Villobija ekspedīcijas piemiņai
1996.gadā, atzīmējot Krievijas flotes 300-to gadadienu, žurnāls “Vokrug sveta” un Ostrovnoj (agrāk Gremiha) ciemata garnizona jūrnieki organizēja ekspedīciju uz vietu, kur reiz stāvēja admirāļa Hjū Villobija komandētie angļu jūrnieki. Ekspedīcijā piedalījās arī šo rindiņu autors. Vispirms mēs Svētā Deguna zemesragā uzlikām piemiņas krustu par godu krievu pirmatklājējiem. Otrajā dienā devāmies uz Ķīnas Salu, kur bojā gājušo angļu piemiņai uzlikām obelisku ar enkuru. Zinātkārajiem – vietas koordinātas: 680 20’ 5” a.g.
Ķīna… Šī saliņa Kruglaja līcī Kolas pussalas piekrastē ir tieši saistīta ar Villobija kuģu misiju, kuru komandas bija iecerējušas atklāt jaunu ceļu uz Ķīnu.
Savā laikā mēs ar kolēģiem apspriedām salas “ķīniskā” nosaukuma vēsturi. Izrādījās, ka pirmo reizi sīkāku šo vietu izpēti 1779.-1780.gados veica kontradmirāļa Stepana Hmetevska eskadras virsnieki. Eskadras sastāvā bija fregates un kuģi “Jevstafijs”, “S.Nikolajs”, “Vjačespavs” un “Pereslava”, kurus komandēja Česmenas kaujas (1770.gads, Česmenas līcis) dalībnieki. Protams, krievu virsnieki zināja angļu kuģu līci, zināja arī par angļu jūrnieku “ķīnisko” misiju. Pēc toreizējās ortogrāfijas Villobija ekspedīcijas galapunkts – Ķīna – angliski tika rakstīts nevis “China” kā tagad pieņemts, bet gan “Cathay”. Nav šaubu, ka hmetevieši salu pirms ieejas līcī bojā gājušās angļu ekspedīcijas piemiņai nosauca par “Ķīnu”.
Hmetevska virsnieku sastādītā karte kļuva par pamatu visām vēlākajām, tā arī Ķīnas sala pārgāja uz visām nākamajām kartēm.
Kruglaja ir glābusi daudzus jūrniekus. 1597.gadā šeit, atceļā no Novaja Zemļa, iegriezās holandieša Barenca ekspedīcija. Ar holandiešu vieglu roku līcim piedēvēja Komforta vārdu, kā pateicību par iespēju paslēpties tajā vētras laikā – te vienmēr ir mierīgi pie jebkura virziena vējiem. Bet 1913.gadā līcī pēc komandiera bojā ejas Franča Jozefa Zemē iebrauca Georgija Sedova ekspedīcijas kuģis “Sv.Foka”.
“Cerības” un “Paļāvības” traģēdija
Atgriezīsimies pie angļu jūrnieku traģēdijas. 1553.gada 11.maijā no Londonas admirāļa Hjū Villobija vadībā izbrauca trīs lieliski ekipēti kuģi. Ekspedīciju organizēja “Tirgotāju-piedzīvojumu meklētāju biedrība” jūras ceļa meklēšanai uz Ķīnu. Augustā flagmanis “Bona Speranza” (“Labā cerība”) un kuģis “Bona Confidentia” (“Labā paļāvība”) vētrā izšķīrās ar trešo, vislielāko kuģi “Eduard Bonaventure” (“Edvards Bonadventura”), kas Ričarda Čenslera vadībā augusta beigās sasniedza Ziemeļu Dvinas grīvu un pie savvaļas rozēm klātas salas izmeta enkuru. Angļi Jagras salu nodēvēja par Rožu salu. Nākotnē šajā salā ne reizi vien ieskanēsies angļu valoda, bet pēdējā karā Jagras salas Severodvinskas ostas piestātnes kļūs par pārkraušanas punktu militārajām kravām pēc lendlīzes no antihitleriskās koalīcijas sabiedrotajiem. Vēlāk šeit uzbūvētajā rūpnīcā būvēs kuģus un zemūdenes.
… Tātad 1553.gada septembris. “Bona Speranza” un “Bona Confidentia” pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem izbraukt cauri ledājiem pie Novaja Zemļa krastiem, atgriezās un palika ziemot Kruglajas līcī netālu no Varzina grīvlīča. Un… līdz 1554.gada janvārim uz abiem kuģiem vairs nebija neviena dzīva jūrnieka – viņu bija 63. pavasarī garām peldošie zvejnieki atrada arvien vēl ledū iesalušos kuģus ar bojā gājušajiem un paziņoja par to uz Holmogoriem (pilsēta Novoholmogori jeb Arhangeļska Ziemeļu Dvinas grīvā izveidojās vēlāk – 1584.gadā).
