Palielinās darba ražīgums. Var likties, roboti strādā, cilvēki atpūšas. Nekā nebija, problēma ir tāda, ka šie roboti pieder bajāriem, tātad viņi stūrē ražošanu. Vienkāršs piemērs. Es gribu pasūtīt garderobes sekciju. Mūsu pilsētā ir mēbeļu cehs, kas šo izstrādājumu gatavs uztaisīt par 17k. Netālu atrodas „Ikea”, kur tāda pati mēbele maksā 10k, turklāt apstrādes kvalitāte un detaļu saderība par kārtu labāka. Kāpēc? Tāpēc, ka „Ikea” ir roboti, kas strādā ar precizitāti 1 mikrometrs, bet galdnieku cehā nav naudas tādiem robotiem. Es pērku sekciju „Ikea”, „Ikea” taisa naudu, akcionāri gūst peļņu. Tā ir visur, roku darbs pāriet uz apkalpojošo sfēru, kur ierindas pilsonim ir grūtāk taisīt lielu naudu.
Aug pilsētas, aglomerācijas. Pat mūsu valstī redzams, kādas pilsētas aug, kādas – nē. Vairums cenšas nokļūt megapolēs. Lielās pilsētas ir bagātākas, tur vieglāk uzturēt infrastruktūru, būvēt supermodernas slimnīcas un augstskolas. Daudzi jauni cilvēki, kuri aizbrauc uz lielpilsētām, neiegādājas nekustināmos īpašumus, bet īrē tos. Lieta tāda, ka cenas, par ņemot vērā hipotēku, ir ellišķīgas. Nav jēgas krāt naudu ne no finanšu, ne loģikas viedokļa. Dzīvojamo platību īpašumi aizplūst noteikta cilvēku starpslāņa – rantjē – rokās. Viņi tos nodos no paaudzes uz paaudzi. Kāda tur vecenīte 1970. gados iespēja iegūt īpašumā vienistabas dzīvokli uz Tveras ielas. Un viss: viņas pēcnācēji ar saprātīgu demogrāfiju un pārvaldi, dzīvos bez bēdām. Tagad tādu vienistabas dzīvokli iegādāties ir arhigrūti, jo cenrādis no 17 miljoniem ir ekvivalents hipotēkai 150k/mēnesī. Kalpam nereāls. Vienkāršāk ir īrēt to pašu būdu par 80k/mēnesī. Turklāt megapolē ir liela kadru mainība. Šodien tu strādā Tušino, rīt pārbrauc uz Koteļnikiem. Tāpēc piesieties pie vienas dzīvojamās platības, ja tā nav centrā, patiešām, nav lietderīgi.
Vairāk izklaides. Tas ir „palielinātas pilsētas” pluss. Mazpilsētā: kādas tev izklaides: aiziet uz upi, uz kino, uz restorānu. Un viss, nav kur īsti naudu tērēt. Megapolē ir daudz izsmalcinātākas izklaides, kuru uzdevums ir izsūkt naudu no kalpiem. Tagad ir visādi kvestrūmi, antikafē, klinšudromi, solāriji, kartings, visādi minifutboli, akvaparki, milzīgs sporta sekciju bars pieaugušajiem. Un kopējā tendence ir tāda, ka jautājumā „nopirkt „Ford” akcijas vai paspēlēt biljardu ar draugiem” uzvar draugi.
Zinātnes un tehnoloģiju attīstība. Kalpi priecājas par jauniem aifoniem, taču reālās avangarda tehnoloģijas līdz viņiem nenonāk, un nenonāks nekad. Ja izdomās dzīves pagarināšanu, tad katrs „dzīves gads” tiks pārdots, piemēram, par 1 miljonu dolāru. Zemākās kastas dzims un mirs, bet augstākās – dzīvos mūžīgi, saglabājot savās rokās īpašumus un varu. Sasodīts, jau tagad bagātie var veikt sev maksas sirds operāciju un nodzīvot līdz 85-90-100 gadiem. Jo ilgāk dzīvo cilvēks, jo lielāka iespēja saglabāt un vairot savu kapitālu.
