Neaizsalstošās ostas

Pēc Versaļas 1919.gada līguma nosacījumiem Austrumprūsija tika atdalīta no Vācijas pamatteritorijas ar tā saucamo Polijas koridoru (zemēm, kuras tika dotajai valstij pēc vāciešu sakāves Pirmajā pasaules karā). Tieši šeit tika novēroti visrevanšistiskākie noskaņojumi: Hitlera atbalsts Kēnigsbergā bija viens no pašiem augstākajiem valstī. Piemēram, 1933.gada 5.marta vēlēšanās uz reihstāgu nacisti ieguva 56,5% balsu – pie vidējā skaitļa Vācijā 43,7%.

Neaizsalstošo vācu ostu Baltijā nodošanas PSRS tēma pēc uzvaras pār Trešo reihu tika pacelta vēl Teherānas konferencē 1943.gadā. Bet galīgi šis jautājums atrisinājās konferencē Potsdamā 1965.gada jūlijā: lielākā daļa Austrumprūsijas iegāja Polijas sastāvā, bet atlikušajās zemēs tika izveidots padomju anklāvs, kurš vēlāk sāka saukties par Kaļiņingradas apgabalu.

Nav brīnums, ka Kēnigsbergas un tās apkaimes iedzīvotāji, kuri bija slaveni ar nacistu atbalstīšanu, 1945.gada sākumā, padomju karaspēka uzbrukuma laikā, masveidā pārvācās uz “lielo” Vāciju. Evakuācija galvenokārt notika pa jūras ceļu un norisinājās no 13.janvāra līdz 8.maijam. Reiha vadība nosauca to par operāciju “Hannibāls”, tā līdz pat šim laikam paliek lielākais tāda rakstura pasākums, kurš veikts pa jūras ceļu.

Sieviešu – divreiz vairāk

Padomju karaspēks iegāja Kēnigsbergā 1945.gada aprīļa sākumā. Kādu laiku pilsētas vācu iedzīvotāju liktenis bija neskaidrs. No vienas puses, visus iedzīvotājus rūpīgi pārbaudīja uz sadarbības ar nacistiem esamību. Bet pie tā vāciešus centās sagatavot domai, ka viņi kļūs par pilnvērtīgiem padomju pilsoņiem. Priekš viņiem tika organizēts avīzes Neue Zeit (“Jaunais laiks”) izdevums, dažas stundas dienā translējās radio, skolās pasniegšana noritēja vācu valodā.

Poļu varasiestādes pievērsās dotā jautājuma risinājumam radikāli: visi bijušo vietējo iedzīvotāju pārstāvji dažu nedēļu laikā tika deportēti uz Vāciju.

Staļins saprata: pirms vāciešu pārvietošanas vajadzēja ievest dotajā teritorijā padomju pilsoņus, šis process varēja ievilkties vairāku gadu garumā.

1945.gada desmitajā maijā sākās Kēnigsbergas un tuvāko apdzīvoto punktu vāciešu reģistrācijas un pieraksta procedūra, pēc tās rezultātiem tika sastādīta “Izziņa par esošajiem vietējiem iedzīvotājiem padomju Austrumprūsijas teritorijā uz 1945.gada pirmo septembri”. Dokumentā bija atzīmēts, ka palikušo vāciešu vidū tikai 47 tūkstoši cilvēku ir darba spējīgi (šajā kategorijā iekļuva vīrieši un sievietes no 17 līdz 50 gadiem, pie kam sieviešu izrādījās gandrīz divkārt vairāk, nekā vīriešu).

Vāciešu apgāde tika realizēta pēc kartiņu sistēmas: 400 grami maizes diennaktī strādājošajiem, 200 grami apgādājamajiem. Iepriekš minētajā ziņojumā Berijam bija atzīmēts: “Sakarā ar smagiem materiālajiem apstākļiem, kuros atrodas vācu iedzīvotāji, nepietiekama uztura un pilnīgi neapmierinoši noregulētai medicīniskajai palīdzībai iedzīvotāju vidū ir epidemioloģiskas saslimšanas un liela mirstība. Tikai novembra mēneša laikā nomiruši 1258 cilvēki”. Par to pašu runā arī citi oficiālie skaitļi: uz 1946.gada 1.maiju rajonā bija uzskaitīti 118 503 vācieši, uz 1946.gada 1.augustu – 108 547 cilvēki, bet uz 1946.gada 15.novembri – 90 991 cilvēks.

Vienlīdzīgos apstākļos

Vācu iedzīvotāji galvenokārt tika iesaistīti atjaunošanas darbos. 1950.gada martā pārcēlusies uz Rietumvāciju Kēnigsbergā dzimusī Anna Farengolca laikraksta Osterpreussenblatt lappusēs pastāstīja, kā 1945. – 1946.gados strādāja lielas noliktavas celtniecībā. Viņai nācās nokļūt uz darbu ejot kājām, ceļš vienā virzienā aizņēma vairāk par pusotru stundu. Anna atzīmēja, ka Vācijā viņai uzdoto grūto darbu pildījuši tikai vīrieši.

Jāatzīmē, ka pārceļotāji no PSRS dzīvoja un darbojās apmēram tādos pat apstākļos. Padomju pilsoņus, galvenokārt rūpniecisko uzņēmumu strādniekus, kuri bija nosūtīti šurp ar norīkojumu, nevarēja pilnā mērā nodrošināt ne ar dzīvesvietu, ne pārtiku. Tā ka no bada un sadzīves problēmām cieta visi apgabala iedzīvotāji. Priekšniecība ziņoja uz Maskavu par daudzskaitlīgajām nāvēm no nepaēšanas un pārceļotāju masveida bēgšanām. 1947.gadā apgabalā nomira vairāk par 20% iedzīvotāju – un tikai pēc tam tika veiktas efektīvas darbības: visiem strādājošajiem iedalīja tā saucamo Staļina aizdevumu – pa 30 kilogramiem graudu.

Pie tam vāciešiem bija noteikts papildus resurss pārdodot personīgo īpašumu: mēbeles, traukus, pulksteņus, virtuves aprīkojumu.

Pircēji visbiežāk atbrauca no PSRS. 1946.gadā Kaļiņingradas čekisti ziņoja Maskavas priekšniecībai: “Austrumprūsijas teritorijā tiek novērots liels daudzums pauninieku un spekulantu no Baltkrievijas, Smoļenskas, Kalugas un citiem apgabaliem, kā arī no Maskavas”.

Cilvēkēšanas gadījumi

Pārceļotāji no PSRS nemīlēja vāciešus saucot viņus par fašistiem un apvainojot kara uzsākšanā. Vietējie iedzīvotāji pastāvīgi sadūrās ar piekaušanām un aplaupīšanām.

Lūk citāts no Kaļiņingradas apgabala milicijas nodaļas atskaites, kura datēta ar 1945.gada decembri: “Kēnigsbergas pilsētā un citos apdzīvotos punktos tiek novēroti nozīmīgi zagšanas gadījumi, kurus bieži pavada vācu iedzīvotāju slepkavības. (…) Vācieša G. dzīvoklī nezināmie mājsaimniecības lietu un vērtīgu lietu laupīšanas laikā tika nogalinātas divas vācietes, un divas smagi ievainotas”.

Bet analoģiskā 1947.gada janvāra dokumentā bija ziņots, ka pusgada laikā izdevies likvidēt 64 bandītiskas un zagļu grupas 182 cilvēku sastāvā.

Likumpaklausīgie vācieši mēģināja sūdzēties jaunās varas pārstāvjiem. Piemēram, piepilsētas sovhoza “Šanvica” (tagad – Kaļiņingradas apgabala Gurjevas rajona teritorija) darbinieki Francs Glagau un Karls Germans ziņoja: “1946.gada 18.augustā dzīvojamā telpā ielauzās 5 krievi, izģērba sievietes līdz krekliem, pievāca visas lietas, spilvenus, apģērbu. Neskatoties uz to, ka sievietes sauca palīgā, pagalmā stāvošais dežurants tās neaizstāvēja. Kad nākošā dienā neapģērbtās sievietes nevarēja doties uz darbu, sovhoza vadītāks viņām paskaidroja, ka viņas ir atlaistas. Svešā, aizdotā, apģērbā viņas bija spiestas pamest darba vietu nesaņemot algu par pēdējiem diviem mēnešiem”.

Bet ceptuves strādnieks Rudijs Vecels savā ziņojumā norādīja, ka krievu pārvaldnieks “bieži sit strādniekus”.

Taču tālu ne visi vācieši atšķīrās ar labu uzvedību. Piemēram, viens no bijušajiem Reiha pilsoņiem tirgoja tirgū gaļu par salīdzinoši zemu cenu. Milicija pārbaudīja tādas aizdomīgas darbības. Izrādījās, ka tā bija cilvēka gaļa – un vāciešu grupa, saistīta ar kapsētas darbiniekiem, nodarbojas ar svaigu līķu sadalīšanu un drausmīgās “preces” realizāciju.

