Tā kā nauda, futrāļi ar briljanta kaklarotām, auskariem un gredzeniem izrādījās neskarti, kā arī nebija redzamas vardarbības pazīmes, kārtības sargi nolēma, ka kafijas barons miris no sirdslēkmes.
Tajā pašā laikā vilciena pavadoņi uzstāja uz to, ka priviliģēto pasažieri tomēr apciemojuši “austrumnieciska izskata lamzaki”, kuri ilgi neuzkavējās un izlēca no vilciena pilnā gaitā tik pēkšņi, ka neviens nepaspēja ieslēgt avārijas bremzes. Vagona apkalpojošā personāla paziņojumu policisti apšaubīja. Un tiesa, vai gan atradīsies kāds neprātis, kurš ātrumā, kas pārsniedz simts kilometru stundā, izlēks no vilciena taisni nogāzē, kur priekšā ir klintis un necaurredzama tumsa? Tādēļ pavadoņus turēja aizdomās par līdzdalību slepkavībā, iespējams, politisku motīvu dēļ.
Interpols, kas uzņēmās turpmāku izmeklēšanu, pilnībā atsauca apsūdzības, jo pasažieri, kuri vagona restorāna bārā īsināja laiku, sniedza liecības, ka šie tēvaiņi lietusmēteļos ar kapucēm, atverot durvis, “veica slepkavības aktu”.
Ceļa gabala apskate, uz kura notika neprātīgie lēcieni, kaut ko apskaidroja. Atrada pāris gumijotus, diezgan biezus lietusmēteļus, kuri gan no iekšpuses, gan ārpuses bija notraipīti ar asinīm. Tāpat izgatavoja ģipša atlējumus no rievoto zoļu nospiedumiem, kas veda uz Krua pauguru zīdkoku biezokņiem. Tātad ļaundari lai arī bija traumēti, tomēr izdzīvojuši. Atklāt noziegumu jau zaudēja visas cerības, kad pēkšņi, kā zibens noskaidrām debesīm, izskanēja ekspertu-grafologu slēdziens, kuri izpētīja Alberto Čako piederošos papīrus.
Varbūt arī nepiederošu, bet dāvinātu. Kādēļ tieši viņam, izdevās noskaidrot bez īpašām grūtībām. Greznas villas īpašnieks Asunsjonā, bija Hitlera pielūdzējs, kolekcionēja dokumentus, saistītus ar viņa biogrāfiju, sevišķi ar mistiskām tās detaļām. Patologanatomi, kuri veica mirušā ķermeņa uzšķēršanu, kategoriski noliedza versiju par vardarbīgu nāvi. Nelaiķim bijis plašs infarkts un smadzeņu asinsizplūdums. Nav izslēgts, ka to varēja izraisīt unikāla velte, kas iegūta no svešiniekiem – supermeniem.
Dāvanas nozīmi izskaidroja intriģējošais uzraksts angļu valodā, kas uz dokumentu mapes bija uzšņāpts ar melnu flomāsteru: “Tas jāuzzina cilvēcei, vai arī tas reizi no reizes atkārtosies ar citiem, kuri izvēlēti lemt pasaules likteni!”. Un jāatzīmē, ka ātrvilcienā Parīze – Roma vēl šobaltdien notiek kas nedabisks, ko citādi nenosaukt kā par sātana stiķiem.
Kas attiecas uz dokumentiem, kuri glabājās Interpola seifos, tie ir ar asinīm noslēgtie līgumi starp cilvēku dvēseļu mednieku – sātanu un viņa uzticamajiem kalpiem, starp kuriem ir arī Napoleons, Bismarks, Hitlers. Vai šie papīri nav viltojums?
Šveiciešu grafologs Šars Uds, salīdzinot fīrera oriģinālo rokrakstu ar “sātana vienošanos”, izdarīja secinājumu, ka deviņdesmit piecos procentos no simts var runāt par absolūtu identiskumu. Hitlera asins ekspertīze netika veikta, tā kā nav pieejami viņa ģenētiskie paraugi. Var apgalvot tikai vienu, ka dokuments sarakstīts nevis ar sarkanu tinti, bet gan ar cilvēka asinīm. Kas attiecas uz “sātana paraksta asinīm”, kuru daļiņu paņēma no senajiem dokumentiem, tad šeit, tāpat kā sātana tēlā, viss ir melns un neskaidrs.