Kontroles pastiprināšanās. Elektroniskās maksājumu sistēmas, sūtījumu treknumuri, pielaides kartes, biometriskās pases. No vienas puses, tas ir ērti. No otras – tas ir ērti, lai kontrolētu kalpus. Piemēram, meitene Sveta katru mēnesi liek uz kartes 20k rubļu, lai gan nekur nestrādā. Sistēma automātiski izrakstīs viņai čeku par nodokļu nomaksu un sodu. Un viņai nāksies strādāt melnās miesās, lai samazinātu ienākumus par 30-40%. Īsāk, viņai paliks nauda tikai, lai izdzīvotu. Veči, reāli, nevar taču mazais uzņēmējs konkurēt ar korporācijām.
Tādā veidā veidojas vairākas kastas, kuras globāli var iedalīt 2 tipos: bajāros (augstmaņi, kapitālisti, elite) un kalpos (morloki, vergi, proletārieši). Saprotams, ka iedalījums ir nosacīts un tam būs gradācijas. Taču, ja ņemsim vidējo kalpu un vidējo bajāru no 2050. gada, tad izskatīsies viņi apmēram tā.
Kalpi.
Nav privātīpašuma, vai arī tas ir niecīgs. Viņi visu dzīvi dzīvo īrētās telpās (vai arī pirktās par 50 gadu hipotēku), mazos dzīvoklīšos pilsētas nomalēs, tuvāk transporta mezgliem (lai ātrāk nokļūtu darbā). Viņi ieņem zemākus amatus, viņu sapņu griesti – nodaļas priekšnieka amats 50 gadu vecumā. Viņu dzīves ilgums tuvojas pensijas vecumam – 70 gadi. To veicina ne tikai ekoloģiskā situācija, taču arī zemāka medicīna, tās uzdevums ir vienīgi uzturēt indivīda darba spējas uz īsu laiku, līdz visi orgāni pārstās darboties. Tajā skaitā ar stimulatoru un narkotiku palīdzību. Ērti: piedzima, nostrādāja, nomira. Viņa vietā nāks jauns biorobots. Jau tagad strādājošiem pēc katras šķavas izraksta imūnomodulatorus un antibiotikas, lai viņi ātrāk noslēgtu slimības lapas.
Tīkla veikalos viņi iepērk pusfabrikātus, kas ģenerēti ķīmiskā ceļā. Kalpu ģimenes ir nukleāras, tas ir, sastāv no minimāla cilvēku skaita. Papus-mamma, viens vai divi bērni. Ļoti bieži var sastapt ģimenes „mamma + bērns”. Vai vispār bez bērniem „es esmu neatkarīga sieviete” vai „es esmu vīrietis, kurš iet savu ceļu”. Vecmāmiņa ar vectētiņu dzīvo atsevišķi, taču turpina strādāt, kamēr nenosprāgs. Ģimenēs valda totāla neuzticība: vecie slēdz līgumus ar veco ļaužu pansionātiem, jaunie zvana saviem vecākiem reizi gadā. Kalpiem ir vienkāršākā izglītība, iekodēts mērkaķis vai pārdošanas speciālists. Dzīvo no algas līdz algai, ko praktiski visu pilnībā tērē dzīvošanai: ēdiens, īres maksa, transports, atvaļinājums. Brīvības ilūziju rada tas, ka uz rokām-kājām nav važas. To vietā ar kalpiem slēdz kontraktus, kas pēc būtības ir viens un tas pats. Lielākā daļa no kalpiem ir rasisti, ksenofobi un homofobi. Viņi ienīst nēģerus, ebrejus, čigānus, musulmaņus, taču – ne bajārus. Bajārs ir malacis, pats guvis panākumus, viņš ir jāciena un jālīdzinās tam. Protams, tikai vārdos.
Jau tagad var redzēt, kā kalpiem iepotē verga vērtības. Tādas kā „kāpēc ir jāpērk savs dzīvoklis, ja to var īrēt”. Daudzi jau iekrīt: no maniem pazīstamiem grupas biedriem, tā arī neviens dzīvokli nav nopircis, visi dzīvo īrētās platībās, lai gan pašiem jau gandrīz 30 gadi. To veicina arī milzīgs izklaižu un apmierinājumu daudzums, ceļojumi. Kāpēc tev, kalps, Surgutņeftegaza akcijas? Skaties, te būs tūrisma ceļojumi uz Ēģipti par akcijas cenām, jābrauc. Ko tu tāds vienīgais muļķis nodaļā, ka vēl nekur neesi aizbraucis? Visi ir lasījuši Kijosaki [Robert Toru Kiyosaki – pašattīstības grāmatu autors – t.p.], taču, kad runa ir par jauno aifonu, Kijosaki var iet uz poda.
