Šrēders dienasgrāmatā turpina: "Pēc vairāku dienu ilgas, nogurdinošas braukšanas mēs pēkšņi tālumā ievērojām kaut ko paceļamies virs horizonta. Pirmajā acumirklī tas izskatījās kā kalns, taču, piebraucot tuvāk, redzējām, ka tā ir būve ar četrām pareizi izveidotām skaldnēm, kas savienojas nošķeltā virsotnē."
Šrēders sajutis godbijīgu pārsteigumu, uzskatot, ka skatienam pavēries visiespaidīgākais cilvēka roku darba auglis, kādu viņam savā dzīvē nācies redzēt. "Mēs tām tuvojāmies no austrumiem un redzējām, ka ziemeļu grupā bija trīs giganti, savukārt pārējās piramīdas secīgā kartībā bija viena par otru mazākas, un pēdējā dienvidos bija vismazākā. Tās bija izvietotas aptuveni sešu vai astoņu jūdžu platībā līdzenumā, kas mazliet pacēlās virs apkaimes laukiem un apdzīvotajām vietām.
Šīs celtnes allaž bija atradušās iedzīvotāju acu priekšā, bet vienlaikus tās bija absolūti nezināmas visai pārējai cilvēcei. Lielā piramīda slējās aptuveni 300 metru augstumā (proti – gandrīz divreiz augstāk par Heopsa piramīdu!). Ķīniešu piramīdas četras skaldnes bija ideāli noorientētas atbilstoši kompasam. Katra piramīdas skaldne bija citā krāsā: melnā nozīmēja ziemeļus, zaļganzilā austrumus, sarkanā dienvidus un baltā rietumus. Piramīdas nošķeltā virsma bija nobērta dzeltenām smiltīm. Kaut kad agrāk piramīdas skaldnēs bijuši pakāpieni, kas veduši līdz pašai augšai, taču tagad tās aizbēruši no augšas kritušie akmeņi. Lejasdaļā varēja novērot rupji tēstu akmens bluķu pakāpienus – katrs akmens gabals bija aptuveni vienu kvadrātmetru liels. Gluži kā vairākums būvju Ķīnā, pati piramīda bija māla kleķa celtne. Gar tās sienām stiepās pamatīgas, kanjona apmēriem atbilstošas dziļvagas. Arī tās bija akmeņiem aizbērtas.
Nogāzēs auga koki un krūmāji, tādējādi it kā nogludinot piramīdu kontūras, piešķirot tām dabas veidota objekta aprises. Šis lieliskais skats mani dziļi saviļņoja. Meklējot kādu ieeju, mēs apbraucām piramīdas no visām pusēm, taču nekā tamlīdzīga neatradām. Bogdihans teica, ka piramīdas šeit pastāvot jau vismaz 5000 gadu."
Šrēders bijis viens no nedaudzajiem ārpasaules ļaudīm, kuram palaimējies Šansī provinces piramīdu kompleksu aplūkot savām acīm.
Piramīdu tīkls uz Zemes?
Amerikāņu pētnieku Vensu Tjēdu galvenokārt interesēja Ķīnas piramīdas ģeogrāfiskās koordinātas. Siaņa atrodas uz ziemeļu platuma 34. grāda. Ķīnas piramīdu izvietojums ļoti atgādinot Ēģiptes piramīdu izvietojumu. Tas rosina domāt, ka to būvniecībā piedalījušies aizvēsturiskie būvētāji un viņi piederējuši vienai civilizācijai. Veidojas priekšstats, ka katrai piramīdai piemīt īpaša funkcija un katru piramīdu pāri visā pasaulē vieno kāda ģeometriska atbilstība. Ēģiptiešu piramīdu komplekss izvietots uz ziemeļu platuma 30. grāda, ķīniešu – uz 34. grāda. Domājams, gan jau kaut kad izskaitļos visas atbilstības, kas vieno Gīzas un Šansī līdzenuma koordinātas.
