“Grifoni ir sauszemes dzīvnieki uz četrām kajām un spārniem. Šis mežonīgo dzīvnieku paveids radās kaut kur ziemeļu platumos vai kalnos. Ar ķermeni grifons atgādina lauvu, bet spārniem un galvu – ērgli. Ar īpašu nepatiku izturas pret zirgiem. Grifons var izrēķināties arī ar cilvēku, cik nu viņu ceļiem būs lemts krustoties”. Tāds paša noslepumainākā izdomātā dzīvnieka apraksts ir atrodams viduslaiku bestiārijos. Grifoni – pretrunīgi radījumi, kuri vienlaicīgi apvieno Debesis un Zemi, Labo un Ļauno. Viņu loma dažādos mītos un literatūrā ir neviennozīmīga. Viņi var būt gan kā aizstāvji, mecenāti, gan arī kā ļauni, ne ar ko neierobežoti zvēri. Ar ko tad tie tik ļoti pievilka pagātnes cilvekus un turpina interesēt tagatnes cilvēkus?
Grifona ciltsraksti
Vārds “grifons” (vai “griffins”, kā reizēm vēl sauc šo zvēru) cēlies no grieķu groups (latīņu gruphos). Pilnīgi iespējams, ka šis vārds ir radies no cita grieķu termina – grupos, kas nozīmē “izliekts”, “līks”. Daži pētnieki izteica pieņēmumu, ka grupos tika aizgūts no austrumu valodām: iespējams, no asīriešu k’rub, tas ir – “fantastisks lidojošasi radījums”, vai ebreju kerub, ‘spārnotais eņģelis”.
Pirmo reizi parādoties Senajā Asīrijā, grifons ātri vien kļuva pazīstams no Himalajiem un Ķīnai Austrumos līdz Īrijas piekrastei Rietumos. Pats vecākais no šobrīd zināmajiem gridona atainojumiem ir atrasts netālu no Šušas pilsētas (mūsdienu Irānas teritorijā). Šis zvērs bija atainots uz zūmoga, kurš bija izgatavots apmēram 3000 gadā p.m.ē. Grifoni iszenis pazīstami arī Ēģiptē. Piektās dinastijas laikā pats faraons tika atveidots kā grifons, kurš nogāzis zemē ienaidnieku (tas simbolizēja valdītāja spēku). Ēģiptiešu ietekmi var sastapt minojiešu kultūrā, kura piedēvēja grifonam lieliska karotāja īpašības.
Ilgi pirms grifona pieminējuma pirmajos rakstiskajos tekstos tas tika atainots ziloņkaula izstrādājumos, akmenī, bronzā, zīdā (piemēram, Tosas salas Abdesas monētās) to varēja sastapt visur: sakot no vāzēm pilīs un beidzot ar mozaīku kapičās (visraksturīgākais piemērs – karaļa Gudzana, 870 gads p.m.ē., pils reljefā). Grieķijas teritorija grifoni sastopami pirmslaiku Krētas mākslas pieminekļos (17 – 16 gadsimti pirms mūsu ēras), bet pēc tam Spartā (8 – 7 gadsimti pirms mūsu ēras). Grieķi tos asociēja, vispirms, ar dieviem Dionīsu, Nemezīdu un Aplonu. Pēdējais nereti tiek atainots jāsus uz grifona vai arī braucot ratos, kuros iejūgti grifoni.
Viduslaikos grifonu bieži varēja sastapt ģērboņos, uz dievnamu sienām, vecu manuskriptu lappusēs. Mūsu dienās šis zvērs atdzimst grāmatu lappusēs un kinolentēs.
Tu esi lielisks, strīda nav...
