Uz galda ievibrējās telefons un Erceņģelis Gabriēls neskatoties nospieda skaļruni:
- Pie mums snieg!
Eņģelis saviebās izdzirdējis sava jaunākā brāļa balsi un uzmeta īgnu skatienu telefonam.
- Tavi joki šobrīd nav īsti vietā...
- Nevis nav vietā, bet viņi man nav prātā. Jūs ko tur augšā esiet prātu zaudējuši. Pie manis, starp citu ir jābūt pašai karstākajai vietai pasaulē, nevis pašai aukstākajai.
- Klimata kontroli pārbaudīji?
Neatraudamies no dokumentiem apjautājās debesu kancelejas mārketinga nodaļas vadītājs Erceņģelis Gabriēls.
- Reizes desmit. Nekādas jēgas. Pie mums ir kā ziemeļpolā.
- It kā tu tur kaut reizi būtu bijis.
- Kur es esmu bijis nav tava darīšana, bet ar sniegu tiec galā.
Pirmo reizi Gabriēla un Lucifera sarunu vēsturē, jaunākais brālis pirmais nometa klausuli, kas liecināja par to, ka viņš ir patiešām satraucies un Erceņģelis negribot nolika malā dokumentus, lai sazvanītos ar savu mīļoto sekretāri Afrodīti. Principā lielākā daļa seno dievu, kuru valdīšanas laikam bija pienācis gals tagad uzskatīja par pilnībā pieņemamu dzīvot uz zemes starp cilvēkiem vai arī aizdoties ceļojumos uz citām realitātēm, kurās viņiem vēl ar vien ticēja, bet mīlestības dieviete nez kāpēc bija izlēmusi, ka vēlas turpināt būt noderīga un, ja godīgi saka tad Gabriēls pat iedomāties nespēja ko darītu bez savas veiklās palīdzes, kura vienmēr zināja kādu tieši karsto šokolādi pagatavot priekš mīļotā priekšnieka un Svētā Valentīna dienā vienmēr zināja kā nomierināt satrakojušos Kupidonus, kuri uzskatīja šo dienu par saviem profesionālajiem svētkiem.
- Dārgumiņ, pagatavo man lūdzu karsto šokolādi un sagatavo atskaites par notiekošo pagrabstāvā un dzīvojamajā stāvā.
Viņš gribēja piebilst vēl kaut ko, bet nepaguva. Uz galda no jauna ievibrējās telefons un šoreiz Gabriēls jau ar izbrīnu uzlūkoja zvanītāja numuru. Viņi nebija tikušies jau kaut kur gadu. Sebastians ļoti labi tika galā ar saviem jaunajiem pienākumiem uz zemes. Nest cilvēkiem dieva vārdu. Un kaut gan viņš to darīja diezgan dīvainā manierē tomēr Mārketinga plāns pēc aprēķiniem negrasījās nobrukt ātrāk kā pēc tūkstoš gadiem un tas nevarēja nepriecēt. Jauno Mesiju mīlēja, gan ellē, gan debesīs. Vieni par to, ka tā arī nebija sākusies pārapdzīvotība, bet otri tāpēc, ka ar vien vairāk cilvēku pievērsās dievam.
Bet tagad? Nē Gabriēls nekādā gadījumā nenožēloja, ka ir iedevis cilvēkam savu telefona numuru. Visiem ir labi zināms, ka mesijas darbs nav pats vienkāršākais no darbiem un Erceņģelis pāris reizes pat bija pievēris acis uz to, ka Jēzus aizšmauca no paradīzes, lai kā pats izteicās palīdzētu savam jaunajam kolēģim tikt galā ar smagajiem pienākumiem. Pēdējā reizē, gan Rafaēls uz ilgu laiku ievietoja palīgu izolatorā un piedraudēja nosūdzēt tēvam, ja viņš neizbeigs sekot sava jaunā kolēģa darba taktikai- pievērst ticībai ar grēkiem- kā šo taktiku pa kluso bija iesaukuši debesīs.
Tomēr gods kam gods. Pa šo laiku aktieris ne reizi vēl nebija izmantojis savas privilēģijas jeb kurā laikā sazināties ar debesu mārketinga nodaļas vadītāju. Un te pēkšņi- tieši pirms ziemassvētkiem:
- Kaut kas noticis?
Nevarēja teikt, ka Eņģelis īpaši satraucās. Vispār viņš nesatraucās pilnībā, jo, ja ar jauno mesiju kaut kas būtu noticis- viņam kā atbildīgajai personai tas kļūtu zināms pašam pirmajam.
- Pie mums ir karsts kā ellē...
- Interesanti no kurienes tu zini cik karsts mēdz būt ellē...?
Otrā galā uz mirkli iestājās neveikls klusums.
- Lucifers bija uzaicinājis ciemos...
