Pēc Neatkarības kara šaušana Latvijā tomēr vēl nebeidzās, jo daudzviet darbojās bruņotas bandas, kas terorizēja mierīgos iedzīvotājus. Laikam jau tas bija tikai likumsakarīgi, jo pēc kariem un juku laikiem gandrīz katram bija kāds šaujamais un daudzi arī bija pulveri ostījuši.

Daudzi no tiem vīriem, kuri pārnāca no kaujaslauka, kā arī tie, kuri bija no tā dezertējuši, varbūt arī gribēja atgriezties mierīgā dzīvē, taču ne vienmēr tas viņiem izdevās. Bandās, kas bija veidotas ar mērķi laupīt, kodolu parasti veidoja tieši cilvēki ar militāru pieredzi. Ansis Kaupēns, Leons Adomaitis, Japončika banda – brāļi Nestors un Andrejs Gavrilovi – viņiem visiem bija militārā pieredze, un viņi zināja, kā strādā spēka struktūras un kā vajadzētu rīkoties, lai viņus nenoķertu.

Te gan jāņem vērā, ka 1918. un 1919.gadā bija daudz politisko bandu, kas frontes otrā pusē darbojās padomju Krievijas interesēs, taču vienlaikus tajās bija arī kriminālais elements. Divdesmito gadu sākumā jau parādījās kriminālas bandas, kas veidojās pašlabuma gūšanai, un tajās politika nekādu lomu nespēlēja. Smagākie bija pirmie trīs, četri gadi, kad notika simtiem laupīšanu un desmitiem slepkavību. Policija tolaik tikai sāka veidoties un netika galā ar noziedzību, tādēļ tās apkarošanai piesaistīja arī aizsargus un Latvijas armijas vienības. Bandīti bieži vien bija labāk bruņoti nekā policisti.

Un tad bez šaušanas neiztika…

Laupīšanas bieži vien bija Holivudas filmu sižetu cienīgas, piemēram, kad policisti reiz ziemā saņēma informāciju, ka Japončika bandas locekļi atrodas kādā ciemā, viņi uzdūrās bandītiem, kad tie jau devās prom, un izcēlās apšaude. Gandrīz jā gangsteru filmās, tikai automašīnu vietā te bija zirgu pajūgi. Patiesībā jau nekādas romantikas tur nebija. Jo bandīti bija ļoti nežēlīgi. Turklāt, piemēram, Japončika bandā bija iesaistīti arī nepilngadīgie. Kad 1924.gada jūlijā bandas dalībniekus tiesāja (līderi tad jau bija gājuši bojā apšaudē ar policiju vai izdarījuši pašnāvību), starp 63 tiesājamiem cilvēkiem bija arī daudz nepilngadīgo. Daudzas ģimenes karā bija palikušas bez apgādniekiem, un jauniešiem sevi kaut kā gribējās apliecināt, ko tad arī izmantoja bandas. Droši vien jauniešus vilināja piedzīvojumu kāre, taču faktiski viņi iesaistījās ļoti smagos noziegumos, un tiesas laikā divus no viņiem no nāvessoda paglāba tikai nepilngadība. Visas smagās krimināllietas tolaik skatīja karatiesa, un tur vieglu spriedumu nebija – reti bija tie gadījumi, kad iztika nez nāvessoda.

Kādēļ tāds nosaukums – Japončiki?

To var tikai minēt, jo patiesībā bandas vadoņi bija Nestors un Antons Gavrilovi, tātad ar Japānu nekāda sakara nebija, arī pēc aziāta neviens neizskatījās. Varbūt iesauka saistīta ar to, ka apmēram tajā pašā laikā Odesā darbojās leģendārais bandīts Miška Japončiks un tika vilktas paralēles ar viņu, turklāt Pirmā pasaules kara laikā varbūt viņš un Gavrilovi vienā laikā uzturējās Petrogradā, un, iespējams, jau tad viņi bija dzirdējuši par Japončika kriminālo darbību.

