Vispār, dažādos avotos sastopami tik daudz dažādi cipari, ka nav brīnums, ka autors būs ko sajaucis. Katrā gadījumā, nogalināto skaits ir milzīgs – t.p.]
1918.-1922. gadu pilsoņu karā no abām pusēm bojā gāja 10 180 000 cilvēku.
1918.-1919. gadu sarkanā terora laikā bojā gāja 1 700 000 cilvēku.
No bada Pievolgā 1921.-1922. gados gāja bojā 5 053 000 cilvēku.
No bada Ukrainā 1931.-1932. gados gāja bojā (pēc visminimālākajiem aprēķiniem) 3 000 000 cilvēku.
[No bada Kazahijā, tajā pat laikā nomira virs 2 000 000 cilvēku no vispār tur dzīvojošiem tad 6,2 miljoniem – t.p.]
Kolektivizācijas laikā no 1929.-1933. gadam no “atkulakošanas” cieta 8 000 000 cilvēku.
No 1934.-1953. gadam tika represēti 3 778 234 cilvēki, bojā aizgāja 786 098 cilvēki.
[ Par šo laiku visādos avotos sastopami visdažādākie skaitļi, īpaši tad, kad nekādi reāli dati nebija pieejami. Citos avotos ir minēti šādi cipari...
Nometnēs kolonijās un cietumos nomira no 1934.-1953. gadam – 1,6-1,7 miljoni cilvēku (ieskaitot kriminālos).
Pēc citiem datiem, 1921. -53. gadam notiesāti par pretvalstisku darbību 4 060 306 cilvēki (augstākais soda mērs piespriests -799 455). http://trudoros.narod.ru/teor/repress.htm
http://forum-msk.org/material/kompromat/3352712.html – t.p.]
Lielajā Tēvijas karā no 1941. - 1945. gadā bojā gāja 27 000 000 cilvēku.
Afganistānā 1979. - 1989. gados bojā gāja 14 450 cilvēku.
No 1917. - 1990. gada emigrēja 4 386 000 cilvēku.
Pēc demogrāfu aprēķiniem, ja valsts liktenis būtu iegrozījies citādi, tad 1990. gadā valsts iedzīvotāju kopējais skaits būtu 529 000 000 cilvēku.
1991. gadā PSRS dzīvoja 290 325 000 cilvēki. (Visi šie skaitļi ir ņemti no Andreja Čerkizova un Nikolaja Dostaļa dokumentālās filmas “Otrā atnākšana”).
Šis bija CILVĒKĒDĀJU režīms, ne pārnestā, bet tiešā nozīmē, jo PSRS ne reizi vien organizēja mākslīgu badu “politiski nevēlamiem” iedzīvotājiem, kad padomju cilvēkam nācās rīt padomju cilvēka miesu.
Vēl vairāk, pašas PSRS koncepcija ir absolūti noziedzīga valsts, tāpēc ka pie varas tajā vienmēr atradās tikai vieni noziedznieki un nodevēji (izņemot biedru Ļeņinu). Sarkanās Armijas dibinātājs Trockis, kas 1918.-1919. gada ziemā uzbruka BTR [Baltkrievijas Tautas Republikai – t.p.] un to okupēja, atņemot baltkrieviem viņu likumīgi ievēlēto varu un vispār valstiskumu, kļūstot par marionešu BSSR, uz viņa armijas durkļiem radītās “valsts” dibinātāju, vēlāk tika pasludināts par “Rietumu spiegu”, izsūtīts no PSRS un viņam Meksikā GPU aģents pārsita galvu ar ledus cērti. Izrādās, ka BTR sagrāba un BSSR nodibināja Rietumu spiegs Trockis, kam nākotnē PSRS tika piespriests nāves sods. No pirmās, Ļeņina valdības 90% PSRS tika iznīcināti kā “nodevēji”. Jagoda, Ježovs, Berija – visi tika nosaukti par nodevējiem un ārzemju izlūkdienestu aģentiem, tā nu izrādās, ka GPU-NKVD-MGB orgānus gadu desmitiem ir vadījuši SPIEGI. Staļinu Hruščovs atmaskoja kā slimu paranoiķi – tas ir, valsti vadīja psihs, pēc tam pašu Hruščovu atcēla no varas kā “neadekvātu savam amatam”, un pat Brežņevs neizbēga no apvainojumiem – viņu Gorbačova laikā sāka apvainot par “zastoju - sastingumu” un totālu režīma korupciju. Tas ir, PSRS vara noliedza visus savus priekšgājējus, vai nu kā spiegus, vai tautas nodevējus, vai psihus, vai debilus, vai korumpētus.
