Tāda aina šajā gadalaikā varēja būt redzama mūsu sētās pirms pavisam nedaudziem gadu desmitiem. Lai gan šajā rudenī tikai retā sētā vai kapu kalniņā kāds pamielos senču garus, no senajiem stāstījumiem var noprast par to svarīgo lomu, kādu latvieši reiz piešķīra mirušo godināšanai veļu laikā.

Sākas ar Miķeļdienu

Veļu laiks nav bijis visur vienāds – kādā stāstījumā kā tā sākums minēts konkrēts datums, citur veļu nākšanu noteica pēc norisēm dabā. Vairākumā stāstījumu par veļu laika sākumu tiek saukta Miķeļdiena (29. septembris). 1570. gadā kāds jezuīts šo datumu minējis kā "bezdievīgas dvēseļu mielošanas" laika sākumu, pēc viņa novērojumiem tā turpinājusies līdz Visu dvēseļu dienai (2. novembrim).

Trīs gadsimtus vēlāk arī slavenais pētnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins raksta, ka tieši šajā laikā veļus sākuši gaidīt Kazdangā, Valtaiķos, Puzē, Zemītē un Limbažos. Šo pašu laiku minējuši stāstītāji no Smiltenes un Kolkas, kas teikuši, ka pirmdienu vakarus šajā laikā "cieti svin par garu vakariem", bet Stendē to darījuši otrdienas vakaros. Nītaurē un Bērzaunē stāstīts, ka veļu laiks sākas deviņas dienas pirms Miķeļiem un beidzas deviņas dienas pirms Mārtiņiem.

Stāstīts arī par vēlāku garu laika sākumu – no 1. līdz 9. novembrim Smiltenes novadā Aumeistaros, bet no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem veļus gaidījuši ļaudis Rēzeknes novada Brunkā.

Veļu laika sākumu nosaka arī pēc citām pazīmēm – Lubānā kāda stāstītāja teikusi, ka veļu laiks sākas tad, kad rudenī vilki gaudo.

Preiļos veļus mielojuši pēc visu rudens lauku darbu beigām, bet Lielplatonē (Jelgavas novadā) garu laika sākumu iezīmēja novembra miglas parādīšanās. Alsungā stāstīts, ka veļu ierašanos var noteikt pēc tā, ka kaķi sāk ņaudēt. Ir arī atsevišķas ziņas par veļu mielošanu Lieldienās un Ziemassvētkos.

Veļi un to darbības

Dažādās Latvijas vietās arī pašus uztver citādi – tos sauc dažādos vārdos, tiem ir atšķirīgs izskats, raksturs un darbības. Tautasdziesmās saglabājies uzskats, ka veļi ir blakus pasaules iemītnieki, kuri turpina dzīvi kapsētās, un tiem ir savi dzīves noteikumi. Kapsētās tie sagaida bēriniekus un vēro savus tuviniekus. Arī pieklājības normas šajā pasaulē netiek atmestas:

Šuj, māmiņa, man krekliņu

Līdz pat kāju galiņam,

Lai nesaka veļu puiši,

Pliku mani novedot.

Veļiem ir arī savs priekšnieks – Veļu māte, kas šajā pasaulē ir kārtības uzraudzītāja un jaunu mirušo dvēseļu ieaicinātāja kapsētā.

Lietiņš lij, saule spīd:

Veļa māte kāzas dzēra.

Veļu bērni dancodami

Dzelzes kurpes noplēsuši.

Smalki aprakstīts ir veļu izskats un darbības. Piemēram, Lielupē (Salacgrīvas novadā) 1891. gadā stāstīts, ka "par vecajiem tie dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kas gadā divi trīs reizes (Mārtiņos, Ziemassvētkos un Vastlāvjos) apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem svētību, bet naidniekiem ļaunumu. Vecaji bijuši cilvēku izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā; viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem, gar ceļa malu, kā arī gar sētmalām".  Bauskas novada Bruknā veļi aprakstīti kā "miroņu dvēseles, kas, melnā kamolā satinušās, veļoties tumšās naktīs gājējiem uz kājām". Mirušo gari tiek aprakstīti arī kā balti tēli, miglas vāli, neredzami gari, reizēm pat kā dzīvnieki, kas veļu laikā ienāk mājās.