Ja atgriežamies pie sodiem, tad ir viens interesants gadījums ar tā saukto Romanova-Karpova bandu, kas specializējās zirgu zagšanā, - zaga Lietuvā un pārdeva Latvijā. Labam zirgam pēckara apstākļos bija liela vērtība, tādēļ zirgu zādzības bija ienesīgas. Pārdzenot zagtos zirgus uz Latviju, bandas locekļi netālu no Ilūkstes uzdūrās robežsargu postenim, un izcēlās apšaude, kurā gāja bojā robežsargs un pajūga vadītājs. Bandu pēc tam apcietināja un tiesāja, bet viens no tās dalībniekiem – vecticībnieks Kuzma Eomanovs, kuram piesprieda nāvessodu – tik cītīgi iesniedza apelācijas un sūdzības, ka beigu beigās panāca soda nomaiņu pret mūža ieslodzījumu. Bet arī tad viņš turpināja cīnīties par soda samazināšanu, kas viņam beigu beigās arī izdevās, - sākumā sodu samazināja līdz 14 gadiem, bet 1935.gadā prezidents Alberts Kviesis viņu izlaida brīvībā. Intereses pēc pameklēju, kas ar viņu noticis tālāk, un 1949.gada laikrakstā Cīņa atradu ziņu, ka tas pats pilsonis Kuzma Romanovs Rīgā strādā par noliktavas pārzini un vietējā ūdenslīdēju apvienība viņu izvirzījusi par tiesas piesēdētāju.

Skaidra lieta – viņš taču bija cīnījies pret buržuju režīmu un ticis represēts!

Protams! Taču Romanovs nebija vienīgais, ko no amata aizejošais prezidents Kviesis apžēloja. Viņš atbrīvoja daudzus divdesmito gadu bandītus, kuri nebija pakārti un tikuši cauri ar spaidu darbiem vai mūža ieslodzījumu. Starp citu, karatiesa tiesāja tikai par smagākajiem noziegumiem. Sodus, ko piemēroja apgabaltiesas, tā nemaz neņēma vērā, un notika tā saucamā sodu apvienošana. Tā notika, piemēram, Romanova-Karpova bandas tiesā. Šīs bandas gadījumā gan varam runāt arī par korupciju likuma sargu aprindās, jo 1920.gada beigās šie bandīti tika aizturēti, taču viņus palaida vaļā toreizējais Lašu ciema komandants virsleitnants Rozenbahs apmaiņā pret 8000 Latvijas rubļu kukuli. Viņus apcietināja tikai pēc vairāk nekā gada un arī tad pašu noziedznieku pašpārliecinātības dēļ, jo 1922.gada janvārī Ivans Karpovs, kad viņam Jēkabpilī kārtībnieki palūdza uzrādīt dokumentus, izvilka revolveri un sāka šaut. Pēc viņa aizturēšanas apcietināja arī pārējos bandas dalībniekus un virsleitnantu Rozenbahu, taču tiesa ņēma vērā viņa agrākos militāros nopelnus un piesprieda nosacītu sodu. Pārējos gan iesēdināja uz nopietniem termiņiem.

Pārsteidz tā laika bandu masveidīgums, jo 63 cilvēku banda kā Japončikiem – tas taču ir nopietns spēks!

