Piemēram, kad nolaidās kopējā padomju-bulgāru apkalpe, dzinējs pārstāja darboties, viņi to ieslēdz - tas dažas sekundes pastrādā un atkal izslēdzas. Tur bija rezerves dzinējs, taču, kad dega galvenais, tas pārdedzināja rezerves saites. Viņi nolaidās brīnumainā kārtā. Koļa Rukavišņikovs, lai viņam debesu valstība, sākumā domāja, ka bulgārs (oficiāli, Ivanovs, reāli - Kakalovs) nesaprot, kas notiek. Izrādās, viņš visu saprata - tikai izturība bija tāda. Taču, kad viņi galu galā nosēdās, bulgārs izkāpa, nogūlās ar seju pret zemi un tā ilgi gulēja... Viņam avārijas pieredze nāca grūti; vēl grūtāk tāpēc, ka viņš visu paturēja sevī.

Arī pati par sevi nosēšanās ir bīstama, vēl arī emocionāli grūta: tu gaidi ilgā lidojuma beigas, bet, ar ko tas beigsies, tu nezini. Vēl fiziski grūti tas ir tāpēc, ka kuģim ieejot atmosfērā, sākas pārslodzes. Normālā, planējošā gadījumā tās ir nelielas, it kā uz tevis nostātos četri cilvēki. Vispār jau to var izturēt. Taču pēc ilgstoša lidojuma tu esi vārgs, un četri jau liekas kā seši. Bet vēl ir bijuši gadījumi, kad tehnisku iemeslu dēļ no tādas lēzenas, planējošas nosēšanās kuģis noraujas balistiskā lidojumā.

Ja jūs metat plakanus akmeņus upē, tad varat redzēt, kā tie palecas. Tā arī mēs uz plakanā, priekšējā vairoga "palecamies". Taču gadās, ka sistēma, kas notur mūs vajadzīgā leņķī, iziet no ierindas. Kuģis sagriežas, sāk krist kā akmens. Un tad jau pārslodzes ir astoņi "g", tas ir, astoņkārtīgas. Ilga lidojuma dēļ liekas, kā tās ir desmit vai vienpadsmitkārtīgas. Tas ir grūti.

Atceros avārijas lidojumu, kad puišiem bija pārslodze divdesmit trīs. Viņi izdzīvoja, bet augstākajā punktā viņi neko neredzēja, nevarēja elpot. Vienam pat uz dažām sekundēm sirds apstājās, kādas pārslodzes dēļ nespēja sisties.

Ar vienu vārdu - nolaišanās gan fiziski, gan emocionāli ir ļoti smaga. Tāpēc, ka visas situācijas tev grozās galvā, bet tur, ārpusē, temperatūra ir virs 1000 grādiem. Viss, ko tu redzi iluminatorā, ir liesmu mēles. Dzirdi tādu skrapstoņu, it kā būtu nonācis ugunīga zvēra ķetnās, un viņš ar ugunīgo ķepu cenšas noplēst kuģa aizsardzību un izdabūt tevi no tā laukā. Pārslodze, griešanās, un šī skrapstoņa, troksnis, kad tiek atšauti nevajadzīgie nodalījumi, - tas viss ir ļoti nopietni.

Tu vari atvilkt elpu, kad izpletnis ir atvēries un tiek nodibināti sakari ar helikopteriem. Taču izpletnis jau var arī nepareizi atvērties... Piemēram, Komarovam izpletnis slikti atvērās un viņš gāja bojā. Ļoti spēcīgs sitiens pa zemi bija. Tikai tad, kad helikoptera komandieris saka, ka viņš redz kuģi un izpletnis ir normāls - tad iestājas atvieglojums.

1975. gadā mums ar Gubarevu nācās piedzīvot, kāda var būt nolaišanās. Lidojumu vadības centrs, kā paredzēts, paziņoja, ka izpletnis atvērsies tādā un tādā laikā (stundas, minūtes, sekundes). Laiks pienāk, izpletnis neatveras, bet mēs turpinām krist. Šādā gadījumā pēc kāda laika ir jāatveras rezerves izpletnim. Taču arī viņš neatveras, kļūst skaidrs, ka mums palicis ko dzīvot tikai dažas minūtes. Sākusies dzīves atpakaļ atskaite. Vai ziniet, nāves bailes ļoti savažo cilvēku, viņa domas un kustības, tāpēc ka ļoti negribas mirt. Kaut kā likās muļķīgi kliegt: "Paliec sveika, mamma! Paliec sveika, Dzimtene!", turklāt viss jau tiek ierakstīts magnetofonā...

