Maskavas ielas istabā valda krēsla. Visi logi ir aizvērti, lai izvairītos no pārāk uzbāzīgiem klientiem. Istabas vidū melnbalts galdiņš, vienā kaktā ģipša Kristus statuja, otrā – ar efejām apvīts grieķu dievietes tēls. No plaukta nolec melns kaķis, un pēkšņi garām palido kāds priekšmets – nevar saprast, zīmulis vai briļļu kāja. Apmēram tā pēc dažādiem nostāstiem izskatījās pareģa un fotogrāfa Eižena Finka mājoklī, kurā viņš 1920. gados nodarbojās ar zīlēšanu un fotografēšanu.
Pats Finks neskopojoties lietoja pūderi, vaigu sārtumu un acu ēnas, valkāja galifē bikses un garus, melnus šņorzābakus, kā arī mazliet kliboja.
Šo traumu viņš ieguva, 14 gadu vecumā strādājot cirkā, kad viņam pāri pārskrēja zirgs. Finks piedzima 1885. gada 25. jūnijā Limbažos (daži avoti gan liecina, ka vilcienā Viļņa–Žitomira) čigāna Johana Finka un vācietes Līzes Braunas ģimenē. Vecāki agri gāja bojā, un Finks nonāca Valmierā pie audžuģimenes. Finka patēvs esot dzēris un viņu sitis, bet pamāte vienkārši nav pievērsusi daudz uzmanības. Šajā laikā viņš it kā esot arī izteicis vienu no saviem pirmajiem liktenīgajiem pareģojumiem – aicinājis kādu ebreju zēnu vārdā Goldmans nedoties peldēties uz Gauju, jo viņš tajā noslīkšot. Zēns Finku nav klausījis un tiešām gājis bojā.
Gaišreģis vai spējīgs novērotājs?
Finkam bija izteikti gaiši zilas acis, kas kontrastēja ar melnajiem, sprogainajiem matiem un ūsām, ļaujot viņam izskatīties pietiekami savādam – kā jau gaišreģim tas būtu vēlams. Par viņu regulāri rakstīja avīzēs, pie viņa pēc padoma nāca Latvijā atpazīstami cilvēki – aktrises, dziedātājas, valstsvīri –, un Finks ātri vien kļuva par slavenību. Piemēram, kāds cigarešu tirgotājs esot viņam piedāvājis 150 tūkstošus rubļu par iespēju radīt cigarešu zīmolu "Eižens Finks", bet atļauju gan neesot saņēmis. Finka slava sniedzās arī ārpus Latvijas robežām. Piemēram, krievu dzejnieks Igors Severjaņins, 1930. gadā dodoties braucienā uz Latviju, zināja, kas ir Finks, un vēlējās viņu apciemot. Savās atmiņās Severjaņins raksta, ka visi Finka pareģojumi esot piepildījušies. Atrodoties transa stāvoklī, Finks apgalvojis, ka no sliedēm noskries vilciens, bet Severjaņins šajā avārijā necietīšot, un pirmos divus cilvēkus, kurus viņš savā tālākajā ceļā satikšot, saukšot Aleksejs un Aleksandrs.
Tieši tā arī noticis.
Tikmēr avīze "Jaunākās Ziņas", kas piederēja Latvijas preses karalienei Emīlijai Benjamiņai, Finka gaišreģa spējas regulāri apšaubīja. Piemēram, kāds avīzes žurnālists bija diezgan pārliecināts, ka aiz Finka gaišredzības slēpjas labas cilvēku pazinēja un novērotāja spējas. Redzot tinti un varžaci uz žurnālista pirksta, Finks varējis noteikt, ka viņa profesija saistīta ar rakstīšanu, bet, jūtot tikko ieliktas plombas smaku, izdevies uzminēt, ka viņš bijis nesenā vizītē pie ārsta. (Jaunākās Ziņas, 1923. Nr. 153-154)
Pārāk uzbāzīgās dāmas
Lielākoties pie Finka nāca sievietes, pret kurām viņš nereti esot izturējies ne pārāk laipni: "bet ko lai dara, dažas ir tik uzbāzīgas," (A. T (Tupiņš), Aizkulises, 1928, Nr. 48) teicis pats maestro. Daudzas esot aizbildinājušās, ka vēlas pie Finka uzņemt portreta foto, jo kā fotogrāfs viņš ir bijis daudz pretimnākošāks un iecietīgāks. Finks esot bijis liels sieviešu skaistuma cienītājs un spējis panākt, lai sievietes nofotografējas mazliet vaļīgāk, nekā varbūt sākumā to bija iecerējušas. Sesijas beigās dāmas centušās izdibināt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Vienas pareģošanas vizītes cena tolaik esot bijusi 3 līdz 5 lati, bet, esot ļoti sliktā omā, Finks varējis no klienta paprasīt arī 1000 latu. Visdrīzāk tas, ka pie Finka bija tik grūti piekļūt, tikai palielināja pieprasījumu pēc viņa pakalpojumiem.