Lūk, vienā rindkopā visa PSRS vēsture. PSRS radītājs Ļeņins sajuka prātā (un jau bija smagi un neārstējami psihiski slims 1922. gadā), Staļins nogalināja Trocki, Hruščovs nosauca Staļinu par uz vardarbību tendētu psihu, Brežņevs gāza Hruščovu kā “varu sagrābušu, neizglītotu mužiku”, bet Gorbačovs nosauca Brežņeva varas periodu par “zastoja laikiem”. Lūk, arī viss. Te nav nekāda varas pārmantojamība, tikai savstarpēja aprīšana kā zirnekļiem burkā. Vispār nav skaidrs, ko PSRS var skaitīt par “autoritatīvu līderi”, jo visus obligāti dēmonizēja viņu pēcteči.
[Starp citu, tieši tāpat jau turpinājās ar Gorbačovu un Jeļcinu... kad beigsies Putina varas periods, nākošā paaudze tāpat uzzinās, kāds “briesmonis” viņš bija – t.p.]
ALTERNATĪVA.
Bet, kas būtu bijis bez Belovežas līguma? Daži politologi mālē mums acis ar to, ka PSRS it kā eksistētu tālāk. Īstenībā, kā jau es agrāk minēju, Gorbačovs jau bija ieplānojis PSRS sabrukumu un SVS dibināšanu, Taču SVS dibināšana nozīmētu Krievijas, Ukrainas, Gruzijas un rindu Āzijas republiku sabrukumu. Tieši tāds vēstures scenārijs mums visiem patiešām būtu KATASTROFA.
Krievijas avīzes “Soveršenno sekretno” komentētājs Josifs Galperins rakstā “Ne visai vienotā Krievija” (2005. gada februāra Nr. 2 (189)) raksta:
“1991. gada pučs notika tieši pirms Novoogarjovas līguma parakstīšanas, kurā autonomās republikas pēc sava statusa tiktu pielīdzinātas savienotajām. Tādu pazemojumu savienoto republiku nacionālā elite nespēja paciest un – paziņoja, ka viņu valstis, kuras bija radījis Staļins tīri dekoratīviem mērķiem, patiešām ir patstāvīgas”.
Gorbačova mērķis bija skaidrs: palielinot PSRS subjektu skaitu, viņš radītu sev varenu bāzi bijušo autonomiju personās – un tad Centram opozīcijā esošās republiku elites balsis noslīktu starp jauno savienības subjektu – bijušo autonomiju balsīm. Kā saka, “skaldi un valdi”. [Te gan jāpiebilst, ka Gorbačovs bija kā spīlēs. Kas atceras, tad tajos gados daļa autonomo republiku jau pašas oficiāli bija mainījušas savu nosaukumu no APSR uz PSR, daži autonomie apgabali – kļuvuši par republikām, piemēram, Adigeja, bet Tatarstāna jau bija gandrīz neatkarīga, to tikai ar grūtībām, ar īpašu līgumu noturēja Krievijas sastāvā, bet Čečenija vienpusēji pasludināja neatkarību – t.p.] Taču tas bija ļoti bīstams plāns, jo deva pastāvīgu valstiskumu visām autonomijām. Radās milzīgi draudi, ka sabrūkot savienībai, valsts sašķelsies jau nevis 15, bet vairākos desmitos valstu.
