Doktors. Vienkārši Doktors. Neviens nezina ne viņa īsto vārdu, ne pat vecumu: pēc visiem datiem sanāk vairāk par tūkstoti, lai gan viņš to slēpj un saka, ka viņam ir tikai deviņsimt trīs. Viņam ir divas sirdis un smaga alerģija pret aspirīnu. Dažreiz viņš vienlaicīgi uzrodas dažādās vietās — dažreiz vienā vietā, tikai vairākos eksemplāros. Viņš tiek meklēts visās apdzīvotajās pasaulēs par 14000 reizēm, kad viņš ir pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus, par 250 bibliotēkas sodu nesamaksāšanu, 18 planētu iznīcināšanu un virkni mazāku nodarījumu, par kuriem kopā viņam draud cietumsods divu miljardu gadu garumā. Viņš neiedomājami daudz reizes ir glābis visu Visumu un neskaitāmu daudzumu dzīvu būtņu no drošas nāves, un vēl šobaltdien turpina pilnīgi nejauši parādīties tur, kur notiek ļaunprātības, un apstādina tās — ar kailām rokām, skrūvgriezi un necilvēcisku nekaunību.

 Viss sākās... Vispār jau, nav zināms, kas bija sākumā un kur tas sākums vispār atrodas: ceļojot laikā, ļoti bieži uzkāp pats sev uz astes. Taču leģenda vēsta, ka planētas Gallifrejas iemītnieki bija viena no pirmajām saprātīgajām rasēm Visumā. Viņi pirmie atklāja laika fizikas likumus, pēc tam viņu valdošā elite sāka saukt sevi par Laika pavēlniekiem — ar šo vārdu gallifrejiešus pazīst visi pārējie. Praktiski neierobežota vara palīdz viņiem radīt gigantisku impēriju, taču vēlāk viņi notās atsakās morāli-ētisku apsvērumu dēļ. Iemesls bija notikums ar minjosas rasi, kurai Laika pavēlnieki uzdāvināja daudz tehnoloģijas, bet tie izmantoja to, lai savstarpēji izkautu paši sevi baigā karā.

 Bēglis laikā.

No tā laika Pavēlnieki nogruntējās tikai uz savas planētas un ieveda stingru politiku — neiejaukties visās citu rasu lietās, kas nav saistītas ar ceļojumiem laikā. Viņi saglabāja «Visuma žandarma» pienākumus un slepeni likvidēja citu rasu centienus, kas varēja radīt laika paradoksus, laika ceļojumus atļaujot tikai ļoti idejiskiem un pārbaudītiem pilsoņiem.

Tāda dzīve neizrādījās piemērota visiem un Doktors ir viens no tiem, kas protestējot pameta dzimto planētu, aizdzenot no izgāztuves norakstītu telpas-laika kuģi TARDIS. Iekšā viņš ir lielāks, nekā ārpusē, bet no ārpuses izskatās kā policijas būda, tāda, kādas atradās uz katras Londonas ielas 1960-tajos gados. Pēc konstruktoru plāna telpas-laika kuģiem bija jāmaskējas par tādiem apkārtnes objektiem, kas neizsauc aizdomas. Reiz, kad Doktors nosēdās Londonā, maskēšanās sistēma uzkārās tā, ka salabot to neizdevās [tāpēc kuģis no ārpuses vienmēr paliek par policijas būdu -t.p.].

No tā laika, kur vien Doktors neparādās, viņš ar smaidu un rokasspiedienu piedāvā savu palīdzību katrā problēmā, ko redz. Kaut kā tā ir sagadījies, ka visbiežāk — cilvēkiem no planētas Zeme. Kad viņam jautā, kāpēc, viņš godīgi atbild, ka ļoti viņus mīl — par to, ka, neskatoties uz saviem trūkumiem, viņi nekad nepadodas. Milzīgajā Visumā šī īpašība ir ko vērta.

Doktors ir viens daudzās sejās. Lieta tāda, ka Laika pavēlnieki savas dzīves laikā var nomirt un atdzimt divpadsmit reizes. Darot to, viņi pilnīgi maina seju, balsi, paradumus un manieres — kaut kādi personības aspekti aiziet otrajā plānā, citi iznāk priekšplānā, taču visi sekojošie iemiesojumi atceras visu dzīvi no paša sākuma, visi viņi ir viens un tas pats personāžs, vienots un nedalāms.

 Dzenoties pēc kadra.

Tālajā 1963. gadā britu kompānija BBC tikai sāka taisīt mākslas teleseriālus. Teleseriāls kā tāds izauga no teleizrādes — formāta, kas mūsu dienās praktiski ir aizmirsts, kaut arī postpadomju telpā to var sastapt arī pašreiz. Seriāla Doctor Who budžets bija niecīgs pat pēc to laiku cenām, kas radīja daudzas idejas, kas kļuva par pamatu un daudzu gadu laikā no piespiedu ierobežojumiem pārvērtās par tradīciju. Reiz parādījies uz ekrāna kā policijas būda, Doktora kuģis tāds arī ir palicis uz visiem laikiem. Sākumā tāpēc, ka veidot jaunu rekvizītu katrai jaunai sērijai bija par dārgu, bet vēlāk tumši zilā policijas būda pārvērtās par leģendu.

