Lūk, tipiska pasāža par PSRS sagraušanu. Natālija Laktionova rakstā “Vai Krievija bija “tautu cietums”? Vēsturiskais mīts kā graušanas mehānisms” (žurnāls “Russkij predpriņematjeļ”, Maskava, 2004. gada oktobris, Nr. 10(22)) raksta:
“Mūs lielās valsts sagraušanai bija mākslīgs raksturs. Referendums, kas tika rīkots PSRS 1991. gada 17. martā, neskatoties uz spēcīgu iedzīvotāju ideoloģisko apstrādi, parādīja, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas no iedzīvotājiem (76,4 % no 80%, kas piedalījās balsošanā) apstiprināja savu vēlēšanos palikt par PSRS pilsoņiem. Kas vēlreiz liecina par to, ka mūsu valsts – vēsturiskā Krievija – tika vardarbīgi sagrauta”.
Bet, pirmkārt, par “vēsturisko Krieviju” var nosaukt tikai KPFSR, bet nevis PSRS – kaut gan pat tas nav tiesa, jo KPFSR Ļeņina valdība paziņoja, ka Padomju Krievija nav cariskās Krievijas tiesību pārmantotāja (ne parādos, ne līgumos, ne pienākumos, ne robežās). Turklāt, Ļeņins gāza, ne jau carismu, bet Kerenska pagaidu valdības Krievijas Demokrātisko Republiku. Un, kaut gan vēl pirms PSRS izveidošanas (pirms Savienības līguma parakstīšanas) KPFSR oficiāli atzina BPSR, UPSR un citu republiku valstiskumu, šodien KF vadītāji oficiāli no tribīnes paziņo, ka “sagraujot PSRS, Krievija ir cietusi milzīgus teritoriālus zaudējumus”.
Tie, protams, ir odiozi maldi, kas radušies no mīta par to, ka PSRS it kā ir bijusi “vēsturiskā Krievija”. Īstenībā, ar Padomju Savienības sabrukumu KF nezaudēja nevienu metru no savas teritorijas un tās robežas ir precīzi tādas pašas kā KPFSR.
Tomēr, tieši šie maldi (ka, tā sacīt, PSRS – tā ir “Krievijas Impērija”) dod tiem, kas aizraujas ar krievu imperiālismu, viltus atbildi uz jautājumu “Kas sagrāva PSRS?”. Viņi tūlīt atrod “pretkrievu pēdas”, kas nebija un tūlīt sāk turēt aizdomās PSRS sagrāvē “pretkrievu spēkus”. No šejienes N. Laktionovas secinājums, ka “mūsu valsts – vēsturiskā Krievija – ir vardarbīgi sagrauta”.
Un, otrkārt, pats interesantākais un pārsteidzošākais moments – ir gandrīz visu autoru, kas raksta (vai uzņem filmas) par PSRS sabrukšanas tēmu, briesmīga tumsonība. Viņi sauc “Belovežas līgumus” par “nelikumīgiem”, draudzīgi atsaucoties uz 1991. gada 17. marta referendumu, kurā vairums iedzīvotāju esot izteikušies par PSRS saglabāšanu. (Īstenībā, tur bija cits, demagoģisks formulējums: vai jūs gribat dzīvot brīvā un bagātā valstī – PSRS, kas ir nekorekti, jo pievienojot šādu formulējumu, tiek mainīta visa referendumā uzdotā jautājuma jēga). Un viņu “notikumu versijā” Kravčuks atlido uz Viskuļiem, lai tiktos ar Jeļcinu un “sagrautu referenduma rezultātus”.
Tie ir meli. Bija vēl viens referendums – tas notika Ukrainā kopā ar pirmajām prezidenta vēlēšanām. Tajā absolūts vairākums ukraiņu (ieskaitot Austrumukrainu) izteicās par izstāšanos no PSRS un Kravčuks pēc Gorbačova lūguma arī lidoja uz tikšanos ar Jeļcinu, lai atrastu kaut kādu izeju no strupceļa: realizēt ukraiņu tautas vēlmi – taču kaut kādā formā tomēr saglabāt savienības attiecības. Rezultātā notika NVS radīšana.
