Tantala un Iksīona sodīšanu: svētās sēnes pēc tam tika rezervētas labas izcelsmes personām ar nevainojamu reputāciju – tādām, kas varēja kvalificēties kā mistēriju adepti. Pašu Hēraklu mistērijās iesvaidīja Atēnu valdnieks Erehtejs… “Ja vien man izdotos atrast grieķu vāzi,” es nodomāju, “uz kuras būtu attēlotas menādas, kas ēd savu dievu! Bet varbūt šis sakramentālais rituāls tika aizliegts pārāk sen.”

Vasoni ir apkopojuši sēņu nomenklatūru no visas pasaules. Populārajos nosaukumos bieži sastopami vārdi “krupis” un “čūska”; tāpat arī “lapsa”. Kad krupjus aiztiek, tie izdala indīgus sviedrus, čūskas un lapsas kož. Tagad es atcerējos, ka mitogrāfs Apollodors krupi, čūsku un lapsu min kā trīs Peloponēsas daļu zīmes – nosaukumā “Peloponēsa” iemūžināts Tantala dēls Pelops, kurš tika apēsts: krupis simbolizē Argosu, lapsa – Mesēniju, čūska – Lakoniju. Peloponēsas galvaspilsēta, kur Agamemnons valdīja kā augstākais ķēniņš, iekams devās uz Troju, bija Mikēnas. Agamemnons apgalvoja, ka cēlie no paša Zeva caur savu priekšteci Perseju, un Persejs, kā stāsta vēsturnieks Pausanijs, devis pilsētai tādu nosaukumu tāpēc, ka atklājis, ka tur aug mukai (“sēnes”).

Mikēnas atradās Argosas teritorijā, kas agrāk bija pazīstama kā Foronija, par godu tās dibinātājam Foronejam, mīklainam pusdievam, par kuru stāsta, ka viņš iemācījis cilvēkam izmantot uguni un pirmais izveidojis šo Peloponēsas dalījumu trīs daļās. Tā kā viņa māte bija nimfa Melija (“osis”) un uzskatīja, ka oši piesaista zibeni vairāk nekā citi koki, iespējams, viņam bija tikpat krāšņa izcelsme kā Dionīsam, zibens dievam. Mitogrāfi Foroneja vārdu skaidro kā “cenas nesēju”, jo viņš esot arī “izgudrojis tirgus”; kaut gan – vai tirgi tomēr nav izgudrojuši paši sevi? Turklāt tik svēts dievs kā Foronejs, uguns devējs, varētu slēpt savu īsto vārdu un sagaidīt, ka pielūdzēji pie viņa vērsīsies ar perifrāzi, vai arī saglabāt tikai sava vārda līdzskaņus un mainīt patskaņus, kā darījuši izraēlieši ar vārdu JHVH, ko nebūt neizrunāja kā “Jehova”. Un, tā kā Argosas ģerbonis bija krupis, vai “Foronejs” varētu būt PHRYNEUS, “krupja gars”? Anglijā un Nīderlandē “krupja sēdeklis” jeb “krupja maize” ir vispārējs apzīmējums, ko attiecina uz visām tabuizētajām sēnēm, un kāds vācu ķīmiķis nesen paziņoja, ka sarkanā mušmire satur tieši toksīnu bufonenīnu (no latīņu valodas bufo – “krupis”), ko izdala krupju sviedru dziedzeri! Romiešu vēsturnieks Plīnijs vēsta, ka jebkura kompānija bijīgi apklust, ja tās vidū parādās krupis, taču nepaskaidro, kāpēc – varbūt viņš to vienkārši nezināja. Tomēr viens no Vasonu grāmatā redzamajiem Gvatemalas sēņu akmeņiem, kas ir relikvijas no svēto sēņu kulta, kurš, iespējams, izzudis jau pirms 3000 gadu, attēlo krupju dievu, kurš sēž zem savas sēnes. Vai Foronejs būtu iemācījis savai tautai lietot ugunīgo mušmiri? Parasto uguni cilvēcei jau bija atnesis titāns Prometejs. Bērzs, kas Ziemeļeiropā ir parastākais mušmiru sabiedrotais, neaug uz dienvidiem no 45.paralēles, kas iet caur Rumāniju un Dienvidslāviju, un lai gan Foroneju viņa zibens piesaistes dēļ dēvē par “oša dēlu”, Grieķijā mušmires aug tikai zem skujkokiem. Dionīsa tirss ar čiekuru galā, visticamāk, ir šī botāniskā fakta atgādinājums.