Pilnīgi skaidrs, ka daudzi KPFSR uzskatīja tādu Gorbačova Krievijas federācijas sagraušanas plānu par nepieņemamu. Ja Nahičevānas APSR kļūtu kā atsevišķa republika, tas izraisītu karu starp Armēniju un Azerbaidžānu un – tā kā Centrs šeit ieņēma proarmēnisku nostāju, tad neglābjami Azerbaidžāna censtos atdalīties un noslēgtu savienību ar Turciju. [Karš jau tur tik un tā izcēlās, tikai Karabahas dēļ – t.p.] Abhāzijas un Adžārijas atdalīšana no Gruzijas izsauktu militārus starpnacionālos konfliktus, kas atkal izsauktu Gruzijas izstāšanos no PSRS. [Arī te galu galā, viss beidzās ar karu – t.p.] Starp citu, šodien Krievijas politologi, izskaidro varbūtējo Abhāzijas pievienošanu Krievijai tieši ar minēto, jauno Savienības (Novoogarjovas) līgumu, jo pēc tā Abhāzijai būtu jābūt suverēnai. Taču aizmirst, ka pēc tā paša līguma (Maskavai tipiskā “dubultstandartu” politika) par tādām pašām suverēnām republikām ārpus Krievijas bija jāpaliek arī visām KPFSR autonomijām, ieskaitot Čečeniju, Tatarstānu, Karēliju, Jakutiju...
Taču šie konflikti liekas sīki, salīdzinājumā ar to, kas notiktu sadalītās KPFSR teritorijā. Bijušās KPFSR islamiskās republikas apvienotos kādā “islama republiku savienībā” - sākumā tikai nosacīti, bet pēc tam arī faktiski. Vairāku desmitu SVS subjektu vietā Gorbačovs nejauši varētu radīt tādā veidā jaunu valsti – islamisku – eks-KPFSR teritorijā, kur toni uzdotu radikālie islama spēki Ziemeļkaukāzā. Šī vahabītu valsts būtu orientēta uz izstāšanos no PSRS-SVS.
Galvenais jau ir tas, ka dodot autonomijām savienoto republiku statusu, automātiski tās iegūst tiesības pie vēlēšanās (tas ir, referenduma rezultātā) izstāties no PSRS-SVS sastāva un kļūt par neatkarīgām valstīm. Ukraina šīs tiesības tūlīt realizēja. [Nezaudējot Krimu – t.p.] nav nekādu šaubu, ka tieši tāpat savas tiesības uz referendumu realizētu arī tās autonomās tautas, kas uzskata sevi par Staļina politikas upuriem (deportācijas utt.).
Neatkarību prasītu arī Jakutija, kas uzskatītu, ka to ekspluatē, paņemot tās dzīļu bagātības. Un citas Tālo Austrumu republikas, izstājoties no Krievijas, tagad orientētos uz Japānu, Koreju un ASV. Jāpiebilst, ka Kuriļļu salas toreiz Gorbačovs un ārlietu ministrs Ševardnadze grasījās atdot Japānai.
Ar vienu vārdu sakot, Hruščova dāvana Ukrainai – bijusī KPFSR Krima – izskatās vienkārši sīka vienība uz tā KPFSR sadalīšanas fona, ko plānoja Gorbačovs ar Ševardnadzi. Viņi gribēja atņemt Krievijai Ziemeļkaukāzu, Pievolgu un visus Tālos Austrumus. Turklāt vēl radot Kaukāza-Pievolgas islama valstu loku.
Skaidrs, ka PSRS-SVS tik un tā sabruktu – pēc gada vai pēc pieciem gadiem. Taču tad mūsdienu Krievijai nebūtu juridisku tiesību uz šīm minētajām teritorijām, bet Čečenijas konflikta vietā būtu liela konfliktu zona: viss Kaukāzs un Pievolga. Tā būtu agonizējoša Krievija. Un tāda agonija novestu tikai pie viena – pie kodolieroču izmantošanas. Lūk, kāds briesmīgs scenārijs gaidītu Krieviju (un visu pasauli), ja Jeļcins to neizglābtu, atsakoties parakstīt avantūro Novoogarjovas līgumu, kas bija vajadzīgs tikai Gorbačovam vienam pašam, lai saglabātu personisko varu. Starp citu, Suverēno Valstu Savienību [krieviski – Sojuz Suverennih Gosudarstv – t.p.], par ko tā iestājās Mihails Sergejevičs, daudzi tad atšifrēja, kā Gorbačova Glābšanas Savienība [Sojuz Spaseņija Gorbačova – t.p.]
NOTIKUMI.
1991. gada 1. decembrī, svētdienā, Ukrainā notika prezidenta vēlēšanas, vienlaicīgi ar referendumu par neatkarību. Pat Krima, Ukrainas dienvidi un austrumi, kur tradicionāli bija spēcīgs prokrievu noskaņojums, nobalsoja par Ukrainas izstāšanos no PSRS. Nemaz jau nerunājot par rietumu apgabaliem.