Sākumā bija ieplānots bērnus izglītojošs teleseriāls ar fantastikas piedevu, kas būtu veltīts stāstiem par pasaules vēsturi un zinātnes jaunumiem, taču skatītāji nolēma savādāk: citplanētiešu briesmoņi izrādījās interesantāki un drīz vien atstūma malā visu pārējo. Neskatoties uz skafandriem no folijas un kosmisko kuģi no radioaparātu detaļām, seriāls ātri iekaroja popularitāti: 12 miljonu auditorija pašā televīzijas laikmeta sākumā nozīmēja, ka to skatījās visa Britānija: gan liels, gan mazs.

Paši seriāla radītāji ne tik drīz saprata, ko ir sadarījuši. Viņi domāja, ka taisa kārtējo iknedēļas programmu, kuru pēc pāris gadiem visi aizmirsīs uz visiem laikiem, un nedomāja par to, lai neradītu pretrunas paši sev, ne par to, lai saglabātu savu darbu uz visiem laikiem. Doctor Who bija viens no pirmajiem teleseriāliem, kas tika uzņemts uz videolentes un, kaut arī to laiku montāža joprojām paredzēja līmlenti un šķēres, lente maksāja dārgi un, galvenais, to varēja izmantot vēlreiz. Vienošanās ar aktieru arodbiedrībām noteica maksimālo skaitu, cik reizes programma varēja iziet ēterā, tāpēc glabāt arhīvus nebija vērts un, galvenais, nebija kur.  No 1967. līdz 1978. gadam BBC iznīcināja milzums ierakstītu programmu un seriālu, un Doktors bija viens no būtiskākiem zaudējumiem šajā praksē. [Jāsaka, ka tāda prakse bija visur, arī Latvijas TV tā ir zaudēti ļoti daudzi vēsturiski ieraksti. - t.p.] Rezultātā,  Doctor Who ir viens no nedaudzajiem teleseriāliem vēsturē, kuram teiciens par «leģendāro, pazaudēto sēriju» nav nekāds joks: aizgāja bojā vairāk nekā simts epizodes.

Šim barbarismam pienāca gals tad, kad sākās videokasešu pārdošana, iejaucās arī fani, kuriem divdesmit gadus nācās iztikt tikai ar grāmatiņām, kas bija sarakstītas pēc scenārijiem: tā paša līguma dēļ ar arodbiedrībām atkārtota rādīšana bija izslēgta. Fani apgrieza apkārt visu planētu, meklējot zudušās sērijas, vācot kopā visu gandrīz pa skrandām. Magnetofonos ierakstītie skaņu celiņi no personīgiem arhīviem, fotogrāfijas no ekrāna un no uzņemšanas laukuma, kinolentes fragmenti un scenāriju teksti, gabali, kurus bija izgriezusi ārvalstu cenzūra un, kas bija nokļuvuši arhīvos, bet dažreiz — reta veiksme — veselas sērijas no ārzemju telestudiju arhīviem un nezināmā veidā uzpeldējušas kārbas ar kinolentes ruļļiem. Neskatoties uz titāniskajām pūlēm, 27 stāsti līdz pat šim laikam ir zuduši daļēji vai pilnīgi un eksistē tikai kā atjaunots slaidšovs no fotogrāfijām un brīnumainā kārtā saglābtiem atgriezumiem. Dažas no sērijām tiek atjaunotas no fotogrāfijām kā multfilmas. Meklējumi turpinās arī šodien un, kaut arī jau desmit gadus nav bijuši nekādi jaunumi, tas vēl neko nenozīmē.

 Tas viss par viņu.

Seriālu mēģināja radīt no jauna ne vienu vien reizi. Viens no kandidātiem uz Doktora lomu bija komiķis Rovens Atkinsons, kas pie mums ir pazīstams kā misters Bīns, taču, ak vai, no tā iznāca tikai parodija.

Doctor Who mediavisumu grūti pat novērtēt no pirmā acu uzmetiena, bet precīzi saskaitīt to var tikai speciālists. Kopējais pabeigto stāstu skaits klasiskajā seriālā līdz tā atjaunošanai (1963.-1989.) ir 160 gabali, kas iedalās 26 televīzijas sezonās, pieskaitot vienu telefilmu — pavisam ap 300 stundu video. Pieskaitiet tam četras ar pusi sezonas 2005. gadā atjaunotajā seriālā: 64 sērijas ar kopējo ilgumu 21 stunda. Pieskaitiet vēl apmēram 150 radiolugas — apmēram 250 stundas. Neaizmirstiet «sānkvelus»: Torčvudas aģentu un Sāras Džeinas Smitas piedzīvojumus — tās ir vairāk nekā 40 sērijas, ap 30 stundu garumā. Nu un, vēl neskaitāmas grāmatas, stāstus, videospēles un ikmēneša komiksus oficiālā žurnālā, tos jau gandrīz vispār nav iespējams. Uz pasaules ir tikai pāris cilvēki, kas atceras visu piedzīvojumu visas detaļas. [Ne velti uzskata, ka britiem Doktors Kas ir tas pats, kas amerikāņiem — Zvaigžņu kari — t.p.]