Bajāri.
Ir privātīpašnieki, pieder ražošanas līdzekļi vai kalpi. Viņiem ir laba izglītība dārgās augstskolās. Ja arī strādā, tad sava prieka pēc, vai pēc aicinājuma. Bajāri dzīvo kotedžās, ekoloģiski tīros rajonos, vai arī debesskrāpju augšējos stāvos. Augstākajai šķirai ir neiedomājami veselības rādītāji. Daudzas augstmanes saglabā reproduktīvas funkcijas līdz 60 gadu vecumam. Vīrieši 70 gadu vecumā izskatās kā kalpi 40 gados. Vidējais dzīves ilgums sen jau pārsniedz 120 gadu vecumu. Pēc būtības ar valsts pensionēšanās sistēmu kalpi finansē bajāru pensiju. Krīzes pārcieš viegli, tās tiek radītas it kā speciāli, lai papurinātu bagātākos kalpus un atņemtu viņiem mantu legāliem līdzekļiem. Bajāri stingri sargā savu kastu. Viņi apprecas vai izdod pie vīra meitas (apprecina dēlus) tikai ar savas kastas pārstāvjiem. Zemākos viņi cenšas nelaist sev tuvu vai pie reālas vadīšanas. Bojāri ir toleranti: viņi viegli krustojas ar citām rasēm kastas ietvaros. Homoseksuālisms un citas novirzes viņiem ir norma. Nicina kalpus, taču to neizrāda.
Bajāru ģimenes ir lielas, tās faktiski ir klani 20-30-50 cilvēki. Vecie dzīvo ļoti ilgi un var ieraudzīt savus mazmazmazbērnus. Tādos lielos klanos vienmēr ir 3-4 personāži ar augstu IQ un ir spējīgi vairot vai saglabāt kapitālus. Ja vecākais dēls ir šķērdētājs, pie varas viegli var nonākt vidējā meita. Attīstīta demogrāfija ļauj viegli rast saites ar citiem bajāriem.
Ko tad darīt?
Tuvāko 20 gadu laikā jācenšas pāriet uz bajāru kastu. Ja tas netiks izdarīts, tad ir liela varbūtība, ka dzīvosi maz un savus pēcnācējus uz mūžīgiem laikiem atstāsi vergu kastā. Tagad pats galvenais, kas ir jādara? Pašreiz būt par bajāru ļauj strādājošs kapitāls – 1 miljons dolāru. Tas ir mūsdienu bajāru pats minimums. Tādu cilvēku pasaulē ir gandrīz 15 miljoni cilvēku jeb 2-3 no 1000. Baksu kaudze palīdzēs iegūt pasīvā konservatīvi 50-60k dolāru katru gadu ar inflācijas autoindeksāciju (akcijas, nekustināmie īpašumi utt.).
Ja ņemam esošo kursu, tad lai sasniegtu 1 miljonu dolāru kapitālu, katru gadu ir jāiegulda 1,2 miljoni rubļu ar 12%, bet visu peļņu ir reinvestē. Tad tas aizņems tos 20 gadus. Vai arī jāmeklē ātrāki ceļi.
Noteikti jāpalielina galvu skaits ģimenē: vairāk bērnu = lielāka varbūtība, ka izdosies pavairot kapitālu. Radu vidū arī ir vieglāk meklēt finansējumu un perspektīvus cilvēkus, kuros var ieguldīt kapitālu.
Protams, kā mums ir novēlējis Ļeņins: mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Pavisam dumjš bajārs ātri pāries uz kalpu kastu, bet gudrs kalps pacelsies uz augstāko kastu.
Par to, ka jācenšas uzturēt veselīgu dzīvesveidu, jābeidz dzert, nav jāņem kredīti, nav jādzīvo pāri līdzekļiem, jākrāj, jāiegulda – domāju, ka to zina visi, publika pie manis ir pietiekami izglītota.
Atgādinu, ka tās bija tikai dīvāna filozofs domas, viedoklis, kura kritizēšana tiek apsveikta. Iespējams, ka mūs gaida gaiša nākotne, kur visi cilvēki būs vienlīdzīgi, tehnikas progress ļaus dzīvot bagāti un ienākumi būs visiem.