Jau kādu laiciņu zināju, ka Prometejs izdos Klēras Nortas (Claire North) “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves“. Nosaukums izklausījās intriģējos un jo intriģējošāka likās anotācija:
Neatkarīgi no savas rīcības un izvēlēm Harijs pēc nāves ikreiz atgriežas pirmsākumā —viņš sāk savu dzīvi no jauna kā bērns ar visām atmiņām un zināšanām, kas iegūtas, dzīvojot savu dzīvi vēlreiz un vēl. Nekas nemainās. Līdz pat šim brīdim.
Kad Harijs jau tuvojas savas vienpadsmitās dzīves noslēgumam, pie viņa gultas slimnīcā uzrodas meitene. “Gandrīz vai nepaspēju jūs satikt, Dr.August,” viņa saka. “Man jānosūta ziņa atpakaļ laikā.”
Šis ir stāsts par Harija dzīvēm pēc tam un pirms tam, par to, kā viņš mēģina izglābt pagātni, ko nespēj mainīt, un nākotni, ko atsakās pieļaut. Tas ir pārsteidzošs neaizmirstama varoņa ceļojums, stāsts par draudzību un nodevību, mīlestību, vientulību un neapturamo laika ritējumu.
Kad “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves” jau kādu laika sprīdi ir izlasītas un izdzīvotas, man sākās mocības ar mēģinājumiem noformulēt patikas iemeslus.
Bija intriga un pat nedaudz adrenalīna, ieslēpti šķietami rāmā vēstījumā. Grāmata nāca īstajā brīdī, kad vajadzēja atspirdzinājumu un pārmaiņas lasāmvielas ēdienkartē. Tā ir mana fantastika – bez citplanētiešiem, bez kosmosa iekarošanas, bez pārmērīgām tehnoloģijām. Tāda cilvēcīga un ļoti, ļoti iespējama. Ak, jā – ap kvantu spoguli tur gan stāsta norise grozās, bet es atļāvos palikt neziņā, kas tas par zvēru (pēc tam man zinoši ļaudis paskaidroja, ka tāda ‘zvēra’ dabā nemaz nav).
Iespējams, tā nav jauna ideja par piedzimšanu atkal un atkal no jauna (laika cilpa, vai?), bet es neko tādu īpašu neatceros lasījusi un skatījusies kino arī ne (“Murkšķa diena” laikam neskaitās, jo tur varonis izdzīvo atkal un atkal vienu un to pašu dienu, un ceļošana laikā arī laikam nebūtu attiecināma, lai gan laikam ir nozīme.), tāpēc man bija interesanti. Patika, kā ideja bija pasniegta un savīta sižetā.
Ir teikts, ka tādiem kā mēs, kuru dzīve allaž iet pa apli, ir trīs mūža stadijas. Tās ir noliegums, izpēte un pieņemšana.
Ir tā, kā sola anotācija. Harijs piedzimst 1919.gadā, nodzīvo gluži ikdienišķu dzīvi, mirst, atkal piedzimst 1919.gadā, pēc pār’s gadiem no tā, ka atceras iepriekšējo dzīvi, jūk prātā un atkal mirst, tad atkal piedzimst tad un turpat, šoreiz ir saprātīgāks savā reakcijā uz atmiņām, bet vēl nezina, ko citiem nedrīkst stāstīt, atkal mirst, atkal dzimst un tā varētu turpināt. Galu galā nosaukums jau pasaka, ka stāsts būs par šādām 15 reizēm.
Bērnība ir visnogurdinošākais dzīves posms – protams, ja vien tu neesi ģenētiski tendēts uz kaut kādu baisu pārmantotu slimību vai šausmīgu nāvi. Mums visiem ir pieredze un zināšanas no duča dzīvju, bet ko tas līdz – pasaki tikai kādam garlaicīgam lineārajam pieaugušajam, ka ir īstais brīdis, lai ieguldītu naudu gumijas ražošanā, jo tā ir nākotnes zelta bedre, un viņš tev paplikšķinās pa galvu un iesauksies: “Nu, nu, Harīt, vai tev nav laiks vēl drusku paspēlēties ar čukčukbānīti?” vai tamlīdzīgi.
