2. Jaunā laika fobijas.
Tehniskais progress mums ir atnesis daudz kā laba. Taču, parādoties jaunām mašīnām un ierīcēm parādās arī bailes, kas ar tām saistās. Cilvēki izdomā sev aizstāvjus, kas varētu tikt galā ar cilvēkiem nepakļāvīgajiem spēkiem. Supervaroņi glābj lidmašīnas un vilcienus, notur krītošus tiltus un pat aizsargā cilvēkus no atombumbām.
Aerofobija – bailes no lidošanas. Aviācijas attīstība padarīja visiem cilvēkiem lidošanu iespējamu. Daudzi cilvēki lido vairākas reizes nedēļā. Tomēr, ar aprēķiniem ir pierādīts, ka aerofobija piemīt 15% no visiem pieaugušajiem.
Nomofobija – bailes palikt bez telefona sakariem. Bailes nav bez pamata, mēs esam pieraduši, ka jebkurā laikā varam piezvanīt kādam cilvēkam, un tāpēc esam pilnīgi aizmirsuši, ka var ar kādu jau iepriekš visu sarunāt, pierakstīt adreses un precizēt dienas plānus. Rezultātā, brīdis, kad izlādējās telefona baterija, padara mūs pilnīgi bezpalīdzīgus.
Klaustrofobija – bailes no slēgtas telpas. Parādība, kas ar tehnikas progresu nav saistīta tieši, taču arī ļoti apgrūtina dzīvi mūsdienās. Pamēģiniet uzkāpt trīsdesmitajā stāvā bez lifta, aizbraukt uz kaut kurieni, maršruta taksometrā, kas pilns cilvēkiem.
Radiofobija – bailes no radiācijas. Tikai retais saprot, ar ko draud apstarošana, kāds tās lielums ir bīstams un kā no radiācijas izsargāties. Taču pēc Hirosimas un Nagasaki iznīcināšanas, vairākām AES avārijām un Aukstā kara laika kodolizmēģinājumiem visi zina, ka radiācija ir briesmīga. Kaut arī visu radiācijas upuru kopējais skaits diezin vai ir lielāks par ceļu satiksmes negadījumu upuru skaitu viena gada laikā.
Kiberofobija – nē, tās nav bailes no kiborgiem. Tās ir bailes no datoriem. Kā likums, tās nozīmē paniku, datoru ieraugot, vienkāršas bailes, to lietojot, nemācēšanu orientēties tā sistēmās. Taču, kas zina, kas notiks pēc desmitiem gadu, kad roboti-androīdi kļūs lētāki un pieejamāki?
[Te man gribas pastāstīt arī par savām bailēm. Protams, kā jau jebkuram cilvēkam, kas maz lidojis, man lidošana īsti nepatīk, lai gan nekad neesmu attiecies lidot, ja bijis jālido, automašīnā braukt ir bīstamāk, vienīgi aviokatastrofas ir iespaidīgākās un ne tik ikdienišķas. Tā kā lielāko dzīves daļu man nav bijis telefona, tad nebaidos iztikt bez tā – vienīgi mūsdienu pasaulē tas ir apgrūtinoši, bet bailes – nē. No slēgtām telpām nebaidos, bērnībā un vēlāk, ļoti baidījos no augstuma, taču celtnieka profesija iemācīja šīs bailes pārvarēt, pa būvēm rāpjoties. Bērnībā es paniski baidījos no svešiem cilvēkiem, acīmredzot vecāku ietekmē iegūtas bailes, jo piedzimu – ak, šausmas – vēl Staļina laikā, kad pēkšņi varēja pazust kādi no mūsu kaimiņiem vai radiem – vai tiem, kurus nepaņēma, no tā bija mazāk bail. Neizveda tikai “kulakus”. Nē, taču! “Noštučīt” apmelojot varēja arī kaimiņš, kuram to vienkārši nepatiki. Progress ir tehnikā, cilvēki nemainās. Tāpēc bērnībā smadzenēs iesēdusies panika un biklums izzuda gandrīz vai tikai ar jaunības beigām. Sākumā, bez bailēm varēju uzrunāt, piemēram, pārdevēju veikalā, pēc tam svešus cilvēkus kādā iestādē, taču ar šo baiļu paliekām cīnos joprojām. Ārkārtīgi mulstu, ja jāatrodas slavenu cilvēku vidū. No radiācijas un datoriem man nav bijis iemesla baidīties, taču man ir viena specifiska fobija – bailes no telefoniem. Pat īsti nezinu, kā to sauc. Atkal tas viss nāk no bērnības. Telefons mums nebija, kādreiz tēvam esot piedāvāts to ievilkt (tas bija laiks, ka mobilie sakari visiem vēl bija tīrā