- Un tu, protams, ka pirms laika nolēmi pārbaudīt vai viņš tev ir sagādājis siltu vietiņu?
Eņģelis nenoturējās nepajokojis.
- Nē, vienkārši...tā bija mācību prakse. Man taču ir jāzina kur nonāk grēcinieki, lai varētu sludināt cilvēkiem kādas sekas draud viņu grēkošanai.
- Loģiski...
Gabriēls negribīgi piekrita un savā prātā atzīmēja, ka vajadzētu sarūpēt jaunajam mesijai ekskursiju uz debesīm, lai būtu ar ko salīdzināt.
- Bet tas nemaina situāciju, ka pie mums ir karsts.
- Nu tad pārbaudiet klimata kontroli...
- Tas nav smieklīgi...
- Cilvēki paši pie visa ir vainīgi. Jūs piesārņojiet dabu, bez vajadzības nogaliniet< zeme vaid jūtot jūsu soļus...
- Gabriēl?
- Ko?
- Nu nevajag. Tu taču zini, ka es daru visu iespējamo.
- Zinu... – Eņģelis nopūtās – Tikai ar to kā izskatās ir par maz. Jums tur laikam tomēr būs sākusies globālā sasilšana.
- Bet ne jau tādos tempos...Pēc zinātnieku aprēķiniem tādai situācijai vajadzēja iestāties pēc kādiem simts gadiem nevis tagad...
- Nu, pazīstot jūsu zinātniekus...
- Un pazīstot jūsu jokdarus. Es protam neatcerēšos cik daudz geju un lesbiešu pārīšu parādījās pēc pēdējās Valentīna dienas, kad jūsu Kupidoni...
-Neatgādini...
- Atgādināšu, ja jūs tūlīt pat neizdomāsiet ko darīt. Ledāji kūst un vēl ir pazudusi ziemassvētku sajūta.
- Kas? - Gabriēls gandrīz nokrita no krēsla. Ja ar karstumu dzīvojamajā stāvā un aukstumu pagrabā vēl kaut kā varēja tikt galā tad ar ziemassvētku sajūtas pazušanu bija smagas problēmas. Neskaitot Afrodīti. Savus pienākumus joprojām pildīja vēl viens senais dievs un tieši šis senais dievs bija atbildīgs par to, lai cilvēkiem būtu ziemassvētku sajūta. – Gaidi... Tūlīt būšu...
Viņš pieleca kājās un metās uz izeju pilnībā aizmirsis par to, ka var pārvietoties lidojot.
- Jūsu šokolāde...
- Afro..., vēlāk...
Gabriēls pa ceļam gandrīz apgāza sekretāri. Sazināties ar pārējo ģimeni nebija laika. Pēc kalendāra ziemassvētku vakars bija tieši šodien un, ja viņam izrādītos taisnība par ko Gabriēls nevēlējās domāt tad Ziemassvētki varētu pazust no pasaules uz visiem laikiem.
***
-Un kur tu mani esi atstiepis?
Sebastians negribīgi mīņājās mēģinādams atrast kādu sausāku vietu. Sausākas vietas nebija. Cik tālu skaties- visur tikai ledus un visu ledu klāja diezgan bieza ūdens kārta, kura sniedzās aktierim līdz potītēm.
- Uz šejieni it kā neko nemanītu attrauca Gabriēls un pieklauvēja. Ja pirms tam Sebastians bija viņu nedaudz apskaudis par to, ka eņģelis staigā pa ūdens virsu nesamērcēdams kājas tad tagad viņš no jauna saprata ar kādu visus spēcīgu radījumu viņš ir saskāries un kārtējo reizi nopriecājās, ka viņi ar Gabriēlu ir vienā pusē nevis pretinieki. Eņģelis pieklauvēja pie tukša gaisa un pēc dažām sekundēm viņu priekšā atvērās durvis, kuras veda uz mājīgu istabiņu.
- Simpātiska vietiņa. - Iegājis iekšā aiz eņģeļa aktieris palūkojās apkārt. – Tikai izskatās tā it kā kāds no šejienes būtu vēja ātrumos laidies lapās.
-Domāju, ka tev varētu būt taisnība.
Istabā vēl bija saglabājies liegs vēsums, bet iztukšotie skapji un uz galda palikušo trauku kaudze vedināja uz domu, ka telpas īpašnieks viņu ir pametis lielā steigā. Vismaz nevienu dzīvu vai nedzīvu būtni Erceņģelis Gabriēls nespēja sajust.
- Un uz kurieni viņš varēja doties?
Eņģelis apjautājās vairāk pats sev necerēdams uz to, ka parasts cilvēks, kurš par mesiju strādāja mazāk par gadu spētu sniegt atbildi uz jautājumu atbildēt uz kuru viņam pašam bija grūtības.
-Uz turieni kur ir auksts...?