Daļā laikabiedru atmiņu Finks vizīšu laikā ir par sevi pārliecināts un lielīgs, bet citās – izmisis un nelaimīgs par to, ka viņam ar ko tādu ir jānodarbojas.
Īstā kaislība – fotografēšana
Fotomāksla Finku interesēja jau agrā jaunībā – viņš to bija apguvis Valmierā pie fotogrāfa Jāņa Sarkangalvja, vēlāk mācījies arī pie latviešu strēlnieku oficiālā frontes fotogrāfa Jāņa Rieksta, kuru cienījis pirmais latviešu foto kritiķis – rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. 1909. gadā Finks pārcēlās no Valmieras uz Rīgu, atvēra savu fotodarbnīcu Kalnciema ielā un drīz vien arī apprecējās ar Annu Dreimani, ar kuru kopā nodzīvoja 20 nelaimīgus gadus. Kad Finkam esot jautājuši, vai pats nav paredzējis šīs laulības neizdošanos, viņš atbildējis, ka esot gan paredzējis, bet ne jau visi gribot gaišreģim ticēt – kāpēc gan lai viņš nebūtu viens no viņiem? Abiem bija divi bērni – dēls Klaudijs un meita Rita. Vēlākos gados Finkam esot bijusi arī cita līgava – Alise Lilienfelde, leģendārā restorāna "Otto Švarcs" īpašnieka meita.
Pareģojumi Latvijai un Emīlijai Benjamiņai
Pirmā pasaules kara laikā Finks ar ģimeni dzīvoja Harkivā, kur turpināja nodarboties ar fotografēšanu un pareģošanu. Atgriežoties Latvijā, viņš kādu laiku strādāja pieticīgajā namā Maskavas ielā 179 (iespējams, ka šajā namā Finka uzņēmums bija tikai reģistrēts un patiesā adrese ir bijusi Maskavas iela 173), vēlāk pārceļoties uz septiņu istabu dzīvokli Kaļķu ielā 12, bet pēc tam – uz lepnu dzīvesvietu Raiņa bulvārī. Visi Finka pareģojumi ir fiksēti presē citu cilvēku atmiņās, un dažkārt pareģojuma pirmavots nemaz nav zināms. Piemēram, viens no slavenākajiem pareģojumiem par to, ka Latvija būs brīva tad, kad gads lasīsies vienādi no abām pusēm, pirmoreiz parādījās avīzē "Laiks" tikai 1990. gadā. Līdzīgi ir ar Maskavas forštates karaļa (tā Finks esot dēvēts laikā, kad dzīvojis Maskavas ielā) pareģojumu preses karalienei Emīlijai Benjamiņai. Leģenda vēsta, ka Benjamiņa kundze uzaicinājusi viņu izklaidēt viesus savā ballē, solot par to samaksāt 100 latu. Viesi esot labprāt maksājuši Finkam arī individuāli, līdz ar to viņam ballē izdevies nopelnīt 3000 latus. Benjamiņa, piedzīvojot skopuma lēkmi, atteikusies maksāt solīto honorāru un par to saņēmusi no Finka bezmaksas pareģojumu: "Jūs nomirsiet trūkumā un ciešot badu. Jūs gulēsiet uz kailiem dēļiem un jums nebūs pat spilvena!" Tomēr literatūrpētnieks Kārlis Egle atmiņās raksta, ka šo pareģojumu Benjamiņai, lasot no viņas plaukstas, izzīlējusi kāda čigāniete, nevis Finks.