Krievu, čehu un ungāru valodā “lapsiņas” ir vārds, kādā dēvē gailenes – mazās, dzeltenās sēnītes, kuras atgādina vēja apvērstus lietussargus un kuras zviedri un norvēģi kaut kādu iemeslu dēļ nav pakļāvuši aizliegumam, tāpat kā anglosakši – Psalliota campenstris. “Lapsiņas” ir dīvaina metafora, jo lapsa mītos un tautas folklorā vienmēr figurē kā viltīgs cilvēka ienaidnieks un Austrumu leģendās tā vienmēr saistīta ar maģiju. Visā Ķīnā ir izplatīts ticējums, ka sarkanās lapsiņas pulcējas ap kādu vecu balto lapsu, no kuras iemācās maskēties par cilvēkiem un iekļūt ģimenēs, kas neko ļaunu nenojauš. Arī afrikāņu un eiropiešu leģendas atbalso šīs bailes no lapsām, kas kļuvušas “piemīlīgas” tikai pēc tam, kad kļuvuši pieejami veidi, kā tās viegli sagūstīt, lai tiktu pie kažoka. Grieķi savu cilvēkēdāju Teumēsas lapsu nebūt neuzskatīja par piemīlīgu. Tātad var gadīties, ka “lapsiņas” kādreiz bijis apzināti biedējošs apzīmējums sēnēm kopumā (ar mājienu uz to maģiskajām īpašībām), bet bads slāviem un skandināviem iemācījis gatavot un ēst konkrētu “lapsiņu” paveidu, gluži tāpat kā franči pamazām iemācījās ēst šausminoši nosauktas sēnes: “velna pirdiens”, “puņķi”, “pagrimums”, “suņa čuras” un vēl trakāk. Starp citu, trāķieši, noturīgākie Dionīsa atbalstītāji, nēsāja karakala cepures – karakals ir plankumainā lapsa -, kas vāžu gleznojumos ļoti atgādina mušmiri.

“Kristīgajā reliģijā sēņu vispār nav,” ar nožēlu apgalvo Vasoni. Bet vai tā patiešām ir? Kā tad ar Simsonu Vecajā Derībā? Kad Tā Kunga Gars nāca pār viņu, viņš kļuva gluži traks un veica varoņdarbus, kas prasīja sensacionālu spēku un drosmi. Simsons ir aprakstīts kā nazīrietis, kas nozīmēja, ka vīns viņam bija tabu; tomēr tajos laikos katrs tabu reizi gadā tika mīkstināts. Piemēram, ēģiptiešu priesteri savos ziemas vidus svētkos par godu Ozīrisam ēda cūkgaļu; un nav pamata šaubīties, ka jūdi pirms savas reformācijas rīkojās līdzīgi. Esmu pārliecināts, ka Simsons vietējam Dionīsam par godu Tabernākulu svētkos izdzēris ne vienu vien vīna kausu.

Un tad es atcerējos 300 lapsas! Par Simsonu vēsta, ka viņš noķēris trīssimt lapsas, aizdedzinājis tām astes un pa pāriem palaidis pa filistiešu labības laukiem. Man vienmēr licies, ka tas – pat Bībelei – ir ļoti neticams stāsts. Padomājiet, cik grūti būtu noķert trīssimt atsevišķas lapsas – lapsas nemedī barā -, cik neērti būtu tās ievietot sprostā un cik grūti būtu piesiet tām pie astes aizdegtas lāpas un likt joņot pa labības lauku! Cik daudz vienkāršāk kā lāpnešus izmantot cilvēkus! Iedomājieties, ka tieši tā patiešām rīkojās Simsons. Pieņemsim, ka viņš savāca izraēliešu kaujas grupu – 300 bija parastais skaitlis, spriežot pēc stāsta, kā Gideons izraudzīja sev karaspēku cīņai pret midiāniešiem, - un katram iedeva pa pārītim “lapsiņu”: nevis gardās un nekaitīgās gailenes, bet gan mazās lapsas ar ugunīgo asti, proti, kādu delīriju izraisošu sēņu sugu. (Meksikāņi sēnes vienmēr ēd pa pāriem, nevis pa vienai.) Tas būtu loģiski no militārā viedokļa. Pēc mušmires iedarbības beigām cilvēks kļūst pilnīgi bezspēcīgs un bezpalīdzīgs. Berserkeri bija viegls laupījuma Ervanam-Odram Hervoras sāgā, kad viņš tos notvēra trāpīgi nosauktajā Samses salā pēc kādas viņu orģijas; arī filistiešiem nebija nekādu grūtību sasiet miegaino Simsonu, tiklīdz Delila bija devusi ziņu; un trāķiešu ķēniņš Likurgs, bruņojies tikai ar vēršu bakstāmo, sakāva un sagūstīja visu Dionīsa berserkiešu armiju, kad tie it kā atgriezās no Baktrijas.