Harijs tāds, kāds viņš ir, nav vienīgais pasaulē. Tādi kā viņš – kalačakras, orobosi (vienīgais grāmatas mīnuss – es tā arī nepratu, kāpēc tiek lietoti divi termini) – ir bijuši visos laikos un ir visos kontinentos. Intereses pēc krietni vēlāk tomēr metos noskaidrot, kas tur ir ar kalačakrām un orobosiem. Nu ko, mūžu dzīvo, mūžu mācies (citādi varētu teikt – jo vairāk lasi, jo vairāk uzzini, cik patiesībā daudz neesi zinājis vai neesi pievērsis uzmanību). Izrādās viss griežas tepat vien ap laiku un bezgalību – kalačakra (ļoti vienkāršoti – budistiem ‘laika rats’) un uroboros (ouroboros, angļu val.)- sens bezgalības un mūžīgās atdzimšanas simbols, nācis no senās Ēģiptes, tajā attēlota čūska vai pūķis, kurš pats ēd savu asti.
Viņi atceras – cits vairāk, citam atmiņas mēdz pabalēt. Starp viņiem ir arī mnemoniķi – tie, kuri atceras visu. Un reizēm gadās, ka kāds nevēlas atcerēties un apzināti lūdz dzēst atmiņu.
Aizmiršana. Domāju, ka tai pienākas lielais sākumburts, jo tas ir nāves paveids. Mēģinot Akileju atrunāt, es pateicu viņai visu, ko viņa jau zināja. Prāta nāve iet pāri ķermeņa nāves robežām. Tā sāpētu. Tā biedētu, un, pat ja viņa nejustu, kā zūd zināšanas, kā zūd dvēsele un prāts, – visu to, ko nes Aizmiršana -, pat ja viņa nenožēlotu šo zaudējumu, jo nezinātu to, kas zaudēts, mēs, kas viņu pazīstam, mēs, viņas draugi, rūgti pārdzīvotu viņas aiziešanu, lai arī viņas ķermenis turpinātos. Es nepiebilstu pēdējo savu argumentu, ka aizmirst nozīmē aizbēgt. Atteikties no atbildības par to, ko viņa darījusi, kas viņa bijusi.
Bet pēc Aizmiršanas viņi tāpat atdzimst, tikai atkal – vispirms pirmā dzīve parastā, tad apjukums otrajā dzīvē un tad jau …. Viņiem ir tāds Krona klubs, kas ir radies jau senos aizlaikos un apvieno atkal un atkal pārdzimstošos kalačakras. Mana asociācija bija ar sengrieķu dievu Kronu, ko personificēja kā visaptverošo laiku (Χρόνος, Hronos).
Izpēte. Tai ir dažādas robežas, domājams, atkarībā no cilvēka prāta. Ir, kas vienkārši dzīvo un dara to, kas viņam visvairāk patīk – kā Filips Hopers, kam dzīves garšu sagādā karošana, izaicinājumi, risks. Ir tādi, kā Harijs, kas katrā savā dzīvē vēlas dažādot zināšanas. Ir tādi, kas ir apsēsti ar izpēti, ar ļoti koncentrētu izpēti. Tādi, kuri grib uzbūvēt kvantu spoguli un atklāt kalačakru noslēpumu. Tādi kā Vinsents.
Pieņemšana. Viņi nedrīkst mainīt pasauli, nedrīkst apdraudēt attīstības gaitu, daloties ar savām zināšanām, bet var izmantot zināšanas sava materiālā stāvokļa stabilitātei – tiešām, kāpēc gan laiku pa laikam nepiedalīties totalizatorā, ja zini spēļu iznākumu. Viņi nedrīkst atklāt, kad un kur dzimuši. Tas var beigties pavisam bēdīgi. Viens kalačakra var apdraudēt pārējos. Arī atmiņas izdzēšana var notikt piespiedu kārtā.