Tjēds uzskata, ka Šansī līdzenuma piramīda, kas tagad kartē iezīmēta ar 4. numuru, visticamāk, ir tieši tā celtne, kas nofotografēta 1947. gadā. "Mani aprēķini liecina, ka starp šo piramīdu un lielo Heopsa piramīdu varēja būt kāda saikne, jo abu pamatā likts skaitlis 16944.
Nav apšaubāms, ka vislielākās piramīdas katrā grupā pilda kādu īpašu funkciju. Iespējams, piramīdu iekšienē bijuši kādi īpaši elektronu aparāti, kas ierosinājuši sakaru nodrošināšanai nepieciešamās svārstības. Bet varbūt tam nemaz nebija vajadzīgi kādi speciāli aparāti, varbūt pietika ar pašām piramīdām? Varbūt pati to konstrukcija piešķīra iespēju veikt domu apmaiņu, ja priesteri vai zinātnieki atradās speciālās telpās piramīdu iekšienē kādā konkrētā punktā?
Pieņēmumu ir daudz, bet atbilžu nav...
Zemeslodes elektroniskais tīklojums
Mazliet pārsteidzoši, bet sanāk, ka Šansī province "iekrīt" tā dēvētā Krievu tīmekļa piecstūru ribas viducī. Tam uzmanību pievērš arī Venss Tjēds: "Savā jaunākajā grāmatā esmu minējis, ka divi krievu elektronikas speciālisti Valērijs Makarovs un Vjačeslavs Morozovs žurnālā "Himija i Žižņ" ("Ķīmija un Dzīve") publicējuši rakstu "Pasaules enerģētisko meridiānu teorija". Viņu piedāvātais tīklojuma ģeometriskais musturs atšķiras no mana, taču tajā ieslēptas tās pašas matemātiskās atbilstības. Viņu raksta pamatā ir visdažādāko ģeoķīmijas, ornitoloģijas un meteoroloģijas procesu pētījumi. Viņi apgalvo, ka zemeslode veido dubultas kārtības struktūru. Pirmais tīklojums – 12 piecstūru, otrais – 12 trijstūru, kas kopumā veido divdesmitskaldni. Viņi apgalvo, ka, savietojot šos divus tīklojumus, iespējams izveidot Zemes enerģētisko kanālu tīklu.
Ja krieviem ir taisnība, tad tajā platumā, kādā atrodas Heopsa piramīda, vajadzētu atrasties arī kādai citai piramīdai vai kādam citam megalītiskam veidojumam. Un šī vieta sakrīt ar Ķīnas pilsētas Setčanas austrumu nomali. Ir liecības un pat fotoattēli, kas uzrāda lielu piramīdu kalnu rajonā pie Ķīnas un Indijas robežas.
Otrā pasaules kara gados ASV GKS piloti veica neskaitāmus lidojumus virs Himalajiem Indijas un Ķīnas robežas rajonā, nodrošinot Ķīnas armiju ar proviantu un bruņojumu. Viena tāda reisa laikā, veicot lidojumu pāri vietai, kas iedēvēta par "Nāves ieleju", pilota Džeimsa Gausmana vadītajai lidmašīnai sāka niķoties motors, viens no dzinējiem gandrīz noslāpa. Kad jau sāka sasalt degviela, Kausmans nolēma nolaisties mazliet zemāk, lai gan tas bija ļoti bīstami, jo tur valdīja tradicionālā migla. Lidojot bāzes virzienā Indijā Asanas štatā, virs kalnu virsotnēm lidmašīna veica savādas zigzagveida kustības. Lidmašīna atradās virs ielejas, un tad pēkšņi tieši apakšā Kausmans ieraudzīja gigantisku apmēru baltu, spīguļojošu piramīdu! Celtne bija balta no visām pusēm. Tās virsotnē varēja saskatīt milzīgu kristālu, kas zaigoja gluži kā dārgmetāls. Tas varēja būt mākslīgi radīts kristāls. Lidmašīnas apkalpe jutās apmulsusi, ieraugot tik grandiozu skatu. Nebija iespējams tās tuvumā nolaisties, bet Kausmans vismaz trīs reizes no visām pusēm aplidoja piramīdai. Drīz viņš zem spārna ieraudzīja upi Brahmaputru un turpināja lidojumu uz bāzi.