Gorbačovu šokēja referenduma rezultāti Ukrainā. Acīmredzot viņš saprata, ka tas nozīmē PSRS absolūtu galu, taču viņš centās – ja arī ne glābt – tad vismaz kaut ko iestāstīt ukraiņu tautai, kas jau bija izteikusi savu gribu, 23 naktī sakot uzrunu. Ko Gorbačovs gribēja sasniegt ar savu uzrunu – nav skaidrs, jo izmainīt referenduma rezultātus viņš nevarēja un arī to darīt bija bezjēdzīgi.
Tieši ar 1991. gada 1. decembri Gorbačova nometnē sāka valdīt bezizejas un strupceļa sajūta. Par to, ka Jeļcins, Kravčuks un Šuškevičs Viskuļos meklēs izeju no šī strupceļa, Gorbačovs, ne tikai zināja, bet pat pirms brauciena pavadīja ceļā Jeļcinu 5. decembrī, ceturtdienā. Pirms tam Gorbačovam notika telefona saruna ar Bušu, kurā tas paziņoja par ASV nodomu atzīt Ukrainas neatkarību un nodibināt ar to diplomātiskās attiecības – un nesaprotami mierināja, ka tas “nenozīmējot Ukrainas izstāšanos no Savienības”. Mihails Sergejevičs reaģēja negatīvi, sakot, ka apspriež situāciju kopā ar Jeļcinu, ka meklē izeju un, ka plāno tikties ar Kravčuku. Par tikšanās rezultātiem tūlīt paziņošot Bušam (ko pēc tam arī izdarīja “Belovežas sazvērnieki”, kas izpildīja Gorbačova solījumu, jo zināja par to).
Nikolajs Zeņkovičs grāmatā “Aizejošā gadsimta noslēpumi” (M., Olma-press, 1998.) norāda, ka gorbačovs apsolīja pēc Ukrainas referenduma organizēt Savienības, Krievijas un Ukrainas prezidentu tikšanos – lai atrisinātu tikšanos, taču vēlāk Gorbačovs atteicās no piedalīšanās dažādu apsvērumu dēļ. Acīmredzot, baidījās pats parakstīt ar Kravčuku kaut kādus līgumus, kas nostiprinātu Ukrainas neatkarību – un deleģēja turp Jeļcinu, kas noņēma no viņa politisko atbildību un atbrīvoja ceļu politiskiem manevriem. Taču tā izrādījās PSRS prezidenta liktenīga kļūda.
Vēl tad, 5. decembrī, pats Gorbačovs deva Jeļcinam brīvas rokas, lai noslēgtu līgumu par NVS izveidošanu, uzstādot prasību jebkādā veidā saglabāt integrāciju ar Ukrainu. Prezidenta palīgs G.H. Ševardnadze savās atmiņās raksta, ka Gorbačovs deva uzdevumu Jeļcinam pārliecināt Ukrainu, noslēgt līgumu uz 3-5 gadiem, kaut vai tikai ar Ukrainas ekonomisku piedalīšanos, bet, ja tas neizdosies, tad, nodibināt slāvu savienību (to pašu NVS). To pašu sacīja arī pats Gorbačovs 9. decembrī, sanāksmē pulksten 16:30, kaut gan – uzstājot uz tādu versiju, ka viņš, pavadot Jeļcinu, tikai teicis, ka “jāargumentē par labu Savienībai”, bet tas spriedis par dažādām citādām integrācijas formām.
Tā kā vēsturei nav saglabāta Gorbačova un Jeļcina 5. decembra tikšanās stenogramma, kurā viņš deva norādījumus Borisam Nikolajevičam Viskuļos, protams, ir grūti spriest par to, cik precīzi Gorbačovs atstāsta šo sarunu savā tikšanās reizē ar palīgiem un speciālistiem 9. decembrī. Taču nekādas šaubas neizsauc TRĪS FAKTI, kurus stūrgalvīgi IGNORĒ Sazvērestības teorijas piekritēji:
1) tikšanās Belovežas gāršā notika tikai un vienīgi pēc Gorbačova personīgās iniciatīvas;
2) Jeļcinu Gorbačovs sūtīja, lai viņš parakstītu ar Kravčuku vienalga kādu līgumu, maksimāli iespējamā formā saglabājot integrāciju ar Ukrainu;
3) Jeļcina komanda jau agrāk bija izstrādājusi (visdrīzāk, ar Gorbačova ziņu) līguma projektu par Slāvu savienību (NVS), ko 5. decembrī Jeļcins parādīja Gorbačovam kā iespējamo, “galējo variantu” no četriem, kas tika apspriesti: Ukrainas saglabāšana Savienībā (PSRS-SVS), līgums par Ukrainu savienības sastāvā uz 3-5 gadiem, tikai ekonomiska Ukrainas dalība Savienībā un “Slāvu savienība” (NVS).
