Gorbačovs retrospektīvi atrod, ka ”Krievijas prezidents un viņam tuvu stāvošie faktiski ziedoja Savienību savai kaislīgajai vēlmei valdīt Kremlī”, un min epizodi, kuru viņam ir atstāstījis viens Krievijas Augstākās Padomes deputātiem, kas tolaik bija viens no Jeļcina piekritējiem:
“Pēc atgriešanās no Minskas, deviņdesmit pirmā gada decembrī Krievijas prezidents savāca viņam tuvo deputātu grupu, lai būtu pārliecināts, ka viņam būs atbalsts Minskas līgumu ratifikācijā. Viņam jautāja, cik tie ir likumīgi no tiesiskā viedokļa. Negaidot prezidents sāka četrdesmit minūšu ilgu runāšanu par to, kā viņam izdevās Gorbačovam “uzkārt uz ausīm makaronus” pirms došanās uz Minsku, pārliecinot viņu, ka dodas uz turieni ar vienu mērķi, tajā pat laikā domājot darīt tieši otrādi. “Gorbačovs bija jāizslēdz no spēles”, Jeļcins piebilda.”
Tas ir mēģinājums visu vēsturisko atbildību uzvelt vienam Jeļcinam – kas ir tipiski visās Gorbačova atmiņās, tieši tāpat arī KFKP komunisti spītīgi negrib atcerēties, ka viņi visi draudzīgi balsoja par PSRS sagraušanu. Pēc Gorbačova domām, pie PSRS sagraušanas savu roku pielika arī komunisti, kas gandrīz vienbalsīgi nobalsoja par Belovežas līgumiem un Krievijas izstāšanos no PSRS.
Nikolajs Zeņkovičs agrāk citētajā grāmatā “Aizejošā gadsimta noslēpumi” raksta:
“Kāpēc komunisti tik draudzīgi balsoja “par”? Daudzi to, droši vien, darīja ar smagu sirdi. Kopējo noskaņu izteica lidotājs-kosmonauts V.I. Sevastjanovs, kas atradās frakcijā “Tēvzeme” un ar atvieglojumu teica: “Paldies, Dievam, ar to Gorbačova ēra ir beigusies”. Balsoja nevis pret PSRS, kā tagad nožēlo deputāti, bet pret darboties nespējīgo centru ar Gorbačovu priekšgalā. Un, lai tiktu no viņa vaļā, likvidēja valsti”.
Jā, bija apstākļu sakritība. Taču kļūdu vienmēr NAV GRŪTI LABOT! Mēģināja taču – KF Valsts Dome 1996. gada 15. martā pieņēma lēmumu par KPFSR Augstākās Padomes 1991. gada 12. decembra lēmuma, ar kuru tika denonsēts PSRS nodibināšanas līgums, atcelšanu.
Un kas? Izrādījās, ka PSRS sabrukumā bija ārkārtīgi ieinteresēts vēl viens VARENS SPĒKS pašā Krievijā, kas 1996. gadā uzspļāva uz šo Valsts Domes lēmumu, bet 1991. gada aizkulisēs arī bija paskubinājis KPFSR Augstāko Padomi, lai tā denonsētu Līgumu par PSRS nodibināšanu.
Kā vienmēr un visos gadījumos, arī vēsturē ar PSRS sagraušanu, mums ir jāuzdod obligāts galvenais jautājums – kam tas visvairāk bija izdevīgi? Atbilde arī nosauks galveno NOTIKUMA organizētāju. Turklāt, kā mēs redzēsim, pats PSRS krahs tiešā veidā ir saistīts ar sociālisma krahu PSRS.
Savā grāmatā Zeņkovičs PSRS sabrukumam velta divas nodaļas, bet sabrukuma galvenos organizatorus tā arī nenosauc. Un tikai vienā teikumā 571. lapaspusē dod “uzvedinošu” skaidrojumu atbildei uz galveno jautājumu (pat neapzinoties tēmas būtību):
“Saglabājot sev 90 procentus no visas naftas ieguves bijušajā Savienībā, Krievija pazaudēja 60 procentus no naftas iekārtu ražošanas jaudām, 35-40 procentus no naftas pārstrādes jaudām un 60 procentus no jūras ostām ar naftas kravu caurlaidību”.