- Muļķības. Viņš taču ir ziemassvētku vecītis. Viņš pats rada aukstumu...- Gabriēls atmeta ar roku un pēkšņi salecās. – Seb, tu esi ģēnijs...
- Vienmēr esmu manījis sevī tādas pazīmes.
Aktieris pašapmierināti pasmīnēja.
- Nē, tu patiešām esi ģēnijs. Lucifers. Viņam ir problēmas ar siltuma uzturēšanu.
- Ar ko? Viņam taču ir ideāla klimata uzturēšanas ierīce. Viņa nav bojājusies pēdējos divus tūkstošus gadu.
- Un nebojāsies arī turpmākos divus tūkstošus. Ko tu teiktu par nelielu pastaigu uz elli?
- Ar tevi uz elli? Varbūt tomēr labāk uz debesīm? Kaut gan principā Luciferam bija labs viskijs...
Sebastians ļoti labi saprata, ka principā viņa vēlmes šajā gadījumā neko nenosaka.
- Par Luciera viskiju es tev pēc tam pastāstīšu...
Eņģelis nepacietīgi satvēra cilvēku aiz rokas un pasaule viņam apkārt iemirdzējās dažādu krāsu desmitos.
***
Savā ziņā Gabriēls patiešām priecājās par to, ka beidzot ir radies oficiāls iemesls apciemot jaunāko brāli. Pēdējo reizi viņi bija tikušies, kad pirms dažiem gadu desmitiem kļūdas dēļ Hitlera dvēsele bija nonākusi debesīs un tā kā ar šo mūžīgās nemirstības meklētāju bija jābūt ļoti uzmanīgam, lai neaizbēg tad Gabriēls pats bija uzņēmies konvojēšanas pienākumus kā rezultātā aizsēdējies kopā ar Luciferu pie glāzes viskija atgriezās tikai pēc pāris mēnešiem par ko saņēma stingrāko rājienu no Mihaēla, kuram tajā laikā bija nācies pildīt sava brāļa pienākumus, kaut gan taisnību sakot Gabriēlam bija smagas aizdomas, ka patiesībā brālis bija vienkārši apvainojies par to, ka nav ticis paņemts līdzi. Kaut gan Gabriēls šaubījās vai Lucifers būtu adekvāti uztvēris Mihaela ierašanos ņemot vērā, ka tieši viņš bija tas kā dēļ Lucifers tagad tupēja pagrabstāvā un atbildēja par tādiem jautājumiem kā dēmonu darbība uz zems un grēcinieku vārīšana katlos.
- Gabriēl, Seb... Priecājos jūs redzēt. Kas jūs atvedis manā mājīgajā miteklī?
Abu viesu priekšā parādījās kažokā ietinies tēls.
- Tavas un mūsu problēmas.
Gabriēls palūkojās apkārt un noskurinājās. Šeit patiešām bija auksts un vēl. Gaisā virmojā tik labi atpazīstamais svētku aromāts.
- Pie tevis ziemassvētku vecītis nav ieskrējis?
Arī Sebastians bija pamanījis patīkamo svētku omulību un manīdams, ka abi brāļi diezgan ilgi var būt novirzījušies no tēmas nolēma ņemt vadības grožus savās rokās, kaut gan nebija pārliecināts par to, ka pēc tam nepaliks bez rokām, jo nekad nevarēja zināt, kas ienāk prātā Gabriēlam. Viņš, kaut gan bija nopietns eņģelis tomēr arī milzīgs jokdaris.
- Ziemassvētku vecītis? – Lucifers izskatījās aizdomājies. – Tas ir tāds. Liels, resns un viss sarkanā apģērbā?
- Ugu...
Abi viesi pamāja ar galvām.
- Nu ir te viens. Tāds. Ieradās un lūdza politisko patvērumu.
- Kādu? Kādu? Patvērumu?
Gabriēls nespēja noticēt pats savām ausīm.
- Politisko. Viņu tur kaut kādi nelieši apsēduši. Mājas iznīcina... – Elles pavēlnieks atmeta ar roku, bet tad pēkšņi palika nopietns. – Domājiet manas problēmas ir viņa dēļ?
- Pieļauju domu, ka jā... - Gabriēls izskatījās noraizējies – Vai vari mums noorganizēt tikšanos?
- Tikai, ja pēc tam pie mums atgriezīsies siltums.
- Ja izdosies tad atgriezīsies... ja nē. Man pat negribas domāt, kas notiks ar dzīvojamo stāvu.
- Nu, ja tā...
Pēc pāris mirkļiem viņi visi jau atradās diezgan mājīgi iekārtotā istabā, kurā pie kamīna sēdēja apaļš resnītis ar sniegbaltu bārdu.
- Ho, ho ho...Bērniņi atnākuši pēc dāvanām?
