Saviesīgās lekcijas gaitā Latviešu folkloras krātuves pētnieki DR. TOMS ĶENCIS un DR. SANDIS LAIME iepazīstinās ar velna radurakstiem, klasificēs dažādas latviešu tautas kultūrā pazīstamās velnu sugas, aprakstīs to sakarus ar raganām un lūkos noteikt velna galvu skaitu. Skanēs tautasdziesmas, teikas un pasakas, bet priekšlasījumu ilustrēs velnišķīgi latviešu mākslinieku darbi un citi aizraujoši attēli.

Nolēmu, ka jāaiziet, kaut pirmo vakaru biju palaidis garām. Darbnīca bija pilna, kā piebāzta, redzēju arī dažas pazīstamas sejas. Abi lektori stāstīja pamīšus, te viens, te otrs. Sāka no pašiem senākajiem faktiem par liecībām, ka tauta ir identificējusi kādu par velnu. Vispār jau tēma tika skarta plašāk, jo līdzīgi priekšstati par nelabo ir visām eiropiešu tautām.

 Lekcija sākās ar nostāstu par to, kā kādās mājās velns nozadzis un nogalējis bērnu, pārģērbies par budēļu velnu, jo meita mājās nav to atpazinusi, domājusi, ka kaimiņu puisis āzējās.

Velns kā nelaba būtne, protams, arī dzīvo neparastās, drūmi mītiskās vietās, piemēram, alās, purvos, akačos un drūmos mežos. Tāpēc ļaudis arī tādām vietām parasti dod velna vārdu.

Visas indoeiropiešu mitoloģijas pamatā ir dēmoniska Pērkona dieva cīņa ar velnu. Labais no augšas mēģina nospert slikto, kas dzīvo apakšā. Tas gan neattiecas uz somugriem. Latvijā ir piecas vietas, kur šī strukturālistu izdalītā pamatmīta vietas atrodamas: tie ir tā saucamie Velna zārki. Ezeres pagastā pie Lietuvas robežas ir galvenā tāda vieta, velns darbojies pa savu gravu, tad pēkšņi ieraudzījis, ka kalna galā Pērkons stāv. Met velnam ar ozola nūju un velnu nosit. Mūsu dienās tajā vietā var redzēt tādu kā garenu akmeni, ko tā arī sauc - Velna kaps.

Tautas dziesmas, kur pieminēta, jau cilvēku cīņa ar velnu, ir visai garas. Vairāki pētnieki domā, ka tām ir saistība ar iniciācijas rituāliem. Pusaudzim, lai kļūtu par vīru, nācies iziet cīņu ar velnu. Kaut arī Barons šīs dziesmas neuzskatīja par ļoti senām, šo dziesmu saturs ir visai arhaisks. Ko šie teksti nozīmē, mūsu dienās ir ļoti grūti pateikt, taču mūsu šodienas varonis tur figurē.

Mitoloģiskais velns ir sastopams arī teiksmās par pasaules radīšanu, kur Dievs rada pasaulē labo, bet Velns mēģina paveikt ko līdzīgu, tikai viņam, protams, sanāk sliktas lietas. Dievs rada suni, Velns - vilku.

Par Dieva attiecībām ar Velnu tiek stāstīts arī pasakās. Piemēram, Dievs ar Velnu dara lauku darbus, iesēj rudzus, par ražu sarunā tā: Dievs paņems to, kas virs zemes, Velns to, kas zem zemes. Velns dusmīgs, saka, lai nākošā gadā viss ir otrādi. Nākamajā agdā abi iestāda kartupeļus... Rezultāts saprotams. Vēl viena joku pasaka ir par to, ka Dievs cērp aitas, Velns to redz un domā, ka mājās darīs tāpat, tikai viņam aizgaldā cūkas. No turienes laikam nāk arī teiciens: "Liela brēka, maza vilna".

Neapķērīgais velns tālāk nonāk cilvēku pasaulē, kur sastopamas līdzīgas pasakas par to, kā cilvēki piemāna velnu. Tas ir tāds velns, kas ir par vidu mitoloģiskajam velna, kurš ir cīnītājs, un no kristietības aizgūtam visa ļaunuma iemiesojumam. Ļoti populārs moments ir stāsts par velna sacensību ar gudro puisi, kā viens no elementiem bijusi skriešanās. Puisis teicis Velnam, ka šis dos tam priekšrocības, lai skrienas ar viņa jaunāko brāli. Un palaidos skriet zaķi, Velns, lai kā mocījies, zaķi nav noskrējis.

