Žogu zeme

Pirmais žogs 3253 kilometru garumā nožogo kontinentu no ziemeļiem uz dienvidiem, aizverot gandrīz visu Austrālijas dienviddaļu. Otra garums – 5320 kilometru, tas atrodas dienvidaustrumos. Kāpēc ķenguru un pīļknābju zeme pārvērtusies par žogu zemi? Un kas aiz tiem slēpjas?

Līdz XVII gadsimtam ne par kādu Austrāliju neviens nebija dzirdējis, kamēr 1606.gadā šajā krastā neizsēdās holandiešu jūrasbraucējs Villems Janszons. Lai pastāstītu par peripetijām sakarībā ar eiropiešu ierašanos Austrālijā un tās apdzīvošanas sākumu, būs nepieciešams atsevišķs raksts, bet vēl labāk – grāmata. Tā ka sakoncentrēsimies uz vienu epizodi.

Trušus Austrālijā ieveda jau tālajā 1788.gadā. viņus turēja kaušanai dēļ gaļas. Taču 1869.gadā kolonisti viņus izlaida rotaļāties plašumā. Truši novērtēja Zaļā kontinenta labumus, un pēc pusgadsimta tur bija jau… 600 miljonu trušu. Kad truši norija visu zāli dienvidu ganībās, kolonisti saķēra galvas. Lai izglābtu zāli atlikošajā kontinenta daļā, sadomāja uzcelt žogu, aiz kura šiem dzīvniekiem nebūs iespējams tik. To cēla visi kopā no stabiņiem, drātīm un sieta. Sešu gadu laikā, no 1901. līdz 1907.gadam, uzcēla aizžogojumu 3243 km garumā. Protams, truši, nebūdami dumji, raka zem žoga alas un lauzās uz jaunām ganībām. Tālredzīgie kolonisti kursēja gar aizžogojumu ar lāpstām un ieročiem. Robežu pārkāpējus izšāva, viņu alas aizraka. Palīdzēja vāji: truši izrādījās jūtami ašāki par apsargiem.

Trusis, kamielis un suns

Lai ātrāk pārvietotos gar žogu kolonisti nolēma patrulēt ne kājām ejot, bet gan divričos, kuros iejūgti… kamieļu. Kurus, piezīmēsim, speciāli priekš tam nogādāja Austrālijā.

Truši pārspēja kamieļus, tā ka “tuksneša kuģi” izrādījās nelietderīgi. Viņus palaida ganīties brīvībā un aizmirsa aizraujoties ar trušu medībām. Mēģināja garaušus indēt. Tie mira, taču nepadevās: izdzīvojušie izstrādāja imunitāti pret indēm un vairojās ar dubultspēku.

Kamēr karš gāja no fāzes fāzē kamieļi iedzīvojās un arī sāka vairoties. Protams, ne tādā ātrumā, kā truši, bet tomēr diezgan aktīvi. