Protams, galvenais kiberpanka kā virziena sasniegums bija, nevis pilnīgi jaunu tēmu vai paņēmienu (virtuālā telpa, nanokibernētika, mākslīgais intelekts, et cetera) radīšana, ne arī futūristiskas anturāžas apvienošana ar “nuāru”, ne anarhistisku individualitāšu pretnostatīšana korporāciju varenībai – tas viss bija jau agrāk. Taču kiberpankam izdevās atrast tādas minēto tēmu un paņēmienu proporcijas un tādas intonācijas, kas sita tieši pa lasītāju nerviem, smadzenēm, pilnībā ieguva viņa uzticību un tūlīt pēc tam sacīja viņam visai pretīgas, bet neapšaubāmi patiesīgas lietas par viņu pašu un par cilvēci kopumā.
Gibsons mācēja to pateikt visai stipri, tomēr vispārināti. Sterlings deva priekšroku lasītāja sišanai tieši pa pieri:
“Visu, ko var izdarīt ar žurku, var izdarīt arī ar tevi. Bet ar žurku mēs varam izdarīt gandrīz visu. Negribi par to domāt? Bet tā taču ir patiesība. Un, ja tu par to nedomāsi, tas nekur nepazudīs. Tieši par to arī stāsta kiberpanks.”
Pieņemts uzskatīt, ka vārdu “kiberpanks” izdomāja un pirmo reizi lietoja rakstnieks-amatieris Brūss Betke – 1980. gadā iznāca viņa maz ievērotais stāsts ar tādu pašu nosaukumu. 1981. gadā Gārdners Dozuā jaunās literatūras apskatā pieņēma, ka nesen izdotais Džons Širlija romāns “Un atnāca pilsēta” “iezīmē žanrā kaut kādas jaunas stilistikas rašanos, ko varētu nosaukt par panku ZF”. 1982. gadā žurnālā OMNI sāk parādīties Gibsona stāsti. Gandrīz debitantam tas bija praktiski neiespējams izrāviens: OMNI vienmēr uzturēja visaugstāko literāro publikāciju līmeni. Pirmie Gibsona stāsti “Džonijs-mnemoniķis”, “Hroma sadedzināšana” vēl tika uztverti fantastikas kopējā kontekstā. Ideja, ka visu acu priekšā rodas pilnīgi jauns novirziens, pagaidām neiedzīvojās – Sterlingam un citiem fanātiskiem propagandistiem vēl būs pastiprināti pie tā jāpiestrādā.
1982. gadā Ostinā notika konvents, kurā kaujas vienība Gibsona, Sterlinga, Džons Širlija un Lūisa Šainera sastāvā sarīkoja diskusiju par tēmu “Otrpus spoguļbrillēm: skats uz panku ZF”. Publika pagaidām vēl vāji saprata, par ko vispār ir runa, tā kā diskusijas organizētāji lielākoties diskutēja savā starpā. Tomēr, viņiem izdevās radīt iespaidu, ka iespējams, fantastiku patiešām gaida kaut kas jauns. Viņus sāka pamanīt, uzdot jautājumus. Vispār, kā apmierināts atzīmēja Šainers, “kustībiņa bija sākusies”.
Sagatavot placdarmu “kustībiņai” negaidīti palīdzēja kino. Tajā pašā 1982. gadā uz ekrāniem iznāca “Trons”, kurā virtuālās telpas tēls bija banāli, taču visai koši vizualizēts, bet “Pa asmeni skrejošais” izrādījās Ridlija Skota ģeniāls trāpījums Zeitgeist-ā (“Laika garā” - tā pēc tam Sterlings nosauks vienu no saviem romāniem) un “kustībiņas” dalībnieku iemīļotajā estētikā.
1983. gadā smagās fantastikas kinomāni varēja ieraudzīt vēl izteiksmīgāku šādas kinoestētikas iemiesojumu – Kronenberga bezkompromisa “Videodromu”, filmu, kuru vēlāk atzīs par vienu no pamatīgākajiem izrāvieniem uz kiberpanka pusi.
Brūss Sterlings uzņēmās izveidot zem topošās revolūcijas ideoloģisko bāzi un savienot ideoloģiju ar žanra reālijām. Bez publiskā līmeņa (stāsti, intervijas, raksti, skandāli) viņam bija arī darbs “pagrīdes” līmenī: ar pseidonīmu “Vinsents Omniaveritass” viņš sāka izdot vienas lappuses fenzinu “Lētā patiesība” (Cheap Truth), kura galvenais uzdevums bija provocēt asu un skaļu diskusiju vai vēl labāk - “literārus karus”. Jau pirmajā numurā viņš pasludināja, ka fantāzija ir galvenais šķērslis fantastikas progresā konkrēti un cilvēces progresā vispār. Taču tas pēc būtības bija izmēģinājuma šāviens debesīs. Toties, otrajā numurā Omniaveritass ķērās pie lietas nopietni. Viņš izvētīja tā gada labāko stāstu antoloģijas (šis paņēmiens viņam ļāva pasludināt “Hroma sadedzināšanu” par pēdējā laika galveno literāro sasniegumu) un atklāja uguni no galvenā kalibra.
