Taču arī Štatos ieradās jaunie, htoniskie briesmoņi – kari, korporācijas un tehnogēnās katastrofas. Turklāt, Amerikā, ar tās gigantomāniju, tie izrādījās patiešām milzīgi. Te viss ir liels: debessskrāpji, sendviči, reklāmas plakāti... Nav brīnums, ka jaunais eposs, kas vēlāk aizrāva visu pasauli, radās tieši te.

1933. gadā, mazā fenzinā Science Fiction parādījās ilustrēts stāsts “The Reign of thr Super-Man (“Pārcilvēka vara”). Tajā tika stāstīts par psihopātu ar pārdabiskām spējām, kas pakļauj pasauli. Šo stāstu radīja divi cilvēki – rakstnieks Džerijs Sīgels un mākslinieks Džo Šusters, kaut gan tik svinīgi viņus sāka stādīt priekšā vēlāk, 1933. gadā viņi bija vienkārši, divi draugi-pusaudži, kas kopā izdomāja dažādas fantastiskas pasaciņas un mēģināja kaut ko no tā visa publicēt. Sīgels un Šusters ir vienaudži, viņi iepazinās skolā. Abi nākuši no ebreju imigrantu ģimenēm. Džerijs ir dzimis ASV, bet Džo – Kanādā. Liktenis saveda viņus kopā Klīvlendā, kurp Šustera ģimene pārcēlās no Ontario, kad puisim bija tikai ap desmit gadu. Vēlākās intervijās gan Sīgels, gan Šusters teica, ka viņu tikšanās bija apbrīnojams notikums - “it kā divi ķīmiskie elementi savienojās un notika ķīmiska reakcija”. Viņi strādāja duetā: formāli, teksts daļa bija Sīgela pārziņā, bet Šusters atbildēja par ilustrācijām. Īstenībā, gan sižetus, gan tēlus abi draugi izdomāja kopā, viņu darbus ir grūti sadalīt pa sastāvdaļām. Stāsts par superļaundari nebija sanācis visai veiksmīgs un tēlu nolēma padarīt pozitīvu. Lai viņš neiekaro pasauli, bet dara tieši otrādi – aizsargā cilvēkus no iekarotājiem un citiem ļaundariem.

“Supermens” tulkojumā nozīmē neko citu, kā tikai “pārcilvēks”. Par pārcilvēku rakstīja Frīdrihs Nīče grāmatā “Tā runāja Zaratustra”. Pēc filozofa vārdiem, tam būtu jābūt radījumam, kas pārsniedz attīstībā mūsdienu cilvēku tik daudz, cik tas pārsniedz attīstībā augstākos primātus. Nīče uzskatīja, ka mūsu pašreizējais stāvoklis ir tikai starpstadija ceļā uz labāku veidolu. Džerijs Sīgels un Džo Šusters nesāka attīstīt šo ideju – tiekšanos pēc ideāla – viņi vienkārši uzreiz radīja ideālu vīrieti un, daudz nedomājot, tā arī to nosauca, par “Supermenu”. Ko tur kautrēties? Viņš taču patiešām ir “super”.

Par šī tēla bāzi kalpoja seno laiku episkie varoņi, tādi kā Herakls, kuram bija necilvēcīgs spēks, taču no skata pilnīgi līdzīgi cilvēkiem. Neskaitot fizisko spēku, Sīgela un Šustera varonim bija gandrīz vai visas pārdabiskās spējas, kādas vien var iedomāties. Viņš bija superātrs, superizturīgs, supergudrs, varēja lasīt domas, redzēt un dzirdēt pat to, ko nav iespējams uztvert pat ar sarežģītāko aparatūru. Vēlāk tapušajos stāstos viņu pat iemācīja lidot. Šī titāna ārieni Džo Šusters aizņēmās no Duglasa Fērbenksa – visīstākā tā laika varoņa, divdesmito gadu seksa simbola un mēmā kino zvaigznes. Fērbenkss tēloja pirātus, bruņiniekus un mežonīgus laupītājus. Viņa lomu sarakstā bija Robins Huds, d'Artanjans, Zorro un citi ne mazāk populāri tēli. Viņam par godu vecāki deva savam dēlam Rejam Duglasam Bredberijam otro vārdu. Labāku prototipu visas tautas varonim bija grūti izgudrot. Supermens it kā kļuva par vēl vienu Fērbenksa lomu, jo Duglasa ekrāna varoņi tieši tāpat palīdzēja likteņa pabērniem, aizsargāja vājos un cīnījās ar neliešiem. Pēdējais otas vilciens Supermena tēlā bija viņa ļoti krāsainais, piegulošais kostīms, kas apvienoja pamatkrāsas: zilu, sarkanu un dzeltenu – krāsaināk vairs nebija iespējams. Bez tam, obligāts tērpa aksesuārs bija apmetnis kā īstam bruņiniekam, biksītes virs triko kā cīkstonim un logotips ar burtu “S” uz krūtīm kā futbola fanam. Pabeiguši tēlu pilnībā, Sīgels un Šusters sāka meklēt izdevēju.

