The Goblin Emperor, kā jau romāna cildinājums uz grāmatas vāka sola, vairāk ir par un ap politiskām intrigām īpatnējā monarhijas un parlamenta tipa pārvaldes sistēmā. Maia tā teikt tiek iegrūsts baseina dziļajā galā un viņam neatliek nekas cits, kā veikli noorientēties, kurš tikai grib pielīst sava labuma dēļ un kurš tik tiešām vēlas palīdzēt kā viņam, tā valstij. Maiam vismaz paveicas ar tuvākā palīga, tiešā sekretāra Csevet ātru atrašanu, kurš gan atbilst iepriekš minētajam, gan palīdz Maiam izglītoties, jo onkulis abu trimdā nebūt neuzskatīja par vajadzību jaunieti izglītot, ne tikai aiz tā, ka nešķita viņa klūšanu par imperatoru, kā kaut ko iespējamu. Tagad pašam nākas kost pirkstos, kad spēku lomas un samēri mainītām lomām, kad Maias vara spētu viņu iecelt kādā ērtā, naudīgā amatā.
Lai arī daudzi klusībā apskauž imperatora posteni, labumus, ko tas sniedz, tad esot otrā pusē, Maiam lemts saprast, ka līdz ar kļūšanu par imperatoru, zudusi arī privātā telpa. Nekad vairs Maia pat ne uz mirkli nepaliek vienatnē. Ja tuvumā nav Csevets, tad bez šaubu ēnas viņam blakus būs divi no četriem personīgajiem apsargiem (pārī pa divi, uz maiņām), kā arī personīgie ģērbēji, kuri pat apvainoties, ja Maia iedomātos līdz šim ierasto darīt pats un neuzticēt viņiem. Tāpat jāuzmanās, kur, kuram un kā pret kādu izteikties. Ne tikai sienām ir ausis, bet tikpat kā jebkurš skatoties uz Maiu nespēj ar viņu sarunāties un izteikties, neņemot vērā viņa kā imperatora statusu. Tajpat laikā kaut arī apkārt regulāri ir kāds cits, pārņem vientulības sajūta, jo Maiam nav dota iespēja ar kādu sarunāties, apmainīties domām un viedokļiem, bez minētā imperatora statusa aspekta. Reizēm var pat pārņemt klaustrofobiska ieslodzījuma sajūta.
Jāsaka gan, ka The Goblin Emperor nebūs domāts tiem fantāzijas faniem, kuriem prasās kas spraigās un ar lielākiem notikumu apgriezieniem. Lai arī sižets un problēmsituācijas, ar kurām galvenajam varoniem jātiek galā, nav joka lieta, tad armijas šeit ir vien kaut kur patālā fonā. Vienlaikus personīgi baudāmību patraucēja gana pretenciozi, neizrunājami un grūti atmiņā paliekoši fantāzijas tipa vārdi, no kuriem daži šķita nejauši burtu savirknējumi, ja ne apzināts trieciens ar plaukstu vai seju pa tastatūru.
Paralēli politiskajai spēlei, citu centieniem izcīnīt sev labāku pozīciju un negaidītas goblinu Barzheise kaimiņvalsts bezprecedenta vizītei, jo līdz šim dzīvajos esošie neatceras, kad pēdējo reizi tās valdnieks to pametis, lai kaut kur dotos, lasītājam tiek dots ieskats šīs pasaules diezgan konservatīvi noskaņotajās aizkulisēs. Un dzimumu nevienlīdzība būtu tikai viens no punktiem, tā arī nevēlēšanās ļaut progresam savu gaitu, pat censties to aizturēt izpaužas citu tēlu darbībās, kam par piemēru kalpo ambiciozs jauna tilta būvniecības projekts, kura uzcelšana izjauktu līdz šim ilgstoši pastāvošo tirdzniecības ceļu kārtību, un ne tikai radītu jaunus konkurentus, bet arī iespēju ietaupīt un nemaksāt lieki citiem par viņu ceļu un pilsētu izmantošanu tranzītā.
Labi vien ir, ka par dirižabļa avāriju kā kaut ko vairāk kā vienkāršu, bet traģisku negadījumu nekas netiek grāmatas premisē minēts. Visai loģiski tiek veikta izmeklēšana, ne visi iesaistītie godprātīgi, un atklājas, ka uz gaisa kuģa bijusi bumba. Varaskāre un citi ierastie aizdomās turamie motivatori ir atrodami daļā no vainīgajiem, bet ne visos. Tā dažus rīkoties mudina tieši iepriekšējo (daudzskaitlī) imperatoru valdīšanas maniere un kopējā iesīkstējusi politskā pasaule. Lai ļautu pozitīvam progresam vaļu, lai ieviestu pārmaiņas, ir jārīkojas, un, lai arī visai loģiski, ka pat pats Maia nosoda šādu rīcību, tad nevar noliegt, ka tieši to viņa nonākšana tronī sāk panākt.