PSRS sabrukuma formālais iemesls bija tieši šis 1991. gada 1. decembra ukraiņu referendums, taču “lielvalsts” kraha pretinieki, to nekad nenosauc. Tā, protams, ir briesmīga kļūda – dažiem autoriem apzināta, vairums par ukraiņu referendumu vispār nezina. Interesanti, ka pat kanāla “Discovery” dokumentālā filma “PSRS gals” (visai gudra un tāla no Sazvērestības teorijas) ne ar vienu vārdu nemin par referendumu Ukrainā, saskaņā ar ko republika izstājās no PSRS. Kā bez tāda izšķiroša un liktenīga fakta vispār var spriest par to laiku vēsturiskiem notikumiem?
Bet šis fakts arī šodien atspoguļo ukraiņu tautas politisko noskaņojumu: tieši tāpat, kā Baltijas republikas un Gruzija, ukraiņi nolēma izstāties no PSRS – un tagad viņi cenšas pievienoties ES un NATO. Un tieši tāpat, kā toreiz, mēs nevaram iedomāties PSRS bez Ukrainas – un PSRS tieši tāpēc pārstāja eksistēt (kaut arī mēs varētu dzīvot bez Baltijas valstīm un Gruzijas), tā arī XXI gadsimta sākumā mēs nespējam iedomāties NVS bez Ukrainas – un pa pēdām Ukrainai arī Krievija un Baltkrievija neglābjami iestāsies ES un NATO. Tas ir, PSRS sabrukuma vēsture nav nekāds abstrakts jautājums, bet visai aktuāls un ar mūsu tālāko nākotni saistīts jautājums.
Taču Sazvērestības teorija visu apgriež ar “kājām gaisā”: PSRS sabrukuma dabiskie iemesli rādās neredzami vai tos ignorē – ignorējot pašas vēstures tendences un, protams, arī ignorējot iespēju tās apskatīt šodien attīstībā un ar to prognozēt bijušās padomju telpas nākotni. Tā vietā sazvērestības piekritēji cenšas mūs pārliecināt, ka PSRS sabruka “nejauši”, jo kļuva par “mūsu ienaidnieku darbošanās upuri”, tāpēc mums atkal visiem ir jācenšas “savākties vienotā valstī”. Tā ir vistīrākā sholastika, tāpēc ka neviens no NVS valstu valdošās elites pat nakts šausmīgākajos murgos neiedomāsies par “jaunu PSRS”., kaut arī vārdos, lai nomierinātu PSRS un Sazvērestības entuziastus, visi dūdo par kaut kādu “integrāciju”.
Kas attiecas uz ukraiņu 1991. gada 1. decembra referendumu, pēc kura rezultātiem Ukraina izstājās no PSRS sastāva, tad tas bija visai būtisks un jūtams iemesls, lai sabruktu Savienība. Turklāt, pilnīgi prognozējama. Ukraiņu separātisms vienmēr bija Maskavas galvassāpes un visiem bija skaidrs, ka pie pirmajām, demokrātiskajām vēlēšanām Ukrainā tās tauta izrādīs vēlmi dzīvot patstāvīgā valstī. Kāpēc to nesaprata Gorbačovs, kas atļāva Ukrainā, ne vien pašas brīvākās vēlēšanās, bet arī brīvu referendumu jautājumā par ukraiņu atrašanos PSRS – paliek mīkla. Viņam šī referenduma rezultāti iedvesa šausmas un pēc tā viņš veltīgi mēģināja savās TV uzstāšanās “pārliecināt” ukraiņu tautu palikt Savienībā, kas vēl vairāk bija muļķīgi, jo referendums jau bija noticis, kļuvis par vēstures un politisku faktu. Sūtīt uz Ukrainu tankus Gorbačovs nevarēja (tieši tā izdarīja Miloševičs pie viņiem analogā situācijā) – jo tas bija kaut kas nepieņemams PSRS pirmā un pēdējā prezidenta demokrātiskajiem uzskatiem.