Nav brīnums, ka tik bagātīgā materiālā sapinas visi, sākot ar pašiem autoriem, kuru kopējais skaits jau sen ir pārsniedzis piecdesmit. Periodiski viņi runā viens otram pretī un nav īsti skaidrs, kas ir bijis «patiesībā», bet kas nē. Kanonu jēdziens tādos daudzu autoru, tāda mēroga visumos parasti fiksējas pietiekami skaidri un par simtprocentīgu «patiesību» parasti tiek pieņemts tas, kas ticis rādīts uz ekrāna. Taču «Doktors Kas» radās ātrāk, nekā ideja par to, ka tādiem kanoniem ir jābūt. Rezultātā, pat teleekrāns nevar kļūt par viennozīmīgu mēru: seriālā viegli atrast veselu kliedzošu iekšēju pretrunu kalnu.

Teleseriāla atjaunošana pēc daudzu gadu pārtraukuma pārsvītroja daudzus darbus, kas tika radīti starplaikā. Strīdi par to, vai «patiešām» ir bijis astotais Doktors un filmas notikumi, un vai devītais Doktors ir saistīts ar visiem iepriekšējiem, turpinājās diezgan ilgi, kamēr daudzkārtējie producentu, aktieru, scenāristu un paša Doktora paziņojumi beidzot nepārliecināja fanus, ka neviens negatavojas tā vienkārši ņemt un izmest seriāla vēstures četrdesmit gadus.

Neskatoties ne uz ko, daudzas detaļas ir palikušas neskaidras arī tagad. Nekas līdzīgs «Zvaigžņu karu» Bībelei, kurā skurpulozi ir reglamentēta katra detaļa, Doktoram nav: par kanonu uzskata to, ko ir teicis dotā brīža producents. Turklāt, ceļojumi laikā ir labi ar to, ka pagātni vienmēr var pārspēlēt vēlreiz.

 Pirmais Doktors

Viljams Hartnels (1963. —1966.)

 «Nedrīkst pārrakstīt vēsturi! Nevienu rindiņu!»

 Pirmais Doktors bija gan pats jaunākais, gan pats vecākais — neciešams, vienlaikus untumains un puicisks vecis, kas bija gatavs mānīties vienkārši aiz ziņkārības, gatavs saviem ceļabiedriem sagādāt nepatikšanas un iemest viņus nepatīkamās situācijās, savu dzimto planētu viņš bija pametis tikai tāpēc, lai apskatītu Visumu, nevis tāpēc, lai kādu glābtu. Viņš nejauši pasviež Nēronam ideju, nodedzināt Romu, iedraudzējas ar Hubilajhanu un iedzen postā «Mariju Selesti». Viņš arī pirmais uzduras dalekiem (par viņiem vairāk lasiet saita «Bestiārijā» http://www.mirf.ru/Articles/art3772.htm) un kibercilvēkiem, kaut gan toreiz neviens nevarēja paredzēt, par kādiem briesmīgiem un nenokausējamiem ienaidniekiem viņi kļūs. Pēc pirmās sadursmes ar kiberļaudīm Doktors bez spēka nokrita uz TARDIS-a grīdas un piecēlās no tās jau pavisam savādāks...

 Daleki.

«Iznīcināt! Iznīcināt!»

Dalekiem nav gandrīz nekādas individualitātes, nekādu emociju, tikai nebeidzams naids un niknums, viņi izpilda pavēles, nedomājot par pašu drošību un sūta viens otru nāvē, nemirkšķinot savu vienīgo aci. Vispār, nāve dalekiem draud visai reti: viens daleks var nošaut kareivju vadu trīsdesmit sekundēs. Daleki mīl paverdzināt humanoīdus, lai mocītu tos ar bezjēdzīgu darbu līdz nāvei. Vienīgais veids slēgt ar viņiem kādu norunu — pārliecināt, ka jūs varat būt viņiem noderīgs. Tiklīdz noderīgums beidzas, jūs tūlīt pat «izravēs» (iznīcinās). Tajā pašā laikā daleki ir lieliski inženieri un pārvalda vissarežģītākās tehnoloģijas, pastāvīgi tās attīstot. Viņi nebaidās nevienu un neko... Izņemot Doktoru.

Paši no sevis, bez skalpeļa, šādi radījumi evolucionēt nevarēja. Šo skalpeli savās rokās turēja ģeniālais zinātnieks Dauross. Uz planētas Skaro notikušajā karā starp kaledu un talu tautām, kas sākās ar atoma, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem, un beidzās gandrīz vai ar nūjām un akmeņiem, kā uzvarētājs iznāca tieši viņš, sačervelējies invalīds, uz mūžu piesaistīts pašgājējiem ratiem, un viņa radītie daleki. Lai kļūtu par visa esošā imperatoru viņš nodeva abas karojošās puses vienlaicīgi un, pakļāvis kaledus šausmīgām ģenētiskāsm pārvērtībām, izveidoja radījumus, kuriem jebkura dzīvība dalījās divās kategorijās: resursos un ienaidniekos.

