Neko nepadarīsi, viņi ir masu kultūras produkts, jauno laiku – fantastisku iekārtu, sojas ēdienu, mākslīgo zobu, kodolieroču, bezgalīgo seriālu, masu slepkavību, glancēto žurnālu un picas piegādātāju laika pazīme. Mūsu neprātīgā, ātrā, kontrastu pilnā pasaule ir supervaroņu dzimtene. Par to viņus mīl, par to viņus neieredz: anilīnkoši, pēc skata – no plastmasas, viņi tracina tos, kas viņos redz draudus visam vecajam un ierastajam. Taču viņu vēsturiskās saknes sniedzas daudz dziļāk, nekā mēs esam paraduši domāt. Un runa nav par to, ka pirmais supervaronis radās vēl pirms 2. pasaules kara, kaut arī tā ir patiesība. Viss iesākās daudz agrāk.
Mitoloģija ir tēlains veids kā pastāstīt par apkārtējo pasauli. Skolās bērniem stāsta, ka mīti eksistēja tumšajos laikos, kad cilvēku zināšanas par pasauli bija trūcīgas, bet zinātne tikai dzima, vai tās vispār nebija. Viss tā arī ir: mūsu senči piepildīja pasauli ar dieviem, lai izskaidrotu fizikas likumus, un varoņiem, kas varētu aizsargāt vienkāršos cilvēkus un dotu viņiem gudrību.
No tiem laikiem daudz kas ir mainījies. Cilvēce māk izmantot dabas spēkus saviem mērķiem, uzveic slimības, būvē neiedomājamas mašīnas, pēta kosmosu un okeānu dzīles. Taču galvenais ir palicis: mēs joprojām zinām par šo pasauli ārkārtīgi maz un joprojām izgudrojam dievus un varoņus. Nomainījies ir tikai Panteons. Mūsu dievus tagad sauc: Medicīna, Nanotehnoloģijas, Kodolfizika, Politika un Mēdiji. Mēs slikti saprotam, kā tie ir iekārtoti, taču nepārtraukti no kaut kā baidāmies, uz kaut ko ceram, kaut ko pielūdzam un dodam tiem upurus. Turklāt, mūsdienu pasaule, sarežģīta un pārblīvēta ar informāciju, ļauj zinātnei, visām reliģijām un filozofiskiem virzieniem eksistēt paralēli. Cilvēki iet uz baznīcu, atzīst zinātni, līdzinās elkiem, tic gariem un nodarbojas ar ezotēriku – un viss tas vienlaikus.
Mūsu dīvainajai, absurdajai un mozaīkveida pasaulei kā jebkurai citai arī ir vajadzīgi varoņi. Turklāt tādi, kas spētu tajā izdzīvot un palīdzētu izdzīvot citiem.
Neviesmīlīgā pasaule bez televizora.
Te ir vajadzība atgriezties nedaudz atpakaļ, pie senā varoņeposa. No vienas puses, eposs ir viens no pirmajiem literatūras veidiem, no otras puses – paņēmiens, kā iepazīt pasauli. Eposs pretendē uz patiesīgumu: tas apraksta dievu, varoņu un mītisko radījumu dzīvi tā, it kā tie reāli patiešām eksistētu. Lai stāsta ticamība būt vēl lielāka, tas tiek papildināts ar milzīgu skaitu sadzīves sīkumu un detalizētu aprakstu. Tipiskā īru sāgā jūs uzzināsiet, ne tikai to, ka kāds karavīrs ir ieradies karaļa dzīrēs. Jūs uzzināsiet, kas vēl bija šajās dzīrēs, kā sauca katru viesi, kā viņš bija ģērbies, ar ko kļuvis slavens, kā izskatījās zāle, kurā dzīroja visi šie lieliskie cilvēki, ko viņi ēda un dzēra, kādas runas teica pie galda. Turklāt sākotnēji, episkie teksti tika nodoti kā jebkura folklora no mutes mutē un tāpēc visi šie sīkumi mainījās katram stāstītājam stāstot ko savu. Palika tika tikai sižeta karkass un dažas vārdiskas formulas, kas ceļoja no stāsta uz stāsta. Tieši tāpēc “jauneklis” vienmēr ir “brašs” un iziet viņš vienmēr “uz klajā lauka”.
Starp citu, par “jaunekļiem”. Tipisks senais varonis nav īsti cilvēks. Visbiežāk viņš pārspēj cilvēkus, gan ar spēku un veiklību, gan reizēm arī ar garumu. Viņš ir neievainojams vai gandrīz neievainojams, viņam ir visai neparasta āriene, viņam ir pārdabiskas spējas un viņam palīdz dievi. Faktiski viņš ir vidutājs starp augstākajiem spēkiem un cilvēkiem. Pasaulē, kas pilna briesmu, noslēpumu, kas ir sarežģīta un cilvēks tajā nevalda, liekas, ka tieši tāds varonis tajā ir vajadzīgs.