Man par šīs grāmatas atslēgas vārdiem kļuva “prāts” un “laiks“
“Sarežģītība un vienkāršība,” viņš atbildēja. “Laiks bija vienkāršs – ir vienkāršs. To var sadalīt vienkāršās daļās, izmērīt, plānot pusdienas saskaņā ar to, iedzert viskiju par godu tā aiziešanai. To var iekļaut matemātiskās darbībās, izmantot novērojumā Visuma skaidrošanā, bet tomēr, ja mums būtu laiks vienkāršiem vārdiem jāizskaidro bērnam – vienkāršiem vārdiem, bet, protams, nemelojot -, mēs būtu bezspēcīgi. Šķiet, lielākais, ko mākam darīt ar laiku, ir to izšķiest.”
Kā jau iepriekš teicu – nekāda kosmosa! Un lasīt var dažādi – var meklēt idejas, var vienkārši aizrauties ar sižetu. Harijs pirmajā personā kādam stāsta par savām dzīvēm – īpaša vieta ir bērnībai (hmm, nu vispār piecpadsmit bērnībām) un beigās – pasaules glābšanai no bojā ejas (tas neizskatās tik traģiski kā izklausās, līdzīgi kā ar ar globālo sasilšanu – šķiet, mēs to īpaši nejūtam, bet beigās sekas varētu būt graujošas). Pēdējam bija vajadzīgas 3-4 dzīves (ja vien man rēķini nav sajukuši). Un, protams, nelineārais stāstījums (patīk man tā lēkāšana laikos un notikumos). Tikusi grāmatai pusē, atjēdzos, ka laikam vajadzēs pārlasīt, jo mani dzina uz priekšu sižets un sāka likties, ka domām esmu pārlekusi pāri. Nu jau es esmu grāmatu selektīvi pārlasījusi pa otram lāgam. Paskatoties atsauksmes, manīju neizpratni vai nepatiku, ka vai nu nav izstrādāti un attēloti varoņu raksturi vai to, ka visu dzīvju garumā nav manāma Harija izaugsme, pārfrāzējot – trūkstot personības attīstības. Lai arī esmu emocionāla būtne, tomēr šeit nemaz nejutu vajadzību, lai Harijs ‘izaugtu’ līdz tādam kā supervaronim. Man viņš patika tāds, kā ir. Viņa prāts (tas pats, kas izdzīvo šīs 15 dzīves) un tā lietojums ir virs viduvējības latiņas. Te arī atklājas, ka prāts un jūtas ir divas dažādas nometnes un nevajag tās jaukt kopā (lai gan Hariju galīgi nevarētu saukt par nejūtīgu cilvēku). Varētu varbūt pārmest, ka vietām epizodes ir pārāk izstieptas, bet gala rezultātā rāmais sākums vienalga uzaudzē intrigu – vispirms, kad tad viņam meitene nodos ziņu par tuvojošos pasaules bojā eju, pēc tam – vai Harijam izdosies? Noslēgums man patika. Un pasaules glābšanā nekāda trillera nebija, tikai lasītājas gandarījums par Harija plānu.
Mēdz teikt, ka visas nelaimes ceļoties no salīdzināšanas. Te būtu jāpiemin Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves“, latviski izdota kādus pāris garus pirms Klēras Nortas grāmatas. Par Ursulu, kas piedzimst atkal un atkal, un viņas dzīves izved mūs cauri 20.gadsimta notikumiem. Dažu apstākļu sakritības dēļ biju palaidusi šo grāmatu garām, tad nu steidzos uz karstām pēdām to izlasīt vismaz tagad. Iemesls – tā gana bieži ir pieminēta atsauksmēs un pēc Harija man gribējās vēl pagarināt literāros pārdzimšanas iespaidus. Interesanti, kā būtu, ja ar Atkinsones radītās Ursulas dzīvēm es būtu iepazinusies pirms Klēras Nortas “Harija Augusta pirmajām piecpadsmit dzīvēm”. Var jau būt, ka tad Nortas grāmatas ideja neliktos tik intriģējoši svaiga, bet secībā Norta – Atkinsone uzvarēja Norta.