Vēl viena laimīga doma – Sālamana Dziesmu dziesmas mazās lapsas! Šulamīte ir mīlīgi uzrunājusi Sālamanu, saucot viņu par savu dūju kalnāja plaisās, cildinot viņa skaistumu un varenību. Tad viņa sauc: “Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas, kas posta mums vīnadārzus, jo mūsu vīnadārzi ir ziedos!” Vīnogas jau ir izmantotas viņa erotiskajos tēlos – “tavas krūtis kā ķekari” -, un man šķiet, ka viņa saka: “Tagad, kad pavasaris ir klāt, ļausimies delīriskā abpusējās iekāres priekā, it kā pēc ugunīgas “lapsiņu” devas, un noskalosim tās ar labi daudz vīna!” Vairāk par “it kā” tas nevarētu būt, jo sēņu laiks vēl nebija sācies.

Pārtraucis savu ceļojumu pa Franciju Parīzē, kur ķīniešu restorānā ēdu gardas, kaut arī neidentificējamas sēnes (ķīniešu ideogrammas mani mulsina), es sasniedzu Londonu tikai pāris stundas pirms sava gara un drīz vien pārrunāju lapsiņas ar savu brāļameitu Salliju Čiveri un viņas vīru Ričardu viņu mājā Seintdžonsvudā, kur biju apmeties. Ričards, Oksfordas klasisko valodu pētnieks, jautāja: “Vai atceries to spartiešu zēnu, kurš, eforam nezinot, atnesa uz skolu lapsu un neizdvesa ne skaņas, kaut gan tā kodīja viņa dzīvībai svarīgus orgānus? Man tas vienmēr šķitis ļoti dīvains stāsts.” Es piekritu Ričardam, ka zēnam būtu bijis daudz grūtāk noslēpt lapsu zem īsās tunikas nekā to klusītēm nožņaugt. Bet ja nu viņš būtu derībās apēdis ugunīgas lapsiņas – un inde sāktu vēderā iedarboties, tomēr viņš ar milzu gribasspēku būtu spējis savaldīties efora priekšā kā īsts spartietis? Tas būtu daudz saprotamāks stāsts ar morāli!

Un vēl: tas fragments no Ķēniņu grāmatas par to, kā filistieši, kad bija cietuši no “trumiem”, sūtīja Jahvem zelta peles un zelta “trumus” kā vainas upuri. Mans vecais draugs, ivrita pētnieks Džošua Podro, ar kuru konsultējos Londonā, teica, ka masorētiskajā tekstā oriģinālvārds, kas interpretēts kā “trums” jeb “augonis”, ir ofelim; citur to lieto, lai apzīmētu “riebīgu mušu mākoni”. Šie “trumi” ir vienkārši hemoroīdi, un kaut kas ar šo stāstu nav kārtībā. Terakotas vai metāla ex voto upurējumos, ko izgatavojuši dievlūdzēji, kuri izārstējušies no kādas fiziskas kaites, nekad nebija redzama slimā ekstremitāte vai orgāns – tie vienmēr bija veseli; tāda pati tradīcija turpinās arī mūsdienu katoļu svētnīcās, piemēram, Kurdā, Monrallegro un mūsu Maļorkas Ļukā. Ja filistieši patiešām būtu cietuši no hemoroīdiem, tad taču viņu pateicības ziedojumos noteikti būtu redzamas veselīgas sēžamvietas, nevis paši “trumi”? Taču ir plaši izplatīta sematiskā saikne starp sēnēm un ļaundabīgiem veidojumiem cilvēka miesā. Tā kā mācītie grieķi labprāt Jahvi identificēja ar Dionīsu un Tabernākulu svētkus ar Dionīza Ambroziju, vai šis hemoroīdu stāsts nevarētu būt gramatiķa Atēnaja stāsta variants? Viņš raksta, ka par Dionīsa apvainošanu atēniešiem reiz uzsūtīti hemoroīdi. Es iedomājos, vai filistiešu “trumi” nevarētu būt sēņu cepurītes? Tātad:

Mēs sūtām šo dievišķo trumu atveidus zeltā, zibenīgi dzimušā Dieva – viņa spēks atklājas ļaundabīgajos trumos, ar kuriem viņš mūs sodīja, - orakulāros instrumentus. Mūsu godinošā dāvana – zelta peles – lai ir apliecinājums Dieva orākula patiesi dziedinošajam spēkam.