Taču Daurosa radījumi izrādījās ne mazāki ļaundari, kā viņš pats, un atsacījās atzīt sava radītāja autoritāti – viņš taču nebija daleks. Daurosam draudēja aizmirstība, taču viņš atkārtoja savu mēģinājumu – it kā ar vienu daleku paveidu Visumam būtu par maz. Neskatoties uz savu invalīda krēslu, bet varbūt pateicoties tam, Dauross izrādījās pārsteidzoši dzīvotspējīgs. Lai kā Doktors necentās iznīcināt viņa dzīves darbu, Dauross parādās no jauna un katru reizi ar no jauna radītu armiju, kas spiedz: “Iznīcināt!”

Rakstnieks un scenārists Terijs Neišens un dizaineris Reimonds Kjuziks negaidīja, ka viņu radītie tēli, kas parādījās jau seriāla otrajā stāstā, kļūs tik populāri. Vārds “dalekomānija” ir palicis britu leksikā tik stabili, kā arī vārds “daleks”, kas uz mūžu ir iekļuvis Oksfordas vārdnīcā, kā apzīmējums nepiekāpīgam birokrātam, kas nav spējīgs darboties savādāk, kā tikai pēc programmas. Daleki ir nokļuvuši uz pastmarkām. No viņiem aiz dīvāna slēpās bērni, viņus pazina katrs: deviņi no desmit britu bērniem arī tagad nekļūdīgi pazīst dalekus bildēs – labāk par pašmāju karalieni.

Kibercilvēki.

«Mēs izdzīvosim.»

 Kas notiks ar cilvēku, ja viņš labprātīgi atteiksies no savas cilvēcības? Planēta, uz kuras dzīvoja šī tauta, nogāja no orbītas un pakāpeniski uz tās iestājās mūžīgs aukstums. Lai izdzīvotu, viņi savā organismā nomainīja gandrīz visus orgānus savā ķermenī uz mākslīgiem ekvivalentiem. Bet, lai nekļūtu traki no šausmām par to, ko ir izdarījuši, par ko kļuvuši, kibercilvēki atslēdza visas emocijas, atstājot tikai saprātu. Auksts un nežēlīgs, kā viņu planētas virsma, kura kādreiz bija tik ļoti līdzīga Zemei. Kiberļaudis uzskata sevi par pašu pilnību un patiesi vēlas labu visām Visuma tautām. Viņi iekaro vienu planētu pēc otras, nesavtīgi “uzlabojot” to iedzīvotājus, pārvēršot tos par arvien jauniem kibercilvēkiem.

 Otrais Doktors

Patriks Trautons (1966.—1969.)

 « Dažos Visuma nostūros ir ieviesušies visšausmīgākie radījumi... Radījumi, kuri ienīst visu to, kam ticām mēs. Un ar viņiem ir jācīnās!»

 Pēc pirmās reģenerācijas Doktors kļuva ievērojami jaunāks, viņa mēle – asāka, pats – nekārtīgāks, viltīgāks, bet galvenais – izlēmīgāks. Tieši šajā laikā, lai kur (un kad) Doktors arī nedotos, viņš visur sastop ļaunu nodomu pilnus briesmoņus. Doktors viltībā pārspēj tos visus, tāpēc ka tīšas klauna manieres un pārspīlētas panikā krišanas dēļ viņu neviens neņem nopietni.

Taču viss beidzas ar to, ka viņš nokļūst Laika pavēlnieku tribunālā par to, ka daudzas reizes ir iejaucies vēstures gaitā. Viņam piespriež piespiedu reģenerāciju un došanos trimdā uz Zemi divdesmitajā gadsimtā, kopā ar kuģi, kuram ir salauzti svarīgākie komponenti.

Trešais Doktors

Jons Pertuī (1970.—1974.)

 « Es tikai samainīju neitronu plūsmas polaritāti...»

 Trimdu Doktors pārdzīvo visai smagi. Iespējams, tieši tāpēc par vienu no būtiskākajām viņa rakstura iezīmēm kļūst britu džentlmeņa augstprātība, kas izpaužas visā — no vecmodīgiem dendija tērpiem līdz gadsimta sākuma automobīļa, kas spēj braukt reaktīvās lidmašīnas ātrumā. Taču iepriekšējā dzīvē nodibinātie kontakti ar organizāciju UNIT nedod viņam sēdēt, rokas klēpī salikušam. Viņš kļūst par tās konsultantu, bet tā, savukārt, piešķir viņam resursus, lai salabotu kuģi. Trešais Doktors nekaunās izmantot nezin kur un kad apgūto venēriešu aikido un uzsvērti necieš ieročus — ieradums, kas viņam saglabājas ilgi.

