1993. gadā žurnāls Wired (kam tolaik bija iznākuši tikai trīs numuri) publicēja nelielu Pola Safo rakstiņu ar nosaukumu “Kiberpanks ir miris” (Cyberpunk R. I. P.). Rakstiņš, neskatoties uz bēru ziņai līdzīgo virsrakstu, liesmoja optimismā. Autors bija saskatījis tiešas analoģijas starp trīsdesmit gadu veciem notikumiem un pašreizējo laiku. 1950. gados “jauno dumpinieku” un skaitā nedaudzo bitņiku – Džeka Keruaka, Viljama Berouza un citu – grāmatas iezvanīja daudz masveidīgāko hipiju kustību. Tagad vārīšanos izsauca kiberpanka rakstnieku (Viljama Gibsona, Brūsa Sterlinga, Rudija Rikera un citu) grāmatas un Safo prognozēja, ka arī kiberpanks var kļūt par bāzi masveida kontrkultūras kustībai. Šaubas, ka deviņdesmitos gados “sākotnējais”, mazumā ejošais kiberpanks jau ir kļuvis par neatņemamu amerikāņu kultūras sastāvdaļu, Safo nebija ne vismazākās.

Pareģojums piepildījās, tikai ne tā, kā domāja autors. 1993. gadā, kad tika rakstīts minētais raksts, internets jau eksistēja un vētraini attīstījās, taču nespeciālistiem tas bija vēl pārāk eksotisks un tā vērtība – acīm neredzama. Tas ir, ideju līmenī viss bija lieliski – globāla datu krātuve, kvalitatīvi jauns komunikāciju līmenis – taču praksē vairākumam nācās samierināties ar pāris minūšu garu dial-up savienojumu (paguva atlīst elektroniskais pasts un jauni ieraksti UseNet konferencēs), Gopher protokolu (kas to tagad vispār atceras?) un teksta interfeisu ar komandu rindu.

Taču jau pēc gada parādījās visiem pieejams brauzeris Netscape Navigator. 1995. gadā sākās vētraina tīklu attīstība un masveidīga biroju pieslēgšana internetam. Sabiedrība strauji iegāja kvalitatīvi jaunā stāvoklī, ko drīz nosauca par “informācijas civilizāciju”.

Viena no apbrīnojamākajām minētās civilizācijas īpatnībām bija tā, ka tā tika lielā mērā būvēta pēc iedvesmojošām “kiberpanka” fantāzijām. Turklāt, jāatceras, ka vairums novirziena klasiķu nemaz nebija “tehniķi”. Viņi (tāpat kā viņu lasītāji) tā īsti nemaz neorientējās, ne tā laika “dzelžos”, ne tā laika “softā”, tāpēc virtuālo ainavu ticamība tika sasniegta tīri literārā ceļā – uzsvars tika likts nevis uz rokasgrāmatām, bet uz intuīciju un mēra sajūtu.

Kad pēkšņi pazuda visi tehniskie ierobežojumi, inženieri un programmētāji atskārta, ka kiberpanku piedāvātās koncepcijas un risinājumi baigi labi var izmantot iestrādnēs – kā orientierus, skečus, bāzes modeļus. Kiberpanks kļuva par savdabīgu rīcības programmu, lai radītu “virtualitāti”.

Safo pareģotā kontrkult;ura izveidojās tieši uz Gibsona, Sterlinga un Co ideju bāzes. Tāpēc izdomāt sev jaunu nosaukumu jaunā kopība pat nemēģināja – visi viņi bija kiberpanki ar nosacītu dalījumu “kibergotos”, “kiberdelikos” un visādos “kibervisos”.

Tikko kustība kļuva masveidīga, parādījās neapšaubāms pamats literāro kiberpanku (un viņa estētisko manifestu) oficiāli uzskatīt par mirušu. Iepriekšējā žanra noteiktība izplūda un izsmērējās. Iestrādātie paņēmieni, sižeta motīvi un tēlu sistēmas nokļuva uz konveijera. Par kiberpanku sāka saukt glamūrīgus stāstiņus par “virtuālo” mīlestību, popsīgus detektīvus ar “krutu hakeru” piedalīšanos un pusaudžu fanfikus par “Trona” tēmu.