Ko nozīmē frāze “SAGLABĀJOT sev 90 procentus no visas naftas ieguves bijušā Savienībā”? Tā reāli nozīmē, ka PSRS un Gorbačova SVS projektā šāda “saglabāšana” nav paredzēta, nafta tiek nodota Centra rīcībā (kā arī gāze, Jakutijas dimanti un citi resursi). Bet Jeļcins ar PSRS sagraušanu, nevis “SAGLABĀJA”, bet pirmo reizi PAŅĒMA no PSRS priekš sevis Krievijai šos “90 procentus” no visas naftas ieguves bijušajā Savienībā”.
Mana notikumu retrospektīvā versija ir šāda. Kad Gorbačova komanda lika priekšā republikām izveidot SVS Novoogarevas līgumu rāmjos ar atteikšanos no sociālisma, ar sociālistiskā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem un zemes dzīlēm privatizāciju un tās sadalīšanu ar privatizācijas vaučeru palīdzību – KPFSR sāka apdomāt šo priekšlikumu.
Pārdomu rezultāts ir agrāk citētais “Burbulisa memorands”, taču tas tikai atspoguļo vispār ļoti aso ĪPAŠUMA, problēmu, kas radās PSRS, pārejot no sociālisma uz kapitālismu.
Gorbačova Vissavienības privatizācijas projektā jau bija ieliktas partijas-direktoru nomenklatūras vēlmes kļūt par šī visas tautas īpašuma īpašniekiem un tieši tāda privatizācija arī notika NVS valstīs un KF pēc Gorbačova valsts sabrukuma. Iespējams, nav pareizi Krievijas vaučerus saukt par “Čubaisa vaučeriem”, tā kā tos PSRS-SVS izdomāja jau Gorbačovs. Bija pilnīgi skaidrs, ka galvenā, izdevīgākā “prece” PSRS bija energoresursi.
Gorbačova SVS projektā privatizācijai bija jābūt VISSAVIENĪBAS: tas ir, Gazprom akcijas bija jāsadala starp republikām, bet Krievijas 90 procenti no visas PSRS naftas ieguves bija jādala ar baltiešiem, ukraiņiem, baltkrieviem un moldāviem, Āzijas un Kaukāza republikām – tās visas kopā bija vairāk nekā paši krievi.
Netaisnīgums bija acīmredzams: Krievija ieguva 90% no PSRS naftas, kas bija PSRS valsts galvenais ienākumu avots, taču kaut kā pie PSRS-SVS privatizācijas to vajadzēja dalīt līdzīgās daļās ar citām republikām.
KPFSR energoresursu ieguves nozaru direktoru korpuss apspriežot plānoto privatizāciju un gaidot, kad varēs kļūt par miljonāriem apbēra KPFSR valdību ar savām vēstulēm, un uz to bāzes arī tika formulēts “Burbulisa memorands”.
Rezultātā jautājums bija tāds: kā PSRS privatizācijā KPFSR partijas-direktoru korpusam SAGRĀBT VAIRĀK. Un daudz VAIRĀK sanāca tad, ja KPFSR kļūst par valsti, neatkarīgu no saviem kaimiņiem – pretendentiem-piedzīvotājiem uz Krievijas naftu un gāzi.
Pēc PSRS sagrāves ir pagājuši jau 20 gadi un mēs redzam: Krievijas galvenie ienākumi ir energoresursu pārdošana, ar ko tā kļūst arvien bagātāka, ceļoties pasaules cenām uz šiem resursiem. Valsts vadība ir definējusi Krievijas koncepciju kā “enerģētikas lielvalsti”, galvenais, vadošais spēks Krievijā ir Gazprom, Krievijas miljardieri – tā paša partijas-direktoru korpusa cilvēki, kas stāvēja pie Krievijas dzīļu privatizācijas pirmsākumiem. Tā vietā, lai kā Gorbačovs “dalītu Krievijas zemes dzīles starp republikām”, mēs redzam, ka KF pārdod republikām energonesējus pa pasaules cenām, bet mēģinājumi paust sašutumu – tiek pārtraukti, lai gan tie “sašutumi” ir rezultāts lielā mērā tieši tam, ka KPFSR noraidīja Gorbačova SVS projektu, kur Krievijas dzīles vienlīdzīgi būtu privatizējuši visi PSRS subjekti.
Faktiski runājot, plašā vēsturiskā plānā jautājums nav par to, kas sagrāva PSRS (ja tā bija nejaušība, vai labojama kļūda), bet ir par to, KAS PRETOJAS no Krievijas puses atkal apvienot Savienību jau gandrīz 20 gadus. Galvenais šķērslis šeit ir Gazprom un citas KF enerģētikas kompānijas, bet personīgi – to akcionāri, dolāru miljonāri un miljardieri.
Turklāt, viņu dalība PSRS sagrāvē bija pati galvenā.
Atkārtošu, ka PSRS atjaunošana nozīmētu atkal kopēju, sociālistisku mūsu valstu zemes dzīļu izmantošanu. Nekādas tādas “īpašas dzīles” bijušajiem Krievijas PSRS “brāļiem” nav, izņemot Turkmenistānu un Azerbaidžānu, nu – vēl arī Kazahstānu. Skaidrs, ka šīs četras eks-PSRS republikas pilnīgi negrib atkal padarīt savas dzīles par “kopīgu īpašumu” ar kaimiņiem.
Protams, ka ne Jeļcins, ne Putins “PSRS atjaunošanas” idejai vairs nevar piedāvāt NVS valstīm atkal kopējo īpašumu uz Krievijas dzīlēm un enerģiju ražojošiem uzņēmumiem, tā kā tas Krievijā jau pieder privātīpašniekiem un to akcionāriem. Uzskatu, ka jautājums “kas sagrāva PSRS?” un jautājums “kam šodien PSRS nav vajadzīga?” - ir viens un tas pats jautājums, jo visi tie, kam PSRS nav vajadzīga šodien, ir piedalījušies tajos notikumos, kad noritēja PSRS sabrukums. Jo tieši tajā laikā viņi kļuva par privātīpašniekiem.
Taču katrā gadījumā jāatzīst, ka pats PSRS sabrukuma vēriens ir vēsturiski tik globāls, ka iespējami arī citi viedokļi uz šiem notikumiem un nekad mēs “vienīgo vēsturisko patiesību” mēs neatradīsim. Kas dod pilnīgu, plašu iespēju izveidot dažādas Sazvērestības teorijas – lai cik absurdas tās arī neliktos.
Kāds patiesības grauds varbūt ir katrā šādā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sagraušanas teorijā – odioza valsts, kas iegājusi vēsturē, gan ar Juriju Gagarinu, gan Ukrainas golodomoru, ar masveida nelikumīgām represijām, ar uzvaru pār Hitleru un likuma pieņemšanu par 12 gadus vecu bērnu nošaušanu par “nolaupītu”, nevajadzīgu, pūstošu vārpu sauju piesavināšanos no novākta lauka. Kā visiem dzīvē – ir bijis viss: gan drūmi baigais, gan tas, ar ko var lepoties visu mūžu. Katrā gadījumā PSRS – tas ir kaut kas nodzīvots un pārdzīvots, un otro reizi “šajā upē” mēs vairs nekad neiekāpsim.
Itāļu “La Republica” 2006. gada 13. novembrī publicēja Andrea Tarkuini rakstu “Padomju Savienības pēdējo dienu slepenie dokumenti”:
“Situācija varēja attīstīties pa daudz šausmīgāku scenāriju. Iespējams, viss beigtos ar kodolkatastrofu. Berlīnes sienas krišana un Padomju impērijas krahs vēl nebija nolemts: Gorbačovs un viņa piekritēji nikni cīnījās ar režīma ortodoksālajiem pārstāvjiem, lai uzspiestu dialogu ar brīvo pasauli. Lūk, par ko liecina slepenie materiāli, ko vakar publicēja izdevums “Der Spiegel”.
“Politbiroja iekšienē”, tā sauc Gorbačova padomnieka Anatolija Čerņajeva piezīmes, un “Gorbačovs un vācu jautājums”. Tā sauc divas grāmatas, kas tikko ir iznākušas krievu valodā, un “Der Spiegel” publicē fragmentus no tām. Aizraujošs stāsts, kas cienīgs Le Karē (spiegu romānu autors – V.D.) vai Forsaitu (politisko detektīvu autors, slavens ar to, ka savu pirmo bestselleru sarakstīja 30 dienu laikā, esot bezdarbnieks – V.D.): cīņas rezultāts Maskavas vadībā par galvenajiem risinājumiem, kas attiecās uz nākotni, nebija skaidrs līdz pašam pēdējam brīdim. Gorbačovs ir bijis cilvēks, kuru plosījušas šaubas attiecībā uz nākotni, taču viņš bija stingri noskaņots uz uzvaru, sperot riskantus soļus.