fantastika), bet viņš atteicies, it kā negribot, lai viņam zvana no darba brīvā laikā, saucot strādāt (viņš strādāja kokzāģētavā), taču es domāju, ka viņš drīzāk negribēja vēl kādus izdevumus, jo tajā laikā būvēja māju un mēs taupījām naudu it visur, kur vien varējām. Vēlāk, kad radās neatliekamas vajadzības, nācās traucēt kaimiņus, vai skriet, meklēt telefona automātu. Tagadējie jaunieši varbūt pat nezina, kas tās telefona būdiņas ir, lai gan tās pazuda pie mums tikai 1990. gados. Taču, kad sāku mācīties, īpaši augstskolā, telefons kļuva nepieciešams. Un tad arī tā nepatika radās. Pirmkārt, kad vajadzēja piezvanīt, tas nebija vienkārši. Kā es drūmi konstatēju, 25% gadījumos telefons bija salauzts, nācās meklēt citu būdiņu, kad sāki zvanīt – 25% gadījumā savienojumu neizdevās dabūt, jo zvans aizgāja citur. Ja savienojumu dabūju – 25% gadījumā, neviens nenāca pie telefona, vai arī bija aizņemts, ja kāds pienāca, tad 25% gadījumos izrādījās, ka man vajadzīgais cilvēks nav uz vietas. Pārējos gadījumos saruna notika. Varbūt, kādam bija savādāk, man – tieši tā. Tāpēc nevarēju ciest zvanīt pa telefonu. Kad sāku strādāt, telefons mūsmājās jau bija, tikai brāļa dzīvoklī. Tas gan dzīvi īpaši neatviegloja, telefons bija darbā un dienas jau parasti pavadīju tur. Vienīgi tie zvani man prieku neradīja visbiežāk nekādu. Ja kāds zvanīja, tad – vai nu no mājām, kur kas slikts bija noticis, vai arī no kara komisariāta, jo mani nepārtraukti katru gadu gribēja paraut armijā, bet es nepārtraukti izvairījos patiešām sliktās veselības dēļ. “Derīgs tikai kara laikā”, taču tas nenozīmēja to, ka mani netramdīja, lika iznēsāt “pavestes”, vai arī iesaukšanas laikā strādāt. Kārtojot dokumentus citiem. Ja esi antimilitāri noskaņots, ja padomju iekārtas ēnas puses jau līdz mielēm iepazinis, ja zini, kā tajā armijā iet ar tās “dedovščinu”, ja tev draud, neiznēsāsi tās “pavestes”, ja nebūs pilns jauniesaucamo kontingents, pašam vajadzēs iet dienēt, tad katrs telefona zvans, kur kādi 2/3 bija tieši šādi, likās kā murgs. Par laimi, padomju laiki beidzās, taču arī tagad man īpaši siltas jūtas pret telefonu nav. Jaunā paaudze iemanījusies uz zvaniem atbildēt tikai tad, ja vēlas, ja nav aizņemta ar kaut ko svarīgāku – un dažreiz pa mobilo sazvanīt kādu joprojām ir tikpat grūti, kas reizēm “besī laukā”. Vēl arī apziņa, ka tu ar savu zvanu kādu iztraucē, varbūt tāpēc ka pašam gadās brīži, kad nevēlies, lai kāds zvana. Tā nu tas ir... Atvainojos par tik garu interlūdiju par bailēm! - t.p.]
3. Kaut par rozi to sauc, kaut – nē.
Pašreiz “DC Comics” un “Marvel Comics” izdod lielāko daļu no visām grafiskajām novelēm. Faktiski katrs no populārajiem supervaroņiem ir sastopams kādā no šo gigantu izdevumiem. Galvenais, ka pat vārds “superhero” ir reģistrēts abos kantoros kā tirgus marka. Šis ir unikāls gadījums, kad principā parastu lietvārdu – sugasvārdu – ir izdevies padarīt par tirgus zīmolu. Vēl unikālāks šis gadījums ir ar to, ka divas konkurējošas kompānijas ir īpašnieces vienam un tam pašam vārdam, kas kļuvis par tirgus zīmolu. Turklāt, no 1979. gada.
Tas nenozīmē, ka visi citi nevar izmantot vārdu “superhero” vai sacerēt par to stāstus. Taču tikai īpašnieks var izmantot šo vārdu oficiālos nosaukumos un savu produktu reklāmās. Jūs nevarat uzfilmēt kino komiksu un nosaukt to par “Supervaroni Cilvēku-marmelādi”. Tādēļ dažas mazākas izdevniecības izdomā saviem varoņiem jaunus apzīmējumus, piemēram, “science hero”, bet būtība paliek tāda pati.
