Viņš izpētīja 92 uzliesmojumu gadījumus ar skaidri izteiktu poltergeista nēsātāju (to, kā klātbūtnē izpaužas poltergeists) un izrādījās, ka 38 gadījumos (41 procents) pirms uzliesmojumiem parādījās nopietnas ģimenes problēmas vai pārmainas.

15 izpausmes gadījumi (16 procenti) pēc nēsātāja vai ģimenes pārcelšanās uz jaunu dzīvesvietu, pēc viena no vecāku vai pēc tam, kad blakus gultai nēsātājam, parasti bērnam, nakti pavadījis kāds no svešiniekiem, piemēram, negaidīts viesis. 12 gadījumos fokālā seja piems uzliesmojuma slimoja vai tika pakļauta spēcīgam psiholģiskam spiedienam.

8 gadījumos (9 procenti) uzliesmojums sākās pēc pārcelšanās uz māju, kura pēc spiritiska seansa iemantojusi nemierīgu slavu vai pēc tam, kad mājā, kur dzivojis nēsātājs, sācies poltergeists. Divos gadījumos uzliesmojums sekoja pēc nēsātāja radinieku vai draugu nāves, vienā – pēc tam, kad nākamais nēsātājs pārbijies no parasta klauvējiena pie durbīm; tiesa, viņš nesen pārcēlies uz māju, kuru uzskata par nemierīgu.

Par provocējošiem faktoriem var izrādīties dīvaina un biedējoša rakstura notikumi, bet dažreiz arī draudi kaut ko tādu “izdarīt”. Piemēram, 1846.gada novembrī pauninieki, kā parasti, ejot garām kāda mesjē Boteļa mājai, apstājās palūgt maizi, kuru tiem nekavējoties iznesa kalpone. Tomēr drīzumā viens no viņiem atgriezās un

Palūdza vēl, taču viņa lūgums nekavējoties rupji tika atraidīts.

Tad pauninieks dusmās apsolīja kaut ko “izdarīt”. Naktī mājā no galda sāka krist šķīvji, nākamajā dienā kalpone, ieejot tur, no kurienes pauninieks izkliedza savus draudus, sāka mētāties konvulsijās, ormanis, kurš metās viņai palīgā, iekrita peļķē, pieaicinātais kirē ne ar ko palīdzēt nevarēja, turklāt viņa mājās sāka “dancot” mēbeles. Visas šīs likstas turpinājās vairākas nedēļas.

Par kaut ko tamlīdzīgu 1991.gadā pastāstīja A.Guseva no Čerepovecas: “Es jums aprakstīšu gadījumu, kuru mums pastāstīja mūsu māte, aculieciniece. Viņa dzima 1882.gadā, bet atgadījums notika Maskavas apgabala Jegorjevskas rajona Dmitrovkas ciematā.

Kaimiņam bija divi dēli, abi precējušies, un viņš nolēma atdalīt vecāko. Tam šķita aizvainojoši, un viņš, aizejot, tēvam sacīja: “Es tev izdarīšu”. Un izdarīja. Lūk, kā tas viss notika: drīzumā gar pakšiem, godu istabā, it kā trauktos vesels zirgu bars. Ko uz svētkiem atveda no pilsētas – skat’, viss izmētāts, sajaukts... Bet cik daudz papīra saplēsts – kur “tie” tik daudz to ņēmuši.

Pats saimnieks – vectētiņš – vienkārši staigāja badā. Pie mums ciemā ēda no kopējā katla, visi ēd, bet viņam karotes pa gaisu lido. Ataicināja garīdznieku noturēt lūgšanu, atnesa ikonas, nolika uz letes. Nepaspēja atskatīties, kad ikonas jau atradās zem letes.

Garīdznieks sāka lūgšanas, bet uz viņa pusi lidoja malkas pagale, diakons sāka iesvaidīt telpu – viņam uzmeta kažoku. Apmēram četrus-piecus bērnus “tie” uzsvieda līdz griestiem, un bērni nokrita uz grīdas. Viņiem jautāja: “Vai sasitāties?” Bet viņi atbild: nē, mums nesāp.

Manai mātei toreiz bija gadi desmit-divpadsmit. Salasa ar draudzenēm ogas un grib pacienāt vectēvu, bet tas atbild: “Es nedrīkstu”. Meitenes teic: no mums drīkst ņemt – un dod ogas. Bet tās no vectēva rokām paceļas gaisā...