Jā, tīri skaitliskā ziņā Japončiku bandas tiesa bija lielākais tiesas process divdesmitajos gados. Jāņem gan vērā, ka te iekļauti ne tikai tie, kuri tieši piedalījās laupīšanās, bet arī personas, ko apsūdzēja laupījuma slēpšanā, viltus liecību sniedzēji un tā tālāk. Pats bandas kodols bija kādi desmit cilvēki, bet vadītāji tikai trīs. Bija pāris gadījumi, kad viņus gandrīz notvēra, taču bandai bija savi cilvēki, piemēram, Maltas policijā, tādēļ noziedznieki zināja, kur labāk braukt un kā slēpties, lai varētu izvairīties no likuma sargiem. Tāpēc uz Latgali bieži vien policijas iecirkņu priekšniekus sūtīja no citiem novadiem, piemēram, Alfrēdu Prauliņu, kurš pirms tam bija Kuldīgas apriņķa policijas priekšnieks. Tieši viņam tad arī bija lieli nopelni bandas likvidācijā. Atmiņās Prauliņš raksta, ka atbraucis iz Rēzekni, nostādījis visus policistus, kuri uz viņu lūrējuši caur pieri, ierindā, bet nav paspējis aiziet līdz galam, kad pirmie jau sākuši pīpēt. Tos, kurus uzskatīja par nederīgiem dienestam, Prauliņš bez žēlastības atlaida un tā beidzot tika galā ar bandu. Viņam gan bija citas problēmas, jo, nācis no Kurzemes, Prauliņš īsti neizprata Latgales kultūru un neko augstu to nevērtēja. Pēckara Latgalē vispār akūti trūka izglītotu cilvēku, tādēļ tādus uz turieni sūtīja no citiem novadiem.

Nekādu specvienību, kas brauktu no Rīgas ķert bandītus, tajā laikā nebija, tika galā ar vietējiem spēkiem?

Specvienību nebija, un arī kriminālpolicija vēl bija tikai veidošanās stadijā. 1920.gadā sākās pakāpeniska kriminālpolicijas nošķiršana no politiskās policijas, bet tāda stabila Kriminālpolicijas pārvalde izveidojās tikai 1924.gadā. Protams, cīņā pret bandām iesaistīja visus, ko vien varēja, ieskaitot kārtības policiju, aizsargus un karavīrus. Kad notika Japončiku tiesas process, tad tieši karavīri to apsargāja.

Kādēļ Ansis Kaupēns kļuva par sava laika slavenāko noziedznieku, ko atceras vēl šobaltdien? Prese viņu paradīja par slavenību?

Kaupēns tiešām bija īpašs gadījums. Prese, varbūt gribot darīt labu un aprakstīt tiesas procesu, savā ziņā radīja mītu par varoni. To paveica tieši žurnālisti, jo par visiem iepriekšējiem laupītājiem, kurus tiesāja, tādi mīti neveidojās. Kaupēns ir īpašs arī ar to, ka viņam ļoti ilgi izdevās izvairīties no iekrišanas. Tiesa, viņam arī ļoti veicās, jo bija pāris reizes, kad Kaupēns bija ļoti tuvu apcietināšanai, taču kaut kā allaž izvairījās. Atšķirībā no daudziem citiem noziedzniekiem viņam bija arī sava ikdienas dzīve. Ikdienā viņš strādāja par tapsētāju, noziegumus veicot, tā teikt, brīvajā laikā. Kaupēns arī ļoti labi maskējās un vairāk darbojās ārpus lielām apdzīvotām vietām – uzbruka viensētām vai aplaupīja pajūgus.

Daži pārdroši noziegumi gan viņam ir, taču tie drīzāk bija izņēmums, piemēram, gadījums, kad policists Preiss viņam lūdza uzrādīt dokumentus, bet Kaupēns viņu nošāva. Cits gadījums bija mežā pie Jelgavas ceļa, kur Kaupēns kārtējo reizi uzglūnēja pajūgiem un nejauši sastapās ar kriminālpolicistu Franku, kurš savukārt meklēja pašu Kaupēnu. Taču Franks neapjuka un, kad Kaupēns viņam prasīja, kas tu esi, atbildēja, ka arī esot laupītājs. Par laimi, Kaupēns pārmeklējot atrada policista pistoli, taču neatrada dienesta apliecību, jo tad droši vien uz vietas būtu nošauts. Neapjuka arī Kaupēns, jo uzreiz iesaistīja nule satikto laupītāju savos noziegumos, liekot pieskatīt aplaupāmos pajūgus. Tā visu dienu abi kopā laupīja, un, kā pratināšanā tiesā atzina pats Kaupēns, tad jaunais paziņa viņu aicināja ciemos uz ballīti Jelgavā, tomēr Kaupēns nebija braucis, jo jutis, ka kaut kas tur nav kārtībā. Un tā jau arī bija, jo ballītes vietā policija bija ierīkojusi slēpni.