Berlīnes eksperts Valters Kjuncs izvairīgi šo substanci raksturoja kā “vielu ar ģenētisko pirmsākumu, kurai Zemes iedzīvotāju dzīslās analogu nav, un diez vai ir bijušas”. Lūk, patiešām, īsts rēbuss. Ko iesākt? Interpols griezās pie vēsturniekiem. Francūzis Marsels Lengs atbildēja: “Par vienošanās patiesumu starp Hitleru un sātanu, protams, var šaubīties. Bet no tuvāko šī briesmoņa rokaspuišu liecībām, kas sniegtas Nirnbergas procesa gaitā, iziet, ka patiešām 1932.gadā 30.aprīlī fīrers noslēdza līgumu ar sātanu, kurš uzstādīja noteikumus, ka neierobežota vara var tikt izmantota tikai ļaunumam, bet precīzi pēc 13 gadiem Hitlera dvēselei bija jākļūst par sātana īpašumu.
Kas, patiesībā arī notika.
Tomēr ir kāda nianse. Vai tikai sātans nebija tas, kurš ar asinīm sātana vārdā noslēdza šo “kontraktu”? apšaubāmi, jo līdzās mums, afišējot savas pārdabiskās spējas, aktīvi darbojoties, mīt ilgdzīvotāji, kuri zina, kā un kādēļ tieši uzkrāt un sēt ļaunumu, pēc Lenga domām, tiem piemīt postoši impulsi, salīdzinājumā ar kuriem atombumbas – tādi grabulīši vien ir. Šo milzeņu “ar bronzas ādu, melnām, kā darva, matiem un zaļām, kā olīvas, acīm” mītne ir Tibeta.
Uz nereālo Tibetu skatījās visi Hitlera priekšgājēji bez izņēmuma. Lai par to pārliecinātos, ka tas ir tā un ne savādāk, pietiekami veikt nelielu ceļojumu ātrvilcienā Parīze-Roma, un obligāti Nr.5 vagonā ar kupejas Nr.14. Šeit uzrodas milzeņi, kuri dēvē sevi par visiem, lai apgaismotu un vadītu. Šarls Uds ziņkāres pēc pabraukājās luksusa numurā, un atzina tikai to, ka šajā konkrētajā vietā var rēgoties tas, ko pats gaidi, bet, ka emocijas un nervi ir pārslogoti, gaidi ciemiņus. Tātad tomēr halucinācijas? Un kā tādā gadījumā attieksieties uz seno dokumentu un uzmācīgo pasažieru parādīšanos, kuri uzlauza vagona durvis un izdarīja nāvējošu lēcienu melnajā naktī? Lai tiktu skaidrībā ar fenomena dabu, pievērsīsimies Interpola virsnieku ziņojumiem, ar kuriem vēlas sadarboties atnācēji no Tibetas.
Šie virsnieki bija fiziski spēcīgi, “tomēr viņu redzēja un dzirdēja”, neesot iespējai pārtraukt to, ko viņi sauca par “ekstrēmiskiem kontaktiem”. Daļēji, Aleksandrs Konts un Žerārs Soržs pastāstīja, ka pirms tikšanās ar milzeņiem, kurus pasažieri nebija redzējuši iekāpjam vilcienā nevienā stacijā un parādījās pēkšņi, it kā no gaisa nokrituši, snaudu atgaiņājot ar šaha spēli, pēkšņi atslēdzās. Atguvās pēc tam, kad nelūgtie viesi viņiem sejā spīdināja sarkanus jaudīgus prožektorus, kurus izvilka no lietusmēteļiem.