Īpašais talants paredzēt nāvi
Šķiet, ka uz dažādu nāvju paredzēšanu Finkam bijis īpašs talants. Gaišreģis pareģojis ne tikai Emīlijas Benjamiņas, bet arī Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, prezidenta Jāņa Čakstes, Dzelzceļa tilta, kā arī pats savas nāves aptuveno laiku un apstākļus. Vairāki Finka pareģojumi saistīti arī ar Latvijas un Krievijas likteni, un viens no šiem pareģojumiem skan šādi: "...Tautas, kas bijušas zem Krievijas jūga, kolīdz tās mazliet nostiprinās pašas savu iekšējo varu, trieks krievus ārā no savām zemēm. Un viņi to būs pelnījuši. Pēdējās Krievijas robežas es redzu tikai ap Maskavu, Ļeņingradu un Baltkrieviju. Tur paliks visi lielie mahinatori, kuri negribēs strādāt, un viņi kļūs pēdējie nabagi. Tad, meklējot labāku dzīvi, krievu tauta izklīdīs pa visu pasauli". Tomēr avīzē "Pēdējais Brīdis" fiksēts cits Finka pareģojums: "1927. un 1928. gadā Latvija pārdzīvos grūtus brīžus, bet nākošā gada beigās šie tumšie brīži izzūd un valsts ieiet stabilā laikmetā". Kā zināms, vairāk nekā 10 gadus pēc Finka minētā perioda sekoja 2. Pasaules karš un padomju okupācija, kuru būtu diezgan pārdroši saukt par "stabilu laikmetu". Slavens ir arī Finka pareģojums par žurnālista Benito Musolīni nākšanu pie varas un izdzīvošanu vairākos atentātos, ko viņš esot izteicis kādam Itālijas sūtnim. Finks esot arī mēģinājis no apvērsuma taisīšanas atturēt Kārli Ulmani, sakot "Tev sirdī ir iemeties godkārības velniņš. Neļauj viņam augt!" 1929. gadā tika pieņemts likums aizliegt izmantot citu lētticību mantkārīgos nolūkos, tostarp viņiem zīlējot, bet pēc apvērsuma Ulmanis esot arī licis avīzēm par Finku vairs nerakstīt.
Neparastā smadzeņu uzbūve
Finku apcietināja 1941. gadā, apsūdzot viņu pretpadomju aģitācijā un sadarbībā ar vācu spiegiem: "Fotostudijas īpašnieks Jevgēņijs Finks tās aizsegā nodarbojās ar hiromantiju un, būdams naidīgi noskaņots pret PSRS, zīlēt atnākušajām personām cildināja Hitleru un hitlerismu, veica provokatorisku darbību, mudinot izbraukt uz Vāciju, savā sakāvnieciskajā aģitācijā apgalvoja, ka neizbēgamajā karā starp Vāciju un PSRS, Vācija uzvarēs neilgā laikā".
Sākotnēji viņam bija piespriests nāvessods, bet vēlāk spriedums tika mīkstināts uz 8 gadu ilgu izsūtījumu.
Lēģerī viņš esot strādājis par sanitāru un turpinājis nodarboties ar pareģošanu, kas viņam palīdzēja izdzīvot un 1951. gadā atgriezties Latvijā. Finks mira no insulta 1958. gadā un ir apglabāts Pokrova kapos. Ārsts Henriks Grigalinovičs atmiņās raksta, ka viņu pārsteigusi Finka smadzeņu uzbūve: "Biju izdarījis simtiem autopsiju, bet neko tamlīdzīgu nebiju redzējis ne uz sekciju galda, ne arī anatomijas grāmatās. Unikālas smadzenes! Abām smadzeņu puslodēm bija ļoti stipri izteikts smadzeņu pelēkās vielas krokojums, kā arī dažas citas anatomiskas īpatnības." (Laiks, nr.36,14.09.2002.)
Finks zinājis latviešu, čigānu, vācu, krievu un poļu valodas, praktiski nav lietojis alkoholu un narkotikas. Daļa uzskata, ka viņa pareģojumi bija abstrakti un vairāk atgādināja avīžu horoskopus, citi viņu sauc par latviešu Nostradamus. Dziedātājs Mariss Vētra savās atmiņās raksta, ka neapšauba Finka spējas nojaust cilvēku zemapziņā koncentrētas domas, bet viņa nākotnes pareģojumiem neticot. Latvijā par Finku atkal sāka runāt 2001. gadā, kad, svinot "Rīgai 800", pie operas tiltiņa publiski izskanēja dažādi Finka pareģojumi. Vēlāk, 2008. gadā, lielu popularitāti piedzīvoja Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera "Sfinksa", kurā Eiženu Finku atveidoja aktieris Ivars Stonins. Skaidrs, ka Finks neapšaubāmi bija īpaša personība. Jautājums, kur tajā visā vilkt robežu – vai viņš bija labs psihologs, vai arī spēja redzēt nākotnes vīzijas? Vai arī pa viņa dzīvesvietu tiešām lidinājās dažādi priekšmeti?