*

Plūtona meklējumi iesākās jau 19.gadsimtā, kad pēc pirmajiem priekiem par 1846.gadā notikušo Neptūna atklāšanu kļuva skaidrs, ka ir vēl kāds masīvs debess ķermenis vēl tālāk Saules sistēmā, kas ietekmē jaunatklātās, t.i., šīs sistēmas 8.planētas orbītu. Un šeit liela loma ir amerikāņu uzņēmējam un zinatniekam Persivālam Lovelam.

Lovels bija pirmo Eiropas kolonistu Amerikā pēctecis. Viņš studējis Hārvardas universitātē, bija Amerikas mākslas un zinātņu akadēmiju loceklis, apbalvots ar dažādu zinātnisko biedrību medaļām, tostarp arī astronomijas jomā. Viņa sarakstītās grāmatas par Marsu bija ļoti populāras 20.gadsimta sākumā un iedvesmoja Herbertu Velsu sarakstīt leģendāro darbu “Pasauļu karš”. Vēlāk Lovels Arizonas kalnos uzbūvēja savu observatoriju, koncentrējoties “planētas X” meklēšanai. 1916.gadā viņš mira, tā arī neīstenojis savu sapni.

Saules sistēmas 9.planētu gan atklāja tieši Lovela laboratorijā, bet to 1930.gada 18.februārī izdarīja jaunais astronoms Klaids Tombo. Nosaukuma meklējumos visiem iepatikās 11 gadus vecās Venēcijas Bernijas no Oksfordas piedāvātais Plūtons. Iespējams, balsošanā, un tā bija visnotaļ nopietna, jo bija arī daudzi citi vērā ņemami priekšlikumi, pietiekami liela loma bija arī faktam, ka vārdā “Plūtons” pirmie divi burti sakrita ar Persivāla Lovela iniciāļiem.

Starp citu, Plūtonu atklāja tieši tur, kur to bija meklējis pats Lovels. Atbilstoši tā laika aprēķiniem vispirms uzskatīja, ka Plūtons izmēra ziņā ir līdzīgs Zemei. Taču pakāpeniski attīstījās tehniskās iespējas, apritē iegāja aizvien jaudīgāki teleskopi, kurus jau sāka ievadīt Zemes orbītā, uzradās datorizētas informācijas un kosmisko attēlu apstrādes iespējas, mērījumi kļuva precīzāki, savukārt Plūtona izmēri samazinājās – vispirms 10, drīz jau visas 100 reizes, kas nozīmēja to, ka Plūtons ir 400 reizes mazāks par Zemi un piecreiz mazāks par Mēnesi.

Turklāt aiz Neptūna, tā devētajā Koipera joslā, izrādās, lidinās gūzma dažāda izmēra dīvainu debess ķermeņu, no kuriem vismaz 35 000 dēvējami par lieliem. Un no tiem savukārt aptuveni 200 izmēra ziņā neatpaliek no Plūtona. Savukārt tālāk aiz Koipera joslas, kā uzskata astronomi, ir iespējama jau vismaz 2000 Plūtonam līdzvērtīgu objektu eksistence.

**

Jāpiebilst, ka pēc Plūtona atklāja vēl arī 10 Saules sistēmas planētu, kas atkal kļuva par pamatu vētrainām diskusijām astronomu aprindās. Tā izrādījās ļoti tālu no Saules – tās stari to sasniedz 13 stundu laikā, savukārt, piemēram, nokļūšanai līdz Zemei vajadzīgas tikai astoņas minūtes. Arī orbīta šai planētai ir ļoti neparasta, neierakstās “normālos” kosmisko objektu rāmjos. To sākotnēji nodēvēja par Prozerpīni (sengrieķu mitoloģijā – Plūtona sieva), kā rezerves variantu vēl saglabājot arī pazemes valdnieka sievas Persefones vārdu.

Taču astronomi vēl nebija pievērsuši uzmanību tam, ka šie vārdi aizņemti jau kopš 19.gadsimta, kad tos piešķīra diviem vidēja izmēra asteroīdiem, kuri atrodas starp Jupitera un Marsa orbītām leģendārajā asteroīdu joslā. Tomēr 10.planētas atklājējs Maikls Brauns ļoti vēlējās tai piešķirt ar grieķu un romiešu mitoloģiju saistītu vārdu, un par tādu kļuva Erida – sengrieķu mitoloģijā ķildu dieviete. Šis vārds atbilda visiem parametriem, turklāt arī tāpēc, ka zinātniskās diskusijas dažkārt iemantoja visnotaļ skandalozas formas.