Virsnieki apgalvoja, ka vagons, kamēr tēvaiņi ar viņiem kontaktējās, pilnībā palika bez strāvas. Ne mazākās neērtības šis apstāklis pasažieriem nesagādāja, jo kaut kādā veidā viesi viņus iemidzināja. Neaptveramais slēpjas tajā, ka kontakts ar citplanētiešu piedalīšanos, iespējams tikai kupejā Nr. 14. “Sanāk, ka viņi it kā piesaistīti šai vienai vietai”, - nešaubās Interpola darbinieki.
Tāpat viņi uzstāj uz to, ka milzeņi nebija cilvēki tradicionālajā izpratnē. Visdrīzāk tie bija robotu ieprogrammēti konkrēti mērķi un darbības, “kuri “apmācīti” ietekmēt apkārtējo psihi, iefiltrēt tajā zemapziņas līmenī jebkuru izdevīgu informāciju, papildus demonstrējot ievērojamu cilvēces pārstāvju, kuri kādreiz atradās viņu ietekmē, trīsdimensiju kustīgus attēlus.
“Domu formu” galerija ir plaša. Tikai minētie uzvārdi vien aizņemtu veselu lapu saspiestā rakstā. Milzeņi piespieda Kontu un Soržu palikt neizpratnē, kad uz jautājumu, kas viņi ir, atbildēja, ka pārstāv uz planētas senāko Mušmiru reliģiju, kuru adepti prot manipulēt ar laiku, telpu, gravitāciju un tādēļ tiem nav, nebija un nekad nebūs nekā neiespējama. Uz jautājumu, no kurienes viņi rodas, viesi atbildēja, ka viņi ir tikai enerģija, kuru translē pa vienpusējiem šifrētiem kanāliem. Translācija tiek veikta no Tibetas pazemes laboratorijām, kuras aprīkotas ar prizmatiskiem spoguļiem, tālredzības aparātiem, ģeneratoriem, kuri funkcionē smalkos lauka līmeņos. Kad Žerārs Soržs painteresējās, vai Mušmiru reliģija kalpo labajam vai ļaunajam, tad izdzirdēja, ka šie jēdzieni nav stingri noteikti un tibetiešu “debesu iemītnieki” ar tiem nekad neoperē.
Pēdējā kontakta nakts sagādāja pārsteigumu. Iekams caur logu pazust no kupejas, kuru “pēc iedomātas pavēles” atklāja Interpola darbinieki, milzeņi uz dīvāna nometa melnu plastikāta paketi, kuru izmanto dzelzceļos atkritumu utilizācijai. Gaisma vagonā uzreiz iedegās. Paketē atradās slavenie “līgumi ar sātanu”, kā vēlāk noskaidrojās, identiski tiem, kurus atrada pie kafijas barona mirušā ķermeņa. Tāpat bija uz veca papīra uzrakstīts teksts: “Mūsu uzdevums ir izlabot cilvēku rases ģenētiskos defektus. Mēs to izdarīsim!”. Teksts bija dublēts vācu, krievu, ķīniešu, angļu un spāņu valodās, brīdinot ar antīko saulgriežu simboliku, tā saucamo kreiso un labo svastiku. Saskaņā ar ezotēriku traktējumu tas nozīmē, ka divi kolosāli, diametrāli gigantiski pretējie visuma spēki, kuru katru mirkli sāks iznīcināt viens otru. Tā rezultātā planēta Zeme un cilvēce pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Sabiedrības reakcija par sensacionālajiem gadījumiem ekspresī Parīze-Roma, kā par brīnumu, bija ļoti vāja. Tikai internacionālā ufologu sadraudzība izrādīja ažiotāžas interesi, paziņojot, ka noticis ilgi gaidītais kontakts ar citpasauļu pārstāvjiem. Uz pieprasījumu ļaut iepazīties ar izmeklēšanas dokumentiem, Interpols atbildēja, ka tas ir pretrunā ar izmeklēšanas gaitu, ka nevajag jaukt kriminālu ar banālu fantazēšanu. Kas attiecas uz lietas svarīgām personām, tad Aleksandrs Konts un Žerārs Soržs klusē, “kā ūdeni mutē ieņēmuši” un atsakās no jebkādiem komentāriem.