Pats grifona veidols un tā temperaments dažādās kultūrās tiek atainots neviennozīmīgi. Visbiežāk tā ķermeņa azmugures daļa ir kā lauvam, kaut arī varēja būt arī citi varianti: pantera, suns. Aste bija līdzīga drakona vai čūskas astei. Ķermeņa priekšējā daļa – kā putnam, taču reizēm uz grifona galvas varēja pamanīt ausis (kam, acīmredzt, bija āaliecina par dzīvnieka lielisko dzirdi). Virknē gadījumu grifona knābi rotāja sīki, taču ļoti asi zobi. Uz grifona galvas parasti zīmējās nelieli ragi vai cekuls. Kaklu rotāja dzloņu rinda vai krāšņas krēpes. Pelēkais (Vergilija komentētājs) apgalvoja, ka grifoni ienīst zirgus (ar to viņš gribēja pasvītrot šo radījumu plēsonīgo dabu).
Ar laiku izteikums ”jungentuk iam grypes equis” (“krustot grifu ar zirgu” – lat.) kļuva par parunu. Tomēr 16.gadsimta sākumā itāļu dzejnieks Ludoviko Ariosto (1471. – 1533.) izdomaja jaunu grifu – hippogrifu.
Šis dzīvnieks bija pilnīgi nepazīstams antīkajos laikos. Ķermeņa priekšējā daļa viņam ir tāda pat, kā grifonam, bet lūk aizmugurējā – kā zirgam. Vēl bez ārējā izskata, gippogrifs mantoja arī grifona raksturu: viņš ir ne mazāk lepns un paštaisns – ar tādu zvēru labāk bija nesatikties uz šauras taciņas. | Būtisku katra grifona ārējo atšķirību dēļ šos radījumus pat mēģināja klasificēt. Viduslaiku vācu zinātnieks H.Princs iedalīja tos trijos veidos: grifons-putns, grifons-čūska un grifons-lauva. Taču citi tā laika autori apstrūdēja tādu iedalījumu, jo tacu pēdējie divi eksemplāri tika atainoti ar ķermeni, kurš klāts zvīņām, un tas nozīmē, bija drakonu radinieki. Tika uzskatīts, ka tikai grifonu-putni var attiecināt tieši pie grifoniem.
Grifonu tikumi bija dažādi (atšķirībā no katras konkrētas kultūras vai mitoloģijas). Kopumā, grifons bija lepns, drosmīgs un brīvību mīlošs zvērs, kurš neatzina jebkā virsvadību. Visa šīs īpašības padarīja viņu par gandrīz vai labako sargu, kas viņš bija daudzās leģendās un mītos (piemēram, grieķi uzskatīja grifus par hiperborejiešu zelta sargiem).
No Ariteja līdz Tomasam Braunam
Pirmie rakstiskie Grifona pieminējumi pieder sengrieķu autoram Aristejam no Prokonesas, kurš dzīvoja 7 gadsimtā p.m.ē. Viņš aprakstīja savu ceļojumu Cetrālās Āzijas ārēs, kurp rakstnieks devās noslēpumainās hiperborejiešu tautas un Apolona svētnīcas meklējumos (kuru viņi pielūdza kā gaismas un tumsas pavēlnieku). Savos klejojumos Aristrejs sastapa immedoniešu cilti, kuri viņam pastāstīja, ka uz ziemeļiem no viņu valdījumiem atrodas kalnu grēda, kurā tek zeltītas upes, bet tur dzīvojošie vienacu cilvēki – arimasli – to vien dara, kā ik pa brīdim nozog dārgumus ātriem un ļaundabīgiem monsyriem, kuri tos sargā. Nav zināms, kā šos monstrus dēvēja paši immedonieši, tašu Aristrejs dēvē tos par grifoniem, jo taču uz to lsiku Grieķijā jau bija radušās dažas leģendas par siem dzīvniekiem.
Herodots (5 gadsimts pirms mūsu ēras) savās “Vēsturēs” apraksta briesmoņus ar lauvas ķermeni un ērgļa spārniem un nagiem, kuri dzīvo Āzijas galējos ziemeļos un sargā no vienacainiem arimasiem zelta atradnes.
Eshils sac grifonus par “putnknābju Zeva suņiem, kuri nerej”. Vēlākie pētnieki paļāvās turpmākajā uz šiem autoriem uzskatot, tos par tā, ko rakstīja aculieciniekiem.
