Suns-vampīrs no Ennerdeilas ielejas

Pirmais atgadījums notika 1810.gadā Anglijā. Tur Kamberledas grāfistē ir gleznaina Ennerdeilas ieleja – patiesi idilliska vieta ar zaļiem pakalniem un pļavām, kurās ganās sprogainas aitiņas, ar neskartiem ezeriem un retām akmens mājiņām. Ieilgušie kari ar Napoleonu visu šo idilli gandrīz nemaz neskāra, taču šeit notika šausmīgs pavisam cita rakstura notikums – tajā gadā ielejā uzradās lielam sunim līdzīgs biriesmonis-asinssūcējs.

Viss sākās ar to, ka kads zemnieks gāja uz kalnu ganībām pārbaudīt savas aitas un nogāzē netālu pamanīja dīvainu dzīvnieku, līdzīgu lielam sunim. Kad zemnieks pēc kāda laika atkal apmeklēja šīs ganības, tad atklāja, ka kāds ir saplosījis vienu no aitām. Daļa viņas iekšu pie tam bija pazudušas, taču pats biedējošākais bija tas, ka aitas ķermenī pavisam nebija asiņu. To nebija arī blakus. Radās iespaids, ka nezināms plēsoņa vienkārši izsūcis asinis no nelaimīgā dzīvnieka. Tas viss likās gan dīvaini, gan briesmīgi, jo taču visi lielie dzīvnieki šajās vietās sen jau bija iznīcināti. Šeit nedzīvoja ne vilki, ne klaiņojoši suņi. Un arī no pirmā acu uzmetiena uz aitas atliekām bija viegli saprast, ka nevienam parastam sunim tāda ļaundarība nebūtu pa spēkam.

Vietējie iedzīvotāji sāka runat par dīvaino atgadījumu, bet tādā veidā saplosītas aitiņas sāka parādīties arī citās ganībās. Katru reizi upuri palika pavisam bez asinīm un daļēji nez iekšām. Vienā no naktīm tādā veidā bojā gāja astoņas aitas. Lai kurš arī viņas nenogalinātu, bija acīmredzami, ka pašu aitu gaļa plēsoņu neinteresē. Tas acīmredzami bija kaut kāds neparasts radījums, jo pat klaidoņi, kuri laiku pa laikam iegāja ielejā un teorētiski varēja nogalināt aitu lai paēstu, nesāktu no viņas izsūkt asinis un pamest gaļu.

Vairākas reizes nakts laikā zemnieki redzēja kaut kādu milzīgu, tumšas krāsas radījumu, līdzīgu lielam sunim vai vilkam, taču tas radījums vienmēr turējās tumsā un neparādījās gaismā. Sāka cirkulēt baumas, ka apkaimē darbojas vilkatis, bet pat mistiskās bailes neapturēja sadusmotos aitkopjus, kuri bija izlēmuši par katru cenu noķert dīvaino ļaundari. Priekš tam tika liktas lamatas par ēsmu izmantojot aitu kautķermeņus, pie dārziem uz nakti lika apsargus, pat mēģināja noindēt monstru tam izmantojot mirušu aitu, kura bija piepildīta ar žurku indi. Viss izrādījās velti – zvērs turpināja savas nakts asiņainās dzīres. Viņu sāka saukt par “Draudīgais Ennedeilas suns” un “Ennedeilas suns-vampīrs”.

Plēsoņu mēģināja izsekot ar suņu palīdzību, bet pat paši lielākie no viņiem baidījās no šī radījuma – kad viņus atveda uz kārtējās aitas slepkavības vietu, viņi sāka smikstēt, iespieda astes kājstarpē un mēģināja paslēpties. Tikai reizi viens no medību suņiem nenobijās un ātri paņēma pēdas. Viņš jau aizskrēja caur dzelošu krūmu aizaudzes, taču drīz atgriezās ar grūtībām velkot vienu ķepu, kura bija lauzta vairākās vietās.