Kaupēnam bija arī ļoti asiņaini noziegumi?

Minētais gadījums ir ar zināmu humora piesitienu, taču ir arī epizodes ar izteiktu brutalitāti, piemēram, Klabiņu māju aplaupīšana, kuras laikā tika nogalināti pieci cilvēki, ieskaitot sievietes un bērnus. Šis noziegums patiesībā krīt laukā no kopīgās Kaupēna nodarījumu ķēdes, jo slepkavības viņam bija arī agrāk, piemēram, viņa vecāku kaimiņienes Lediņas nogalināšana, baidoties, ka tā viņu varētu nodot, taču Klabiņu laupīšana izceļas ar savu īpašo nežēlību. Turklāt tai nav racionāla izskaidrojuma, jo neko vērtīgu jau viņš šajās mājās nedabūja, vien bisi, pāris maizes gabalus un speķi. Turklāt māju beigās nodedzināja. Arī izmeklēšanas laikā bija diezgan daudz neskaidrību, jo šo noziegumu inkriminēja arī kādam Jānim Staņķim, kaut gan Kaupēns liecināja, ka viens pats visu esot darījis. Taču, ņemot vērā, cik ļoti šis noziegums atšķiras no pārējiem, nav tomēr izslēgts, ka tajā piedalījās arī Staņķis.

Laikam ar lieliem laupījumiem Kaupēns nevarēja palepoties, jo ko gan atņemsi zemniekam pajūgā?

Tā gluži nevarētu teikt, jo viņš jau pajūgiem neuzbruka gluži uz dullo. Parasti to darīja tirgus dienās, kad zemnieki brauca mājās ar naudu, ko bija nopelnījuši. Aplaupīja arī tirgus apmeklētājus, kuri brauca iepirkties. Bija gadījumi, kad laupījums bija mērāms tūkstošos Latvijas rubļu. Kaupēns laupīja visu, ko vien varēja, ņēma naudu, gredzenus un citas dārglietas, ieročus, arī alkoholu. Jau pieminētajā epizodē, kad viņš mežā satika kriminālpolicistu Franku, Kaupēns kādā pajūgā atrada alkoholu, ko lika dzert arī visiem pārējiem, gan aplaupāmajiem, gan policistam, kuram pudeli vēl līdzi iedeva. Daži cietušie pēc tam esot bijuši pamatīgā žvingulī, jo nācās dzert gribi vai negribi, ja runāsi pretī, tevi taču var nošaut.

Cik laupīšanas epizožu Kaupēnam bija?

Daudz. Vairāki desmiti laupīšanu, kā arī 19 slepkavības. Tādēļ viņš tiešām bija pats asiņainākais noziedznieks starpkaru Latvijā.

Un tomēr – kas viņu padarīja par slavenību? Tas, ka Kaupēns labi izskatījās un patika sievietēm?

Arī tas, jo, spriežot pēc bildēm, viņš tiešām bija izskatīgs. Dzimis 1895.gadā, tātad noziegumu izdarīšanas laikā apmēram 25 – 30 gadus vecs. Presē uzsvērts, ka viņam ļoti patikušas sievietes, vismaz divas arī piedalījās tiesas procesā kā liecinieces. Viņš arī nebija skops, jo sievietēm dāvināja rotaslietas un dalījās laupījumā. Taču lielākais nopelns ir presei, kas priekšplānā izcēla viņa romantisko šķautni, otrajā plānā atstājot brutālos un asiņainos noziegumus. Un vēlāk šo romantisko līniju pārņēma arī dažādi daiļliteratūras autori.

Un beigās iestudēja pat veselu mūziklu par godu bandītam…

Jā, arī to. Kaut gan, ja mēs dekonstruētu šo stāstu un nonāktu pie tā, ko Kaupēns patiesībā darīja, tur nebūtu nekā skaista un romantiska. Patiesībā viņš bija brutāls slepkava un laupītājs.