Tiesa, jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk ziņas par grifoniem kļuva sapītākas un pretrunīgākas. Pats Aristejs neticami izbrīnītos uzzinot to, ka viduslaiku cilvēki ticēja grifonu eksistencei daudzējādi pateicoties viņa sacerējumiem. Jo Aristrejs nekad neapgalvoja to, ka it kā būtu redzējis paša acīm grifonu. Taču, lai kā arī tur nebūtu, šis zvērs turpināja parādīties viduslaiku bestiārijos kopā ar citiem, kā reāliem tā ari izdomātiem dzīvniekiem.
Bestiāriju parasti dalīja zvērus “labajos” un “ļaunajos”. Grifonu bieži attiecināja pie pēdējiem, kaut arī daudzi autori iedalīja tam arī pozitīvās īpašības. Tika pienemts, ka grifons bija zināšanu simbols, par cik viņam bija zināms, kur meklet zeltu.
Tāpat viduslaikos tika uzskatīts, ka grifons pakārtoti simbolizē Krustus divējādo dabu – dievišķu (putns) un cilvēcisko (lauva). Kristus ir lauva, jebšu viņš valda un viņam ir spēks; viņš ir ērglis, jo pēc augšāmcelšanās pacēlās debesīs.
Isidors Seviļietis (570 – 636), “Etimoloģijas” | Pazīstamais itāļu ceļotājs Marko Polo (1254 – 1324), kurš 13. gadsimtā veica savu grandiozo pārgājienu pāri Centrālajai Āzijai uz Kīnu, mēģināja atrast grifnu eskstēšanas reālos pamatojumus. Viņš mēģināja tos atrast Madagaskarā, izdzirdot par putniem, “pēc sava ķermeņa struktūras atgādinošus kolosāla izmēra ērgli”. Polo tiešām tos sameklēja tos, taču tiem nebija nekā kopīga ar grifonu jo, taču, ceļotājs lieliski stādījās priekšā, kā jāizskatās “īstam grifonam”. No šīs valsts (Turcijas) veic ceļojumu uz Baktriju, kur dzīvo ļauna un viltīga tauta, un šajā vietā ir koki, kuri dod vilnu, kā ja tie būtu aitas, un no tās taisa audumus. Ir šajā vietā “hipotani” (hipopotami), kuri dzīvo te uz sauszemes, te ūdenī. Viņi ir pa pusei cilvēki, pa pusei zirgi un barojas tikai ar cilvēka gaļu, kad to izdodas sadabūt.
Ir vēl tur daudz grifu, vairāk, nekā citās vietās; vini runā, ka tiem ķermeņa priekšpuse ir ērgļa, bet aizmugure – lauvas, un tas ir patiesi, tie patiešām tā iekārtoti; tomēr ķermenis grifam ir lielāks par astoņiem lauvām kopā ņemtiem, un viņi ir stiprāki par simtu ērgļu. Grifs, protams, var pacelt un aiznest uz savu ligzdu zirgu ar jātnieku vai pārīti mūļu, kad tos vienā iejūgā izved laukā, par cik nagi uz viņu ķepām ir milzīgi, mūļa ķermeņa izmērā, no šiem nagiem gatavo kausus dzeršanai, bet no viņa ribām – lokus.
“Ceļojumi”, iespējams, Džons Mandevills | Saskaņā ar viduslaiku priekšstatiem par pasauli, dažādu pasaku radījumu eksistence tika uzskatīta par faktu, kuru neapspriež. Dažādām to ķermeņa daļām bija piedēvētas brīnumdarošas īpašības. Grifons nekļuva par izņēmumu. Pēc leģendas, ja no tā naga izdarināt kausu, tad tas uzraiz mainīs krāsu, kad tajā atradīsies inde. Iegūt tādu nagu, protams, nebija viegli – to ieguva cilvēks kā balvu, ja tas izārstēja grifonu no smagas slimības. Tiesa, vesture paklusē par to, kas notika ar tiem, kuriem tomēr neizdevās izārstēt šo zvēru. Viduslaikos bija zināmi tikai daži šādi kausi, kaut arī pārbaudot tie visi izrādījās taisīti no vispār parastu dzīvnieku ragiem.