Pieprasījums pēc “bērnu kiberpanka” kļuva par pēdējo punktu. Strīdīgais, nonkonformistiskais manifests iegāja dzīvē, nogludinājās un ieguva respektablumu.

Jēgas eksistēt iepriekšējā veidā viņam vairs nebija.

Par laimi Pols Safo to jau dažus gadus bija apglabājis. Sanitārās prasības bija izpildītas.

BILS UN BRŪSS (iepazīšanās ar varoņiem).

1981. gada rudens, Denvera, Kolorado pavalsts. Tieši tur un tad nelielā fanu ballītē satikās Viljams Gibsons un Brūss Sterlings. Viņi jau bija pazīstami viens ar otru, taču tikai sarakstē. Pavisam šaurā kompānijā (Sterlings un vēl divi viņa paziņas), viesnīcas numurā, kur notika konvents. Gibsons izlasīja savu stāstu “Hroma sadedzināšana”.

Dosjē. Viljams Gibsons: 33 gadi, dzīvo Vankuvērā, rakstnieks-debitants, kas atnācis literatūrā pa aplinkus ceļiem kā pārliecināts hipijs. Dzimis Dienvidkarolīnā, mācījies bez iedvesmas, bieži braucis no vienas vietas uz otru, kamēr viņa tēvs nedabūja celtniecības kompānijas menedžera vietu Virdžīnijā. Tikai gadu pēc tam tēvs aizrijas līdz nāvei restorānā, kur notiek biznesa tikšanās. Dzīvot kļūst grūtāk, mācīties – vēl pretīgāk. Ģimene atkal pārbrauc – tagad uz Arizonu. Apbēdināta par Bila atzīmēm, māte piedāvā viņam mācīties internātā – un zēns pēkšņi ar entuziasmu pieņem šo ideju. Internāta direkcija gan galīgi nespēj saprast, kāpēc jaunais Gibsons, kas nolicis visus pārbaudes testus ar neticami labām atzīmēm, nav neko sasniedzis parastā skolā, taču – kam negadās...

Vietas maiņa Gibsonam iet labumā – viņš kļūst daudz dzīvāks un sabiedriskāks, mācības sāk veikties. Uz to laiku jau bija izlasīta slepus nopirktā rakstnieku-bitņiku antoloģija, aizgūtnēm tiek lasīta visāda fantastika pārmaiņus ar Henriju Milleru, reliģija tiek noraidīta, bet perspektīvā tiek sapņots par rakstnieka karjeru.

Taču 1966. gadā negaidot nomirst māte, Gibsons pamet skolu un sāk autostopot. Viņš kļūst par hipiju, pamēģina zālīti, pierakstās faetos, pat kaut kā izmanās aizceļot uz Eiropu. Pēc gada viņš saprot, ka viņu var paņemt armijā: Amerika ir iestigusi Vjetnamā, bet vecums jau tāds kā jauniesaucamajam. Tas liek mainīt dzīves vietu – Gibsons nopērk biļeti uz autobusu, no kura izkāpj Kanādā, Toronto. Kā viņš vēlāk atzīstas, tad galvā grozās, ne tik daudz bailes no iesaukuma, cik sapņi par dzīvespriecīgām meitenēm un vēlēšanās kaut reizi izbaudīt visu to dullumu, ko cilvēce ir izmanījusies izgudrot.