Marmora piramīda Nāves ielejā
Ar šo apgabalu saistās gadu tūkstošiem glabāti noslēpumi, taču šodien, izmantojot fotografēšanas un filmēšanas iekārtas, kas izvietotas mākslīgajos pavadoņos, iespējams sīki izpētīt pat vismazāko planētas punktiņu. Kāpēc gan par šo piramīdu aizvien klusē pētnieki? Milzīgo Marmora piramīdu, kas atrodas uz Ķīnas un Indijas robežas, jau vairākkārt fotografējuši militārie pavadoņi, un šie uzņēmumi pat nokļuvuši preses slejās. Taču aizvien vēl nav nekāda zinātniska izskaidrojuma tam, kādēļ šī piramīda izvietota tieši uz 72. garuma grāda atbilstoši Heopsa piramīdai. Arī pats šīs piramīdas un Šansī provinces piramīdu esamības fakts aizvien noliegts vai vismaz glabāts zem kosmiskās izpētes aģentūru slepenības zieģeļiem.
Kausmans min "Nāves ieleju", ko šķērsojis mirkli pirms piramīdas. Par šo ieleju, kas atrodas Sičuaņas provincē, klīst dažādas leģendas. Vēl to dēvē arī par "Melnā bambusa ieleju". 1950. gada vasarā tur pēkšņi pazuduši apmēram 100 cilvēku, neizskaidrojamu iemeslu dēļ avarējusi kāda lidmašīna. Par to informēja arī prese.
1962. gadā šī ieleja "aprija" ģeologu grupu, no kuras dzīvajos palika tikai viens, vietējais pavadonis, kurš notikušo aprakstījis šādi: "Tiklīdz vienība iegāja aizā, to momentāni ieskāva bieza migla. Kļuva dzirdamas neizskaidrojamas skaņas. Kad migla izklīda, pārējo vienības dalībnieku vairāk nebija..."
Nesen Sičuaņas anomālo zonu apmeklēja cita pētnieku grupa, un viņi uzskata, ka šīs apkaimes nelaimes saistītas ar pūstošo augu piesātinātajiem izgarojumiem. To iespaidā cilvēks sākot izjust elpas trūkumu, zaudē orientēšanās spējas, apjūk un ātri iet bojā šajā vietā bieži sastopamajos akačos. Tāpat "Melnā bambusa ielejā" nesen atklāts spēcīgs magnētiskais lauks. Līdzīgs lauks atklāts arī citā Ķīnas "Nāves ielejā", kas atrodas Cziliņas provinces Čanbaju kalnos. Šajā vietā prātā sajūk kompasa adatiņa, bet cilvēki ieslīgst dīvainā transā, zaudējot gan orientāciju, gan atmiņu. Ceļotāji sāk riņķot pa apli, nespējot atrast izeju.
Pētnieki jautā – vai šīs mīklainās magnētiskā lauka barjeras nav specifiska aizsardzība pret nevēlamiem svešiniekiem, lai viņi nespētu atrast ceļu uz Marmora piramīdu, kuras būtību un sūtību aizvien nav lemts izzināt. Mēs varam tikai iedomāties, ka šī noslēpumainā vieta pieder, piemēram, kādai ārpuszemes civilizācijai, kas, iespējams, savdabīgi vada vai vismaz vadījusi mūsu civilizāciju. Un Marmora piramīdai, iespējams, ir tikpat daudz gadu, cik Ēģiptes.
Atcerēsimies arī Jeļenas Blavatskas brīdinājumu: "Lielais Drakons izrāda cieņu tikai Gudrības Čūskām, kuru alu pēdas tagad apslēptas zem trīsstūrveida akmeņiem." Citiem vārdiem sakot – zem "piramīdām četros pasaules stūros".