Apgalvoja, ka aklie kļūs redzīgi, ja pabraukās ar girfa spalvu pa to acīm. Bet dažās agrās vācu medicīnas grāmatās ir minēts, ka ja grifons noliks galvu uz ar neauglību sirgstošas sievietes krūtīm, viņa izārstēsies no savas kaites.
17.gadsimtā parādījās daži apjomīgi darbi, kuros autori mēģināja tikt skaidrībā par to, kur tad beidzas patiesība un sakas izdomājums neskaitāmajos neticamo dzīvnieku aprakstos. Un jau 1646.gadā sers Tomass Brauns paziņoja, ka grifons ir ne kas cits kā izteikti simbolisks radījums. To var uzskatīt par grifonu laikmeta norietu – ļoti drīz viņi galīgi “pameta” realo pasauli pārejot mākslas un poēzijas sfērā. Grifona teiksmainie radinieki | Pasakainie putna un dzīvnieka hibrīdi bija neatņemamas darbojošās personas jebkurā mitoloģijā. Uz tiem attiecas kā grifons, tā, piemēram, arī Garuda – indiešu paradīzes putns, puscilvēks-pusērglis. Tā – visu putnu karaliene, kura būs vecāka pat par pašu dievu Višnu.
Tamlīdzīgs putns sastopams persiešu un turku folklorā ar vārdu Senimura vai Semurgs. Viņš domā un runā, dzīvo līdz diviem tūkstošiem gadu. Tā spārni var aizsegt sauli, bet spēks ir tik liels, ka putns var pacelt uz augšu kamieli vai ziloni. Tajā Semurgs ir līdzīgs citam putnam – Ruham, kurš ir minēts arābu pasakās.
Šo leģendu atskaņas ir sadzirdamas arī ebreju avotos: tur tiek minēti “zizi” – gigantiski radījumi, līdzīgi milzu putniem. | Grifoni heraldikā | Grifoni vienmēr personificēja spēku, niknumu un nežēlastību. Tas ir lielisks sargs, kurš spējīgs atriebties līdz savu dienu beigām. Visas šīs īpašības izskaidro kāpēc grifons ir tik populārs heraldikā, viņš vienmēr cilvekiem asociējas ar debesu un zemes valdniekiem. Parādoties valdnieku zīmogos senatnē grifons veiksmīgi pārceļoja uz heraldiku esot atainots daudzos ģērboņos.
Viens pašiem agrākajiem heraldisko grifonu atainojumiem parādījās uz Ričards de Riversa, Ekzeterskas grāfa vairoga 1167.gadā.
Grifonu vai pusgrifonu attēli bija īpaši populāri 15. – 17.gadsimtos. | Mūsdienu grifoni
Neskatoties uz to, ka grifonu ēra sen pagājusi, viņi joprojām ir pieprasīti mūsdienu mākslā: kino, glezniecībā un literatūrā.