“ZF pašreiz maina savu izskatu, lai kļūtu no anahronisma par mūsdienu kultūras virzošo spēku. Kamēr šis process nebūs uzņēmis pilnu gaitu, tikmēr antoloģijas būs pilnas ar visādām muļķībām. Nekāds ģeniāls somdaris nesašūs dāmu zīda somiņu no cūku ausīm. Lai cik gadsimtu neaugtu ozols, tas turpinās dot tikai zīles. ZF ir jāizbeidz malt vienus un tos pašus priekšstatus par cilvēces nākotni, bet tās autoriem ir jābeidz skatīties uz “galveno straumi” no apakšas uz augšu. Ja tā tas turpināsies, tad ZF tikai dreifēs uz atklātas nekrofilijas pusi...”
Tā runāja Omniaveritass un viņā vārdi, pavairoti uz kaut kāda nožēlojama mimeogrāfa, pēkšņi sāka skanēt tikpat skaļi kā lielo metru replikas biezajos žurnālos. Viņam sāka iebilst konventu sapulcēs, fenzinos un profesionālās žanra periodikas rubrikās. Katra viņa tēzei uzradās aizstāvji un pretinieki. Kāds atbalstīja autora uzskatus, kādam bija savējie. Žanrs sāka kustēties un atstāja nulles punktu. Talantīgais manipulators tagad varēja šo kustību virzīt pēc saviem ieskatiem, gaidot notikumu, kas briestošo revolucionāro situāciju spētu pacelt jaunā fāzē.
Lēciens jaunā kvalitātē notika tad, kad 1984. gadā tika publicēts “Neiromants”.
To, ko Gibsons bija spiests skopi un pavirši (kaut arī baigi izteiksmīgi) aprakstīt stāstos, viņš romānā izdarīja polifoniski un krāšņi kā klasiskā simfonijā. Publika bija iekarota, bet tie, kas grāmatu nenovērtēja vai vienkārši nesaprata, sašutumā dunēja – radītais efekts bija neapšaubāms. Rakstnieki-kolēģi piešķīra romānam Nebula prēmiju, bet lasītāji – Hugo. Jaunais virziens vienā mirklī kļuva par karstāko tēmu fantastikas tusiņos un sāka noteikti un mērķtiecīgi no šī “geto” iespiesties ārpasaulē.
Maikls Svenviks liecina, ka sākumā grupas pašnosaukums bija “tehnopanki” vai “transreālisti”. Par “kiberpankiem” viņi kļuva negribot, ārējā spiediena rezultātā, jo tieši šo nosaukumu sāka lietot visi pārējie.
Kamēr “Neiromanta” nokautētā fantastikas sabiedrība atguvās, rakstnieki turpināja un turpināja tai piesviest materiālus pārdomām. Vēl 1983. gadā Rudijs Rikers izdod romānu “Software” (tulkojumā pazīstams arī kā “Softs”) un iegūst Filipa Dika prēmiju (“Neiromants” to iegūst pēc gada, nostiprinot savus panākumus), bet gudrinieks Gregs Bīrs praktiski pilnīgi viens pats nonāk līdz gandrīz ideālam kiberpankam garstāstā “Mūzika man asinīs” un arī iegūst kaudzi prēmiju. Sterlings 1985. gadā izdod kulta “Shizmatrici”, bet Džons Širlijs – postapokaliptisko “Norietu”. Tad pat iznāk Džona Varlija gandrīz panku stilā ieturētais garstāsts “Nospiediet Enter!”, kas arī iegūst lielu daļu no žanra prēmijām. 1986. gadā iznāk Sterlinga sastādītā, klasiskā antoloģija “Spoguļbrilles”, kas noformē kiberpanku līdz jauna kanona līmenim, un vēl viens Gibsona romāns “Grāfs Nulle”.
Kiberpanku iecerētā un realizētā žanra revolūcija uzvarēja – un jau tādēļ vien bija mirusi.
Izmainot pasauli, tā pazaudēja pamatu zem kājām.
RAKSTĀMMAŠĪNAS (vai vēl viens karietes gājiens).
Nesen Krievijas ziņu portāli ziņoja, ka aizvērusies pasaulē pēdējā “iespiedmašīnu” fabrika, “Wrong!” Ievērojiet, ka šo objektu klasi krieviski parasti sauca par “rakstāmmašīnām”. Nosaukums “iespiedmašīna” arī tikai lietots, bet krietni retāk. Personālais dators izspieda, gan “rakstošās”, gan “iespiedošās” mašīnas, padarot neaktuālu to, ka ar šiem nosaukumiem saprata. Ievērosim, ka neviens pat nemēģināja nosaukt datoru par “iespied-”, jo vairāk, par “rakstāmmašīnu”, kaut arī šo funkciju dators ir mantojis no šīm iekārtām. Pārāk būtiskas ir acīmredzamās atšķirības starp tām un datoru.
