Īstenībā, visa literatūras vēsture ir fantāzijas darba lauks. Un tomēr, Džona Ronalda Ruela Tolkina, cilvēka, kuru viens no viņa tuviem draugiem ir nosaucis par „lielu, taču ārkārtīgi lēnu un galīgi neorganizētu cilvēku", sacerējumi, kurus viņš pats rakstīja uz rakstāmmašīnas kabinetā virs garāžas, ir īsts fantāzijas fenomens un pēc tiem pastāvīgi ir palielināts pieprasījums grāmatu tirgū. Tolkins uzskatīja, ka viņš tikai ataino kaut kādas īpašas pasaulītes dzīvi, kura pilna ar visdažādākajiem radījumiem, pieraksta tās svarīgākos notikumus, parašas un likumus, pēta tās iemītnieku radnieciskās saites. Viduszeme, kā viņš vienmēr ir apgalvojis, nav nekāda alegorija. Viņš vispār nevarēja ciest alegorijas. Un, kaut arī pats bija kritiķis un universitātes profesors, neieredzēja tās „simbolu medības", kuras iesākās sabiedrībā pēc viņa romānu publicēšanas. Viņš stingri un noteikti atļāvās „nolaisties" līdz „vienkāršo" tautas stāstnieku līmenim. Taču vienu gan viņš aizmirsa: būdams dievs, viņš bija spējis radīt veselu Visumu, un šis Visums pēčāk sāka dzīvot jau pats savu dzīvi bez viņa līdzdalības - kā uzvilkts pulkstenis.
Es esmu jau veca, tādēļ neesmu paguvusi izlasīt Tolkina grāmatas bērnībā; pirmo reizi es par tām uzzināju no sava tuvākā drauga. Tad izlasīju par tām Pītera Bigla lieliskajā grāmatā „Mans aprīkojums palīdz man redzēt", kas bija veltīta viņa braucienam ar motociklu pa Amēriku. Kad mēs ar vīru 1965.-66. gadā ceļojām ar auto pa Eiropu un Vidējiem Austrumiem, nakšņojot kempingos, un nolēmām, ka ceļosim tik ilgi līdz pietiks nauda, es sadabūju lielisku „Gredzenu pavēlnieka" angļu izdevumu cietos vākos un, kad mēs kuģojām uz Angliju milzīgajā „Castel Feliche", aizgūtnēm „riju" lappusi pēc lappuses, kamēr citi pasažieri dejoja populārās melodijas „Anastasio e sui happy boys" pavadībā. Pēc desmit dienām, kad mēs pietauvojāmies Sauthemptonā, es nemaz nebrīnījos, ka visas mājas tur izskatījās ārkārtīgi līdzīgas hobitu alām, un es ar grūtībām turējos - diemžēl, ne vienmēr man tas izdevās! - lai palūgtu tās vai citas kafejnīcas īpašniekam novilkt zābakus vai zeķes, lai es varētu pārliecināties, ka viņa kājas neklāj bieza vilna (protams, pēdas neskaitot!).
Vispār, mans pasaules uzskats būtiski izmainījās pēc pirmās iepazīšanās ar Tolkina daiļradi, tomēr tas bija tikai niecīga piliens tajā patiesi globālo pārmaiņu jūrā, kuras aptvēra visu literāro pasauli, īpaši skarot to rakstnieku daiļradi, kurus parasti pieskaita fantāzijas žanram.