Laika pavēlnieki neauzmirst savu trimdinieku un periodiski izmanto viņa slepenā aģenta prasmi: prasme ceļot laikā izplatās kā sērga un to ignorēt vairs nevar. Lai glābtu dzimto planētu Doktoru vienreiz sac palīgā pat trīs inkarnācijās uzreiz, kaut arī to aizliedz gallifreijiešu likumi. Beigu beigās Doktoram atļauj salabot kuģi un atgriezties pie ceļošanas, kur viņš arī sastop savu trešo nāvi — no staru slimības cīņā saprātīgiem, milzu zirnekļiem.

 UNIT un Brigadieris.

 «Pa puisi ar spārniem piecus šāvienus kārtās!»

Brigadieris Alisters Gordons Petbridžs-Stjuarts ir viens no tiem nedaudzajiem, kam ir izdevies saglabāt draudzību ar Doktoru visas dzīves laikā un ir bijusi iespēja satikties gandrīz ar visām viņa inkarnācijām. Pirmo reizi viņš iekūlās piedzīvojumos ar Doktoru, kad bija apakšpulkvedis. Pateicoties viņa ziņojumam, tika radīta organizācija UNIT, kas tika izveidota no dažādu valstu militārajiem spēkiem zen ANO virsvadības. UNIT ir apbruņota ar pašiem modernākajiem ieročiem, tai ir tiesības palaist raķetes ar kodolgalviņām pa kosmiskiem un virszemes mērķiem, taču arī tas reizēm ir par maz.

Īsts karavīrs un uzticams komandieris, Brigadieris mūždien sastop pretiniekus, kurus nevar uzverēt ar šaujamieročiem, un tāpēc ļoti cieš no tā. Jau esot pensijā, septītā Doktora laikmetā, viņam beidzot izdodas atspēlēties un ar sudraba lodi viņš nošauj dēmonu no paralēlā Visuma. Neskatoties uz cienījamo vecumu, Brigadieris ir dzīvs arī pašlaik, viņš ir ieguvis bruņinieka titulu par daudzajiem, slepenajiem uzdevumiem Dzimtenes un planētas labā, bet pavisam nesen viņš ir redzēts kopā ar Sāru Džeinu Smitu...

 Ceturtais Doktors

Toms Beikers (1974.—1981.)

 «Sveiki! Paņemiet konfektīti.»

 Ceturtais Doktors bija smieklīgs un dīvains, ar zobainu smaidu un ar vismaz  piecus metrus garu šalli. Viņš bija ieguvis paradumu stiept līdzi milzīgajās kabatās veselu kalnu visādu sīkumu un konfekšu paciņu, ar tām cienādams visus, ko satika, tādējādi daudzus samulsinot. Šis laikmets tiek uzskatīts par seriāla zelta laikmetu — lielā mērā tāpēc, ka tam pielika roku Duglass Adamss, kas rakstīja un rediģēja scenārijus.

Doktors arvien retāk sadarbojās ar UNIT un arvien biežāk devās neizpētītajā. Vienreiz Laika pavēlnieki viņam uzdeva iznīcināt dalekus jau iedīglī, taču pēdējā brīdī viņš tos pažēloja. Viņš pilnīgi nejauši uzvarēja Laika pavēlnieku Augstākās Padomes vēlēšanās un kļuva par Lordu-Prezidentu, taču pēc tam tūlīt aizbēga — taču drīz atgriezās un pieprasīja amatu atpakaļ, lai izglābtu Gallifreju no iebrukuma. Viņš gāja bojā, nokritis no radioteleskopa torņa, pēc tam, kad bija izglābis visu Visumu no entropijas, kas sāka izplatīties, pateicoties kārtējam Meistara izlēcienam.

 Sāra Džeina Smita.

«Jūsu Augstība, būt par «tikai sievieti» sievietei nav iespējams!»

Sāra Džeina nebūtu laba žurnāliste, ja nespētu laba raksta dēļ pārkāpt gan likuma robežas, gan savas bailes. Tieši tā viņa nonāca tumšzilajā būdā — meklējot zinātniekus, kurus zaga sontarānu izlūks. Viņa ceļoja gan ar trešo, gan ceturto Doktoru un pieredzēja šajos ceļojumos visu ko: dalekus, kibercilvēkus, mūmijas... Pat tad, kad Doktors atstāja viņu uz Zemes kopā ar robotsuni, viņa nesēdēja rokas klēpī salikusi, bet turpināja to, ar ko nodarbojās arī pirms tam — ar patiesības meklēšanu. Doktoru viņa ieraudzīja tikai pēc trīsdesmit gadiem, jau desmitā Doktora laikmetā. 21. gadsimtā viņai parādījās pašai savs seriāls — vairāk domāts bērniem un maigāks. Sāra Džesika joprojām bāž savu degunu, kur nevajag, taču tagad kaimiņu skolnieku kompānijā, kuri tāpat mīl piedzīvojumus kā viņa.

 Piektais Doktors

Pīters Devisons (1982.—1984.)

 «Laika ceļojumos problēma ir tāda, ka vienmēr nepietiek laika...»