Bet tad iestājās Viduslaiki ar savu modi uz bruņinieku romāniem. Var teikt, ka tieši ar tiem Eiropā sākās daiļliteratūra. Stāsti par bruņiniekiem vairs nepretendēja uz patiesīgumu, necentās radīt apkārtējās pasaules pilnīgu ainu. Tajos varoņi ir parasti cilvēki, kas ir slaveni ar savu godīgumu, drosmi un gudrību. Kaut gan feodālajā pasaulē par cilvēkiem uzskatīja tikai augstdzimušas izcelsmes ļaudis, tā kā par bruņinieku romānu varoņiem kļuva vienīgi viņi.
XIV-XV gadsimtos Eiropā sākās Renesanse, kas par galveno izvirza cilvēku - brīvu personību. Tehniskais progress ap to laiku jau ir sasniedzis tādu līmeni, ka pierāda, ka dabas spēkus ir iespējams uzveikt, ka vēsturi veido cilvēki, nevis dievi. Sociālā iekārta sāk mainīties, feodālisms irst pa šuvēm, parādījās privāti īpašumi un jauni uzņēmumi. Renesanses sākumā varoņa tēls transformējās pilnībā – par tādu kļuva parasts cilvēks, mirstīgs un ievainojams, pat ne obligāti no augstdzimušo vidus. Noteicošais kļūst nevis iedzimtas īpašības, kā piemēram fiziskais spēks vai izcelšanās, bet personīgās īpašības: prāts, drosme, labestība, sadzīves gudrība un gatavība ziedot sevi.
Neviesmīlīgā pasaule ar televizoru.
Pēdējo divu simt gadu laikā cilvēce ir uzzinājusi par apkārtējo pasauli vairāk, nekā visus iepriekšējos gadu tūkstošus. Cilvēki ir izveidojuši infrastruktūru, kas padarījusi dzīvi ērtāku, drošāku un ātrāku. Taču kā vienmēr, zālēm kļūstot aizvien labākām, modernizējas arī indes. Jo drošāka un komfortablāka kļūst dzīve, jo vairāk parādās iespēju cilvēkus iznīcināt. Un runa vairs nav par vienkāršu slepkavību, bet par masu slepkavību, par veselu pilsētu un tautu iznīcināšanu. [Piebildīšu, ka pagātne ir tikpat pilna ar masu slepkavībām, veselu pilsētu un tautu iznīcināšanām. Tā kā vēsturiski nekas īpaši nav mainījies, vienkārši senos laikos cilvēkiem tas “miesnieka darbs” bija jādara pašu rokām, tagad to veic “civilizēti” - piespiežot attiecīgo pogu – t.p..] Vēl papildus, ir palielinājies katastrofu un stihisko nelaimju mērogs. Kā mēs tagad zinām, pats modernākais un ērtākais debesskrāpis kļūst par stabilu kapu simtiem un tūkstošiem cilvēku, ja kaut kas notiek ne tā. Tehniskā vidē energosistēmas traucējumi par ķīlniekiem var padarīt visus pilsētas iedzīvotājus.
Jau Pirmā pasaules kara laikā kļuva skaidrs, ka atsevišķs cilvēks, tāpat kā senos laikos – nenozīmē neko. Bijušais pasaules valdnieks atkal kļuva par pārāk mazu un trauslu salīdzinājumā ar vidi, kurā viņš neizbēgami ir ieslēgts, vai tā būtu moderna, mūsdienīga pilsēta, sarežģīta ražošana vai liela mēroga kauja. Pasaules kari, lielas tehnogēnas katastrofas un lieli terora akti ir izmainījuši cilvēku apziņu. Pasaule pēkšņi atkal ir kļuvusi nezināma un bīstama.
Pats šausmīgākais, ļaunums atkal ir kļuvis par htonisku spēku bez sejas.
Viduslaikos bruņinieks tikās ar ienaidnieku viens pret vienu, aci pret aci. Viņš zināja ar ko un pret ko viņš cīnās. Pat, ja šis ienaidnieks bija uguns spļāvējs pūķis, ar kuru varēja cīnīties, ar kuru varēja sarunāt, varēja uzvarēt. Bet bumbas sprādziens noslauka visu savā ceļā, bumbai ir pilnīgi vienalga, kā tevi sauc, cik tu esi drosmīgs, ir veltīgi censties sarunāt ar to, izsaukt uz dueli. Pats drosmīgākais varonis kļūst par vienkāršu, nezināmu upuri, kura pazušanu neviens pat neievēros.
Cilvēks vienkārši nespēj pretoties tik gigantiskai mahīnai. Zobens neglābs no radiācijas.
Kaut kādā veidā mēs esam atgriezušies senajos laikos un mums atkal ir vajadzīgi īpaši varoņi.
Pusdievi, vareni un gudri.
Un viņi atnāca.
Turpinājums sekos.