Pēc Kremļa slepenajiem dosjē, cīņa starp veco un jauno sākās 1985. gada vasarā, kad pilnīgi negaidot jaunais Mihails Sergejevičs Gorbačovs tika ievēlēts par PSKP CK ģenerālsekretāru. Valsts bija uz robežas: militārā avantūra Afganistānā un bruņošanās sacensība, ko bija sākusi Maskava, bija sagrāvusi ekonomiku. Iedzīvotāju ikdienas vajadzības netika apmierinātas, nabadzība kļuva par ikdienas realitāti un “sociālisma valstī” abortu skaits kļuva lielāks par dzemdību skaitu. Gorbačovs tūlīt pat, slepenu sēžu laikā sāka apspriest jautājumu par sistēmu. Viņš sāka ar niknu satelītvalstu vadītāju-diktatoru darbības apspriešanu. “Čaušesku ir galīgi bez prāta, lai iet pie velna!”, sacīja jaunais Kremļa vadītājs. “Lībijas līderis Kadafi - “avantūrists, tips, kura dēļ mums ir jābaidās no pasaules kara.”
Reformas sākās, diktatori sāka kurnēt. Kremlī virmoja domas par dialogu ar Vašingtonu. PSKP ortodoksālais vairākums bija pret, Gorbačovs uzstāja. “Mērķēt raķetes SS-20 uz Rietumeiropu ir liela, rupja mūsu Eiropas ārpolitikas kļūda. Vai tad mēs gribam pārvērst mūsu valsti par kazarmu?” Toreizējais aizsardzības ministrs Sokolovs, kā arī Ševardnadze un Dobriņins viņu atbalstīja. Daudzi citi – nē. Varas struktūra nepadevās izmaiņām. Jauns izaicinājums tika izdarīts, kad izlēma izvest karaspēku no Afganistānas. Sokolovs līderim izrādīju izšķirošu atbalstu. “Militāra uzvara šajā karā nav iespējama”, viņš sacīja kādā no slepenajām apspriedēm.
Taču paši smagākie pārbaudījumi bija priekšā. Bloka diktatori, bāreņi neostaļiniskajai sistēmai, ko bija radījis Brežņevs, draudēja lietot ieročus pret demokratizāciju Varšavā, Austrumberlīnē un Prāgā. 1987. gada janvārī Gorbačovs uzstājās ar uztrauktu paziņojumu Politbiroja sēdē. “Biedri, Honekers, Kadars, Živkovs distancējas no mums”. “Sputņik”, pats progorbačoviskais padomju žurnāls, tika izplatīts pagrīdē, jo visā Austrumeiropā, izņemot Poliju, tika ieviesta visstingrākā cenzūra. Slepenais VDK ziņojums par sarunām starp Gorbačovu un Kolu liecina, ka kanclers ir teicis Kremļa vadonim: “Mēs uztveram jūs daudz nopietnāk, nekā Honekers”.
Izšķirošais trieciens tika dots 1989. gadā. “Solidaritātes” un pāvesta Voitilas poļu revolūcija uzvarēja un iecirta blokā robu. Ungārijā krita Kadars, viņa pēcteči-reformatori deva iespēju austrumvāciešiem bēgt no Ungārijas teritorijas uz Bonnu. Slepenā ziņojumā Ševardnadze ziņo Gorbačovam: “Vislabākais būtu, ja mēs – padomju cilvēki – paši sagrautu Berlīnes sienu”. Honekers veltīgi lika priekšā, pielietot spēku. Sarkanās armijas komandieri VDR kontrolēja munīciju un degvielu: tika dota pavēle, neapgādāt vietējos militāristus un policistus. Pēdējās slepenās tikšanās laikā austrumvācu diktators pārmeta Gorbačovam, ka “tas ir nolicis zem sitiena oktobra revolūcijas sasniegumus”. Gorbačovs viņam ar ironiju atbildēja: “Erih, ja tev ir grūti izskaidrot saviem tautiešiem manas politikas jēgu, piezvani man. Es tūlīt pat atlidošu pie jums un mēs kopā uzstāsimies tautas masu priekšā Berlīnē”. Pēc gada pret PSRS federālo varu jau uzstājās Krievijas prezidents Jeļcins. Tas bija sistēmas gals. “Mūsu pretiniekiem vajadzēja dot ar kulaku pa purnu, taču bija jau daudz par vēlu,” sacīja Gorbačovs, spriežot pēc protokola.”
Mani iespaidi – tā nebija traģēdija – tas bija farss...