Vēl viens citāts no milicijas atskaites: “Nestrādājošie vācu iedzīvotāji (…) pārtikas apgādi nesaņem, kam secīgi atrodas galēji sliktā stāvoklī. Tāda stāvokļa rezultātā vācu iedzīvotāju vidū pēdējā laikā atzīmējama kriminālnoziedzības krasa paaugstināšanās (produktu zādzības, laupīšanas un pat slepkavības), kā arī 1947.gada pirmajā kvartālā parādījušies cilvēkēšanas gadījumi, kuri apgabalā reģistrēti 12. nodarbojoties ar cilvēkēšanu, daži vācieši ne uzturā lieto ne tikai līķu gaļu, bet nogalina arī savus bērnus un radiniekus”.

Teroristi un diversanti

Jāatzīmē, ka pēckara periodā Kaļiņingradas apgabalā aktīvi darbojās nacistu pagrīde. Apgabala iekšlietu daļas arhīvā glabājas ziņojums par to, ka klostera un svētās Jekaterinas slimnīcas pagrabos tika atrasta slepena telpa, kurā atradās 29 iekārtotas guļvietas, daži telefona aparāti, pie kam “daži no tiem izrādījās darbam piemēroti, pieslēgti kaut kādām līnijām”, kā arī radiouztvērējs. Citā slēptuvē NKVD darbinieki atrada daudz ieroču un pārtikas, “pietiekami, lai apgādātu 600 cilvēkus četru mēnešu laikā”.

1946.gada marta beigās Kēnigsbergā (pilsētu pārdēvēja par Kaļiņingradu tā paša gada 4.jūlijā) tika likvidēta teroristiska grupa, kura sastāvēja no hitlerjūgenda locekļiem. Viņi nodarbojās ar Sarkanās armijas karavīru slepkavībām un gatavojās tam, ka Anglijas un ASV kara ar Padomju Savienību kara gadījumā būs PSRS pretinieku pusē. Aizturēšanas laikā jaunajiem diversantiem atņēma 8 šautenes, 30 kastes ar patronām, granātas un sprāgstvielas. NKVD ziņojumā tika teikts, ka pratināšanās visi grupas locekļi atzinās noziegumu izdarīšanā.

Citā detalizētā dokumentā bija stāstīts par vācieti, kurš strādāja par kurjeru kara komendatūrā. Viņš aizdedzināja šķūni ar sešām tonnām maizes, bet izmeklēšanas darbību laikā atzinās, ka bija gatavojies daudz lielāku teraktu: nodedzināt komendatūru, kurā strādāja.

1945.gadā padomju Kēnigsbergā tika atvērts antifašistiskais klubs. Tā sastāvā bija 23 aristi-vācieši. Pārbaude uzrādīja, ka tikai trīs no viņiem bija lojāli jaunajai varai – pie kam, pēc likteņa ironijas, par tādiem izrādījās liliputi. Pārējiem bija antipadomju uzskati. Tajā pat laikā čekisti atzīmēja necienīgu kluba padomju vadītāju uzvedību, kuri piesavinājās iestādes īpašumu.

Vietējos iedzīvotājus, kuri labi zināja ražošanas īpatnības un vācu kontingenta specifiku, nereti nozīmēja vadošajos amatos. Pie tam ne visi viņi uzvedās cienījami. Piemēram, Fišhauzenas (tagad Primorska) pilsētas burgomistrs tika atbrīvots no amata ar formulējumu “ar varu piespiež vācu sievietes dzīvot ar viņu apsolot pārtikas produktus, (…) sistemātiski plītē ar karavīriem un ved pie viņiem vācietes kopdzīvei, sit vietējos iedzīvotājus, sievietes un bērnus”.

48 ešeloni

Tādā veidā, tālu ne visus Kēnigsbergas vācu iedzīvotāju pārstāvjus var uzskatīt par nevainīgiem upuriem. Kaut arī marodierisma, pazemojumu un sišanas no padomju pārceļotāju puses fakti patiešām ir bijuši. Vietējiem iedzīvotājiem klājās ļoti grūti: milicijas protokolos atzīmēti daudzi bērnu prostitūcijas un nāves no distrofijas gadījumi.