Cilvēkiem jau laikam tādi romantizēti bandīti patīk, piemēram, amerikāņiem taču ir slavenie Bonija un Klaids, kuri gan arī patiesībā bija pirmā numura rīkļurāvēji!

Kaut ko līdzīgu, ja gribētu, jau varētu piemeklēt arī Latvijā, kaut vai jau pieminētajā Karpova-Romanova bandā, kur bija arī divas dāmas – katram bandītam sava. Viena no viņām bija iesaistīta arī apšaudē ar robežsargiem, kad bojā gāja robežsargs un pajūga vadītājs. Izmeklēšanas laikā Karpovs un Romanovs par slepkavībām vēla vainu viens uz otru, taču nav izslēgts, ka var būt patiesībā vainīga bija viena no šīm draudzenēm, Jekaterina Kirilova, turklāt viņa jau iepriekš bija sodīta par slepkavību.

Ja atgriežamies pie Kaupēna, tad viņam par labu nāca arī atklātība, ar kādu viņš stāstīja par saviem noziegumiem. Uzmanība viņam patika, un var teikts, ka viņā izbaudīja slavu. Grūti noticēt, ka Kaupēns būtu bijis tik naivs, lai tiešām ticētu, ka vaļsirdība viņu varētu paglābt no karātavām, jo tas vēl bija laiks, kad lietu izskatīja karatiesa, uz kuras labvēlību bija velti cerēt.

Starp citu, gan Kaupēnam, gan citu bandu dalībniekiem advokātus nodrošināja valsts. Un tiešām labus advokātus, piemēram, Kuzmam Romanovam pēc pirmās apelācijas valsts kā advokātu nodrošināja Paulu Mincu, kurš tobrīd izstrādāja Sodu likumu. Ja mēs vilktu paralēles ar mūsdienām, tad tas būtu apmēram tā, ka cilvēkam, kurš kādu nošāvis vai aplaupījis, valsts kā advokātu bez maksas piešķirtu Egonu Rusanovu. Tiesa, Romanovam gan advokāts Mincs neko daudz nepalīdzēja, jo arī otrajā apelācijā viņam piesprieda nāvessodu un tikai trešajā reizē to nomainīja pret mūža ieslodzījumu. Taču šāda advokātu izvēle liecina, ka tolaik valsts tieslietu sistēma tiesājamos nešķiroja un pat bandīts varēja tikt pie augstas klases advokāta. Vairumā gadījumu gan tas sodu maigāku tāpat nepadarīja.

 Vēl viens slavens laupītājs bija Leons Adomaitis. Pēc tautības lietuvietis?

Jā, no Žagares apkaimes. Vēl viens noziedznieks ar militāro pieredzi, ko bija guvis Lietuvas armijā, no kuras dezertēja un sāka laupīt. Viņa bandas locekļi bija sākuši darboties jau 1918. un 1919.gadā, bet pats Adomaitis tajā iesaistījās 1920.gadā. specializējās zirgu zādzībās, viensētu un lielceļa laupīšanās. Savā ziņā Adomaitim nepaveicās, jo viņš vienlaikus ar Kaupēnu darbojās uz tās pašas Jelgavas šosejas, un, kad Adomaiti 1922.gadā apcietināja, tad, cik var spriest pēc lietas materiāliem,  viņam piešuva arī daļu Kaupēna lietu. Taču spriedumu tas tāpat nemainīja, jo arī Adomaitim bija slepkavības, kas turklāt veiktas karastāvokļa laikā pierobežas joslā un tātad nonāca karatiesas pārziņā. Dzīvoja viņš, starp citu, tāpat kā Kaupēns, Jelgavā.