Rūpīgi izlasiet iepriekšējo rindkopu vēlreiz un jūs sapratīsiet, cik tas nebija vienkārši. Publicēt komiksu par nesaprotamu klaunu nejēdzīgā, raibā kostīmā negribēja neviens. Autori gaidīja publikāciju vairākus gadus.

Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka toreiz iznāca milzīgs daudzums komiksu. Trīsdesmitie gadi bija lētās lasāmvielas, zīmēto stāstu un izklaidējošu filmu zelta laiks. Lielā depresija atņēma cilvēkiem kaujas garu, viņiem gribējās izklaidēties un gremdēties krāšņos piedzīvojumos. Starp daudzajiem detektīviem un dāmu romāniem bija vairāki sižeti, ko varētu nosaukt par supervaroņu komiksa priekštečiem. Taču tie tomēr stāstīja par cilvēkiem – reizēm visu ko izgudrojošiem un veiksmīgiem, taču visā citā ļoti parastiem.

Un lūk, 1938. gadā almanaha “Action Comics” jūnija numurā pirmo reizi iznāk pilnvērtīgs stāsts par Supermenu. Almanaha izdevējs bija kompānija “Detective Comics”, ko vēlāk sāka saukt par “DC Comics”. Paņēmusi zem sava spārna Supermenu, izdevniecība nenošāva garām: viņš guva milzīgus panākumus un pēc gada viņam jau bija pašam sava komiksu sērija. Taču ne jau tas ir galvenais. Ideju par vareno tēlu paķer citi autori un dažus turpmākos gadus jauni supervaroņi parādās nepārtraukti.

Ja visi ir super, tad neviens nav super.

Supermenam pa pēdām parādās: Betmens (1939), Zaļā Laterna (1940), Flešs (1940), Cilvēks-vanags (1940), Brīnumsieviete (1941), Akvamens (1941) un daudzi citi. Visi minētie personāži pieder kompānijai “DC Comics”. Mēs viņus zinām labāk, tāpēc, ka viņi visi ir izdzīvojuši līdz mūsu dienām un joprojām ir populāri. Bet vispār, izdevniecību bija vairāki desmiti, bet varoņu – vairāki simti. Daži uzzibsnīja tikai dažos almanahu numuros un pēc tam bez pēdām pazuda. 1939. gadā tika radīta kompānija “Marvel Comics”, kas ilgu laiku bija tikai ierindas kompānija un slavu ieguva tikai sešdesmitajos gados. Četrdesmitajos modes noteicēja bija “DC”. Pareizāk sakot, nevis modes noteicēja, bet jaunā, amerikāņu eposa, pilsētas mitoloģijas radītāja, ko momentā pieņēma amerikāņi un, kas vēlāk iekaroja visu pasauli. Runa nav tikai par neievainojamajiem varoņiem – jaunajiem persejiem, samsoniem un ahilesiem. Pats supervaroņu komiksu iekārtojums padara tos ļoti līdzīgus episkiem sacerējumiem. Apskatīsim to kopējās iezīmes.