Eiropā vairs nav atrodamas īstas, ģeometriski precīzas piramīdas, tomēr daudzas agrāk par neolītiskām uzskatītās alas, gluži tāpat arī kolosālās trīsstūrveida piramīdas un koniskās mengīras Morbiganā un Britānijā, neskaitāmie dāņu timuli (kurgāni) un pat milžu kapuvietas Sardīnijā, iespējams, vēl daudz kas cits, līdzinās rupji tēstām piramīdu kopijām. Atgriežoties pie Ķīnas piramīdām, atcerēsimies, ka Šrēders 1912. gadā apraksta tikai septiņas piramīdas, kas atrodas Siaņas pilsētas tuvumā. Taču Džordžs Viljamsons vēstulē Vensam Tjēdam norāda uz 16 piramīdām. Viņš raksta: "Šrēders vispirms bija tās piramīdas pakājē, ko es esmu apzīmējis ar kārtas numuru 4. Divas mazākās piramīdas uz austrumiem viņš acīmredzot vienkārši nav ievērojis. Viņš raksta, ka redzējis 7 piramīdas, bet patiesībā šajā grupā to ir 10. Desmitā piramīda ir patālu no devītās, un, manuprāt, viņš to patiešām varēja arī neieraudzīt. Acīmredzot arī tā ir neliela. Kartē iezīmētā piramīda nr. 4, manuprāt, ir Lielā Ķīnas piramīda, tās augstums varētu būt vismaz 100 pēdu, bet piramīdas nr. 3 augstums ir vismaz 500 pēdu... Ciematiņš Paimaodzjuņa blakus piramīdai nr. 4, iespējams, ir tā pati apdzīvotā vieta, ko var redzēt 1947. gadā veiktajās fotogrāfijās no gaisa."
Tātad kopumā Šansī provincē ir 16 piramīdas, to saimē trīs ir izteikti giganti, kas precīzi atkārto Ēģiptes piramīdu izkārtojumu. Taču trīs Ķīnas piramīdas ir vismaz divreiz lielākas par Ēģiptes lielākajām piramīdām...
Ķīnas kalnu noslēpums
Taču tas nav vienīgais, iespējams, kosmiska mēroga noslēpums, ko glabā Ķīna. Ir vēl kāds stāsts, kas iesākās 1962. gada vasarā, kad vācu žurnālā "Das Vegetarische Universum" parādījās anonīms rakstiņš par kādu 20. gadsimta 30. gadu beigu atradumu pie Ķīnas un Tibetas robežas. Runa ir par dīvainām plāksnītēm ar vēl jo vairāk dīvainiem uzrakstiem. Kopā atrastas 716 plāksnītes, un tās izskatījušās kā gramofona skaņuplates aptuveni 30 centimetru diametrā un 8 milimetru biezumā – ar caurumiņu centrā un dubultspirāles vijumu ar hieroglifiem, kas virzās uz plates ārējo malu. Tās bija izgatavotas no supercieta granīta. Šis rakstiņš sākumā palika gluži neievērots, taču drīz to pārpublicēja vēl daži izdevumi.
Par ko īsti ir runa? 1937. un 1938. gadu mijā Ķīnas un Tibetas robežas apkaimē Cinhajas provincē Baijan-Kara-Ula kalnu grēdā arheologu grupa Šī Pu Taja vadībā pētīja šo grūti apgūstamo rajonu. Negaidīti viņiem atklājusies klinšu siena, kurā gluži kā gigantiskā bišu stropā melnēja neskaitāmas nišas. Izrādījās, kopumā ir 716 nišu, un tās visas ir savdabīgas apbedījuma vietas.
Atrastās apbedīto cilvēku atliekas pamatīgi pārsteidza pētniekus. Skeleti bija vidēji 130 centimetrus gari, tiem bija neproporcionāli lieli galvaskausi un ārkārtīgi smalki, sīciņi locekļi. Uz kapavietu sienām arheologi neatrada nevienu uzrakstu vai epitāfiju, tikai dažus zīmējumus, kas izskatījās kā zvaigznāji, Saule un Mēness, kas savstarpēji savienoti ar pārtrauktām, zirņa lieluma punktu līnijām. Un vēl bija jau minētie savādie akmens diski ar nesaprotamajiem hieroglifiem...
