https://www.livelib.ru/author/1049191-kerri-lonsdejl
Kerija Lonsdeila ir Sieviešu-rakstnieču daiļliteratūras prozas asociācijas dibinātāja, plaši pazīstama tiešsaistes kopiena Women’s Fiction Writers Association.
Viņa ir četru romānu autore, no kurām pirmais “Azure on tema Fingers” tika publicēts 2016. gada augustā. Romāns savāc milzīgu skaitu pozitīvu atsauksmju drukātajos plašsaziņas līdzekļos un internetā, tikai Amazon.com vietnē to ir vairāk nekā 10 tūkstoši.
Autora tiesības uz autoru darbiem jau ir pārdotas vairākās pasaules valstīs.
https://www.litres.ru/kerri-lonsdeyl/ob-avtore/
Bibliogrāfija.
Sērija Everything We Keep:
1. 2016. Everything We Keep / Jūras zilgme uz viņa pirkstiem
2. 2017. Everything We Left Behind / Viss, ko mēs atstājām aiz sevis
3. 2018. Everything We Give / Neapsoli sevi citiem
Ārpussērijas romāni:
2016. All the Breaking Waves / Šķeļot viļņus
2019. Last Summer / Pagājušā vasarā
https://www.livelib.ru/author/1049191-kerri-lonsdejl
Jūras zilgme uz viņa pirkstiem
Kāzu dienā Eimija devās nevis pie altāra, bet uz bērēm. Likās, ka sāpes zaudēt līgavaini nekad neatbrīvosies, taču pēc diviem gadiem viņa tikās ar talantīgo fotogrāfu Īanu Kolinsu, kura talants un draudzība ļāva viņai no jauna izjust dzīves garšu. Bet Džeimsa nāves gadījumā joprojām ir daudz baltu plankumu. Viņa ģimene kaut ko slēpj, un Eimija nevar tikt vaļā no domas, ka Džeimss ir dzīvs. Bet galvenais satricinājums ir pastkarte, kas nāca no Meksikas. Uz tā ir mākslinieka, vārdā Carlos, glezna. Eimija nevar novērst skatu. Džeimss bija mākslinieks. Un viņa par tūkstoš procentiem pārliecināta, ka tas ir viņa darbs. Visapkārt saka, ka viņa bija traka, viņas līgavainis ir miris, un tikai Īans Kolinss ir gatavs viņai ticēt. Eimija zina, ka mīl viņu. Bet ... Džeimss. Džeimss ir labākais, kas ar viņu noticis.
https://www.livelib.ru/book/1002671968-lazur-na-ego-paltsah-kerri-lonsdejl
Šķeļot viļņus
Es uzaugu nelielā piekrastes pilsētā Pasifikgrouvā Monterejas pussalā Kalifornijā, kur mēs pārcēlāmies, kad man bija astoņi gadi. Gandrīz katru svētdienu es devos uz pludmali un ilgi klejoju tur pa pašu sērfošanas līniju, meklējot “nāriņu asaras” starp akmeņiem un čaumalām - salauztu stiklu, kas ierāmēts un izlīdzināts ar viļņiem. Es reiz ticēju, ka nāriņas tiešām raud pār mirušajiem jūrniekiem un ka vētras un plūdmaiņas galu galā izmet saldētās asaras uz smiltīm.
"Nāriņu asaras" tika uzskatīts par diezgan vērtīgu atradumu. Viņus vajadzēja turēt pēc iespējas tuvāk sirdij, jo tie it kā pasargāja īpašnieku no ļaunuma un slimībām un varēja piepildīt lolotākās vēlmes - piemēram, piemēram, ilgi dzīvot vai satikt patiesu mīlestību.
Laika gaitā nav tā, ka es pārstāju ticēt “nāriņas asaru” maģiskajam spēkam, nē! .. Dzīve man vienkārši iemācīja, ka jebkuras pasakas un leģendas izbalē salīdzinājumā ar murgiem, kas ar mums notiek patiesībā, un ka pasaulē ir ļoti daudz milzīgu spēku, kas cilvēkiem jāiemācās pārvaldīt.
Mājaslapa.