Piektais Doktors bija pats jaunākais, nervozākais un neizlēmīgākais – viņš pirmo reizi apzinājās, ka viņa iejaukšanās konfliktus noved līdz nežēlīgam finālam, un tas sasaistīja viņam rokas. Pirmo reizi, pēc ilgiem laikiem viņam nācās zaudēt ceļabiedru, ne tāpēc, ka viņš aizgāja, bet tāpēc, ka gāja bojā. Viņa dzīve pagāja konfliktos, nevis ar vienkāršiem briesmoņiem, bet ar radījumiem, kurus citas saprātīgās rases sauca par dieviem – taču viņš nepagura atkārtot, ka ētika visiem ir viena. Uz planētas Androzani viņš iekļuva samudžinātā konfliktā ap nemirstības eliksīru, kas tika iegūts no visai indīgas vielas, un saindējās pats, taču atdeva vienīgo pretindes tableti savai ceļabiedrenei.

 Sestais Doktors

Kolins Beikers (1984.—1986.)

 «Daleki, sontarieši, kibercilvēki... Viņi visi ir autiņos, salīdzinot ar mums! Desmit miljoni absolūtas varas gadi – tas ir tas, kas viņiem visiem trūkst līdz īstam ļaunumam! »

 Sestā Doktora raibais ielāpu kamzolis dažas civilizācijas šokēja pat vairāk, nekā viņa augstprātība, mīlestība uz puķainiem monologiem un vispārēja nepanesamība, kas drīzāk bija ierocis, nevis trūkums. Tomēr arī tā viņam nepalīdzēja, kad Laika pavēlnieki izsauca viņu uz kārtējo tiesu, kur prokurors bija viņš pats, precīzāk – viņa iespējamā, nākoš inkarnācija. Lai cik dīvaini arī nebūtu, tieši viņa vecais ienaidnieks Meistars deva Doktoram iespēju izkļūt sveikā no šīs situācijas, uzskatot, ka viltusprokurors Doktors – visu viņa rakstura tumšo kaktu koncentrācija – ir pārāk bīstams konkurents.

Seriāls pārdzīvo ne jau tās labākās dienas. Pārāk liels pārtraukums, kad iznāk jaunas sērijas, tradicionālā formāta maiņa, ne mazāk tradicionālā raidlaika maiņa noved pie reitingu krišanas, bet visā vainots tika aktieris. Kā un kāpēc aizgāja bojā sestais Doktors, skaidri nav zināms — taču pēc daudziem gadiem tieši viņš kļuva par vienu no fanu iemīļotākajiem radiolugu personāžiem.

 Sontarieši un rutanieši.

«Tas nav karš, tas ir sports!»

 Saules sistēma un īpaši Zeme kļūst abām rasēm par vilinošu placdarmu viņu bezgalīgajā, jau daudzus desmitus tūkstošu gadus ilgajā karā. Sontarieši ir kā apmāti ar karu, sen jau vairojas tikai ar klonēšanu un pat barojas caur speciālu šļūteni pakausī, kas ir vienīgā, speciāli atstātā ievainojamā vieta viņu bruņu skafandros – jo īstam karavīram ir kauns rādīt ienaidniekam savu muguru.

Nav zināms, kāpēc viņi ir sākuši karot ar rutaniešiem — zaļām, okeāna medūzām. Kaut gan, ar šīm agresīvajām būtnēm, kuras dzīvo kā vienots saprāts un var mainīt izskatu pēc vēlēšanās, nesaķerties spētu tikai ļoti miermīlīga tauta. Kuras no tām ir bīstamākas? «Abas ir sliktākās.»

 Septītais Doktors

Silvestrs Makkojs (1987.—1989.)

 «Ir tādas pasaules, kur deg debesis, kur guļ koki un kur upes redz sapņus. Cilvēki no dūmiem un pilsētas no dziesmas... Un kaut kur ir briesmas, kaut kur netaisnība, bet kaut kur atdziest tēja. Ejam, Eis, mums ir laiks!»

 Septītais Doktors mācēja muzicēt uz karotēm, smieklīgi šļupstēja un mīļi smaidīja, taču laikam tieši šajā inkarnācijā visjūtamāk bija vērojams kontrasts starp Doktora ārējo izskatu un to, ko viņš veica. Ne visai garais, nevīžīgais cilvēks panamā un ar lietussargu apstādināja armijas ar dažiem, labi piemeklētiem vārdiem. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem auditorijai tika atgādināts, ka Doktors nav vienkārši citplanētietis, kam kāda iemesla dēļ nav vārda: aiz viņa ķēmīguma slēpjas noslēpums, kuru viņš savas dzīves gadsimtos tā arī nevienam nav atklājis.

Viņš sacer milzīgi sarežģītas kombinācijas vairāku desmitu gadu garumā, kas notiek paralēli vairākos laika periodos. Pat viņa ceļabiedri nepārtraukti žēlojas, ka notikumos bieži jūtas kā neko nesaprotoši bandinieki. Ja iepriekšējās dzīvēs Doktors ceļoja uz labu laimi un cīnījās ar ļaunumu, kur to satika, tad septītajā viņš jau pārvietojas mērķtiecīgi, kaut arī liekas, ka viņš nokļūst tur, kur vajag, pilnīgi nejauši.