Jūrnieku bojā ejas noslēpums kopš tiem laikiem tā arī nav atklāts. Literatūrā un periodikā visbiežāk sastopama šāda angliska versija: “Bona Speranza” un “Bona Confifentia” komandas gāja bojā no aukstuma, kaut gan tas izklausās visai apšaubāmi. Diez vai iespējams, ka angļi – pieredzējuši un prasmīgi jūrnieki – ziemošanas laikā telpu apkurināšanai neizmantotu kokus no kā bija būvēti viņu kuģi. Visa takelāža bija saglabājusies neskarta, kas viņiem pēc jaunu komandu ierašanās pēc 33 mēnešiem ļāva atkal doties jūrā. Čenslera komanda taču arī toreiz pārziemoja Jagras salā un pārcieta to visai veiksmīgi.
Bads? Pārtikas krājumi uz kuģiem bija visam ceļam “līdz Ķīnai”. Atliek cinga, bet šī slimīna tik ātri neprogresē un visu jūrnieku bojā eja trīs mēnešu laikā šķiet neticama. Pastāv versija, ka cilvēku bojā ejas cēlonis bija tvana gāze no nepārtraukti kurošajām krāsnīm.
Daži avoti liecina, ka bojā gājušos mirstīgās atliekas nogādāja Anglijā. Visticamāk, ka tā ir tikai leģenda: kā gan bojā gājušo mirstīgās atliekas varēja saglabāt 33 mēnešus?
Maskava un Londona – tirdzniecība vieno!
Ričards Čenslers pēc ziemošanas Jagrā nokļuva Maskavā un bija pieņemšanā pie cara Ivana Bargā, un tika atlaists ar dāvanām un vēstuli karalienei Marijai. Kapteinis, tā arī neko neuzzinājis par pārējo divu kuģu likteni, ar savu “Eduard Bonadventure” devās uz Angliju.
1555.gada jūnijs. Čenslers ar to pašu kuģi ieradās Rožu salā jau Anglijas sūtņa rangā un uzzināja par pārējo kuģu bojā eju, kuri šeit palika krievu jūrmalnieku pieskatīti. Kapteinis nekavējoties aizsūtīja “Eduard Bonadventure” sava palīga Džona Boklenda vadībā uz Angliju, bet pats kopā ar dēlu devās uz Maskavu pildīt viņam uzticēto misiju.
1556.gada maijs. Džons Boklends izbrauca no Londonas jau ar diviem kuģiem un komandu, kas paredzēta krievu līcī stāvošajiem bijušās “Ķīnas” ekspedīcijas diviem kuģiem. Pēc 33 mēnešu stāvēšanas kuģi izrādījās labā stāvoklī, un četru kuģu arnāda ieradās pie Jagras salas. Čenslers viņus sagaidīja ar 12 krievu kupčiem, kuri bija gatavi doties uz Angliju, lai aizvestu uz miglaino Albionu savas preces. Krievu delegācijas priekšgalā atradās Holmogoru vojevoda Fofans Makarovs, uz flagmaņa kopā ar angļiem atradās ar Ivana Bargā ukazu nozīmēts sūtnis – Vologdas muižnieks Osips Nepeja un ar viņu 16 cilvēku svīta.
Čenslera bojā eja un Nepejas brīnumainā izglābšanās
1556.gada augusts. Visi četri kuģi devās uz Angliju. Stiprā vēja Tronheimas fjorda tuvumā pazuda tie paši divi nelaimīgie (pretēji viņu cerīgajiem nosaukumiem) kuģi “Bona Speranza” un “Bona Confidentia”, bojā aizgāja 12 krievu kupči. Flagmanis veiksmīgi sasniedza Pitsligo līci Skotijā netālu no Aberdinas, bet naktī vētra izmeta kuģi uz akmeņiem. Laiva ar angļiem un krievu sūtņiem ceļā uz krastu apgāzās, pats Čenslers, viņa dēls, 9 krievi un daži angļi noslīka. Izglābās tikai sūtnis Nepeja un vēl 7 viņa svītas cilvēki. Uz Skotijas un Anglijas robežas viņus svinīgi sagaidīja 140 nesen izveidotās Maskavas (Krievija) tirdzniecības kompānijas biedri.
1557.gada martā Krievijas sūtni pieņēma karaliene Asiņainā Mērija (šādu iesauku viņa izpelnījās par protestantu vajāšanu). Drīzumā Nepeja ar precēm un veltēm, kuru skaitā bija būris ar Āfrikas lauvu pāri, ar kuģi “Primerorose” vēl trīs precēm piekrautu kuģu pavadībā devās uz Jagras salu. Kopā ar viņiem uz Maskavu devās arī angļu sūtnis Entonijs Dženkinsons.
…Par to tālo, varonīgo angļu-krievu jūras sadarbības epopeju tagad atgādina mūsu obelisks ar enkuru Ķīnas salā.
Divus gadus vēlāk Severodvinskā piemiņai par Čenslera ierašanos Jagras salā tika atklāts memoriālais akmens.
Angļu un krievu varoņdarbu atceras arī Skotijā. 2006.gadā, 450 gadus pēc Villobija ekspedīcijas un Čenslera kuģu bojāejas netālu no Aberdinas atklāja šiem senajiem notikumiem veltītu pieminekli.