Krimināla pilsēta tā Jelgava tolaik bijusi…

Savā ziņā – jā. Te gan savu lomu droši vien spēlēja robežas tuvums un iespējas vieglāk paslēpties. Rīgā bija lielāks risks nonākt policijas uzmanības lokā. Ģeogrāfiski tiešām tā sanāca, augstākais noziedzības līmenis bija Zemgales pierobežā, kā arī Latgalē, kur būtisks ir Krievijas robežas faktors. Gadās arī lietas, kas saistītas ar Igaunijas pierobežu. Tas viss ir saprotams, jo tolaik robežas kontrole vēl bija vāja. Protams, noziedzība bija arī Rīgā, īpaši jau zādzības.

Divdesmito gadu sākuma laikam bija laiks, kad dominēja diezgan primitīvas laupīšanas un par kaut ko tik nopietnu kā bankas laupīšana vai finanšu afēras neviens vēl nedomāja?

Divdesmito gadu pirmajā pusē tā arī bija, jo pēc Kaupēna notiesāšanas 1927.gadā varam pavilkt nosacītu svītru – laupītāju bandu laiki bija beigušies. Taču pastāvēja jau arī citu veidu noziegumi, piemēram, 1923.gadā Rīgā tika tiesāta Annas Rusbergas banda, kas specializējās audumu zādzībās. Tolaik audumi maksāja lielu naudu, tādēļ viņa bija noorganizējusi bandu, kas izstrādāja veselu sistēmu veikalu apzagšanai, - kamēr viena bandas dalībniece novērsa pārdevēja uzmanību, tikmēr otra īpaši šūta gara mēteļa kabatā sabāza audumus. Grūti pat iedomāties, kā viņa to darīja, jo auduma baķi jau tolaik bija pamatīgi. Acīmredzot izvēlējās tādus kompaktākus, ko varēja aizbāzt aiz mēteļa un iznest. Šai bandai bija daudz epizožu, taču, tā kā tās bija tikai zādzības, tad tās izskatīja Rīgas apgabaltiesa.

Te jāņem vērā tā laika sociāli ekonomiskā situācija, jo vairums bandas dalībnieču atzina, ka viņas dzīvojušas trūcīgos apstākļos un tādēļ iesaistījušās tādā avantūrā. Pati Anna Rusberga audumus zaga ar domu tos legalizēt, jo viņas tēvs no tiem šuva uzvalkus, ko pēc tam pārdeva. Rusbergas vārds pavīd zādzību kontekstā, tātad viņa noziedzīgo dzīvesveidu nebija mainījusi.

Kādi noziegumi vēl bija izplatīti?

Patlaban pētu dokumentu viltotāju lietas, pārsvarā viltoja vekseļus, arī zemes apliecības ar mērķi tikt pie naudas vai zemes īpašumiem. Ar šaujamajiem tik brīvi apkārt skraidīt divdesmito gadu otrajā pusē vairs nevarēja, jo tad jau policijas darbs bija ievērojami uzlabojies. Divdesmito gadu sākumā neatklāja pat pusi noziegumu, bet vēlāk statistika krietni uzlabojās.

Ja runājam par Kaupēnu un citiem laupītājiem, tad atsevišķs stāsts ir par nāvessodu izpildi notiesātajiem. Bija taču gadījumi, kad viņus naktī veda uz mežu un tur pakāra?

Nāvessodu izpilde nebija publiska, un notiesāto kapa vietas netika izpaustas, lai kādam nerastos vēlme tās meklēt un romantizēt. Tādi gribētāji tiešām ir bijuši, kuri mēģināja atrast Kaupēna kapu. Nereti nāvessodus izpildīja ārpus apdzīvotām vietām, kaut kur mežā. Raugoties no mūsdienu viedokļa, neiedomājami liekas tas, ka Kaupēna nāvessoda izpildē bija klāt arī žurnālists, kurš to visu pēc tam aprakstīja. Savukārt Adomaiti pakāra Jelgavas cietumā, bet Japončiku bandas dalībniekus – daļu Daugavpilī un daļu Rīgā. Pakāršanu kā nāvessodu, iespējams, izvēlējās tīri iebiedēšanas dēļ, sak, neceri, ka tiksi cauri ar vienkāršu nošaušanu!