Vieta, kur uzturas velni, ir arī rijas. Tā kāds nostāsts ir par saimnieku, kurš nekādi netiek galā ar velnu, kas dzīvo rijā. Saimnieks kādā reizē kausē alvu, velns tūlīt klāt, ko šis darot, interesējas. Vīrs saka, ka jaunas acis lejot, velns tūlīt: viņam arī ar tām acīm esot švaki. Varbūt, ka viņam arī kādu jaunu var izliet? Kas viņš esot? Saimnieks atbild, ka viņu saucot Es Pats. Labi, acs gatava. Saimnieks lej alvu velnam acī, acs beigta. Velns, bļaudams, aizskrien pie pārējiem velniem. Šie jautā, kurš tev tādu postu nodarījis? Velns kliedz: "Es pats! Es pats!" Nu, ja pats, ko tad izdarīsi?

Vienu no šādām leģendām Ansis Lerhis-Puškaitis ir publicējis 1875. gadā, bet ja mēs tā paskatāmies plašāk Eiropā, tad varam atcerēties Odiseju un viņa ceļojumus. Varbūt atceraties to vietu, kur odisejs piestāj pie vienas salas, kur alā dzīvo milži ciklopi jeb pareizāk - kiklopi - un gana aitas. Pagaidām tos neredz, bet Odisejs ar biedriem nolemj pārnakšņot vienā no alām. Vakarā, izrādās, ka milzis-ciklops dzen lopus mājās. Viņi sauc Polifēms un viņš ir paša jūras dieva Poseidona dēls. Viņš sajūt un pamana Odiseja līdzbraucējus, sāk ķert un pa diviem apēd. Odisejs nolemj iepazīties, paziņo, ka viņu sauc Neviens, bet naktī ar palikušiem ar baļķi izdur Pilifēman vienīgo aci. Taču aizbēgt tik un tā nevar, jo milzis naktī aizveļ alas izejai priekšā lielu akmeni. Tomēr lopi ganos jādzen, milzis no rīta akmeni aizveļ nost, bet, dzenot lopus aptausta, vai kāds cilvēks ārā netiek. Odisejs atkal gudrs - sasien aitas kopā, bet zem vēderiem pa vīram. Milzis paglauda tikai muguras, tā vīri tiek laukā. Polifēms, saprotot, ka piemānīts sāk saukt citus milžus, stāsta, ka viņam aci izdūruši. Pārējie jautā: "Kurš to izdarījis?" Šis atbild: "Ka neviens".  Pilnīgi iespējams, ka šīs leģendas atblāzma ir arī stāsts par sabojāto aci rijas velnam.

Tālākā Velna pārvēršanās arvien līdzīgākam cilvēkiem notiek mums tuvākos gadsimtos.

Piemēram, 1598. gadā viens vīrs gaišām acīm, redzējis pie Bērzaunes pils velnu staigājam pilskunga fon Tīzenhauzens izskatā un vislabākā apģērbā tajā laikā, kad viņš mājās nemaz nav bijis.  Tomēr visbiežāk tautas pasakās un teikās velns ir "melns kā velns".

Var domāt, ka Velnam ir bijuši ragi jau no seniem laikiem, taču tas nemaz tā nav. Piemēram, latviešu priekšstats par velnu, kādu mēs to pazīstam tagad, ir noformulējies no 16. līdz 18. gadsimtam. Kāpēc tieši tajā laikā? Tāpēc ka tieši tad Eiropā aktualizējas tā sauktās "raganu medības". Pa visu Eiropu diezgan daudzi cilvēki tiek sadedzināti sārtos. Pierādot, ka tie sadarbojušies ar velnu. Latvijā dokumentāli pierādītā pirmā raganu prāva notikusi 1548. gadā. Paši dokumenti nav saglabājušies, bet ir zināms, ka tiesa lūgusi Livonijas mestram atļauju veikt tā saukto ūdens pārbaudi tiesā, Cēsīs pret vienu sievieti, aizdomās, ka tā ir ragana.

Ūdens pārbaude ir tāda, bāž ūdenī, ja peld pa virsu, tad ir ragana, ja grimst nost, tad nav. Tā kā gals klāt jebkādā gadījumā. Atdzīšanos raganībā panāca ar tādām mocībām, ka cilvēki atdzinās visā kā un vēl kaimiņus nodeva.