Šī Pu Tajs nosprieda, ka te apglabātas kādas sen izmirušu kalnu pērtiķu sugas kopienas paliekas, bet diski un zīmējumi pieder kādām vēlākām kultūrām. Ķīnas kultūras revolūcijas laikā šie skeleti pazuda nezināmā virzienā, tāpat kā gandrīz visi 716 diski. Taču dažu muzeju slepenajās glabātavās vairāki disku eksemplāri brīnumainā kārtā bija saglabājušies.
Profesors, kura, izrādās, nemaz nav...
Pēc tam, kad no uzrakstiem klātajiem diskiem noņēma akmens masas gabaliņus, izrādījās, ka diskos ir neparasti augsts kobalta un citu materiālu saturs. Bet visa diska apsekošana oscilogrāfā uzrādīja dīvainu svārstību ritmu, tā, it kā šie diski kaut kad būtu "uzlādēti" vai kādā citā veidā kalpojuši par elektrības vadītājiem.
1962. gadā Pekinas Zinātņu akadēmijas profesors Cums Um Nujs daļēji atšifrēja akmens disku hieroglifus. Taču viņam aizliedza publicēt iegūtos datus. Informācija tomēr kļuva plašāk zināma: Baijan-Kara-Ula grēdā pirms 12 000 gadu avarējis ārpuszemes civilizācijas kosmosa kuģis!
Neskatoties uz stingro liegumu, profesors Cums Um Nujs 1963. gadā tomēr rada iespēju publicēt sava darba rezultātus. Pilna atskaite par šo darbu glabājas Pekinas Zinātņu akadēmijā un Taipejas Vēstures arhīvā Taivānā. Lūk, daži fragmenti no atšifrētā teksta: "Dropas nolaidās no mākoņiem uz zemes savos gaisa kuģos. Desmit reizes vietējās cilts kham vīrieši, sievietes un bērni slēpās savās alās līdz pat saules ausmai. Beidzot viņi saprata: šoreiz dropas ieradušies ar mieru." Ar šo jāsaprot, ka dropas jau iepriekš vairākkārt piezemējušies tieši Baijan-Kara-Ula grēdas apkaimē un ne vienmēr viņu vizītes bijušas miermīlīgas.
Drīz profesors Cums Um Nujs emigrēja uz Japānu, kur uzrakstīja savu akmens disku pētījumu gala variantu. Bet diemžēl ļoti drīz – jau 1965. gadā – neskaidros apstākļos viņš nomira. Un sekoja paziņojumi, kas it kā apgāza visas viņa teorijas.
Ķīnas Tautas Republikas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūts kādam interesentam, kurš vēlējās pārbaudīt šo pētījumu žurnāla versijas atbilstību patiesībai, atsūtīja atbildi: "Paziņojumiem par Ķīnā it kā atrastajiem "granīta diskiem" nav nekāda pamatojuma. Un tāpat mēs neko nezinām par profesoru Cumu Um Nuju."
Vēl vairāk, ķīniešu valodas pratēji apgalvo, ka pats vārds "Cums Um Nujs" ķīniešiem esot vispār neiedomājams. Tāpat speciālisti itin neko nezinot ne par dropām, ne kaut kādām khamu ciltīm.
Vērīgais austriešu inženieris
Jauns pavērsiens šajā stāstā iesākās 1974. gadā. Austriešu žurnālists Peters Krasa rakstīja grāmatu par mīklainiem atgadījumiem, kurus parasti mēdz izskaidrot ar atnācējiem no kosmosa. Par noslēpumainajiem diskiem viņš minējis savā grāmatā "Kad ieradās dzeltenie dievi". Kārtējās "atnācēju" tēmai veltītas konferences kuluāros pie viņa pienācis kāds pusmūža vīrs, nosaucot sevi par Ernestu Vegereru, inženieri. Viņš stāstīja, ka 1974. gadā kopā ar sievu bijis Ķīnā un tur redzējis kaut ko, kas varētu atbilst mistiskajiem "Baijan-Kara-Ula grēdas diskiem".