4. Pats sev radītājs.
Viens no pašiem unikālākajiem supervaroņiem ir Dzelzsvīrs – Tonijs Stārks. Viņš pieder pie nelielas varoņu grupas, kuriem pašiem sākotnēji nav nekādas pārdabiskas spējas, taču viņi vienalga kļūst par varoņiem. Ar to Tonijs Stārks ir tuvāks parastiem cilvēkiem, vēl vairāk, šim tēlam ir reāls prototips – Hovards Hjūzs, īsta amerikāņu leģenda. Hjūzs ir izdomājis un izgudrojis tik daudz visa kā, ka nav pat skaidrs, kad viņš ir gulējis vai ēdis: viņš bija rūpnieks, inženieris, aviators, režisors, producents un starp citu – arī pasaulē pirmais miljardieris. Tonijs Stārks ir visai daudz paņēmis no sava prototipa: viņš ir ģēnijs un uzņēmējs, un īpaši sekmīgs visā, ko dara. Viņš pats uzbūvē sev kostīmu, pats izdomā tēlu un attīsta to. Dzelzsvīra galvenais ierocis ir viņa asais prāts, bet kostīms ir tikai bruņas. Interesanti, ka tāds stāsts vairāk ir raksturīgs superļaundariem. Pašu Toniju Stārku nevar nosaukt par viennozīmīgi pozitīvu varoni, pirms kļūt par metālisku karotāju, viņš tirgoja ieročus, īpaši nesatraukdamies, kur tie tiks izlietoti. Bez tam Stārkam ir problēmas ar alkoholu un sarežģīts raksturs, taču viņš pakāpeniski tiek vaļā no savām sliktajām īpašībām un pārskata savu vērtību sistēmu. Arī šajā ziņā viņš sevi veido pats. Turklāt, Dzelzsvīrs lieliski ierakstās mūsdienu eposā, Zinātnes un Kara dēls, varens un zinošs, palīdzošs vājākajiem.
5. Peld tvaikoņi – sveiciens Maļčišam!
Krievu varoņi ilgu laiku bija spēkavīri, spēcīgi karotāji, kas aizsargāja tēvu zemes robežas no stepju klejotājiem. Biļinās un pasakās stepju ciltis bieži asociējās ar nezvēriem, transformējās uguns spļāvējos pūķos, Solovejos-razbainiekos un citādos baismoņos. Interese par biļinām un pasakām radās XIX gadsimta vēsturniekiem un rakstniekiem, līdz tam laikam sižeti par spēkavīru varoņdarbiem eksistēja tikai tautas daiļrades mutvārdu tradīcijā.
PSRS supervaroņu kults neradās. Pirmkārt, neeksistēja tam vajadzīgā vide, kurā parādītos kaut kas līdzīgs mūsdienu biļinām. Komiksa žanru jaunā valsts atbalstīja, taču tas nebija izklaides līdzeklis, bet propagandas instruments. Tipisks padomju komikss ir “ROSTA logi”. Nedaudz vēlāk parādījās komiksi bērniem, taču ar to žanrs sevi izsmēla. Runa pat nebija par pašu žanru. Līdzīgi varoņi varēja parādīties arī tradicionālajā literatūrā, taču to nebija. Supervaroņi pilnīgi neatbilda valsts ideoloģijai. Pirmkārt, visi cilvēki ir vienlīdzīgi, kurš nebija līdzīgs citiem, to vajadzēja padarīt līdzīgu. Otrkārt, jebkurš supervaronis jau pēc savas dabas ir pretnostatījums kolektīvam un tātad, neglābjami zaudē. Treškārt, valstij bija vajadzīgs nevis vienreizējs varoņdarbs, bet ikdienišķs, cītīgs darbs. Padomju eposa varoņi bija kara un darba veterāni. Taču kara varoni eposā neieliksi. Viņš nevienu neuzvar, viņa varoņdarba jēga nav uzvarā, bet gan nāvē kopīgās lietas dēļ. Vareno, impozanto vīru vietā mums bija pavārgi varoņi-pionieri, kā Maļčišs-kibaļčišs un viņa Taisnības līga, bet tas jau ir pavisam cits žanrs.
Lai cik dīvaini nebūtu, viens varonis, kuru visai droši varētu saukt par supervaroni, padomju literatūrā tomēr atradās. Milzis, vājo aizstāvis, bērnu draugs – tēvocis Stjopa. Viņa rēķinā ir pat vairāki klasiski supervaroņa varoņdarbi, piemēram, ledū iestrēgušas vecmāmiņas glābšana. Bez tam, autors Sergejs Mihalkovs pat sarakstīja vairākus “Tēvoča Stjopas” turpinājumus. Tā kā šo stāstu var pat nosaukt par seriālu. Padomju supervaronis strādāja milicijā un pretstatā Tonijam Stārkam mācēja darboties komandā.