Lai slēgtu līgumus ar velnu, vajadzēja pārdot tam dvēseli. Ir pasaka par velna mācekli, kurš gribēja iemācīties no tā visādas burvestības, taču beigās atdot dvēseli nemaz tā negribēja, tāpēc beigās metās bēgt prom no velna, pārvērties par zaķi, velns pārvēršas par suni, māceklis pārvēršas par kraukli, velns par vanagu. Māceklis pārvēršas par zirgu, velns par jātnieku, tad māceklis pārvēršas par graudu čupu, velns par gaili un sāk knābāt graudus. Māceklis pārtop par lapsu un apēd gaili.

Vēl viena leģenda. Rītā meita iet uz klēti un dārzā ierauga zaķīti, kas rotaļājas ar sudraba ābolu. Meita saka zaķim: "Dod man ābolu!" Zaķis atbild tīrā cilvēka balsī: "Nāc man līdzi uz māju!" Meitai arī tas neliekas aizdomīgi. Viņa iet līdzi, caur lielu mežu, nonāk pie lielas mājas, kas pieder zaķim jeb velnam, par ko viņš pārvēršas. Velns iedod meitai skaistas drēbes, saka, tu tagad dzīvosi te, tikai ir viena istaba, kur tu nedrīksti iekšā iet. Kā saka, zināms sižets! No Zilbārža.

Te mēs redzam vēl vienu velna īpašību, viņa spēju pārvērsties par jebkādu citu radību.

Velni var būt ar dažādu galvu skaitu, visbiežāk tas ir nepāra skaits - viena, trīs, sešas, deviņas, taču, ja varonis cērt galvas nost, tad vienas galvas vietā izaug divas. Taču mūsdienu velni parasti pieņem cilvēka izskatu un ir solīdi džentlmeņi vai ļoti pavedinošas sievietes.

Tas skan pavisam dīvaini, bet daži teologi uzskata, ka Velns ir - kristīgo vērtību aizstāvis. Daudzās pasakās, teikās, stāstos mēs redzam, ka tieši Velns ir tas, kas provocē kārtīgu cilvēku rīkoties slikti - nekristīgi. Neteikt lūgšanu pirms ēšanas, kaut ko nozagt, dzert, smēķēt. Nevajag pakļauties Velnam un tad tu nenonāksi ellē. Velns uzstājas tā kā tāds Dieva policists.

Saglabājušās liecības, ka Velns mudina arī uz smagākiem grēkiem - tādiem kā pašnāvība. Ir saglabājušās liecības, ka 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā, kad Latvijā izplatās harizmātiska tautas kristietība - brāļu draudzes, ir saglabājušās liecības, ka tad, kad cilvēki sasniedz ļoti stipras reliģiskās pieredzes, velns sāk viņus spēcīgi kārdināt, staigāt pakaļ, mocīt un vajāt. Līdz beigās pat noved pie pašnāvības.

Vēl stapkaru periodā noticis, pierakstīts 50-jos gados no teicējas stāsts, viņa kalpojusi par kalponi kopā ar citu meitu, iegājusi klētī un ieraudzījusi, ka tā otrā pa jokam vai pa īstam mēģinājusi pakārties. Viņa centusies glābt, bet te, nez no kurienes parādījies melns suns atņirgtiem zobiem un nav laidis viņu klāt, kamēr otra karājoties mocījusies.

Tā nu ar velniem nav nekādi joki.

Mans paša jaunībā dzirdēts nostāsts par to, ka kāds vīrs gribējis pakārties, bet ieskatījies spogulī un ieraudzījis, ka aiz viņa stāv velns un palīdz virvi kaklā uzmaukt. Kā meties bēgt un nav pakāries...

Vispār ar spoguļiem ir jāuzmanās, jo tie ir durvis uz viņpasauli. Tāpēc, ja kāds nomirst mājā, spoguļus aizklāj ciet. Mājās nedrīkst būt spogulis, kurā cilvēks visā augumā ir redzams.

Sevišķi bīstami ir nolikt spoguli pret spoguli, jo tad tās ir īsta izeja uz citām pasaulēm. Nezin kas no turienes var izlīst laukā. Toties Ziemassvētkos meitas var vērot spogulī, pie kura aizdegtas divas sveces, vai aiz viņas spogulī neparādīsies iecerētā puiša tēls. Tikai nedrīkst pagriezt galvu atpakaļ, jo ne jau puisis tur atradīsies, bet velns.