Neskatoties uz visu, seriāla popularitāte turpina kristies un 1989. gadā jaunu sēriju uzņemšanu uz ilgu laiku pārtrauc. Septītais Doktors uz daudziem gadiem paliek par galveno varoni grāmatu desmitos un simtos.

 Astotais Doktors

Pols Makganns (1996.)

 «Dievinu cilvēkus. Viņi vienmēr redz rakstus tur, kur to nav.»

 Mēģinājums atjaunot seriālu notika telefilmas veidā, kas tika uzņemta amerikāņu auditorijai, un tieši šis mēģinājums deva mums astoto Doktoru. Septītais Doktors mēģina nogādāt beidzot sodītā Meistara pīšļus uz Gallifreju, lai tur tos apglabātu, taču vecā čūska kārtējo reizi izgrozās un ārpuskārtas nosēšanās uz Zemes noved pie tā, ka Sanfrancisko septīto Doktoru ķer nejauša lode. Tas nebūtu tik šausmīgi, ja pēc tam viņš nenokļūtu amerikāņu ātrajā palīdzībā, kas viņu piebeidz galīgi. Pasaulē ierodas astotasi Doktors — kļuvis slavens, cita starpā, arī ar Viktorijas laiku džentlmeņa uzvalku un noslieci uz stīmpanku, kā arī ar spēju priecāties par katru sīkumu un visur redzēt brīnumus. Vēl viņš ir pazīstams ar to, ka pirmo reizi riskējis kādu noskūpstīt — darbība, kas vecā seriāla ietvaros būtu absolūti neiespējama.

Neskatoties uz to, ka teleekrānos astotais Doktors parādījās tikai vienu reizi, viņš kļūst par pašu populārāko Doktoru grāmatās, radiolugās un stāstos. Šai inkarnācijai tika visgarākais un samudžinātākais mūžs: viņš regulāri pilnīgi vai daļēji zaudēja atmiņu, pabija pasaulēs, kur lineārais laiks vispār neeksistē. Ak vai, kā tieši šī dzīve beidzās, nav zināms.

 Meistars.

«Visuma iemītnieki, esiet tik laipni, klausieties uzmanīgi!»

 Katram varonim ir vajadzīgs mūžīgais pretinieks un tieši par tādu Doktoram kļūst Meistars. Zināms, ka viņi pazina viens otru kjau jaunībā, kopā mācījš un, iespējams, kopā turēja galveno eksāmenu – skatu laika dzīlēs, kuru neizturējis Meistars pazaudēja prātu un pārvērtās par varas kāru psihopātu. Varenības, varas un spēka dēļ viņš ir gatavs apvienoties vienalga ar ko, piemānīt visus un katru individuāli – varbūt tāpēc, ka viņam patīk pats process. Ja viņam palaimētos iegūt absolūto varu, varbūt viņš pat nezinātu, ko ar to darīt. Kad Meistaram izdodas iekarot Zemi, viņš mocās garlaicībā, nesaprotot, ko lai tālāk dara..

Bez izcilas hipnozes spējas, kuru viņš izmanto bez sirdsapziņas pārmetumiem, Meistars ir ģeniāls aktieris: pat Doktors nespēj viņu katru reizi pazīt.Viņu pazīšanās laikā Meistaram daudzas reizes izdodas pēdējā brīdī izsprukt sveikā, daudzas reizes viņš mirst un reģenerē...

Un katru reizi, kad liekas, ka viņš beidzot ir pazudis uz mūžu, pat tad, kad Doktors domā, ka ir palicis Visumā viens pats, Meistars noteikti parādās no jauna, izlecot kā velns no tabakas dozes.

Desmitais Doktors savām rokām saliek niknākajam ienaidniekam bēru sārtu. Taču — tas ir zināms pilnīgi droši — Meistars vēl parādīsies viņa ceļā.

 Devītais Doktors

Kristofers Eklstons (2005.)

 «Tev ir pilnīga taisnība un es zinu, ko darīt. Es zinu, kam ir jānotiek. Es zinu, ko tu esi pelnījis. iznīcināt!»

 Jauns laikmets sākas pēc desmit gadu pārtaukuma, ko aizpilda milzums viena otrai pretīm runājošu grāmatu un radiolugu. Devītais Doktors ir palicis drūmāks un niknāks kā iepriekšējie, jau nekautrējas līdzekļu izvēlē, pirmo reizi ilgajā seriāla laikā paņemot rokās ieroci (lai gan tā arī no tā neizšauj). Lieta tāda, ka pēdējā karā ar dalekiem Laika pavēlnieku rase ir gājusi bojā. Laika karš ir iznīcinājis, gan vienu, gan otru pagātni un nākotni. Doktors ir palicis pēdējais varenās civilizācijas mantinieks, pār viņu vairs nevienam nav varas, palikusi tikai atbildība. Kad neizdodas kaut ko atrisināt mierīgi, ja sevī pietrūkst spēku rast pietiekošu cilvēcību, viņš nedomājot iznes spriedumu.