Pazudušais izbāzenis

Pēc kāda laika monstrs kļuva tik nekaunīgs, ka sāka nogalināt aitas gaišā dienas laikā, pie kam daži upuri palika ievainoti, bet dzīvi. Tad arī viens no zemniekiem spēja apskatīt plēsēju labāk. Aculiecinieks apgalvoja, ka noslēpumainais “suns-vampīrs” vairāk līdzinās milzīga vilka un kaķa krustojumam, ka tas klāts ar brūnu vilnu ar melnām strīpām uz muguras, un tas ir stiprs un muskuļots radījums. Reizēm aculiecinieku stāsti ieguva arvien groteskāku raksturu. Viens apgalvoja, ka šis “suns-vampīrs”nogalināja un aprija visus viņs suņus, bet kad viņš sāka šaut uz monstru, tad lodes vienkārši atleca no tā ādas. Tāpat zināms mednieka Vila Roteri stāsts, kurš pamanīja mežā dīvainu dzīvnieku, taču kad piezagās tam, tad bija tik ļoti nobijies no tā ārējā izskata un milzīgā izmēra, ka ātri pārdomāja to medīt un vienkārši aizbēga no turienes pēc iespējas ātrāk.

Noslēpumainais plēsoņa terorizēja ieleju jau pusgadu, kad uz viņa noķeršanai, beidzot, noorganizēja lielmaštāba reidu, kurā ņēma dalību 200 cilvēku ar ieročiem un liels daudzums dzinējsuņu. Visa šī orda ilgi “ķemmēja” vietējos mežus un kalnu nogāzes, kamēr neizdevās uziet noslēpumainā radījuma pēdas. Viņu sāka dzīt un rīdīt ar suņiem. Pakaļdzīšanās turpinājās daudzas stundas, suņi sāka aizelsties un atpallikt, bet zvērs tik skrēja un skrēja. Beidzot viņu iedzina upē, un mednieki sāka šaut no saviem ieročiem. Plēsoņa tika nogalināts, un viņa milzīgo kautķermeni ar triumfu nesa pa Ennerdeilas ielejas ciemiem un traktieriem. Interesanti, ka pie tam nav saglabājies neviens sīks apraksts tam, kā izskatījies šis kautķermenis. Pēc tam no tā iztaisīja izbāzeni, kuru nogādāja uz Hasonas muzeju Kesvikas pilsētā. Tur šis izbāzenis glabājās līdz 1876.gadam, kad pavisam negaidīti pazuda. Kas dīvaini – nav saglabājušās ne izbāzeņa fotogrāfijas, pat ne zīmējumu.

Kaut arī šis noslēpumainais radījuma ar saviem izmēriem pilnīgi iespējami var konkurēt ar slaveno zvēru no Ževodanas, kurš iedvesa šausmas frančiem XVIII gadsimtā, - bet barošanād veids vairāk rado viņu ar “mūslaiku varoni” vārdā čupakabra...

Terors lauku klusumā

Otrs pašausmīgs notikums norisinājās Japānā. Darbības vieta – mazs nomaļš ciemats Bandai kalna pakājē Tahoku rajonā, Fukusimas prefektūrā. Apmēram 1770.gadā apmetnes nomalē sāka manīt dīvainu zvēru, kurš izskatījās kā ļoti liels pērtiķis ar platu rīkli, asiem nagiem un saceltu spalvu uz muguras. Šis radījums parādījās krēslā vai naktī, un viņa acis dega dzeltenā krāsā, gluži kā kaķim. Tas deva priekšroku pārvietoties ēnā, it kā vairoties no mēness gaismas un lāpu gaismas, visbiežāk tas nekustīgi sēdēja kaut kur nomaļā vietā un vēroja cilvēkus. Pirmajā laikā viņu varēja viegli aizbiedēt: vajadzēja tikai skaļi iekliegties vai pavicināt uz viņa pusi lāpu, kā viņš strauji aizbēga uz mežu. Taču laiks gāja, un dīvainais radījums arvien un arvien nāca uz ciematu, un tagad viņš praktiski no nekā nebaidījās.

Reizēm monstrs sāka izdot skaļus rīkles gaudas vai vienkārši gaudoja. Viņš varēja apsēsties kaut kur ciemata malā un gaudot visu nakti līdz rītausmai, kamēr cilvēki trīcēja no bailēm un nevarēja aizvērt acis savās mājelēs. Taču tas kļuva tikai par sākumu īstam teroram. Radījums kļuva arvien drosmīgāks, viņš pārstāja baidīties no gaismas, vairs neturējās ēnā, rūca uz zemniekiem un piegāja viņiem pavisam tuvu.