Literatūrā tāda terminu noteiktība nav godā. Atšķirības starp Viljama Gibsona kiberpanka tekstiem un, piemēram, Edmonda Hamiltona kosmisko operu ir ne mazāk būtiskas un acīmredzamas, taču Gibsona prozu turpina saukt par “zinātnisko fantastiku”, paplašinot šo nosaukumu līdz atklātai nepieklājībai, profanējot to, atņemot noteiktību un provocējot visādus snobus uz salīdzinājumiem nevietā. Jēdzieniskais termina dreifs ir iekļuvis pat “laika cilpās”: fani vienā mierā atrod “kiberpanku” pat darbos, kas publicēti ilgi pirms šī virziena rašanās, piemēram, Filipa Dika “Ubikā”, Alfrēda Bestera romānā “Tīģeris! Tīģeris!” un citos darbos.
Ar tādām pašām tiesībām rakstāmmašīnas (īpaši elektriskās) varētu saukt par personālajiem datoriem - kaut vai tāpēc, ka abiem ir klaviatūra, kas domāta drukāšanai ar desmit pirkstiem.
Protams, kiberpankam bija priekšteči un to bija daudz. Maikls Svenviks slavenajā esejā “A User's Guide to the Postmoderns” (“Postmodernisms fantastikā: lietotāja rokasgrāmata”) kā žanra priekšteci nosauc pat Olafu Stepldonu (mūsdienu krievu lasītājam šis vārds jau ir kaut kas, kas saistās ar alu laikmeta zīmējumiem). Tāpat tiek vilktas stīdziņas no pēctečiem pie Alfrēda Van Vogta un Čārlza Hernesa, tiek norādīts uz Semjuela Dilenija un Rodžera Želaznija agrīno grāmatu nozīmi, noslēgumā ieceļot Džonu Širliju par kiberpanka “Jāni Kristītāju”. Tajā pašā laikā pa jokam aprakstītā vajadzīgā ēdiena “pagatavošanas” recepte no šiem ingredientiem ir demonstratīvi ironiska: piliens no tā, graudiņš no cita, drupača no trešā, pēdas no pārējiem. Svenvikam žanra kā virziena patstāvība un īpatnība ir tik acīmredzama, ka žanra klasiķu iespaidu viņš redz nenozīmīgu, kaut arī neminēt viņu vārdus, bez šaubām, būtu nepieklājība.
Tā vai savādāk, Besters (visu cieņu viņam) nerakstīja kiberpanku – tieši tāpat kā Tomass Melorijs nerakstīja fantāziju, bet Mērija Šellija – zinātnisko fantastiku.
Protams, ir zināms šiks, lai viņas “Frankenšteinam” piemērotu žanra “klasikas” mērus. Jautājums ir tikai apstāklī, vai simts gadus vecā žanrā atradīsies pietiekams daudzums darbu, ko varētu salīdzināt ar divsimt gadus vecu romānu-priekšteci, kas radīts un eksistē pilnīgi pēc citiem kanoniem.
Saprotams, muļķīgi būtu noliegt arī to, ka kiberpanks atbalstījās uz fantastikas žanra kanoniem, lai dotos tālāk. Bija acīmredzami, ka šie kanoni astoņdesmito gadu sākumā bija izļodzījušies un vietām pat nojaukti – īpaši tur sešdesmitajos gados gāja pāri “jaunais vilnis”. Mazāk fantastikai revolucionārie septiņdesmitie gadi iezīmējās ar to, ka ievērojami pieauga fantastikas lasītāju auditorija - “Zvaigžņu kari” vieni paši atdzina pie grāmatveikalu plauktiem desmitiem miljonu jaunu fanu, kuriem jau principā neeksistēja tie žanra stingrie noteikumi, ko ieviesa Gernsbeks, vai Kempbela literārais racionālisms. Komerciālās fantāzijas vētrainais uzplaukums pielika punktu “dzelzs standartu” grautiņam.
Uz šo nejēdzību fona kiberpanks vienlaicīgi izskatījās kā mēģinājums atjaunot zinātniskās fantastikas kā virziena reputāciju un galīga aiziešana no sekošanas tās iepriekšējiem kanoniem. Kiberpanks piedāvāja žanram pilnīgi jaunu estētisko programmu, deva tai jaunus orientierus. Šo priekšlikumu acīmredzamā veiksme (ko nostiprina trīs gadu desmiti – literatūrā tas ir vairāk nekā laikmets) liecina: kiberpanks, ne tikai pasludināja sevi par “revolūciju zinātniskajā fantastikā”, bet patiešām kļuva par tādu revolūciju.
Kiberpanks uznesa žanru jaunas kvalitātes līmenī, kura principiem ir maz kā kopīga ar iepriekšējās zinātniskās fantastikas principiem un pamatiem. Tieši tāpēc gadījumā ar kiberpanku atteikšanās no žanra zīmoga, ne tikai izskatās dabiski, bet bija arī nepieciešami.
Taču mēs neaizmirstam, ka Viljams Gibsons “Hroma sadedzināšanu” un “Neiromantu” rakstīja ne jau uz personālā datora (kuri, paldies, par to Stīvam Vozņakam, jau eksistēja), bet gan uz mehāniskās, 1927. gada izlaiduma rakstāmmašīnas – gandrīz visa XX gadsimta populārās literatūras “darba zirdziņa”.