Bet pēc „Gredzenu pavēlnieka" satriecošajiem panākumiem Tolkina stila kopētāju vidū sākās īsts bums. Izdevējiem un grāmatu tirgotājiem nācās kopīgi radī īpašu fantāzijas literatūras žanra tirgu. Un šajā žanrā rakstošie gribot-negribot radīja īpašu „posttolkinistu brālību" (patiesības labad, jāatzīmē, ka daži no viņiem pilnīgi noliedz šādas saites, sakot, ka viņiem ar Tolkinu nav nekāda sakara un iespaida uz viņu daiļradi). Mūsu grāmatās no šī laika burtiski viss liecina par spēcīgu Tolkina iespaidu: spēcīgi mitoloģizēts sižets, kura pamatā parasti atrodas skandināvu sāgas vai citi folkloras avoti, viduslaiku, bieži pastorālas dekorācijas un visa vēstījuma sākumā izteikts pieņēmums, ka jebkuras maģijas pielietošanas sekas ir tikpat nemainīgas kā Gredzena iespaids, kuru nes uz tālē vīdošiem kalniem un, kurš pakāpeniski atņem spēkus tam, kas to nes. Un pat, ja iespaids, kuru izjūt mūsu daiļrade, savās saknēs balstās uz dziļākiem slāņiem, nekā Tolkina darbi (iespējams, ka tas tā nav!), un šīs saknes stiepjas gadsimtu dzīlēs, slēpjoties pagātnes tumsā, kad radās visi pasaules mīti un brīnumu pasakas, visas mūsu grāmatas, tādā vai citādā veidā, ir radītas ar vienu devīzi (tiešu vai domās izteiktu): „Uzrakstītas Dž. R.R. Tolkina stilā!"
Protams, aizmugurē bieži izsmalcinātās un vērienīgās idejas, kas kalpoja par izejas materiālu, reizēm var deģenerēties, viegli pārvēršoties dažāda veida mītiem līdzīgās muļķībās: teiksim, elfi lepojas, tērpušies kažokādas gurnautos, vienradži iekrāsoti pasteļtoņos, visās malās sastopami runājoši dunči un zobeni, rūpīgi attēloti dekoratīvi elementi „ a la Viduslaiki" - netīras viesnīcas, ļaunie burvji un pozitīvie varoņi ar spalvainām kājām un visneiespējamāko seksuālo orientāciju. Nešauboties var teikt, ka Tolkins nebūtu sajūsmā par šādu „daiļradi".
Sajūsmā? Viņu vienkārši sagrābtu šausmas.
Un tomēr, neapturamajā fantāzijas straumē, kas Tolkina iespaidā radās 60-to gadu beigās, jūtami izcēlās vairāku autoru darbi, kuru grāmatas arī pats Tolkins, iespējams, lasītu ar baudu. Varam nosaukt, piemēram, Endrū Nortoni, fantasy avantūru romānu karalieni, Polu Andersonu, bez šaubām atstājušu savu pirkstu nospiedumus uz senajiem Ziemeļu kromlehiem, Robertu Silverbergu, lielisku stāstnieku, kas zina neiedomājami daudzus stāstus, Pīteru S. Biglu, tik godbijīgi atzinušu savā dokumentālajā grāmatā, cik liels ir viņa neatmaksājamais parāds Tolkina priekšā, un pierādījušu to savos lieliskajos, bet diemžēl skaitā mazajos romānos. Īsi sakot, iepriekš minētie rakstnieki un vēl citi ne mazāk lieliski autori, kuru darbi sastāda šo sējumu, saņēma uzaicinājumu uzrakstīt „tipiskus Tolkina stila" stāstus. Nē, nevis lielā meistara imitāciju (mēs tomēr neesam imitatori!), bet tieši kaut ko savu, īpašu - par godu viņa simtgadei. Šis krājums ir mūsu dāvana Tolkina dzimšanas dienā un mēs ceram, ka grāmata patiks viņa daudzajiem cienītājiem. Varbūt, ka viņu reakcija būs tāda pati kā vienam elektriķim, kuru reiz uzaicināja izlabot elektotīklus Oksfordas filoloģijas fakultātes bibliotēkā , kur atrodas Tolkina krūšutēls. Ievērojis skulptūru, elektriķis nolika instrumentus, piegāja tuvāk, draudzīgi apskāva rakstnieku ap bronzas pleciem un nekautrējoties kā vecam draugam, teica: „Lielisks darbs, Profesor! Jūs esat sarakstījis pa īstam satriecošus stāstus!
Džeina Jolena, Feniksfārmā, 1991. gada aprīlī."