Vegereru pāra maršruts vedis arī cauri Siaņai, vienai no senākajām Ķīnas pilsētām. Citu ievērojamu vietu vidū šeit uzmanību piesaista arī Baņpo muzejs, kas ierīkots vietā, kur arheologi uzgājuši akmens laikmeta apmetnes paliekas. Aplūkojot muzeja ekspozīciju, Austrijas ceļotāji burtiski apstulbuši, ieraugot kādā vitrīnā aiz stikla ievietotos divus diskus ar caurumiņiem tieši centrā.
Uz šo disku virsmas bez koncentriskajiem apļiem bija labi saskatāmas arī spirālveida vadziņas, kas no centra turpinājās uz diska malām. Vai patiešām Baijan-Kara-Ula grēdas diski?! Jau gatavojoties ceļojumam uz Ķīnu, Vegereru pāris bija sapņojis uzzināt kaut ko vairāk par šiem diskiem, taču – nav iespējams noticēt tik vienkārši sastaptai veiksmei...
Viņi uzmanīgi apjautājās, vai drīkst muzejā nofotografēt dažus eksponātus. Muzeja direktore neesot iebildusi. Taču, kad austrieši sākuši interesēties tieši par diskiem, lūdzot, vai nav iespējams gūt kādu papildus informāciju par to izcelsmi, direktore pēkšņi kļuvusi aizdomīga, nerunīga. Iespējams, viņa negribīgi atbildējusi, ka tie ir māla priekšmeti, kas savulaik izmantoti kulta rituālos.
Tas likās savādi, jo jau pirmajā acumirklī kļuva skaidrs, ka šie diski nekādi neizskatās pēc keramikas izstrādājumiem. Inženieris Vegerers palūdzis atļauju tos paturēt rokās. Viņam atļāva. Diski bija aizdomīgi smagi. Vēlāk viņš stāstīja: "Es gan neesmu ģeologs, taču radās iespaids, ka to materiāls drīzāk līdzīgs marmoram. Katrā ziņā tas neapšaubāmi bija akmens, zaļganpelēkā nokrāsā, ciets kā granīts." Un direktore nespēja (negribēja?) pateikt, kā šie diski nokļuvuši muzejā.
1994. gadā Peters Krasa atkal apciemoja Ķīnu, iegriežoties tieši Baņpo muzejā, taču tagad tajā vairs nebija nekā līdzīga diskiem, ko pirms 20 gadiem tur pats savām acīm redzēja un nofotografēja inženieris Vegerers. Turklāt noskaidrojās, ka jau 70. gados, drīz pēc ziņkārīgo austriešu vizītes, muzeja direktori atcēluši no amata un viņas turpmākais liktenis nevienam neesot zināms. Toreizējais muzeja direktors Vangs Židžuns paskaidrojis, ka diskus vienkārši izņēmuši no ekspozīcijas un kopš tā laika tos neviens nav redzējis.
Jautāts, kur tie varētu būt, viņš, pinoties vārdos, atbildējis: "Eksponātu, par kuriem jūs izrādāt interesi, vispār nav, un, tā kā konstatēts, ka tie izgatavoti no muzeja ekspozīcijai neatbilstoša materiāla, tie pārvietoti." Interesanti gan – kā var "pārvietot" lietu, kuras nemaz nav?
Taču Krasa tik viegli tomēr nepadevās un turpināja jautāt par šiem "Baijan-Kara-Ula grēdas diskiem". Beigās muzeja darbinieki ieveduši viņu muzeja dienesta telpās un paradījuši ķīniešu arheoloģijas mācību grāmatu. Pašķirstījis grāmatiņas lappuses, kas bija izraibinātas ar hieroglifiem, viens no ķīniešiem bakstījis ar pirkstu kādā zīmējumā. Tajā bija attēlots disks ar caurumiņu centrā, no kura izvijās spirālveida vadziņas. Katrā ziņā ļoti tuvu tam, ko savos stāstos aprakstīja inženieris Vegerers! Izrādās, ķīniešu arheologiem šie diski tomēr ir pazīstami!