Es tad arī padomāju: es taču esmu kosmonauts-pētnieks. Lūk, tad arī palikušajās minūtēs jāmēģina noskaidrot, kāpēc automātika ir atslēgusies. un jāpaspēj to visu izkliegt uz Zemi. Tas bija mans pētnieka pienākums. Uz īpašas iekārtas es sāku saukt dažādu sistēmu parametrus un skatīties, vai tie atbilst normai. Pēkšņi jūtu, spēcīgs trieciens. Nu, domāju viss. Taču tas bija galvenais izpletnis, kas atvērās. Es jau vairs nezinu, cik - minūti vai divas - es uzskatīju sevi par mironi, taču tas bija tik šausmīgi, ka iespiedās atmiņā uz visu dzīvi.

Kad pēc tam, uz Zemes mēs sākām pētīt, izrādījās, ka kāds Komandu vadības centrā bija kaut ko sajaucis un nepareizi programmā ierakstījis izpletņa atvēršanās laiku. Kļūdījies, pēc manām domām, par divām minūtēm. Parasti pēc lidojuma mēs atnākam uz vadības centru un pateicamies par darbu. Atceros, ka toreiz es teicu: "Kad jūs ierakstāt ciparu rindas, tad, kā runāja Žvaņeckis, dariet to rūpīgāk. Tāpēc, ka jūs kļūdījaties par divām minūtēm, bet man mati palika sirmi".

Taču ar to manā dzīvē pirmā, kosmiskā lidojuma problēmas nebeidzās. Mūs ļoti stipri trieca pret zemi, jo kuģis nolaidās sniegputenī. Uz tādu nolaišanos mēs necerējām. Vējam bija jābūt nelielam, bet tur bija vēja brāzieni vairāk nekā 20 metri sekundē. Ziema, zeme sasalusi kā akmens. Izpletnis pārvērtās burā un šī milzīgā bura nesa mūsu kuģi kā pūciņu. Kuģis sitās gar zemi, lēkāja, ripoja un atkal sitās pret zemi.

Ja tādā situācijā nokļūtu bezpilota kuģis, to vienkārši saplacinātu. Lai mūs tāpat nesaplacinātu, mēs mēģinājām atšaut izpletni. Tas izrādījās grūti. Pēc mūsu lidojuma KVC specialitāti un kosmonauti "stropju atšaušanas" pogu novietoja tā, lai apkalpe spētu to nospiest pat tad, kad aparāts ir apgāzies un ripo. Galu galā mēs to atšāvām, pēdējo reizi pārmetām kūleni un palikām, karājoties kuģī ar galvām uz leju.

Šajā laikā pie mums pieskrēja glābēji. Atvēra lūku - ārpusē svaigs, auksts ziemas gaiss... nav nekā patīkamāka. Glābēji kliedz: nu, kā jūs tur? Manam biedram mugura savainota, man no kājas - mazs miesas gabals izrauts. Tāpēc mēs neteicām "labi", mēs pateicām - "esam dzīvi". Viņi nopriecājās, aiztaisīja lūku un aizskrēja. Bet mēs karājamies siksnās ar galvu uz leju. Pēc tam pajautājām viņiem - uz kurieni aizskrējāt, mums taču bija jāpalīdz! Izrādās, ka viņi aizskrēja paziņot, ka viss kārtībā. Tam, kurš paziņos pirmais, pienācās vai nu prēmija, vai pulkstenis ar ierakstu.

Paziņoja, atgriezās. Sāka raut Gubarevu laukā aiz pleciem, bet es skatos - viņi viņam plecu siksnas ir attaisījuši, bet kāju siksnas - nē. Nu, domāju, pārraus uz pusēm. Es viņam atsēju kājas, viņi viņu izvilka, pēc tam mani. Apkārt, sniega vētra, nikni gaudo vējš, kļūst tumšs, ātrāk jālido. Viņi skrien ar Gubarevu nestuvēs, steidzas. Pirmais klūp un krīt. Gubarevs no nestuvēm lido sniegā. Viņi izvelk viņu no kupenas, nopurina sniegu, atkal uzliek uz nestuvēm, atkal skrien...