Uz kinolentes temperamentīgais dzīvnieks parādās pietiekami reti, un pēdējā pazīstamā filma ar viņa līdzdalību – “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” (kaut arī, pa lielo, tur bija atainots nevis grifons, bet hippogrifs). Knābjspārnis sanāca par vienu no pašiem pievilcīgākajiem trešajā “Harijā Poterā”, un ja eksistētu “Zvēru Oskars”, tad to, protams, piešķirtu tieši šim radījumam. Makslinieki, kuri strādā fantāzijas žanrā, nereti pievēršas grifona tēlam. Viņu var ieraudzīt tādu meistaru darbos kā Tims Hildebrants (Tim Hildebrandt) un Boriss Valedzo (Boris Vallejo). Nu, bet tie, kuri vēlas ne vienkārši paskatīties uz grifonu, bet arī sajust sevi tā ādā (vai sēdoši tam virsū, precīzāk, tā spalvās) var uzspelēt datorspēles, kurās grifons sastopams ne mazāk bieži, kā vienradzis. Pietiek atcerēties “World of Warcraft” stratēģiju un pazīstamo “Varoņu” sēriju (“Heroes of Might and Magic”). Fantāzijas literatūra grifoni parādās diezgan bieži. Piemēram – M.Velsa un T.Hikmana sāgā “DragonLance”. Tur šie dzīvnieki atainotii kā stūrgalvīgi un kaprīzi, tomēr pakļaujāvīgi saviem saimniekiem. Tāpat viņi sastopami Andrē Nortones, Pirsa Entonija un Klifforda Saimaka romanos. Grifoni sastopami arī darbos bērniem: Luisa Kerola “Alisē Brīnumzemē” un Frenka Stoktona “Grifonā un jaunākajā kanonikā”. Bārdainis-jēriņnieks – iespējamais grifona prototips | Pēc zinātnieku domām, vienīgais putns, vairāk vai mazāk atbilstošs seniem grifona aprakstiem, ir bārdainis-jēriņnieks. Viņš dzīvo Dienviseiropas, Centrālās Āzijas kalnos un dažos Āfrikas rajonos. Šim lielajam putnam uz zoda ir kušķītis no cietiem gariem matiem, tik pat cietus sarus atklāj viņa nāsis. Ķermeņa augšējā daļā bārdainim ir melni pelēka – vai rīsganbrīnā gaišā nokrāsa – krāsā. Balto “cepurīti” apjož melna krāsa. Putna garums – drusku lielāks par metru, bet spārnu atvērums – aptuveni trīs metri.
Savu nosaukumu bārdainis-jēriņnieks ieguva pateicoties nostāstiem par to, kā šis radījums pacēla augšup un nesa prom jēriņus un pat mazus bērnus.
Zoologi apgalvo, ka reālu faktu, kuri apstiprinātu šīs baumas, nav. | Grifoni pareģojumos | Mišels Nostradamuss (1503. – 1566.) – pazīstamais astrologs, zinātnieks un pareģis — izmantoja simbolisko grifonu tēlu savā centurijā: Līdzīgi grifonam, atnāks Eiropas karalis,
Akvilonu pavadīts.
Viņš vedīs lielu sarkano un balto armiju,
Un stāsies pretī Babilonas karalim (X, 86).
Pētnieki pieļauj, ka šeit runa ir par krievu caru Aleksandru I (grifons – Romanovu nama ģērbonis), kurš virsvadīs Eiropas valstu koalīcijas armiju (sarkanie un baltie – angļi un austrieši0 un uzvarēs Napoleonu. Par “Akvilonu” Nostradamuss sauca “ziemeļu vēja rajonu”- t.i., visticamak, Krieviju.
Nostradamusam tā pat tiek pierakstītas “siksenas” (pareģojuma četrdaļas), kuras patiesībā bija kāda Vinsenta Seva uzrakstītas 17.gadsimta. 29. un 56. siksenās tkal tiek pieminēts grifons, tomēr, ņemot vērā to, ka šie Nostradamusa pareģojumi ir viltoti, diezin vai ir vērts tajos meklēt slēpto nozīmi. | * * *
Neskatoties uz savu visai cienījamo vecumu, kurā grifoni ir cilvekiem pazīstami, šie radījumi turpina dzīvot. Sintētiskais tēls, kurā iemiesojās pašu lepnāko un cēlako dzīvnieku – ērgļa un lauvas - vaibsti izrādījās tik veiksmigs, ka ir saglabāies līdz mūsdienām bez kādām nebūt būtiskām izmaiņām. Atšķirībā no citiem neeksistējošajiem dzīvnieku parka pārstāvjiem, grifons ir tik spilgts, raksturīgs un lielisks, ka pat mūsu dienās – datoru, kosmosa un starptautiskā terorisma ērā – neviļus gribas ticēt seno leģendu patiesīgumā par lielisko brīvību mīlošo radījumu ar lauvas ķermeni un ērgļa spārniem. |