No Maskavas ieradās zinatnieki, un viens no viņiem saka: “Tev, vectēv, vajadzētu iet pie daktera paārstēties”. Nepaspēja viņš, līdz galam pateikt savu sakāmo, kad viņa virzienā lidoja pagale, pēc tam otra, tad – trešā zinātnieka virzienā. Un, kas ir interesanti, lidoja kluču malka. Visdrīzāk viņi nerādījās. Tas viss notika manas mātes acu priekšā. Bet, kad vectētiņš nomira – viss noklusa”.

Dažos gadījumos tiek ziņots par svešas personas konkrētām darbībām attiecībā uz nākamo bēsātāju, piemēram, uz kādu četrpadsmit gadus vecu meiteni Ļenu no Odesas. Viņa dzīvoja kopā ar tēvu, māti un diviem jaunākajiem brāļiem. Viņiem bija brīva istaba, kuru tie izīrēja kādam jaunam pārim. Drīz vien pēc tam, 1910.gada 23.augustā, nomira Ļenas māte. 25.septembrī jauno pāri izdzina laukā, par cik Sofija, īrnieka sieva, Ļenai pastāvīgi darīja pāri:

Dažas dienas pirms tam Sofija gandrīz vai ar varu piespieda Ļenu izdzert glāzi kaut kāda melna šķidruma, paostīt kaut ko, kam nebija smaržas un ar kaut ko ierīvēja Ļenas deniņus. Pēc tam sacīja: “Nu tagad būs. Pietiek! Būsi pateicīga! Bet pielūko, nevienam ne vārda, citādi – mirsi!”.

Nākamajā dienā Ļenai sāka sāpēt galva un kakls, pēc Sofijas aizbraukšanas sākās lēkmes, bet 1910.gada 28.septembrī – klaudzieni, priekšmetu bojājums – parastais “pusaudžu” poltergeista komplekts.

Kāds muižnieks no Urāliem V.A.Ščapovs, kurš bija cietis no poltergeista 1870.-1871.gg., pēc daudziem gadiem žurnālā “Rēbuss” (1903.. Nr.11.-14.) dalījās savās pārdomās par poltergeista iespējamiem iemesliem. Viņš raksta, ka fenomenu nevar uzskatīt par spontānu: “Gandrīz visās šajās šķietami “spontānajās” parādībās, tā teikt, atklājās iejaukšanās vai līdzdalība no kaut kādas personas puses, kura vienkāršiem vārdiem sakot, “uzsūta” šīs parādības. Terminu – “uzsūtīšana”, “uzlaišana” – izdomājusi tauta”.

Ščapovs min piemeru, kas pierāda iejaukšanos no svešas personas puses, kura apdāvināta ar tādām spējām vai ieguvusi tās mākslīgi (kas vēl paliek mīkla)”.

Daļu piemēru viņš ņēmis no grāmatām, daļu – no paša novērojumiem.

Tā, persona, kura “uzsūtīja” nešķīsto garu Ličeņicā Vladimiras guberņas garīdznieka mājai, svētajam tēvam Johanam Solovjovam 1900. – 1901.gg., bija apzagusies ķēkša Praskovja. Pirms došanās uz cietumu, viņa skraidīja pie vietējiem burvjiem, un pēc tam tāvam Johanam piedraudēja, ka svētā Pokrova dienā ar viņu notiks “gan smiekli, gan grēks”. It kā būtu ūdenī skatījusies!

Sevis novērotajā gadījumā Ščapovs paziņoja sekojošo. Viņa kaimiņš, vecs kazaks Romans Frolovs, ļoti vēlējās iegādāties Ščapova dzirnavas, bet Ščapovam tās bija vajadzīgas pašam. Frolovs sāka draudēt. Viens no viņa draudeim īstenojās pilnā vārda nozimē: “Aiz matiem vilks!”

Frolovs gribēja Šapovu “izēst” no mājas un savu tomēr panāca. Kā liecināja Ščapovs, Frolovs meklēja tādu cilvēku, kurš varētu viņam to nodarīt. Un palīdzēja: Ščapovam nācās pārcelties uz citu vietu. Bet savu nolādēto māju nojaukt.

1903.gadā Ščapovs izmeklēja divaino notikumu iemeslus ar četrpadsmit vai piecpadsmitgadīgo Natašu, kura kādās mājās Odesā strādāja par kalponi. Tikai viņa bija paņemta no laukiem. Īrnieks ģimenē, kurā viņa kalpoja, bija kāds ārsts vidējos gados. Nez kāpēc visi no viņa baidījās, pat mājas saimnieki. Vēl jo vairāk Nataša. Reiz saimniece Natašai palūdza iznest ārsta mantas, kad tas uz neilgu laiku grasījās doties prom. Natašu nekur ilgi nemanīja, bet saimniecei viņa bija vajadzīga.