Viņš labsirdīgi iesmējās un Sebastians pasmaidīja. Viņš nekad dzīvē vēl nebija saticis īstu ziemassvētku vecīti, bet šis...
- Nevis pēc dāvanām, bet noskaidrot kāpēc jūs nepildiet tiešos darba pienākumus un jauciet visu plānojumu.
- Gabriēl...Tas ir ziemassvētku vecītis...
Sebastians klusu pačukstēja.
- Manis pēc tas var būt kaut vai tēvs. Kārtībai ir jābūt.
- Bet ziemassvētki...
- Kārtība.
- Varbūt nestrīdēsieties? – Klusu apjautājās Lucifers. – Man ir nepieciešams siltums.
- Kārtība ir tad, kad nemēģina iznīcināt tavas mājas. – nopūtās ziemassvētku vecītis. – Kārtība ir tad, kad ģimene kopā sagaida svētkus un kārtība ir tad, kad cilvēki tic, bet man jau sen vairs neviens netic. Globālā sasilšana iznīcina ledājus un līdz ar to manas mājas. Man nav ko darīt uz zemes.
- Bet bērni...
- Bērnus interesē tikai dārgas rotaļlietas un viss. Viņi nejūt ziemassvētku smaržu. Viņiem svarīgāk ir dabūt to ko vēlas nevis būt atbildīgiem par to kāpēc viņi to saņem. Un man tas ir apnicis.
-Bet cilvēkiem ir nepieciešami svētki...
-Nekrāpsim sevi...- Domīgi noteica Lucifers. - Cilvēkus jau no bērnu dienām interesē tikai nauda un vara. kuram, gan to labāk zināt par mani, kas katru dienu saņem simtiem dvēseļu, kuras ir interesējušas tikai materiālās vērtības un kuri nav domājuši par savu garīgo pasauli. Piedod Seb, bet pat tavi centieni nav spējīgi izmainīt cilvēku domāšanu. Varbūt pēc daudziem gadu simteņiem, bet ne tagad.
-Bet tie ir ziemassvētki...
Sebastians bezspēcīgi palūkojās uz Gabrielu, kurs izskatījās aizdomājies.
- Es...domāju... - Eņģelis izskatījās patiešām pārņemts ar problēmu. - Es domāju, ka cilvēki vienmēr ir pelnījuši otru iespēju. Tāpēc ir muļķīgi bēgt nevis staties pretī problēmai un mēģināt to atrisināt.
- Tāda gadījuma varbūt, ka jūs vēlētos sniegt cilvēkiem šo iespēju?
- Ko jūs ar to vēlieties teikt?
- Nu pieņemsim, ka... - ziemassvētku vecītis viltīgi piemiedza acis. - Ka es varētu atgriezties pie saviem pienākumiem, bet tikai nākamajā gadā, ja kāds šogad tos izpildītu manā vietā...
- Tas ir kāds no mums...?
- Jā.... kāds no jums šogad izpildītu manus pienākumus, bet es beidzot būtu atpūties no saviem pienākumiem un varētu nākamajā gada atkal ar svaigiem spēkiem ķerties pie darba. Ceru, ka jaunais Mesija man tajā palīdzes...
- Protams...
Sebastians uzmeta Gabriēlam jautājošu skatienu.
- Es tā saprotu, ka ziemassvētku vecīša pienākumus nāksies pildīt man?
Eņģelis pat nejautāja. Viņš drīzāk konstatēja faktu....
- Vienu mirklīti. - malā stāvošais Lucifers atļāvās iejaukties sarunā. - Es proams visu saprotu, bet ņemot vērā to ko jūs teicāt par ģimenes vienotību. Būtu grēks neizmantot situāciju, ka jūs esiet tik laipni pagodinājis mani ar savu personību....
***
Ziemassvētku dienas vakars.
- Un tad Gabriēls paziņoja, ka viņš tajā skurstenī netiek iekšā. Tur redzējies esot par šauru...
- Domāju, ka Sebastianam vairāk Lucifera viskiju nedrīkst liet.
Gabriēls uzmeta domīgu skatienu savam audzināmajam sākdams domāt par to vai nav vērts sākt nožēlot to, ka viņš par jauno mesiju, kurs pēc savas nāves kļūs par pilntiesīgu viņu ģimenes locekli ir izvēlējies tieši šo dažreiz tik ļoti kaitinošo cilvēku.
- Pagaidi... - Es gribu vel reiz noklausīties par to kā bērni tevi nomētāja ar sniedziņiem...
Iesmējās Rafaels ieliedams savam nākošajam brālim vel vienu glāzi.
Bet paša galda galā apmierināti smaidīja pats elles pavēlnieks Lucifers. Ne velti viņš bija rakstījis Ziemassvētku vecītim vēstuli, kurā velējās, nosvinēt svētkus kopa ar savu ģimeni...