Vēlāk, 9. decembra sanāksmē prezidents Gorbačovs sacīja, ka viņa [Jeļcina] cilvēki ir sagatavojuši līguma tekstu par slāvu apvienību. Kā nu nezināt, ja pats to 5. decembrī bija apspriedis ar jeļcinu kā pēdējo variantu.
Kā pēc tam taisnojās Jeļcins, Kravčuks Viskuļos izbrāķēja visus priekšlikumus un variantus, ko Boriss Nikolajevičs bija apspriedis ar Gorbačovu, pirms braukšanas uz Minsku. Noraidīja līguma slēgšanu uz pāris gadiem, nebija ar mieru, ka Ukraina ir asociētais SVS loceklis.
Jeļcins šai Ukrainas pozīcijai īpaši nepretojās, tā kā izspēlēja savu kārti cīņā par varu Krievijā. Bet Gorbačovs tur it neko nevarēja darīt.
Faktiski PSRS jau bija sabrukusi un de facto neeksistēja, pirmkārt, jau tāpēc, ka pēc puča pats Gorbačovs bija atlaidis Politbiroju. Bet PSKP ārpus likuma bija pasludinājis Jeļcins (“partijas darbība bija apturēta”). Skaidrs, ka bez PSKP un Politbiroja nekāds PSRS nav iespējams, tas jau ir kaut kas pilnīgi cits. Tā ir buržuāziska valsts. Tāpēc Gorbačovs, šīs valsts prezidents, gāja uz SVS – jau kā kapitālistisku valsti, bez komunistiem, bez Politbiroja, bet kā pilnīgu analogu citām buržuāziskām valstīm. [Es pat domāju, kā analogu ASV ar tās štatiem, jo arī SVS tad sastāvētu no kādiem 40-50 subjektiem – t.p.]
Taču dotajā momentā ap Gorbačovu bija izveidojies vakuums: Politbirojs atlaists, gandrīz visi līdzgaitnieki sēž “Matrožu klusumā”. Valsts padome, kas sastāv no Savienības prezidenta un republiku vadītājiem, sabrucis. 1991. gada 9. decembrī izdevās tikties tikai ar Mutalibovu un Nabijevu. Par pilnvērtīgu sēdi nevarēja būt ne runas. Gorbačovs bija pazaudējis gandrīz visus valsts varas atribūtus.
Viņš varēja tikai uzstāties ar paziņojumu, kurā aicināja republiku Augstākās Padomes un PSRS Augstāko Padomi apspriest SVS līguma projektu un Belovežas līguma variantus:
“Tāpēc, ka līgumā tiek piedāvāta cita valstiskuma formula, tā ir PSRS Tautas deputātu kongresa kompetence un ir vajadzīgs sasaukt šādu kongresu. Bez tam, es neizslēdzu arī visas tautas referenduma (plebiscīta) sarīkošanu par šo jautājumu”.
Tas ir jautājums par to, vai jaunajā NVS būs vai nebūs Centrs (un pats Gorbačovs).
Nekāda padomju sabiedrības reakcija nesekoja. Valsts klusēja. Šo prezidenta aicinājumu vispār neviens nekur neapsprieda – ne republiku parlamentos, ne darba kolektīvos, ne armijas daļās. Laikam, ap šo laiku jau viss, ko teica Gorbačovs, tautā izsauca alerģiju.
Tautas deputātu kongress “PSRS saglabāšanai” tad varēja tikt sasaukts, vai nu pēc deputātu piektās daļas priekšlikuma, vai arī pēc vienas palātas prasības, vai – pēc PSRS prezidenta lēmuma. Gorbačovs lieliski saprata, ka pirmie divi varianti nav realizējami. [ Domāju, ka visi jau berzēja rokas PSRS valsts mantas “prihvatizācijas” iespējas gaidās – t.p.] Bet, kāpēc viņš neizmantoja savas prezidenta tiesības?