Sapņu darbs tiek atrasts pēc dažām nedēļām – Gibsonu paņem par menedžeri veikaliņā, kas pārdod pīpes un visu citu, kas vajadzīgs zāles smēķēšanai. Kanādā par kaņepju pārdošanu varēja pat ietupināt, bet tās lietošana bija pilnīgi likumīga, tā kā krekliņu ar zīmētām lapiņām, papīrīšu džointiem un citādu hipiju prieku pārdošana arī bija nesodāma. Te jau bija klāt “Mīlestības vasara”, CBS grupa ierodas Toronto, lai filmētu vietējo hipiju ballītes. Gibsons izrādās noderīgs televīzijas ļaudīm – kaut ko samuldēja kamerā un saņēma par piedalīšanos filmēšanā 500 dolārus. Tas bija trakoti daudz, ar to pietika, pat lai Bils ar draudzeni (nākošo sievu) Debru Džīnu Tomsoni aizlaistu pāri okeānam. Ekonomijas dēļ viņi pārsvarā apmeklē valstis ar fašistiskiem vai pusfašistiskiem režīmiem – Spāniju, Grieķiju, Turciju. Tur viss bija krietni lētāk, bet cieto valūtu cienīja daudz vairāk par to, cik tā bija vērta.

1972. gadā Viljams un Debra Džina apprecas un sāk dzīvot Vankuvērā. Piedzimst pirmais bērns; ģimene dzīvo no līdzekļiem, ko Debra saņem par darbu skolā, strādājot par repetītori. Gibsons strādāt negribēja, bet kaut kādu naudu viņam pelnīt vajadzēja. Viņš klaiņoja pa izpārdošanām un Glābšanas Armijas labdarības veikaliņiem – tur izdevās gandrīz par brīvu iegādāties lupatas, kuras pēc tam varēja izdevīgi pārdot, ja zināja pareizos gājienus. Pēc tam viņš saprata, ka var mācīties un saņemt studenta stipendiju, tāpēc viņš iestājas Britu Kolumbijas universitātē. Studē angļu un amerikāņu literatūru, iegūstot ne tikai stipendiju, bet arī, kā pats jokoja, “bezsistēmas bakalauriātu” un kopējo priekšstatu par mūsdienu un klasisko literatūru. Zinātniskās fantastikas kursu universitātē lasīja kritiķe un literatūras zinātniece Sjūzena Vuda, kas deva studentiem arī radošus uzdevumus. Izpildot vienu no tiem, Gibsons uzraksta savu pirmo stāstu “Hologrāfiskās rozes šķembas”. Stāstu iespiež ikkvartāla pusprofesionālā almanahā “Unearth”, pat izvietojot stāsta nosaukumu uz vāka, kaut arī žurnāla numurā bija publicēti klasiķu – Hārlana Elisona, Hola Klementa, Alģa Budra uc. - stāsti.

Notika tas 1977. gadā un tam nebūtu nekāda turpinājumā, ja Gibsons nebūtu aizrāvies ar pankroku. Viņš vāca pankroka grupu ierakstus un nokļuva vienā no Vankuvērā notiekošajiem konventiem, nolēmis piedalīties “radošajā vakarā” ar Džonu Širliju, kas bija, ne tikai rakstnieks-fantasts, bet arī rokeris. Gibsons un Širlijs tūlīt iepatikās viens otram un tieši Širlijs uzstāja, lai Gibsons sāktu attiekties pret rakstniecību nopietni.

Un vēl Širlijs neklātienē iepazīstināja viņu ar Brūsu Sterlingu.

Un tad – 1981. gada rudens, Denvera, Kolorado pavalsts. Pavisam šaurā kompānijā, viesnīcas numurā, kur notika ierindas konvents, Gibsons lasa savu stāstu “Hroma sadedzināšana”.

Sterlings momentā saprata uzrakstītā jēgu. Dzirdētais stāsts nebija, ne pirmais (protams, ka ne pirmais), taču iespējams, galvenais solis uz revolūciju, par kuru sapņoja jaunais rakstnieks. Viņš bija sešus gadus jaunāks par Gibsonu, taču atšķirībā no pēdējā, jau bija paspējis izdot divus romānus (“Dziļās straumes” 1977. gadā un “Mākslīgais bērns” 1980. gadā). Tajās Sterlings uztaustīja žanra vājās vietas un atzīmēja tās, lai iedzītu tur ķīļus (kurus, starp citu, vēl boja jāatrod). Daži gadi, ko viņš bija pavadījis Indijā, deva viņam iespēju pietiekoši skaidri saprast, ka “amerikāņu dzīves veids” un “amerikāņu vērtības” nav pieejamas visiem un ne vienmēr; lieliskais intelekts un spēja mācīties padarīja viņu par virtuozu stratēģi un lielisku žurnālistu. Pievienosim vēl neapšaubāmu literāro talantu, vēlmi būt daudzveidīgam un – vualā: mūsu priekšā vairs nav rakstnieks, bet īsta informācijas bumba.