Un tomēr, PSRS sabrukumu izsauca ne tikai šis ukraiņu referendums. Pirms mēs pāriesim pie detalizētas to laiku notikumu apskates, izskatīsim vēl vienu būtisku niansi.
SOCIĀLISMA UN SVS BOJĀEJA.
Sazvērestības teorijas piekritēji, kas raksta par PSRS krahu, vienmēr akcentē uzmanību tikai uz valsts administratīvo sagrāvi un draudzīgi apiet daudz svarīgāku jautājumu: atteikšanos no sociālisma un atgriešanos pie kapitālisma. Ekonomiskās formācijas maiņa – tas ir, piekrītiet, kaut kas daudz svarīgāks un revolucionārāks, nekā republiku atdalīšanās. Jo pirms 1991. gada mēs dzīvojām sociālismā, bet pēc 1991. gada – jau kapitālismā.
Visjocīgākais ir tas, ka “Belovežas sazvērniekus” apvaino “PSRS sagraušanā”, taču neviens viņus neapvaino “sociālisma sagrāvē”, pat NVS valstu komunisti. Te ir vairāki iemesli. Pats mūsu 1991. gada kapitālistiskās revolūcijas jautājums vispār vēstures zinātnei ir “baltais plankums”, to gandrīz neviens atsevišķi nav pētījis. Turklāt, visiem ir skaidrs, ka šo kapitālistisko revolūciju nekādi nespētu veikt, ne Jeļcins, ne Šuškevičs, ne jo vairāk Kravčuks, kas tikai pirms dažām dienām bija ievēlēts par Ukrainas prezidentu. Te ir bijusi vispārēja un pilnīga PSRS prezidenta M.S. Gorbačova un viņa komandas darbība: tieši Centrs soli pa solim veica valsts pāreju no sociālisma uz kapitālismu.
Bet pie kapitālisma PSRS pastāvēšana kļūst absolūti neiespējama, jo kapitālistiskajās valstīs netiek veidotas tādas Padomju Kapitālistisko Republiku Savienības. Kapitālisms pēc definīcijas ir balstīts uz privātīpašumu – kas izslēdz visādas citādas integrētas apvienības, izņemot tādu kā mums zināmo ES. Nekādu PSRS (vai pareizāk PKRS) buržuāzijas pasaulē nav, tāpēc jau pati PSRS pāreja no sociālisma uz kapitālismu nozīmēja arī valsts administratīvo sabrukumu: Centra pilnvaras nokļuva pretrunā ar republiku nacionālo korporāciju privātīpašuma tiesībām – un vēl ar veselu masu jau citas ekonomikas reālijām un citādām attiecībām. (Iedomājieties šodien Gazprom intereses, jau neeksistējošā Centra intereses, kaimiņu republiku intereses: skaidrs, ka separātisma iniciators būs tieši Gazprom.)
Fakts paliek fakts: ar PSRS sabrukumu kapitālistiskas palika visas republikas un ne viena, ne tikai nepalika sociālistiska, bet pat neizrādīja nekādu vēlēšanos “saglabāt sociālismu” (tas ir, saglabāt Konstitūcijā pantu par tautas sociālistisko īpašumu uz ražošanas līdzekļiem).
Sociālisma likvidāciju un pāreju uz kapitālismu izdomāja Gorbačovs savā jaunajā Savienības līgumā – Novoogarjovas līgumā, kuru viņš pieprasīja parakstīt republikām. Nekādas “PSRS” pēc jaunā Savienības līguma jau nebūtu – Gorbačovs bija izdomājis valstij jaunu nosaukumu: Suverēno Valstu Savienība, SVS. Tā kā tā paša Jeļcina alternatīva bija nevis PSRS, bet PSRS prezidenta Gorbačova SVS.