Erida izrādījās mazliet lielāka par Plūtonu. Turklāt jauni atklājumi jau piedāvā gluži neticamus rezultātus – tā dēvēto transPlūtonisko objektu skaits drīz pārsniedza 40! visi grozīja galvas un saprata, ka tagad nāksies veidot pilnīgi jaunu Saules sistēmas shēmu. Tiesa, visus šos objektus nevarēja uzskatīt par pilnvērtīgām planētām, taču vienlaikus nevarēja arī pielīdzināt asteroīdiem.

Atbilstoši jaunajai klasifikācijai ieviesa īpašu pundurplanētu apakšklasi. Mūsdienās vēl bez Plūtona un Eridas par tādām uzskata arī Haumeu un Mikemaki, kā arī Cereru no galvenās asteroīdu joslas. Būtībā jau sāk aptrūkties grieķu un romiešu mitoloģijas personāžu, tāpēc apgrozībā iegājuši arī Havaju salu (Haumea) un Lieldienu salas (Makemake) dievību vārdi. Savukārt citi jau atklātie objekti, gan tie, kuri ieguvuši vārdus, gan vēl tikai ar burtu un ciparu kombinācijām apveltītie, gaida savu kārtu uzņemšanai “pundurplanētu klubiņā”.

Cereru, starp citu, atklāja jau 1801.gadā. Lai starp Marsa un Jupitera orbītām atrastu potenciāli esošu planētu, Eiropas astronomi izveidoja 24 novērotāju grupu, ko nodevēja par “Debessardzi”, un kas bez Cereras tās orbītas robežās atklāja vairākus asteroīdus, un kopš tā laika pēdējo skaits tikai turpinājis pieaugt.

Cerera, kas savu nosaukumu iemantojusi par godu sengrieķu auglības dievietei, veido vienu trešo daļu no visas asteroīdu joslas kopējās masas, un, atšķirībā no citiem asteroīdiem, tai ir lodveida forma. Savulaik izvirzīts pieņēmums, ka it kā eksistējusi planēta Faetons, ko sarāvuši gabalos Saules un Jupitera gravitācijas lauki, un tam var būt kāda saistība ar pundurplanētu. Cerera sastāv galvenokārt no akmens un ledus. Ir pieņēmums, ka tās dzīlēs varētu nūt ūdens šķidrā formā. Turklāt kopumā uz Cereras ir vairāk saldūdens nekā uz Zemes.

***

Ir virkne pazīmju, kas ļauj atšķirt pundurplanētu gan no asteroīdiem, gan pilnvērtīgām planētām. Pundurplanētai jābūt pietiekami lielai masai, respektīvi, tādai gravitācijai, kas piešķir tai lodveida formu. Taču pundurplanētas masa nespēj attīrīt savu orbītu no lielā asteroīdu daudzuma.

Tiesa, ne gluži visi astronomi piekrita tādai klasifikācijai un joprojām turpina to asi kritizēt. Izveidotas pat daudzas tā dēvētās sabiedriskās organizācijas, kas pilnībā noliedz šo klasfikāciju. Piemēram, ASV Ilinoisas un Ņūmeksikas pavalstīs vēl joprojām oficiālās likumdošanas līmenī Plūtonu uzskata par pilnvērtīgu Saules sistēmas 9.planētu. vēl vairāk – Ņūmeksikā pat iedibināta oficiāla planētas Plūtons svētku diena, kuru kopš 2006.gada atzīmē 13.martā.

Tostarp jauno klasifikāciju dedzīgi atbalsta Eridas pirmatklājējs Maikls Brauns, paužot uzskatu, ka esot piemeklēta ļoti laba izeja no situācijas. Savu grāmatu par Eridas un citu transPlūtonisko debesu ķermeņu atklāšanu Brauns nosauca “Kā es nogalināju planētu Plūtons”. Tas, šķiet, skaidri apliecina to, ka autors nepavisam nenožēlo savu “noziegumu”.

Iespējams, jau visdrīzākajā laikā cilvēce par pundurplanētām uzzinās krietni vien vairāk. Amerikāņu automātiskā starpplanētu stacija Daum pēc asteroīda Vesta izpētes jau novirzīta uz Cereru. Savukārt stacija New Horizons, kā zināms, jau nosūtijusi pirmos sensacionālos attēlus no Plūtona, kas arī varētu dot ļoti daudz jaunu ziņu. Turklāt noformējusies pietiekami ietekmīga astronomu grupa, kas aktīvi virza jautāmjumu par to, lai Plūtonam tomēr atdotu planētas statusu..