Viņu vienā helikopterā, mani citā. Tas ir tāpēc, lai, Dievs nedod, notiek avārija, tad vismaz viens kosmonauts dzīvs paliks. Kad nesa, parādīja bedres, ko mūsu kuģis bija izsitis sasalušajā gruntī. Bedres lielas – lielākas, kā no lādiņa.

Helikopterā man uz ātro pārsēja rētiņu. Pārģērba siltā, lidojuma formā. Pēkšņi meitenes - medicīnas māsiņas - nez no kāda kažoka izvelk baltu kallu buķeti un pasniedz man.

"Ar lidojuma beigām!". Katram no mums tika tāda buķete savā helikopterā.

Mēs lidojam virs stepes. Es redzu: zem mums kaut kādi kalni. Jautāju medmāsai: "Virs kādiem kalniem lidojam?" Izrādās - siena kaudze, baļķi, pat atkritumu izgāztuve - tādi, lūk "kalni". Es jau biju pieradis pie kosmiskiem attālumiem! No mūsu orbitālās stacijas iluminatoriem tieši tāpat izskatījās Urālu kalni, Pamirs vai Kordiljēri. Tagad nācās pierast pie Zemes mērogiem.

Pēc lidojuma ir tāda sajūta, tu esi laimīga. Tu esi atgriezies dzīvs, programmu izpildījis. Emocionāli tu lido. Taču fiziski tu esi pilnīgi iztukšots. Aerodromā mūs lūdz nofotografēties pie helikoptera. Mēs ar Gubarevu apskāvāmies, attēlojām smaidus. Apskāvāmies, tāpēc lai pieturētu viens otru, jo mēs kritām no kājām.

Protams, bija apsveikumi, aplausi - svinīga sagaidīšana aerodromā, kad mēs ar buķetēm bridām gar sagaidītāju karē. Mūs sveica toreizējās Kazahijas PSRS vadība ar D. Kunajevu priekšgalā. Apbalvoja ar medaļām "Par neskarto zemju apgūšanu". Es teicu: "Pareizi, mēs taču to zemi uzarām". Tāda bija nosēšanās. Kā teica mans pārinieks Aleksejs Gubarevs: "Baigais mārrutks - mīkstā nosēšanās..."

"Kā senlaiku argonauti..."

Kad es atgriezos no pirmā lidojuma, vēl bez spēka, mani nolika uz manas istabas gultas Zvaigžņu pilsētiņā. Atnāca mani bērni, mēs nebijām redzējušies vairāk, kā pusotru mēnesi. Man bija četrdesmit četri gadi, bija piepildījies visas dzīves sapnis, es taču jau no jaunības par kosmosu sapņoju. Viss eiforijā, stāstu - kāda tur ir Saule, kādas rītausmas, kādu eksperimenti. Viņi minūtes desmit klausās un saka: "Tēti, jums tur ir biljards, labāk iesim uzspēlēt". Es uzreiz atcerējos Džeka Londona stāstu "Kā senlaiku argonauti". Varonis izgājis cauri visām grūtībām, nāves briesmām, atradis zeltu, kļuvis bagāts. Stāsts beidzas apmēram tā: "Es tagad apsēdīšos pie kamīna, sasildīšos, pasaukšu mazbērnus un pastāstīšu, ar kādam grūtībām es to visu esmu ieguvis. Ja nesapratīs, pastāstīšu vēlreiz. Ja atkal nesapratīs, paņemšu pagali un kārtīgi sadošu!" man arī bija vēlēšanās paņemt kiju un kā nākas sadot. Lai saprot, kas ir kosmoss. Sen jau zināms, ka nav pravieša savā Tēvzemē.

Anekdote uz malām:

Brežņevs izsauc pie sevis kosmonautu grupu:

-Amerikāņi ir izsēdušies uz Mēness. Mēs te apspriedāmies un nolēmām, ka jūs lidosiet uz Sauli.

-Mēs taču sadegsim, Leonid Iļjič!

-Par ko jūs mūs uzskatiet? Partija ir par visu padomājusi! Lidosiet naktī!