Iespējams, ka Gorbačovs ticēja, ka Belovežas līgumu par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dibināšanu noraidīs republiku Augstākās Padomes. Taču 10. decembrī pat bez jebkādas apspriešanas Ukrainas parlaments ratificēja šo līgumu. 11. decembrī to vienbalsīgi izdarīja arī Baltkrievijas parlaments, paužot visas baltkrievu tautas vēlmi – izstāšanos no PSRS un slāvu savienības radīšanu. 12. decembrī šo līgumu par NVS radīšanu ratificēja arī Krievija un atkal [gandrīz] vienbalsīgi – pretī bija (un arī tikai ar dažām atrunām) Travkins un Baburins. “Par” balsoja visi komunisti, kuriem parlamentā bija vairākums. Visi Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas komunisti nolēma, ka PSRS ir mirusi.
12. decembrī Gorbačovs mēģina sasaukt PSRS Augstāko Padomi, taču Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas parlamenti nerekomendēja savu republiku Savienības parlamentāriešiem piedalīties tā darbā. Maskavā ieradušies delegāti nespēja savākt kvorumu. Uzzinājis, ka kvoruma nav, bet deputāti darbu sāk ar lamāšanos, Gorbačovs nolēma uz to nemaz neiet.
Rezultātā trīs slāvu “republikām-sazvērniecēm”, kas bija nodibinājušas NVS, pievienojās 5 Āzijas republiku un Armēnijas parlamenti. Viņi arī denonsēja Savienības 1922. gada līgumu bez krievu, baltkrievu un ukraiņu piedalīšanās šajā PSRS KRAHA aktā.
PSRS pazuda vienkārši un ikdienišķi. Un – ievērojiet, bez slāvu piedalīšanās. Bez viņiem – slāviem – aziāti un kaukāzieši uzskatīja, ka viņiem “tāda PSRS” nav vajadzīga, lai gan arī “tāda PSRS” varēja vēl eksistēt arī tālāk, ar PSRS-SVS prezidentu Gorbačovu priekšgalā.
“Slāvu savienība” nesanāca. Sākumā Jeļcins domāja, ka tai pievienosies Bulgārija un citas slāvu valstis (tika apspriests pat piedāvājums, sūtīt bulgāriem uzaicinājumu). Vispār, tā bija kaut kāda jauna nākotnes forma – slāvu, ja jau trīs slāvu tautas apvienojās savienībā (kaut gan Jeļcins vēl cerēja, ka arī trīs Baltijas valstis šai savienībai pievienosies). Taču tā vietā tūlīt piezvanīja Nazarbajevs un sāka lūgt pievienot “Slāvu trīsstūrim” arī Kazahstānu (pēc citas versijas “sazvērnieki” viņam zvanīja paši – pēc tam, kad bija zvanījuši Bušam un Gorbačovam). Parunāja. Atteikt bija grūti. Pēc Kazahstānas arī visas pārējās Āzijas republikas draudzīgi pārskrēja uz “Slāvu savienību”. Tā radās NVS. Bez bulgāriem un citiem slāviem, taču ar PSRS eksrepublikām. Un bez Baltijas valstīm un bez Gruzijas.
Pirmais un pēdējais PSRS prezidents nesāka ar automātu rokās atšaudīties no sava kabineta – neviens jau arī necentās viņu no turienes padzīt (tajā skaitā Burbulis, kas vēlāk ieņēma viņa kabinetu). 25. decembrī, pulksten 19 Gorbačovs parakstīja lēmumu Nr. UP-3162 par atkāpšanos no Augstākā Virspavēlnieka amata. Bet 26. decembrī PSRS Augstākās Padomes Republiku Padomes palātas sēdē (kurā nebija Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Kaukāza republiku pārstāvju un bija tikai deputāti no 5 Vidusāzijas republikām, kas savienībā bija palikušas līdz pašam galam) tika pieņemta deklarācija par PSRS eksistences kā valsts un starptautisko tiesību subjekta izbeigšanu.
Tādā veidā oficiāli PSRS izbeidza savu pastāvēšanu 1991. gada 26. decembrī. Un nevis Belovežas līgumu apspriešanas gaitā.