Šīs cilvēcības avots šajā laikmetā un svarīgākie varoņi ir viņa ceļabiedri — īpaši Roza, kurai ne reizi vien izdodas viņu apturēt. Viņas ietekmē devītais Doktors kļūst ievērojami maigāks un galu galā ziedo savu dzīvību, lai glābtu viņējo.

 Roza Tailere.

«Ja kāds kolekcionē citplanētiešus, tad tu esi eksponāts nummur viens.»

Šī nepieklājīgi parastā blondīne ir vienīgā, kurai izdevās visa seriāla vēsturē panākt to, ka Doktors saka, ka kādu mīl. Vecie fani,kas bija pieraduši pie tā, ka Doktors mīlestības tēmai nekad nepieskaras, karo pa visu internetu pret jaunajiem, kas uzskata, ka šāda izturēšanās ir pilnīgi normāla. Vai Roza ir savā vietā vai nav – tas ir gaumes jautājums, taču kopā ar viņu seriālā pirmo reizi parādās pārdomas par to, kas notiek ar ceļa biedriem pēc tam, kad doktors aiziet; kā visa apkārtējā pasaule reaģē uz cilvēka, kas devies ceļā, pazušanu un kas notiek ar cilvēku, kas ir saskāries ar dzīvu leģendu.

 Desmitais Doktors

Dēvids Tennants (2006.—2010.)

 «― Doktor, viņi ir apbruņoti!

- Bet es nē, tāpēc es esmu labāks, vai ne tā? Viņi var mani nošaut, taču morālais pārsvars ir manā pusē.»

 Desmitais Doktors, ar platu smaidu uz sejas un neiztrūkstošām kedām komplektā ar oficiālu uzvalku, liekas, ir pats jautrākais un laipnākais no visiem – taču tikai tik ilgi, kamēr nesatiks kādu, kas nedarbosies pretī viņa saasinātajām taisnīguma jūtām. Viņš ir gatavs dot pretiniekam iespēju laboties, taču tikai vienu: to, kam izdodas viņu saniknot, gaida ļoti nejauks liktenis. Un joprojām aiz balamutes ārienes slēpjas pats asākais prāts Visumā, kas spēj ar sešiem vārdiem gāzt valdību.

Neviens cits Doktors nav bijis tik pārliecināts par sevi, tik nesavaldāms, kā desmitais. Neviens doktors nav juties tik vientuļš. Un nevienam Doktoram nav bijis jācieš tādas mokas par savu likteni, kā desmitajam.

 Torščvudas institūts.

«Tu esi sliktāks par visu, kas ir ieslēgts tur, apakšā. Kādreiz man būs iespēja izglābt tevi, taču es skatīšos, kā tu mokās mirsi.» (Torčvudas darbinieks - komandierim).

Torčvudas institūtu (starp citu, Torchwood ir anagramma no Doctor Who) dibina karaliene Viktorija pēc tam, kad Doktors izglābj viņu no citplanētiešu vilkača. Ieceļot Doktoru bruņinieku kārtā, karaliene tūlīt pat pavēl viņam vākties prom, no kurienes nācis, un dibina šo slepeno organizāciju, kuras mērķis bija cīņa ar citplanētiešu ietekmi — turklāt, Doktors personu sarakstā, kas bija persona non grata, tiek ierakstīts ar pirmo numuru.

Torčvudas aģentu piedzīvojumi izaug līdz patstāvīgam seriālam vairāk pieaugušai auditorijai. Tas ir šausmīgāks, asāks un netīrāks: aģentu rokas ir asinīs līdz pleciem. Atšķirībā no Doktora, kas sākumā vienmēr meklē mierīgus risinājumus, aģentu pirmais arguments ir lode, bumba vai smags citplanētiešu lielgabals. Savējos viņi netaupa ne vairāk par svešajiem un atstāj darbu institūtā vienīgi ar kājām pa priekšu. Dažiem aģentiem, starp citu, tas ir izdevies divas reizes...

 Vienpadsmitais Doktors

Mets Smits (2009.—?)

 Kāds būs vienpadsmitais Doktors, pagaidām nezina neviens: pirmā sērija ar viņa piedalīšanos iznāks uz ekrāniem tikai decembrī. Kopā ar Doktoru ir mainījies arī atjaunotā seriāla galvenais producents. Tagad par to kļūs Stīvens Mofats, kas ir sarakstījis jaunā seriāla visšausmīgākās sērijas un atdzīvinājis to noslēpumu, kas slēpjas aiz vārda «Doktors». Visdrīzāk jaunajā sezonā noslēpumainības plīvurs, kas sedz Doktora likteni atkal piepacelsies. Kāda nākotne gaida Doktoru, ko mēs uzzināsim par viņa pagātni? Gaidīt atlicis pavisam maz...

[ Tomēr jaunākās ziņas jau var lasīt šeit: http://www.bbc.co.uk/doctorwho/s4/characters/doctor11 ― t.p.]

 Seriāla mājas lapas: klasiskā un mūsdienu -

http://www.bbc.co.uk/doctorwho/classic/

http://www.bbc.co.uk/doctorwho/newyear/

Seriāla fragmentus var noskatīties arī Youtube