Es nekad neesmu bijusi liela mītu mīļotāja, bet pateicoties literatūras stundām šis tas ir lasīts. Līdz ar to man bija grūti pašai sev noformulēt, kas tad ir tas, ko es no šī darba sagaidu. Jo izlasot anotāciju, ir skaidrs, ka stāsts ir par Kirki, kura manās zināšanās figurē tikai vārda pēc. Un jo tālāk un vairāk biju izlasījusi, jo vairāk sapratu, ka dažus autores iepītos mītus atceros lasījusi. Ar laiku gan nāk apjausma, ka mīti ir tikai instruments autores rokās, jo stāsts patiešām ir par Kirki. Par dievību Kirki, kura parādīta tik ļoti cilvēciska un tik ļoti sievišķīga. Īpašības, par kurām mītos, loģiski, nerunā.
Ja tiks tulkota vēl kāda Milleres grāmata, es noteikti to gribēšu lasīt. Apbrīnojami, cik skaisti un organiski ir iespējams savīt tik dažādus mītus vienotā tekstā un nevienā vietā nepazaudēt pašu svarīgāko – Kirki. Stāsts par Kirki kā sievieti un viņas spēku brutālajā vīriešu pasaulē, nevis kā daļēji izdevušos dievieti ir diezgan fascinējošs. Vēl interesanti šķiet, ka stāsts ir uzrakstīts it kā vienas dzīves garumā, lai gan patiesībā romāna darbība noris ļoti daudzu tūkstošgadu garumā. Kirkei kā jebkurai dzīvai būtnei gribas tikt mīlētai un cienītai. Viss, ko viņa savā dzīvē ir pazinusi, ir pazemojums un nicinājums. Brīdī, kad viņa sāk dzīvot uz salas, nav nekā briesmīgāka par vientulību. Un bailēm. Bet viņa ir stipra. Stiprāka nekā sākotnēji ir šķitis. Visticamāk no viņas baidās visi – gan dievi Olimpā, gan debesīs un zem zemes.
Godīgi sakot, es pat nezinu, ko vēl piebilst. Grāmatu lasīju gandrīz neelpojot, tik aizraujoša tā ir. Pārdzīvoju notikumiem līdz ar Kirki, centos sajust pasauli kā viņa. Apbrīnoju viņas spēju būt labai, ņemot vērā viņas dzīves sākumu. Centos iedomāties pasauli, kurā mirstīgie nāk pie dieviem izlūgties sev labvēlību. Mirstīgie, kuri nāca pie Kirkes un ar kādiem nolūkiem. Varas un baiļu spēks. Kad es biju aizvērusi grāmatas pēdējo vāku, es vēl ilgi nespēju sakopot domas vienkopus. Man šķiet, ka vēl joprojām nespēju. Principā, pēc ļoti ilgiem laikiem, par Kirki varu izteikties vienā vārdā un neatceros, kad pēdējo reizi par kādu grāmatu varēju pārliecinoši teikt – fascinējoši!