• Komikss ir “tautas žanrs”. Tam ir visas folkloras īpašības – protams, ar laika nobīdi. Jā, šodien stāstus vairāk nedod tālāk no mutes mutē, taču ir svarīgi, ka komiksi ir specifisks literatūras veids, kas pieejams jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā izglītības, rocības un kultūras līmeņa. Zīmētie stāsti ir lēti, tajos ir maz teksta, tos var lasīt un saprast jebkurš, kaut arī sacerēt turpinājumus un nodot tos tālāk, kā tas notika ar mutvārdu pasakām un leģendām, kurš katrs nevar. Eksistē rakstīts teksts, ar kuru var līdzināties. Un tomēr, arī te ir dažādu versiju folkloras efekts. Populārie komiksi tiek izdoti tik lielos daudzumos, ka izsekot, lai viss tiek sakārtots loģiskā secībā, nav iespējams tīri fiziski. Bez tam, sērijas nemitīgi tiek atkārtoti izdotas no jauna un jauni autori dažādi traktē vienus un tos pašus notikumus, vienas un tās pašas epizodes no varoņu dzīves un varoņu izaugsmi. Rezultātā, mēs tāpat kā senos laikos iegūstam vienas un tās pašas pasakas dažādas versijas – tāpat kā senos laikos cilvēku apziņā noguļas nevis konkrēts, bet vispārināts tā vai cita varoņa tēls.
• Komiksu sērijas apraksta pasauli un personāžus visās detaļās. Ja varonis ir populārs, tad mēs par viņu varam uzzināt gandrīz visu, ko gribam. Viņa pilnu biogrāfiju, viņa vecāku, draugu, meiteņu, ienaidnieku, suņu un kāmīšu vārdus. Personāžu sadzīve tiek aprakstīta līdz pēdējam sīkumam un mērķtiecīgi. Apkārt varonim visbiežāk ir daži citi varoņi, tiek uzbūvēta vesela pasaule, loģiska, sīki aprakstīta, tā vai citādi līdzīga mūsu īstenībai. Daļa no varoņiem tiek izmitināta izdomātās vietās, tādās kā – Metropole, kurā dzīvo Supermens, vai Gotemsitija, kas ir Betmena dzmtene. Taču apskatot tuvāk, mēs varam redzēt, ka šīs pilsētas ir tikai vispārināts mūsdienu metropoles tēls – vieta, kurā dzīvo arī mūsdienu cilvēku miljoni. Un tieši šādi milzīgu un sarežģītu pilsētu sargā varenie karotāji. Ja cilvēce pēkšņi aizies bojā, tad pēc komiksiem varēs droši atjaunot mūsdienu cilvēka pasaules ainu.
• Komiksiem ir savas episkās formulas. Pirmkārt, tie bez šaubām ir “supervaroņu noteikumi”, kurus pilnībā vai daļēji ievēro visi autori. Turklāt, vairums noteikumu izveidoja jau Džerijs Sīgels un Džo Šusters, kad izdomāja Supermenu.

1. Varonim jābūt apveltītam ar neparastām spējām vai sliktākā gadījumā viņam jālieto unikālas tehnoloģijas.

2. Varonim jābūt atmiņā paliekošam, krāšņam kostīmam, nevis kaut kādai tur “svītrainai žaketei” - kaut kam necilvēcīgam, kas pasvītrotu varoņa izcili neparastās īpašības.

3. Varoņa biogrāfijā noteikti ir jābūt nodaļai par to, kā viņš ir parādījies un kā nonācis līdz tādai dzīvei. Supermens bija citplanētietis no Kriptona, Halks – zinātniska eksperimenta rezultāts, Spaidermenu sakoda ģenētiski modificēts zirneklis, Betmens uzšuva sev veiksmīgu kostīmu, bet Dzelzs Cilvēks – ĻOTI veiksmīgu kostīmu.

4. Varoņi vienmēr vai gandrīz vienmēr dzīvo dubultas dzīves – slēpj savu īsto personību, lai nepakļautu briesmām sev tuvus cilvēkus.

Neskaitot sižetu formulas, varoņu komiksā ir arī vārdiskas formulas. Te tas lielā mērā līdzinās   kino un nav skaidrs, ka no kā šīs tradicionālās, savādās, vārdiskās klišejas ir aizņēmies. Komiksu varoņi gandrīz vienmēr runā ar citātiem, kā likums, viņu runā ir šausmīgs patoss. Vai arī tā ir ar īpašu sarkasmu un tādēļ izklausās vēl lielāka patosa pilna. Tāda pati ir Holivudas grāvēju varoņu runa un skatītājs pie tās jau ir tā pieradis, ka ar grūtībām spēj uztvert normālu sarunvalodu.

Var teikt, ka visa žanra literatūra ir balstīta uz noturīgām formām, sižetiem, kas atkārtojas un izstrādātiem paņēmieniem. Tāpat kā viss žanra kino un visa masu kultūra. Taču runāšana par masu kultūru aizņemtu visu žurnālu, tāpēc mēs atgriezīsimies pie mūsu mazā raksta par varoņiem.

• Varoņi ir dievu bērni. Ja precīzāk – bastardi. Seniem varoņiem spēks bieži bija tikai tāpēc, ka viens no viņu vecākiem bija dievs. Ar tagadējiem supervaroņiem ir tieši tāds pat stāsts. Ja viena no mūsdienu cilvēces dievībām ir Zinātne, tad jebkura avārija laboratorijā, vai eksperiments, kas aizgājis ne tajā virzienā, ved pie tā, ka parādās kāds cilvēks ar superspējām – piedzimst pa pusei dievs. Mutanti – līdzīgi Zirnekļcilvēkam – ir Zinātnes bērni, miljonāri superkostīmos – līdzīgi Betmenam un Dzelzs-cilvēkam – ir Tehnoloģijas bērni... Te neierakstās citplanētieši – līdzīgi Supermenam, taču tas ir tikai tāpēc, ka citplanētiešu civilizācijām nav personificēta pārstāvja. Taču tas nav nekas, viņiem ir pašiem sava mazā Meka Rozvelā.
• Varoņiem ir runājoši vārdi. Kad jūs kādreiz esat sarunājies ar kādu, kuru sauc Asā Oža vai Ātrās Kājas? Droši vien nekad, jo cilvēkus jau sen nesauc pēc tā, kādas īpašības viņiem piemīt. Tas ir, parastus cilvēkus tā nesauc. Bet varoņiem tā ir tradīcija. Iemācies ātri skriet, uzģērb košu apmetni un vari sākt sevi saukt par Misteru Ašo.