Vācieši saprata, ka agri vai vēlu reģionu piepildīs apdzīvošanā šurp pārceļojušie PSRS pilsoņi – un, protams, daudzi no viņiem ar nepacietību gaidīja nākamībā solīto deportāciju. Virziens uz vietēja kontingenta izlikšanu no apdzīvotajām vietām aktīvi atbalstīja partaparāta darbinieki. Tajā skaitā, 1947.gada maija beigās Kaļiņingradas reģionālās VKP (b) komitejas otrais sekretārs Pjotrs Ivanovs nosūtīja Staļinam vēstuli, kurā ziņoja, ka vietējie vācieši ir masa, kurā ir sakrājies rūgtums, viņi ir “gatavi uz visu, lai satricinātu vai pavājinātu drošību, aizkavēt rajona saimniecisko apguvi un attīstību”.

Bet PSRS Iekšlietu ministrs Sergejs Kruglovs pamatojoties uz savu Austrumprūsijas padoto ziņojumiem 1947.gada 30.maijā iesniedza ziņojuma zīmīti vienam no valsts vadītājiem Vjačeslavam Molotovam: Kaļiņingradas pamatiedzīvotāji degradējoši ietekmē “kā nenoturīgo civiliedzīvotāju daļu, tā arī militārpersonas”, un “dotajā laikā ir vieta masveidīgam iesniegumu pieplūdumam no vāciešiem ar lūgumu atļaut izbraukt uz Vāciju lai apvienotos ar ģimenēm, radiniekiem materiāli sadzīvisko iemeslu dēļ”.

Staļins arī pats saprata, ka atlikt deportāciju vairs nedrīkst. 1947.gada 11.oktobrī PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu Nr.3547-1169c “Par vāciešu pārcelšanu no Kaļiņingradas apgabala uz padomju okupācijas zonu Vācijā”.

Ar evakuāciju nodarbojās Iekšlietu ministrijas darbinieki. Pirmos sāka deportēt 30 tūkstošus Baltijskas (līdz 1946.gadam – Pillau) ostas iedzīvotājus. Šeit bija izvietojusies viena no lielākajām Baltijas flotes kara bāzēm, vietējos iedzīvotājus aizveda no slepenā objekta uz VDR.

1947. – 1948.gadu laikā no Kaļiņingradas un tās apkārtnes uz VDR tika nosūtīti 48 ešeloni. Katrā uzskaitīti 55 vagoni – 50 pārceļotājiem, viens vilciena priekšniekam un pavadošai komandai, viens sanitārais un trīs bagāžai. Prasības evakuācijai bija ļoti cietas: ģimenei bija atļauts ņemt līdzi ne vairāk kā 300 kilogramu kravas, savākties vajadzēja 48 stundās, līdzi tika iedota sausā pārtika 15 dienām – siltais ēdiens ceļā nebija paredzēts.

Mēģinājumi atgriezties

Pirmkārt sūtīti tika darba nespējīgie pilsoņi, kā arī bērnu namu audzēkņi un invalīdi. Pārējie līdz pēdējam strādāja Padomju valsts labā.

Interesants fakts: 1948.gadā viena no ešeloniem pārbaudes laikā aizturēja grupu krievu pilsoņu, kuri ar viltotiem dokumentiem mēģināja izbraukt uz VDR. Tas ir, arī deportācijas laikā bija likumpārkāpumi.

Kopumā deportācija noritēja visai veiksmīgi, kaut arī ārkārtas notikumu pa ceļam bija. Pēc pavadošo komandu datiem, vienā ešelonā pa ceļam ietriecās manevrēšanas lokomotīve. Par laimi, iztika bez upuriem, taču 20 cilvēku cieta.

Citā gadījumā pa ceļam nomira veca vāciete, tajā pat laikā jauna viņas tautiete dzemdēja bērniņu, tā ka pasažieru skaits palika nemainīgs.

Evakuācijas aktīvā fāze beidzās 1948.gada 30.novembrī – kaut arī daži vācieši-speciālisti, kurus bija grūti aizstāt, pakāpeniski pameta Kaļiņingradu vēl dažu gadu laikā.

Daži desmiti vietējo iedzīvotāju pārstāvji palika šeit uz visiem laikiem, atrodot savu mīlestību un apprecoties ar padomju pilsoņiem. Lai izvairītos no sliktas attieksmes no kaimiņu puses, viņi turpmākajā sevi izdeva par baltiešiem.

Starp citu, tālu ne visi evakuētie gribēja aizbraukt no dzimtajām vietām, pēc aculiecinieku stāstītā, vāciešu grupa noslēpās mežā, cerot izvairīties no deportācijas – taču miliči visus izķēra un ar varu iesēdināja vilcienā. Bet vēlāk Kaļiņingradas apgabalā tika atvērtas 117 krimināllietas, saistītas ar nelikumīgu deportēto atgriešanos no VDR.