Viņa sāka to meklēt. Atrada zem trepēm. Nataša bija bez spēka, un saimniece to pacēla no grīdas. Vēlāk Nataša pastāstīja, ka doktors nez kāpēc ilgi un cieši skatījies uz viņu ar caururbjošu un smagu savu melno acu skatienu. Viņa jau grasījās doties projām un pajautāja vai viņš kaut ko nav aizmirsis, bet ārsts klusējot turpināja skatīties uz viņu tik ilgi, ka meitene viņa skatienā it kā iegrima savās domās, un kad viņš aizbrauca, ilgistāvēja uz vietas, bet pēc tam tikko jaudāja aiziet līdz trepēm un bezspēkā nošļuka uz grīdas. Bet nākamā dienā sākās tipiskais “pusaudžu” poltergeists. Natašu nācās atlaist.

Galu galā Ščapovs izdara secinājumu, ka pie visām līdzīgām, tā saucamām “spontānām” parādībām “iejaukšanās no svešas personas puses ir neatņemama un neapšaubāma”. Viņš uzskata par nepieciešamu “vēssties pie praktiskas izmeklēšanas uz vietas, kā, un, kādā veidā to panāk vienkārši cilvēki, bieži vien meizglītoti, un veic šīs “uzsūtīšanas” un “uzlaišanas”, kas neapšaubāmi eksistē tautā, kā neapgāžams fakts”.

Ļoti interesanta ir kāda atsauksme uz Ščapova materiāliem. Gadījumu ar Natašu atsauksmes autors izskaidro ar to, ka ārsts bijis ļoti spēcīgs mēdijs, bet viņa mēdija spējas atrada atbalstu Natašas mēdija spējās. Bet mēdiju, kuru viegli var ekspluatēt, var atrast ikvienā mājā.

Piebildīšu, ka par poltergeistu parādību nēsātāju garīdznieka Johanna Solovjova mājā kļuva četrpadsmitgadīgā aukle, paša Ščapova mājā – viņa divdesmit gadus vecā sieva, Odesas pilsētā 1910.gadā – četrpadsmitgadīgā Ļena, Dmitrovkas ciematā Piemaskavā XIX beigās – ģimenes vecais tēvs.

Visos šajos gadījumos tāpat kā gadījumā ar Natašu, pirms uzliesmojuma parādījās atklātas vai slēptas darbības no ģimeņu nedraugiem, kurās dzīvoja topošie nēsātāji. Daži nedraugi savas darbības īstenoja personiski, daži izmantoja “svešas personas” palīdzību, kā izteicās pats Ščapovs.

Ceru, ka lasītājs atceras V.T.Isakova izvirzīto hipotēzi par inducētā poltergeista “burvja” dabu, t.i. kuru izraisījis tas, kuram tas vajadzīgs. Šādu cilvēku Isakovs sauc par “slēpto seju”.

Tai reti kad piemīt spējas pašai izsaukt mājās poltergeistu, kā izdarīja ārsts, šim mērķim izmantojot Natašu, un tādēļ parasti ir spiests pēc palīdzības griezties pie “burvja” (“svešas sejas”, pēc Ščapova sacītā), līdzīgi kā, piemēram, Ščapova dzirnavas iemantot alkstošajam kazakam Romanam Frolovam vai garīdznieku Johanu apzagušajai un pieķertajai ķēkšai Praskovjai.

Hipotēze par burvestību kā par vienu no poltergeistu radīto nelaimju pirmajiem iemesliem, nonāca līdz mūsdienām praktiski neizmainītā veidā. Aplūkosim to tuvāk.

Burvestība un poltergeists

Kā atzīmē pētnieki Houlds un Kornels, vairums mūsdienu parapsihologu ļoti skeptiski attiecas pret to, ka burvji, raganas un tamlīdzīgas personas ar okultām darbībām spēj izsaukt poltergeistu no attāluma. Tostarp no 500 viņu aplūkotajiem 36 gadījumiem (7 procenti) par nelaimju vaininiecēm nosaukuši raganas; 26 gadijumos – līdz 1872.gadam; 10 – par laika periodu no 1873. – 1975.gg. Šajā gadsimtā raganas uzskatīja par pirmatnējo iemeslu pie uzliesmojumiem 1901., 1914., 1926., 1928., 1930. un 1970.gg., patiesībā šādu gadījumu ir ievērojami vairāk.