Zaļā Laterna, Kapteinis Amerika, Akvamens – tie ir tipiski cilšu vārdi, pēc kuriem var droši atpazīt tā nesējus. Turklāt, daudziem supervaroņiem ir kenningi – vārdiskas formulas, kas nosauc, bet neidentificē personāžus un priekšmetus. Piemēram, islandiešu senajā tekstā zobenu var nosaukt par “kaujas šķēlēju”, bet pašu kauju par “vairoga troksni”. Kenningus var atrast anglosakšu un ķeltu poēzijā, dieviem un zināmiem varoņiem to var būt milzum daudz. Tā arī supervaroņiem ir kaudze iesauku un pseidonīmu, kaut arī likās: vārds pasē, varoņa vārds – ko vēl vairāk vajag? Taču nē, Betmenu vēl sauc par Tumšo bruņinieku, Lupatnieku, Gotemas Aizstāvi, Supermenu – par Cilvēku no tērauda, Lielo zilo un Boiskautu. Flešu sauc par Sārto skrējēju, Halku – par Zaļo rētu, bet Dzelzs cilvēku – par Zelta atriebēju.

• Varoņi dzīvo vienā laikā ar lasītāju. Tā, laikam, ir pati interesantākā lieta, kas sarado supervaroņu komiksus ar mitoloģiju. Teiksmas par varoņiem vienmēr vēsta par sirmu senatni vai tālām, nesasniedzamām vietām, taču attēlotā pasaule parasti ne ar ko neatšķiras no vietas un laika, kurā dzīvo stāstnieks. Bet teiciens “sensenos laikos” ir tikai nosacītība, vēl viena vārdiska formula. Populāru sižetu mūsdienīgošana, dabiski, nenotiek tikai komiksā. Pārrakstīt klasiku modernā manierē, pārvietot varoņus no to dzimtās pagātnes savā tagadnē – ir literātu, kino taisītāju un mākslinieku iemīļota spēle. Taču tikai komiksu pasaulēs varoņi pārvietojas laikā bez pūlēm un regulāri, kopā ar lasītāju. Katra jauna paaudze pārveido savus dievus un varoņus “pēc savas modes” un spiež kalpot savām vajadzībām. To pat godīgi izskaidro ar supervaroņa īpašo dabu, viņu mūžīgo jaunību un spēju ceļot laikā. Otrā pasaules kara laikā supervaroņi palīdzēja amerikāņu karaspēkam cīnīties pret Japānu. Daži personāži, kā piemēram Kapteinis Amerika, bija speciāli radīti, lai cīnītos karā. Sekojošais Aukstais karš komiksu pasaulē neizbēgami pārvērtās par karsto un tie paši varoņi atkal ne reizi vien glāba savu valsti un pat visu pasauli no kodolkatastrofas. Komiksos par karu Vjetnamā jūs atkal redzēsiet tos pašus tēlus – un atkal tos pašus – mūsdienu Ņujorkā un Vašingtonā. Laiks iet, bet mūsu varoņi vienmēr ir ar mums un vienmēr ir gatavi nākt palīgā.

Iepriekš aprakstītās īpašības, protams, nevar attiecināt uz visiem mūsdienu varoņiem. Pašreiz komiksu supervaroņu ir tik daudz, ka tos nemaz nevar saskaitīt. Sižeti un arhetipi tiek pārskatīti un mainās tipāžu mode. Sešdesmitajos gados visus perfektos un patētiskos titānus noēnoja supervaronis-pusaudzis Zirnekļcilvēks. Tagad jaunu tēlu gandrīz nav, taču pateicoties kino, vecie ir populāri kā nekad agrāk. Mūsdienu Herakli un Kuhulini negrasās nevienam atdot savu vietu, un tas nozīmē, ka pasaule joprojām ir bīstama, taču jau paredzama šajā bīstamībā.

Bet, kad mēs aizmirsīsim šodienas varoņus un iemīlēsim citus, principiāli citus, tas nozīmēs, ka beidzot ir iestājusies ilgi gaidītā Apokalipse, un mēs stāvam uz jaunas pasaules sliekšņa. Superjaunas pasaules sliekšņa.

Vikipēdijā par supervaroņiem:

http://en.wikipedia.org/wiki/Superhero

http://lv.wikipedia.org/wiki/Supervaronis

Nobeigums sekos.