Un ja filistieši, kas sākotnēji bija krētiešu tauta, joprojām runāja aioliešu grieķu valodā un vēl nebija kļuvuši par feniķiešiem, vai grieķu apzīmējums pelei, proti, MUS (kā latīņu valodā), un grieķu apzīmējums mušai, proti, MUA, nevarētu identificēt šos trumus, kas arī sākas ar MU, proti, MUKETES vai MUKAI? Šajā brīdī es sajutu, ka manu argumentu gumija varbūt kļūst pārāk nospriegota, tāpēc to atskābināju. Es sev teicu: “Lūdzams, vairāk drošu faktu, mazāk spekulāciju!”

Tad Sallijai pēkšņi ienāca prātā, ka pirms neilga laika viņa, šķiet, redzējusi Atikas vāžu gleznojumu ar menādām, kur priekšplānā bijusi sēne. Ričards, viņa un es izvilkām no plauktiem visas grāmatas par šo tēmu, kādas vien bija pa rokai, taču uzgājām tikai vāzes ainu ar melnām figūrām, kur divi kentauri satvēruši par abiem vienu sirēnu, kuru Dionīsa ietekmē nepārprotami grasās saplosīt. Uzraksts (mums tas nešķita pārāk veiksmīgs) vēstīja: “Divi kentauri medī.” Esmu pārliecināts, ka tad, kad menādas saplosīja ķēniņus vai prinčus, kurus Dionīss bija iezīmējis mokaušanai, viņas tos arī aprija. Pavisam noteikti trīs Minija meitas saplosījja gabalos un apēda vienu no saviem dēliem, ko bija izlozējušas. Viņa vārds ir Hipass, kas, šķiet, nozīmē “kumeļš”. Vai agrīnā Dionīsa kulta menādas varbūt maskējās par ķēvēm – tām pašām mežonīgajām ķēvēm, par kurām teikts, ka tās aprijušas Glauku, Diomēdu un Dionīsa ienaidnieku Likurgu? Zirgi nav plēsēji. Omofāgija, jēlas gaļas – stirnēna, teļa vai kazlēna – ēšana bija labi zināma vēlīnā Dionīsa kulta iezīme.

Kanibālisma aizliegums grieķu vidū ir galvenais Tantaka leģendas temats, kuru es jau pieminēju. Lūk, mana versija par to grāmatā “Grieķu mīti”:

Tantals bija tuvs Zeva draugs, kurš tika laipni uzņemts Olimpa nektāra un ambrozijas mielastos, līdz viņam sakāpa galvā un viņš nodeva Zeva noslēpumus un nozaga dievišķo ēdienu, lai dalītos ar saviem mirstīgajiem draugiem. Pirms šis noziegums tika atklāts, viņš izdarīja vēl ko ļaunāku. Uzaicinājis olimpiešus uz mielastu Sipila kalnā vai, iespējams, Korintā, Tantals atklāja, ka pieliekamajā nav pietiekami daudz ēdamā, lai pabarotu šo kompāniju, un, vai nu lai pārbaudītu Zeva viszinīgumu, vai vienkārši lai apliecinātu savu labo gribu, sagrieza savu dēlu Pelopu un tā gabaliņus pievienoja sagatavotajam sautējumam, gluži tāpat kā Lākona dēli bija izdarījušies ar savu brāli Niktimu, kad izklaidēja Zevu Arkādijā. Ikviens dievs nekļūdīgi saprata, kas celts viņam priekšā, un šausmās novērsās, izņemot vienīgi Dēmetru, kura, vēl apstulbusi no nesenā Persefones zaudējuma, apēda gabalu no kreisā pleca.

Es to komentēju šādi:

Kad mitogrāfi pierakstīja, ka Tantals bijis biežs viesis Olimpā, viņi atzina, ka Peloponēsā savulaik dominējis viņa kults; un, lai gan dzīres, uz kurām dievi viņu aicināja, tiek rūpīgi nošķirtas no tām, uz kurām aicināja viņš, visos gadījumos piece de resistance bija viens un tas pats: cilvēka gaļa.

