Kiberpanka galvenais paradokss ir ne uzreiz apzināma pretruna starp tehnoloģisko anturāžu un tīri cilvēcisko, galveno tēmu. Gibsons nekad nav bijis ar tehniku aizrāvies cilvēks un tehnokrāts. Viņa galvenā tēma – anarhija, individuālisms, atsevišķa cilvēka brīvība. Iegūstama (apzināti vai instinktīvi) cīņā ar “pārcilvēciskām” sistēmām: datortīkliem, mākslīgo intelektu, megakorporācijām... Kuras uzspiež mēdiji, kriminālās struktūras, likuma aizsardzības un formalitāšu ievērošanas struktūras... Ja Gibsonam arī ir “tehnoloģisks” patoss, tad tas ir cilvēka paverdzināšanas tehnoloģijas un cilvēka atbrīvošanas tehnoloģijas pretnostatīšanas patoss. Agrīnos Gibsona darbos virtuālā telpa ir tik pievilcīga ne jau tāpēc, ka autors ir tik sajūsmināts par “progresu”, bet tikai tāpēc, ka viņa personāžiem tā kļūst par brīvības telpu, iespēju telpu, kurā viņi spēj pretoties transnacionālo briesmoņu neiedomājamai varenībai. Korporāciju radīto paverdzināšanas instrumentu var apčakarēt, apvērst otrādi, pavērst pret to radītajiem. “Iela atradīs tam pati savu pielietojumu”.

Tieši šī akcenta dēļ, šajā pretnostatījumā kiberpanka pasauli kritiķi visbiežāk definē kā “tehnokrātisku antiutopiju”. Taču realitāte, kurā šie darbi tika rakstīti, pēc būtības nemaz tik stipri neatšķīrās no “Neiromanta” realitātes. Bet no tā laika pagājušajos divdesmit piecos gados kiberpanks ir kļuvis vēl tuvāks īstenībai...

Tas ved pie paradoksāla secinājuma: kiberpanks tika radīts kā fantastikas atzars, kas mēģina tuvoties reālismam. Kritizējot fantāziju un populāro ZF, Sterlings-Omniaveritass akcentu lika uz to nerealitāti – pretnostatījot tām kiberpanku kā mākslinieciskā reālisma fantastisku formu.

Kiberpanks nebija aiziešanas literatūra fantastiskā kibertelpā. Tieši otrādi, tā bija literatūra, kas atslēdza lasītāju no iedomāta Tīkla, lai atgrieztu viņu realitātē. Visi kiberpanka paņēmieni ir paņēmieni, ar kuriem narkomānu atbrīvo no ilūzijām. Eskaipista izdzīšana no no viņa iedomām. Paņēmieni, ar kuriem tiek kupētas ausis pārāk aizrāvušamies elfiem.

“Neiromanta” uztveršana par “ideju literatūru” ir drīzāk sekas domāšanas inercei. “Kibertelpa” ir tikusi attēlota un parādīta vēl pirms “Hroma sadedzināšanas” - autoram pieder tikai jauns, sekmīgs termins (kaut arī tas, kā jums paskaidros mārketologi un semantiķi, nav nemaz tik maz). Gibsons radīja, ne tik daudz tehniskas idejas, cik metaforas, kuras viņa estētiskā (pēc būtības reālistiskā) modeļa rāmjos izrādījās tik sekmīgas, ka pašas par sevi kļuva par pamatu veselai novatoriski-tehnisku risinājumu un koncepciju klasei.

Tā tas strādā: ja mākslinieciskā metafora izrādās laba, to sāk atkārtot, pie tās pierod, tā kļūst vispārsaprotama – un šī iemesla dēļ to vairāk vai mazāk sekmīgi konvertē realitātē.

Tā bija ar lidojuma metaforu.

Tā bija ar metaforu par cilvēka iespēju paplašināšanu ar tehnoloģiju palīdzību.

Tā būs arī tālāk. [Iesākumā bija Vārds un tad šim vārdam atrada piepildījumu. Tik tiešām, savādāk nemaz nevar būt – nevar izgudrot to, kam nav pat vārda, aizkura slēpjas nākošā izgudrojuma jēga – t.p.]

(Koda) LAVĪNA.