Grāmatu ieteikšana ir tāda slidena padarīšana. Man ir divas kolēģes, kurām ir pa laikam iedodu kaut ko lasīt. Viņu vēlmes atšķiras un, interesanti, ka no vienas un tās pašas grāmatas katra paņem kaut ko citu. Pašreiz domāju, ka arī “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves” varētu derēt viņām abām, bet katrai cita iemesla dēļ. Kāpēc es te vispār par grāmatu ieteikšanu? Mans pašmērķis nav grāmatu ieteikt, sak’, ņemiet, lasiet, ļoti laba. Vienkārši, man patika. Un tad tik ļoti gribas padalīties ar to savu patikšanu, ka nevar nosēdēt uz pirkstiem. Iespējams, vēl pēc laika, kad iespaidi būs kārtīgi ‘nosēdušies’, man liksies, ka neesmu pateikusi ko būtisku. Bet tas jau liecina tikai par labu grāmatai, ja tā tiek atkal un atkal pārcilāta prātā.
https://lililasa.wordpress.com/2021/07/23/klera-norta-harija-augusta-pirmas-piecpadsmit-dzives/
IR STĀSTI, KO NEVAR IZSTĀSTĪT VIENAS DZĪVES LAIKĀ
Neatkarīgi no savas rīcības un izvēlēm Harijs pēc nāves ikreiz atgriežas pirmsākumā — viņš sāk savu dzīvi no jauna kā bērns ar visām atmiņām un zināšanām, kas iegūtas, dzīvojot savu dzīvi vēlreiz un vēl.
Nekas nemainās. Līdz pat šim brīdim.
Kad Harijs jau tuvojas savas vienpadsmitās dzīves noslēgumam, pie viņa gultas slimnīcā uzrodas meitene. “Gandrīz vai nepaspēju jūs satikt, Dr. August,” viņa saka. “Man jānosūta ziņa atpakaļ laikā.”
Šis ir stāsts par Harija dzīvēm pēc tam un pirms tam, par to, kā viņš mēģina izglābt pagātni, ko nespēj mainīt, un nākotni, ko atsakās pieļaut.
Tas ir pārsteidzošs neaizmirstama varoņa ceļojums, stāsts par draudzību un nodevību, mīlestību, vientulību un neapturamo laika ritējumu.
“Viens no spilgtākajiem šīs desmitgades prozas darbiem.”
— Džūdija Finigana, Richard and Judy Book Club
Klēra Norta ir britu autores Katerīnas Vebas pseidonīms. “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves” ir pirmais ar šo pseidonīmu publicētais romāns, un tas kļuva par vienu no labāk pārdotajiem fantastikas darbiem pēdējo desmit gadu laikā.
https://www.goodreads.com/book/show/58178893-harija-augusta-pirm-s-piecpadsmit-dz-ves
Klēra Norta (Claire North) patiesībā ir Ketrīna Veba (Catherine Webb), Kārnegija medaļai nominētā jauniešu romānu autore, kuras pirmā grāmata "Spoguļsapņi" tika uzrakstīta, kad viņai bija tikai 14 gadu. Viņa turpināja rakstīt vēl septiņus veiksmīgus YA romānus.
Klēra Norta ir pseidonīms pieaugušajiem domātām fantāzijas grāmatām, ko sarakstījusi Ketrīna Veba, kura raksta arī ar pseidonīmu Keita Grifina (Kate Griffin).