Īsāk sakot, riebums, ko mēs joprojām jūtam pret kanibālismu, šķiet analogs riebumam, ko jūtam pret “suņusēnēm”, kā arī pret zirga vai peles gaļu (romieši nespēja panākt, lai briti dalītu viņu kāri pret trekniem susuriem), jo visi četri ēdieni savulaik bija stingri tabuizēti. Man grūti noticēt, ka Dēmetra bija tik izklaidīga, kā mitogrāfs mēģina iestāstīt; gan jau nu viņa itin bieži kopā ar sēnēm uzkoda arī cilvēka gaļu. Vismaz mēs zinām, ka kanibālisms plauka starp atpalikušajiem Arkādijas ganiem līdz pat kristietības sākumam; viens bēdīgi slavens kanibāls un vilkacis, vārdā Dāmarhs, vēlīnā klasicisma laikmetā Olimpijā pat ieguva balvu boksā.

Zirgu totēma kentauru cilts grieķu mītā iemantojusi nedaudz pretrunīgu reputāciju: viņiem piedēvēta gan gudrība, gan seksuāla bezatbildība. Lai gan viņu ķēniņš Heirons ierādīja Asklēpijam medicīnas mākslu un apmācīja varoņus Jāsonu un Ahileju, viņa pavalstnieki izraisīja briesmīgu skandālu Hipodamejas (“zirgu savaldītājas”) un Iksīona noziedzīgā dēla Peiritoja kāzās, dzērumā mēģinot izvarot līgavu un visas kāzu viešņas. Līdzīgi kentaurs Ness bija mēģinājis izdarīties ar Dējaneiru, Heirona drauga Hērakla sievu. Hērakls jau iepriekš bija spiests nogalināt vairākus kentaurus, kas viņu vadoņa Fola alā bija pamatīgi piedzērušies ar Dionīsa sagādāto dziru; tas liek domāt, ka Fols bija Dionīsa vietējais aģents. Jāatzīmē, ka Fols, kas bija ošu nimfas Melijas un Dionīsa audzinātāja satira Sīlēna dēls, tajā reizē esot ēdis jēlu gaļu. Patiesībā Dionīss bija slepeni pamudinājis kentaurus uz antisociālu uzvedību. Bet kādā vārdā menādas sauca Dionīsu? Kad titāni viņu sagūstīja un apēda neilgi pēc dzimšanas, viņam galvā bija čūsku vainags, kas liek domāt, ka titāniem bija Ofiotrihs jeb “čūskmatis”; tomēr drīzām es domāju, ka viņa galvenais simbols bija krupis un ka menādas savā starpā viņu sauca par Phryneus.

Kāda veiksme! Rakņājoties pa Ričarda un Sallijas grāmatu plauktiem, kamēr viņi darbā, es uzgāju mazu Čārlza Seltmana grāmatiņu par Atikas vāžu gleznojumiem, kuru kaut kā bijām palaiduši garām. Tajā bija Sallijai atmiņā palikušais attēls – vāzes reprodukcija (tagad atrodas Metropoles muzejā Ņujorkā), kura datēta ar 630.gadu pirms Kristus un kurā attēlots, kā Hērakls nogalina Nesu. Un tur bija sēne, gluži kā dzīva, lai arī ne menādu kontekstā, kā atcerējās Sallija: tā bija izaugusi starp mirstošā kentaura pakaļkāju nagiem! Man par pārsteigumu, tā nebija mušmire, bet gan panaeolus – neliela sēnīte ar tievu, rievainu kātiņu, kam galā glīta cepurīte. Visā pasaulē aug daudzas svārsteņu pasugas. Tikai dažas no tām labi garšo, un līdz ar to šīs ģints īpašības nav izpētītas; taču vismaz dažas pasugas izsauc spēcīgas halucinācijas un delīriju, no kā viss, ko cilvēks saka vai dara, šķiet ārkārtīgi smieklīgi. Vasoni uzskata, ka vācu un ungāru sakāmvārdos minētā Nattenschwamm jeb “muļķu sēne” ir panaeolus – iespējams, Panaeolus papilionaceus, kas sastopama Eiropā un arī Ziemeļamerikā.