Saskaršanās ar veļiem pārsvarā tikusi uzlūkota ar bijību un pat bailēm. Garus nedrīkstēja traucēt un pret tiem necienīgi izturēties.

Veļiem kā aizkapa pasaules iemītniekiem līdzi nāca nāves spēks – tādēļ tiem neļāva iet pa laukiem un šajā laikā nekūla labību, jo graudiem varēja zust dzīvības spēks un tie nederētu sēklai. Arī traukus, no kuriem tie ēduši, nedrīkstēja mazgāt ar akas ūdeni, jo tad šis ūdens kļūtu rūgts un nelietojams.

Gari aprakstīti arī kā svētības nesēji, kam mielastu rīkoja telpās, kurām bija nepieciešama īpaša svētība. Sienu, pa kuru vēlušies veļi, aiznesa uz pļavu, lai nākamajā gadā būtu laba zāle, bet mielasta ēdienu vēlāk deva slimiem lopiņiem, lai tie atlabtu.

Veļu mielošana

Veļus mielojuši sētā – istabā, rijā, pirtī, klētī vai kapos. Visas šīs darbības tika veiktas piesardzīgi, ievērojot virkni aizliegumu, – bieži minēts, ka veļu laikā vakaros nedrīkstēja strādāt (reizēm pat stāstīts, ka līdz ar tumsas iestāšanos visi gājuši gulēt). Par to raksta arī mācītāji, kuri min, ka latvieši tādējādi vakaros iekavējuši darbus. Stendē stāstīts, ka tiem, kas vakaros strādāja, piemetās veļu utis un noēda uzacis.

Vakaros bija jābūt klusiem, lai netraucētu garus, kas staigā pa sētu. Arī mielastu gatavojot, nedrīkstēja to nogaršot, citādi varēja sākties dažādas slimības. Mielastā tika iekļauti dažādi ēdieni – reizēm pat no visiem labības veidiem, kas mājās bija atrodami (tā nodrošinot labu ražu nākamajā gadā), citreiz mielastā bija tikai alus un maize, citā sētā svarīgi bijuši zirņi un biezas putras. Īpaši rūpējušies arī par garu tīrību un labsajūtu un likuši tiem ūdeni un tīrus dvieļus, lai tie varētu nomazgāties. Veļus gaidot, notika īpaši rūpīga istabu slaucīšanu un kārtošana.

Svarīgi bijis arī nodrošināt gariem vieglu iekļūšanu mielasta telpā, tāpēc vaļā tikuši vērti logi un durvis. Minēts pat, ka pie loga noliktas līstītes, lai gariem vieglāk iekāpt istabā.

Dažreiz pats saimnieks braucis uz kapsētu, aicinājis garus sēsties ratos un pēc mielasta vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Bija svarīgi pēc mielasta veļiem likt doties projām no mājas. Tiek aprakstīta mirušo garu aizdzīšana, vēcinoties un dažādi trokšņojot.

Pēc mielasta gatavošanas tas atsevišķos gadījumos tika nests uz kapsētu; stāstījumi par šādu mielasta norisi visbiežāk nāk no Latgales. Tiek minēta arī zīlēšana, sarunas ar tuviniekiem, padomu lūgšana. Pazīmes, ka veļi mielastu ēduši, vienmēr tika tulkotas labvēlīgi – kā senču klātbūtne un piedalīšanās svētības un labklājības nodrošināšanā.

Tradīcijas joprojām uzrunā

Daudzi gadu desmiti mūs šķir no šīm tradīcijām, taču smalka un dziļa saiknes sajūta ar saviem vecākiem un vecvecākiem joprojām uzrunā. Vēlme tos pieminēt, godāt un pateikties, lūgt aizgādību mums ir arī tagad.

Rudens mēnešos mēs dodamies pie viņiem un nesam savu velti – gaismiņu. Svecīšu vakari šajā miglainajā, tumšajā un mazliet grūtsirdīgajā gadalaikā turpina dod kādu atblāzmu no senču satikšanas svētkiem. Tā ir cauri gadu simtiem netverama satikšanās uz miglaina kapsētas celiņa, kur ejam mēs un ir gājušas paaudzes un paaudžu paaudzes pirms mums.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=328893:klt-veu-laiks&catid=87:aktuli&Itemid=202