Kādā brīdī zemnieki nolēma uz nakti nostādīt pa ciema perimetru apsargus ar lāpām. Viņi pieļāva, ka tie spēs aizbaidīt zvēru, ja darbosies kopā. Taču patiesībā visi zemnieku pasākumi tikai sadusmoja monstru. Tagad viņš ne tikai biedēja ciematniekus, bet arī sāka zagt lopus un mājdzīvniekus. Viens zemnieks paša acīm redzēja, kā šis radījums nogalināja un aprija laukā viņa suni. Tagad neviens neiedrošinājās iziet laukā iestājoties krēslai. Pat sēžot mājās, ciematnieki dzirdēja, ka monstrs staigā apkārt, aizsmacīgi un trokšņaini elpo, un reizēm skrāpē sienas. Pēc tam šis radījums saprata, ka var uzrāpties uz jumtiem, un sāka biedēt zemniekus ar skrāpēšanos no augšpuses.

Vienā no naktīm pretīgais radījums uzbruka ciemata nomalē dzivojošas ģimenes mājai. No sākuma radījums ilgi mēģināja izsist durvis, kura tikai brīnumainā kārtā nostāvēja, bet pēc tam sāka mest lielus akmeņus logos ievainojot ar tiem dažus ģimenes locekļus. Monstrs devās prom tikai rīta pusē.

Gāja dienas, mēneši, gadi. Radījums sāka nākt uz ciemu pat dienā, un tur sāka pazust mazi bērni. Dažas reizes zemnieki redzēja, kā monstrs aizvilka no bailēm kliedzošus bērnus un izzuda mežā ar viņiem. Tālāk – vairāk: radījums sāka uzbrukt pieaugušajiem. Visus šos uzbrukums izdevās atsist, taču atmiņai par tiem ciematniekiem palika stipri sakodumi un salauztas rokas un kājas. Daži vispār sajuka prātā no pārdzīvotajām bailēm. Viens, kurš tika pakļauts uzbrukumam, pastāstīja, ka no ļoti tuvu pienākušā radījuma smirdēja kaut kāds sajaukums no puvušām olām un zivīm. Izglābās šis zemnieks ar to, ka no visiem spēkiem iebakstīja monstram acī, pēc kā uzreiz aizbēga.

Smirdīgais līķis

Beidzot, 1772.gadā cieminieku pacietības kauss pārpildījās, viņi savāca visus ieročus, kuri tikai bija pieejami, un sarīkoja lielas medības uz pavisam nekaunīgu palikušo monstru. Viņi izsekoja pretīgo radījumu vairākas dienas, kamēr tas nepatrāpījās viena no medniekiem mērķī. Monstrs izrādījās reti dzīvelīgs – precīzi izšautā lode viņu nenogalināja, un zemniekam nācās viņam uzklupt ar lielu nazi. Viņš izmisīgi dūta un dūra zvēram, kamēr tas nepārstāja izrādīt dzīvības pazīmes. Pēc tam triumfators sasēja līķi un aizvilka uz ciemu, kur tas tika izstadīts publiskai apskatei.

Sakautais radījums patiešām bija līdzīgs mērkaķim apmēram pusotra metra augumā, taču tam bija ievērojamas atšķirības no primata. Pirmkārt acīs krita viņa neticamo izmēru rīkle, kas saucas “no auss līdz ausij”. Zobi bija izteikti lieli, īpaši ilkņi, bet uz muguras izrādījās nevis sacēlusies spalva, bet gan garas adatas, kā dzeloņcūkai. Deguns bija apaļš un garš, bet īsās ekstremitātes beidzās ar pirkstiem ar starpplēvēm un lieliem nagiem. Ķermenis izdalīja pretīgu smaku, tā ka turet to blakus ar dzīvojamām ēkām bija neiespējami. Tāpēc to aiznesa tālāk mežā un tur Atstāja.

Kas tad bija šis monstrs no Badajas – paliek mīkla. Tika izteikti pieļāvumi, ka tas bija no privāta zvērudārza aizbēdzis dzīvnieks: vai nu paviāns, vai šimpanze, vai hiēna. Bet tikai nevienam no šiem dzīvniekiem nav adatu uz skausta un starpplēves uz ķepām, bet čupakabrai, saskaņā ar dažiem aprakstiem, - ir.