Rakstā ar nosaukumu “V. kunga stāstījums” amerikāņu žurnālā Science (40.sēj., nr.1029., 1914.gada 18.sept.) aprakstīts tipisks saindēšanās gadījums ar panaeolus, kas reģistrēts Oksfordā Meinas pavalstī. Tā paša gada jūlija sākumā V. kungs salasījis ap kilogramu panaeolus papilionaceus un apcepis tās sviestā sev un savai jaunajai radiniecei. Tūlītējā ietekme aprobežojusies ar nelielu reibumu, bet drīz vien abiem licies, ka viss apkārtējais iegūst spilgtas krāsas, kuru vidū dominējusi spilgti zaļā. Pēc tam abiem radusies nepārvarama vēlme skriet un lēkāt, ko viņi arī darījuši, smejoties gandrīz līdz histērijai par asprātībām, ar kurām apmainījušies. Radinieces vīram, kurš bijis klāt, taču no sēnēm atturējies, viņu jociņi šķituši diezgan neizdevušies. Viņš pamanījis, ka sievai uz lūpām ir plāna putu kārtiņa un ka acu zīlītes kā viņai, tā viņas tēvocim bijušas stipri paplašinātas. Kad viņi visi izgājuši pastaigāties, abi sēņotāji zaudējuši jebkādu laika izjūtu: garš laika posms viņiem šķitis īss, un otrādi; tāpat bijis ar attālumiem. Tēvocis arī stāsta, ka pēc atgriešanās mājās viņam licies, ka tapešu raksti ložņā un rāpo apkārt, sākumā tikai divās dimensijās, bet pēc tam tie sākuši augt laukā no sienas un ar pretdabiskām kustībām tiekties viņa virzienā. Uz galda viņš ieraudzījis lielu sarkanu, vienādu rožu buķeti, bet uz rakstāmgalda – vēl vienu. Tad pēkšņi istaba sākusi pildīties ar krāšņiem dažādu izmēru un sarkanu nokrāsu rožu pušķiem, vainagiem un virtenēm; rožu mūri izpletušies arī tālāk, un gluži kā īstās buķetēs sarkanu papildinājušas zaļas lapas.

Sajutis pēkšņu asins pieplūdumu galvā, viņš atgūlies. Tad sekojusi vīzija ar neskaitāmām atbaidošām dažādu veidu un lielumu sejām, kas drūzmējušās bezgalīgās rindās, visas ātri un šausminoši vaibstījušās uz viņu un bijušas uguņošanas raķešu krāsās – spilgti sarkanas, violetas, zaļas un dzeltenas.

Piecēlies kājās viņš piedzīvojis nepatīkamu sajūtu, ka ķermenis šaujas augšup līdz griestiem, kas stiepjas arvien augstāk; viņš tiem sekojis, kļūstot vēl garāks, gluži kā garā pupa, tomēr saglabājot savu dabisko apkārtmēru. Pēkšņi vīzija izgaisusi un viņš sarāvies līdz savam normālajam augumam. Kad viņš atkal atgūlies, šķitis, ka plaukstas saraujas un kļūst izkaltušas kā mūmijai; savukārt radiniecei pirkstu gali (kā viņa vēlāk ziņoja) izskatījušies pēc čūsku galvām. Tēvocis uz brīdi noticējis, ka ir apveltīts ar gaišredzību, bet tad viņi abi atsākuši iepriekšējo jautro jojošanos. Pēc sešām stundām viss atkal atgriezies normas robežās. Ne viens, ne otrs nav cietis ne no galvassāpēm, ne no gremošanas traucējumiem.

Paturot prātā šo atgadījumu, vēlreiz aplūkoju vāzi un atklāju, ka arī Nesu, šķiet, pārņēmuši līdzīgi māņi, jo bez neskaidri iezīmētā zirga ķermeņa un pakaļkājām, ko no cilvēka ķermeņa nodala glīta balta līnija, viņam no rumpja aug milzīgs lapains zars, bet pāri lidinās murgaina pūce ar milzīgi paplašinātu kiklopa aci. Vēl vairākas sēnes ir attēlotas citviet uz vāzes: viens pāris starp zirga pakaviem, otrs starp ķepām panterai, kas patlaban notiesā balti plankumainu briedi. Katrai no šīm sēnēm ar rievaino kātiņu no cepurītes lejup izvirzīts dīvains plāns pagarinājums: tas varētu būt kentron – dzelonis jeb dzelksnis -, lai uzrādītu to uzbudinošās īpašības. Aiz Nesa paceļas iespaidīga falliska sēne indiešu vāles formā – slavenais ithyphallus impudicus, kas acīmredzot atgādina par viņa pārkāpumu. Tālāk attēlotas izslējušās čūskas un čūsku pāri, kas kopojas, kā arī citi erotiski elementi. Tā nu rādās, ka Magnēzijas kentauri, pirms viņu iekaroja Hērakla dorieši, ēda gan sarkanās mušmires (kas gleznojumā saistītas ar viņu senci Iksīonu), gan Panaeolus papilionaceus (kas gleznojumā saistītas ar Nesu, kurš tik muļķīgi apvainoja Hēraklu). Es nebrīnītos, ja atklātos, ka šis panaeolus auga zem ošiem, bet tas jāpārbauda botāniski.