Un, beidzot, galvenie Krievijas Sazvērestības teorijas piekritēju maldi bija tie, ka “Jeļcins izdarīja nepareizo izvēli”. Īstenībā, Jeļcins izdarīja Krievijai vienīgo iespējamo izvēli, jo situācija toreiz bija iekļuvusi pata stāvoklī ne tikai ukraiņu referenduma dēļ, strupceļš bija arī no Gorbačova puses, kas spieda Jeļcinu parakstīt Savienības līgumu, kurā visas autonomijas automātiski kļuva par pilntiesīgiem SVS savienotajiem subjektiem. Faktiski, tas bija pilnīgs Krievijas sabrukums, jo visas tās autonomijas izgāja no KPFSR sastāva un ne tikai Tatarstāna un Čečenija kļuva par pastāvīgām SVS valstīm-subjektiem, kā atsevišķa valsts kļuva arī Jakutija. Bet tā ir Krievijas bagātību krātuve: dimanti, nafta, gāze. Teritorijas ziņā Jakutija ir – piecas Kazahstānas, vairāk nekā septiņas Ukrainas, trešā daļa no visas Eiropas.
Vispār, pēc Gorbačova priekšlikuma jaunajā Savienības līgumā KPFSR teritorija jaunajā valstī SVS samazinātos apmēram par ceturto daļu. Tas viennozīmīgi būtu Krievijas sabrukums, kas bija diktēts tikai ar tādu apsvērumu, ka šo jauno, patstāvīgo SVS subjektu personās Gorbačovs gribēja atrast sev politisku atbalstu, kāds viņam nebija starp republiku līderiem.
Tāpēc tie, kas Jeļcinu sauc par “sazvērnieku”, kas vainīgs “PSRS sagraušanā”, automātiski nostājas tajās pozīcijās, ka Jeļcinam Belovežas līguma vietā vajadzēja parakstīt Novoogarjovas līgumu. Ja viņš to izdarītu, tad viņš būtu, nevis mistiskais “PSRS grāvējs”, bet pilnīgi konkrēts KPFSR-Krievijas teritoriālās vienotības grāvējs. Tas ir sašķeltu Krieviju veselā sīku pastāvīgu valstu masā. [Krievijā autonomās republikas vien ir kādas 20 – t.p.] Citas alternatīvas Jeļcinam nebija – kā piemēram, “vispār neko neparakstīt”. Situācija bija tāda, ka noteikti vajadzēja pieņemt tādu vai citādu jaunu savienības attiecību formu.
Zināmā mērā par PSRS kraha iemeslu arī kļuva GKČP pučs, kas bija vērsts, nevis pret iespējamo PSRS sagrāvi Belovežas līguma personā (tas no pučistu puses vispār netika uzskatīts kā “drauds”), bet tieši un tikai kā pretošanās Gorbačova jaunajam Savienības līgumam (Novoogarjovas līgumam). Tur jau pučisti no savas puses izteicās, nevis par Krievijas nedalāmības saglabāšanu, bet gan izteica Centra valdošās birokrātijas intereses (protestējot pret valsts pāreju uz kapitālismu) un arī nonāca konfliktā ar Gorbačova SVS projektu. Pučs bija muļķīgs, nemākulīgs un pilnīgi pašnāvniecisks pašai pučistu koncepcijai. Taču pučs izrādījās arī Gorbačova gals: ja agrāk viņš veikli balansēja starp Centru un republiku vadītājiem, atrodot sev vietu kā “atsvaram” šo spēku cīņā, tad ar pučistu sagrāvi viņš palika viens pret vienu ar republiku varas pārstāvjiem.