Tomēr uzskatīja nenozīmē, ka bija, pat tad, ja ņem vērā iespējamo raganu liecības, kuras tās sniegušas spīdzināšanas laikā: ko tikai viņas par sevi nepastāstīja! Tomēr ne visu. Piemēram, 1655.gadā kāda kalpone no Turnas (Prūsijā), kura bija acīmredzama poltergeistu parādību nēsātāja, tika turēta aizdomās par to, ka izsauca tos ar burvestību palīdzību. Viņu pakļāva nežēlīgai spīdzināšanai, tomēr viņa nenoturējās pret sevis apmelošanu.

1789.gadā Vācijā kāda nelaimīgā, kuru policija turēja aizdomās burvestībā, tika sodīta ar pēršanu – faktiski par to, ka izrādījās poltergeista nēsātāja. Pēc 99 gadiem kāds vācu fokālais aģents, piecpadsmitgadīgais Valters no Rezau, par tādu pašu “rīcību” tika sodīts ar sešām nedēļām ieslodzījuma. Viņam par laimi uz to laiku spīdzināšana un miesassodi attiecībā uz burvestību jau bija atcelti, arī burvestības varas acīs un no likumdošanas redzes viedokļa, vairs nebija tiesas kompetencē.

Bet parastā apziņā burvestība turpināja un turpina dzīvot. Vai tā ir nejaušība? Visdrīzāk, ka nē, un tam ir savi iemesli. Galvenais no tiem – cilvēki ne reizi vien ir ievērojuši, ka poltergeista uzliesmojumā no viņu redzes viedokļa manāmas kaut kādas dīvainas darbības no iespējamā burvja puses, kuras pēc viņu domām, tiek īstenotas apzināt.

Parapsihologi pievērsa uzmanību tam, ka ir pietiekami daudz tādu vientipisku gadījumu: kāda veca ragana ar ļaunu reputāciju, ieejot jebkurā mājā, jaunajai kalponei piedāvā kaut kādu ēdienu vai apšaubāmas izcelsmes priekšmetu.

Sašutusī meitene atsakās pieņemt aizdomīgo dāvanu. Vecā ragana aiziet, nomurminot kaut kādus lāstus. Nākamajā dienā kalpone kļūst par nevaldāmu – poltergeista parādību nēsātāju, kas dažreiz izpaužas ar psihosomatiskiem traucējumiem. Līdzīgi gadījumi novēroti 1654., 1659., 1681., 1692.-1693., 1696., 1707., 1816., 1838.-1840., 1846., 1852., 1870. gg. Un vēlāk.

Interesanti, ka savas “burvju” darbības raganas sarīko nevis slepeni un ne no attāluma, bet tiešā nākamā nēsātāja tuvumā, viņa acu priekšā, turklāt cenšoties nodibināt ar viņu tiešo kontaktu – caur nodotu vai izprasītu lietu, kā to izdarīja Florence Ņūtona attiecībā uz kalponi Mēriju Londonā 1661.gadā, par ko tika apsudzēta burvestībā, un 1661.gada 24.martā Korkas grāfistes (Anglija) zvērināto tiesa piesprieda tai cietumsodu.

Viss sākās ar to, ka Mērija atteica Florencei lūgumā iedot gabaliņu sālītas liellopu gaļas. Atteikums prasītājai izraisīja traku dusmu vilni. Pēc nedēļas Mērija sastapa Florenci, un tā nez kādēļ meiteni noskūpstīja ar milzīgu spēku. Drīz vien viņa nokļuva neticamu notikumu centrā. Pa visu māju sāka klīst kaut kādas caurspīdīgas groteskas figūras.

Meitenei arvien biežāk uznāca smagas lēkmes, tik trakas, ka viņu nevarēja novaldīt vairāki vīrieši. Viņa sāka atvemt adatas, naglas, sarus un salmus – neticami daudz un ļoti vieži. Pēc tam viņu vajāja akmeņi, tie meiteni pavadīja it visur, kurp viņa nedotos, un sita pa galvu, pleciem un rokām, pēc tam krita uz grīdas un izzuda.

Vēlāk sākās vēl kas neticamāks: pēkšņi viņa pazuda no savas gultas, izrādījās citā istabā, uz mājas jumta vai saimnieka gultā. Saskaņā ar tiesā sniegtajām liecībām, pēdējais redzējis neticami daudz kalponi vajājošu akmeņu, kuri, nokrītos uz grīdas izgaisa acu priekšā. Vēl viņš pastāstīja, kā Bībele izspurdza no Mērijas rokām un izlidoja uz istabas vidu.

Citu reizi divas Bībeles, kuras meitenei gulēja uz krūtīm, pēkšņi izgaisa un parādījās citā vietā.