Vēl viens atklājums, kas Dionīsa čūsku saista ar sēnēm. Elgina marmors ilustrē Scirophoria (“saulessargu nēsāšanu”),neprātīgi jautrus sieviešu svētkus gada pēdējā mēnesī – jūlijā – par godu dievietēm Dēmetrai un Persefonei, kad Atēnas priesteriene nesa vienu baltu saulessargu, bet Erheteja priesteris – otru. Erehtejs bija leģendārs Atēnu valdnieks, kurš iekaroja Eleusīnu, iesvaidīja Hēraklu tās mistērijās un tika attēlots kā čūska ar kroni galvā. Skiros grieķu valodā nozīmē “audzējs vai pietūkums”, kā arī “saulessargs”, un tas liek domāt, ka Scirophoria reiz, iespējams, bija sēņu nešanas ceremonija un ka saulessargam līdzīgās panaeolus ēšana atdzīvināja ceremoniju – vismaz Erehteja karaļnama locekļiem, kas drīkstēja nēsāt zelta čūskas amuletus. Iespējams, ka slepeno objektu vidū, ko segtos grozos nesa Tesmoforiju svētkos, kuru daļa bija Scirophoria, bija arī sēnes. Pārāk spekulatīvi spriedumi? Bet doma (kā mana vecā aukle mēdz drūmi atzīt) taču neko nemaksā.

Atgiežoties Maļorkā no Anglijas, kur Viljamu atstājām skolā, mēs izmetām līkumu caur Šveici – nevis aiz tūristiskām dziņām, bet gan lai divus no jaunākajiem, Lusiju un Huanu, nodotu tur skolā. Ženēvā es satiku doktoru Sinklēru-Lautitu, īru, kurš strādāja Pasaules Veselības organizācijā un vairākus gadus bija pavadījis Rietumāfrikā. Viņš bija lasījis Gordona Vasons rakstu žurnālā Life un teica:

• Šī debesu valstības sēne šķiet vērtīgs psihiatrisks medikaments, it īpaši, ja tā neveido pieradumu, kā apgalvo Vasoni… Tomēr lasot šo stāstu, atcerējos divas dīvainas lietas. Pirmā: pirms 10 gadiem Kanādas rietumus satricināja briesmīgs skandāls. Britu Kolumbijā protestantu baznīcas pupu mielastā, ko rīkoja visnotaļ cienījamas personas, katoļi (esmu pārliecināts, ka netaisnīgi) tika apsūdzēti sabotāžā: viņi it kā esot pievienojuši sautējumam halucinogēnās sēnes. Vadošo mācītāju atrada nometnes vannas istabā, kur viņš basām kājām lēca no vannas malas tualetes podā, priecīgi saukdams: “Ak, cik jauki šļakstās!”, kamēr stīvā diakone, kas pasākumā atbildēja par sievietēm, bezpalīdzīgi ķiķinādama, pilnīgi kaila gulēja uz grīdas… Vai vainīga būtu bijusi tā korjaku sēne?
• Diez vai, - es atbildēju. – Sarkanās mušmires aktīvā sastāvdaļa vārot tiek iznīcināta. Turklāt, ja tā būtu mušmire, tad stīvā diakone, pietvīkusi purpursarkana, skraidelētu pa kalniem, plosīdama aļņus un indiāņu bērneļus. Tas vairāk atgādina panaeolus, kura iedarbība ir mazāk kaitīga.
• Būs jāpameklē šis stāsts manā arhīvā, - doktors Lautits sacīja. Bet otra lieta, kas mani pārsteidza, iespējams, ir vēl būtiskāka. Kad strādāju Ziemeļnigērijā – ibo teritorijā -, es pētīju to, ko sauc par “aizvietojošo ēšanu”.
• Lūdzu paskaidrojiet!
• Žargonisks termins, kādā antropologi dēvē ēdienu, ko cilvēks ēd it kā starp citu, vienkārši ejot pa ceļu, - ogas, pumpurus, saknes, kukaiņus un tamlīdzīgi…
• Viņi droši vien domāja ēšanu “pa ceļam”?
• Droši vien: daži antropologi diez ko neaizraujas ar latīņu valodu.

Lai nu kā, es pajautāju, vai gadījumā ibo ceļotāji neēd sēnes, kuru sezonā ir daudz. Nē, viņi nekad to nedarot. Un, kad es gribēju uzzināt, kāpēc, viņi paskaidroja, ka sēnes ir rezervētas burvjiem, kas dodas savvaļā un ēd tās kopā ar cilvēka gaļu. Izrādījās, ka lauku ciematos, kur ir daudz burvju, diezgan plaši tirgo cilvēka gaļu.