Deviņdesmito gadu sākumā jau maz kam vajadzēja skaidrot, kas ir “kiberpanks”. Pat kino ļaudis to saprata, lai gan līdz viņiem parasti jauns kultūras trends nonāk gadus divdesmit vēlāk, nekā vajadzētu; taču šeit pirmie mēģinājumi nepadevās un pazuda. Gibsona proza nokļuva līdz ekrāniem tikai 1995. gadā, kad “Džoniju Mnemoniķi” uzveda debitants Roberts Longo – uzveda labi, kvalitatīvi, ar “panku” notīm, taču ar kolosālu žanra neprāta deficītu. Daudz labāk kiberpanka kanonos ierakstījās itāļa Gabriela Salvatores “Nirvana” (1997.) - nelīdzena, taču uzsvērti kaitinoša. Brāļu Vačovsku “Matrice” vispār radīja praktiski jaunu žanru, samaisot zaļganā ciparu kokteilī Filipa Dika amfetamīna pārmērības, Stanislava Lema filozofiskos paradoksus, supervaroņu komiksus un gandrīz kiberpankisku draivu...

Kiberpanka estētika un tēmas neizbēgami ienāca videospēlēs – ja ņem vērā tīri virtuālo šādu spēļu eksistēšanas veidu, tad tās jau bija tuvas kiberpanka radinieces. Spēļu industrija veica daudzas “ekspedīcijas tēmā” (te var atcerēties 1993. gada taktiski-stratēģisko Syndicate un gadu vēlāk iznākušo System Shock), taču pa īstam iespaidīgus panākumus izdevās gūt tikai ap tūkstošgades robežu. Deviņdesmito gadu otrajā pusē Vorens Spektors piedāvāja spēles koncepciju ar reālistiskāku sižetu un geimpleju, kā toreiz bija pieņemts, ar vairākiem spēles veidiem un vairākiem personāža attīstības variantiem. Viņa pūļu rezultāts bija slavenā Deus Ex (2000.) - futūristisks tehnotrilleris, kura darbība norisinās pasaulē, kur valdības, transnacionāli konglomerāti un teroristiskas organizācijas cīnās par izdzīvošanu uz “pelēkās nāves” epidēmijas izplešanās fona. Dažas nianses tieši norādīja spēlētājam uz žanra klasiku: piemēram, instruments, lai uzlauztu datorus, tika nosaukts par ICE Breaker (“Ledus cirtnis”) - tieša norāde uz Gibsons “Neiromantu”. Spēles panākumus nostiprināja turpinājumi – tajā skaitā pavisam svaigais prikvels Deus Ex: Human Revolution. Neaizmirsa arī par otro minētā klasiķa pieminēšanu: jaunajā Syndicate šuterī varonis arī tiek ievilkts pašā korporāciju kara centrā. Te aktīvi tiek ekspluatēta vēl viena klasiska žanra ideja: cīņā palīdz, ne tikai šaušana – var hakerēt pretinieka kareivju čipus vai pārtvert ienaidnieka implantu vadību. Kiborgizācija, datoru uzlaušana, nanoiekārtu lietošana un citi tradicionālie kiberpanka motīvi spēlē tiek izmantoti maksimāli.

Literatūrā viss notika daudz gludāk, nekā kino vai spēlēs: kiberpanka nopelni izskatījās tik neapstrīdami, ka tā paņēmienus sāka lietot, ne tikai epigoņi, bet pat augstākās līgas autori (vai par to nesapņoja Vinss Omniaveritass?), Dens Simonss spēcīgi iezīmēja kiberpanka motīvus klasiskajā “Hiperionā” (autirs ne reizi vien atgriežas pie šī motīva arī turpmāk). Lielisku ciklu “Kad zem kājām bezdibens” saraksta Džordžs Aleks Efindžers. Peta Kedigana, kas ir atradās gandrīz pie “kustībiņas” pirmsākumiem, beidzot izlika vispārējais apskatei savus “Dulburus”. Gibsons pabeidza pirmo kiberpanka triloģiju, pēc tam otro...

Taču par īsto čempionu, kā parasti notiek, kļūst tas, kuram izdodas veikt nākošo izšķirošo soli – jau pāri jaunajām robežām.

Viņu sauc...

Taču laikam tas jau ir pavisam cits stāsts.

P.S. Minētais žurnāla numurs raksta arī par abiem kiberpanka metriem Brūsu Sterlingu un Viljamu Gibsonu, taču iztulkot absolūti visu nav manos spēkos. Ieskanēšu minētos rakstus un interesenti tos varēs dabūt pie Mausna. [Ila piezīme.]