Zvērināto tiesa tolaik pasludināja ne tik ļoti nežēlīgu spriedumu, jo Florenci pēc būtības varēja notiesāt uz nāvi. Taču viņai paveicās – viņa tika sveikā ar cietumsodu.

Citā gadījumā 1697.gadā Kristīnu Šovu, skotu muižnieka divpadsmitgadīgo meitu, par kaut ko trīs reizes nolādēja kāda nezināma ragana. Drīz ar meiteni sāka atgadīties poltergeista notikumi, daļēji viņa uztraucās gaisā un lidinājās virs grīdas, istabā sapulcējušos garīdznieku acu priekšā.

Burvestībās aizdomās turamo izrādījās aptuveni divdesmit. Pieci no tiem tika sodīti ar nāvi, viens, nesagaidījis tiesu, pakārās vēl iepriekšējās izmeklēšanas laikā.

Eiropiešu pētnieki parasti ārkārtīgi skeptiski vērtē kaut kādas saiknes iespējamību starp poltergeistu un maģiju vai burvestību, tostarp, kad brazīliešu kolēģu visdrīzāk to ir gatavi atzīt. Piemēram, viens no viņiem, H.Andrade, raksta, ka katrā no viņa personīgi izpētītajiem brazīliešu poltergeistu gadījumiem, kad izdevās noskaidrot visus sakarus saistībā ar trakojošo garu uzbrukumiem pakļautajām ģimenēm, izrādījās, ka starp nelaimīgajiem mājas iemītniekiem obligāti atradās kāds no potenciālajiem upuriem, piemēram, no atraidītā mīļākā, skaudīga radinieka, ļauna kaimiņa vai pat šīs ģimenes locekļa puses.

Ikviens brazīlietis, norāda Andrade, zina, ka valstī čum un mudž melnās maģijas, kur cilvēkiem ir iespējas izmantot nezināmos spēkus nehumāniem mērķiem.

Pētnieks izdara šādu salīdzinājumu: līdzīgi tam, kā nazis var tikt izmantots, lai nogrieztu maizi, vai kādam galvu, cilvēkā apslēptos nezināmos spēkus var vērst gan laba, gan ļaunanodarījumiem.

Tādēļ, lai kādā mājā izsauktu poltergeistu, savā rīcībā jāiegūst kaut vai pāris ļaunos garus, kuri par attiecīgu atlīdzību spēj izpildīt jūsu pasūtījumu; tāpat nepieciešams sev pakļaut ļaunajiem gariem paklausīgu upuri ar nepietiekami attīstītām garīgām spējām, lai tas nespētu pretoties ļaunajām burvestībām.

Melnā maģija, uzskata pētnieks, kļuvusi par vienu no vissmagākajām sociālajām problēmām Brazīlijā, bet šajā valstī uzliesmojušie poltergeisti nereti atšķiras ar negantumu, nebaldāmību un postošu raksturu, kas Eiropā novērojams salīdzinoši retāk.

Kā norāda Houlds un Kornels rietumu pētnieki, analizējot poltergeistu “burvju” izcelsmes iespējamību, ievērojuši, ka dažos gadījumos potenciālais nēsātājs nu kaut kā baidījies vēl pirms iespējamās tikšanās ar raganu. No šejienes arī slēdziens, ka arī veidos pārējos gadījumos poltergeistu varēja iedarbināt ar baiļu sajūtu vai pirms tam piedzīvotu izbīli, ārpus kādas saiknes ar iespējamās raganas vizīti.

Tomēr Houlds un Kornels uzskata, ka attiecībā uz poltergeistu līdzīgs pieņēmums ir diezgan riskants: parādība ir daudzpusīga, par to pagaidām zināms maz, bet pagaidām jāuzkrāj un jāanalizē fakti, nevis jāattīsta nepamatotas hipotēzes.

Jebkurā gadījumā burvestības problēmu kā vienu no poltergeista darbības iespējamiem iemesliem no dienas kārtības tomēr izslēgt nevar. Ja izrādīsies, ka tāda saikne pastāv un tās pamatā ir tikai psiholoģiski starppersoniskas attiecības, uzskatīsim, ka cilvēkiem ir paveicies: tīri burvestības psiholoģiskais raksturs nodrošinātu pietiekami drušu aizsardzības līmeni no tā.

Tomēr ir pamats uzskatīt, ka burvestības lietā ir iejaukti arī bioenergoinformācijas iedarbības mehānismi, kuriem virknē gadījumu pretoties praktiski ir neiespējami.