• Apsoliet, ka sameklēsiet abus stāstus un nosūtīsiet tos Vasoniem!

Es jutu, ka virzos uz priekšu!

Pēc atgriešanās Maļorkā mani palūdza uzrakstīt recenziju par Vasonu grāmatu žurnālam The Atlantic Monthy. Manā rakstā bija šāda rindkopa:

Frāze “dievu ēsiens” “dievi” ne vienmēr nozīmēja bezķermenisku garu. Grieķi šo terminu pat vēsturiskos laikos attiecināja uz izcilām dzīvām personībām, jo īpaši uz tādiem reliģiskiem adeptiem kā Pitagors un Empedokls. Nav zināms, ar kādu svēto ēdienu mielojās grieķu mistērijās, bet tas bija ēdiens, kas svaidītajiem lika elst no brīnumiem, piedzīvojot augstākās atklāsmes mirkli; taču no liecībām var secināt, ka tas bijis kāds toksisks līdzeklis. Vai tā varētu būt bijusi sarkanā mušmire? Šo problēmu var palīdzēt risināt pats vārds “mistērija” (mustērion), jo mistērijas bija slepenas rudens ceremonijas, kas notika sēņu laikā, savukārt papildinošo pavasara ceremoniju sauca anthestērion, no anthos (“zieds”). Vai zilbe mu vārdā mustērion nevarētu attiekties uz mušu (muos), kas daudzās valodās – arī angļu (flu-amanite) – devusi tai nosaukumu? Vai pat uz pašu mukes (“sēne”)?

Izlasījuši recenziju, mani draugi Hīdija un Als Fraskas atsūtīja man pastkarti, kur nofotografēts Parīzes Luvras eksponāts nr.701: bareljefs no 5.gadsimta pirms mūsu ēras, kurš atrasts Farsālā, Tesālijā, netālu no kentauru vietām. Sieviete, ko pieņemts uzskatīt par dievieti Dēmetru, ar kreiso roku liek uz savas meitas Persefones krūtīm ādas maisiņu, kādus izmantoja pareģošanas kauliņu glabāšanai. Persefone labajā rokā tur augstu paceltu lielu sēni, un arī Dēmetra gatavojas sēni ēst; viņas apmainās svinīgiem skatieniem. Hīdija Fraska otrā pusē bija uzrakstījusi”

Kāpēc šo grupu sauc par LĒzaltation du Fleur? Puķēm taču nav lietussarga forma, ar tipisko sēņu volānu līdz puskātiņam. Šis izskatās pēc Tevis pieminētās mušmires.

Man it diezgan skaidrs – lai gan es vēl neesmu pētījis pašu bareljefu -, ka tēlnieks izpļāpājis noslēpumu: sarkanā mušmire Eleusīnā bija pravietiskās iedvesmas avots.

Gordons Vasons cer, ka man varētu būt taisnība, jo mikofobiski noskaņotajiem seno kultūru pētniekiem, šķiet, ir ieradums sēnes dēvēt par “puķēm”, taču, būdams piesardzīgāks par mani, viņš vilcinās uzņemties pilnu atbildību tik svarīgā jautājumā, kamēr nav konsultējies ar ekspertiem. No viņa arī dzirdu, ka vāžu eksperti Nesa sēnes parasti apraksta kā “bridējputnus”. Tomēr neviena grieķu bridējputna siluets neatgādina panaeolus sēni un grieķu vāžu apgleznotāji ievēro diezgan precīzas dzīvnieku proporcijas – grūti noticēt, ka pat 7.gadsimtā pirms Kristus viņi būtu attēlojuši bridējputnu starp attiecīgajām pakaļkājām, samazinot to līdz mazas sēnes izmēriem. Tagad esmu apmeklējis Metropoles muzeju, lai pārbaudītu, un, ja tie ir bridējputni, tad es esmu kentaurs; taču muzeja vadība uzstāj, ka tie tomēr tādi esot un ka Ness tikai “nesot” šo zaru – gluži tāpat kā viņa draugs Fols uz melnfigūras krātera tajā pašā muzejā “nes” dzīvu zaķi, kas viņam, iedzerot kopā ar Hēraklu, izaudzis no muguras vidus. Tāpat viņi apgalvo, ka sēne Farsālas reljefā esot roze vai varbūt aitas apakšstilba kauls.

Labi, lai būtu! Neņemiet vērā puķi (vai apakšstilba kaulu) priekšplānā! Vērojiet skaistos bridējputnus! Un nekādā gadījumā nebāziet savas suņusēnes mūsu rāmajā klasicisma gaisotnē.