Tajā vakarā, klausoties subtīlā, garā, briļļainā vīrieša lasīto tekstu, Brūss saprata, ka ir atradis vajadzīgos ķīļus.

Informācijas bumba bija satikusies ar detonatoru.

Šķembas iet pa gaisu (filozofiska atkāpe).

Ātrums, ar kuru kiberpanks kļuva par popsu, pārvērtās par meinstrīmu, ko vairs neuztvēra par bumbu, kas uzmesta iepriekšējai kultūrai, rada daudzas ilūzijas. Dažas no tām gūst publikas ievērību.

Skatieties: parasta bumba sprāgst, samaļ pasauli ap sevi un pārstāj eksistēt. Grāmata arī principā pilnīgi spēj samalt pasauli, kas iekļūst tās ietekmes sfērā, taču pati, kā likums, neizzūd. Tās teksts nemainās. Taču izlasīt to, kā agrāk vairs nav iespējams, tāpēc ka grāmata ar savu leksikonu, savu tēlainību un, galvenais, ar savu lasītāju ir piesaistīta pasaulei, kurā tā ir radusies. Un, ja reiz šī grāmata pasauli ir izmainījusi, tad tas nozīmē tikai to, ka tās leksikons, tās tēlainība un tās lasītājs ir zaudējuši aktualitāti, pārstājuši atbilst situācijai.

Iedomājieties datoru vīrusu, kas pārveido operētājsistēmu, taču pats nemainās un tāpēc vairs nespēj turpināt darbu situācijā, kad apstākļi operatīvajā vidē ir izmainījušies. Tas ir spēcīgs, taču uzskatāms vienkāršojums. Izmainot pasauli, grāmata var izrādīties šajā jaunajā pasaulē pilnīgi lieka.

Starp citu, tas attiecas arī uz cilvēku, kas ir izmainījis pasauli, tikpat lielā mērā. “Nākotni radām mēs, taču ne priekš sevis”.

Atšķirībā no bumbas, grāmatu var “uzspridzināt” vairākas reizes, katru reizi iegūstot citādu rezultātu. Taču ar katru šādu “sprādzienu” rezultāta novitāte samazinās, izmaiņas pakāpeniski kļūst nemanāmas. Acis aizmiglojas, jo ātrāk, jo nozīmīgāks bijis pats pirmais “sprādziens”.

Ja jau mēs sākām runāt par bumbām. Skatītājs var spridzināt filozofējošu, saprātīgo Bumbu no Džona Kārpentera debijas filmas “Tumšā zvaigzne” tik reizes, cik uzskatīs par labu, vienkārši skatoties filmu no jauna. Mājas uzdevums: nosakiet, kādā skatīšanās reizē šī komēdija jums sāks likties neizturami garlaicīga – tas ir, jūs noskaidrosiet kārtas numuru ciklā, kurā filmas spēja modificēt jūs un jums apkārtējo pasauli būs izsmelta. Noteiksiet cikla numuru, kurā Bumba nesprāgs, bet tiks izdzēsta.

Ātrums, ar kuru kiberpanks kļuva par popsu, pārvērtās par meinstrīmu, ko vairs neuztvēra par bumbu, kas uzmesta iepriekšējai kultūrai, saka vispirms par to, cik enerģiski kiberpanks izmainīja savu uztveršanu lasītājā un lasītājam pašam savu uztveršanu.

Rakstāmmašīnas kariete atgriežas. Skaņa “Wrong!”

Turpinājums sekos.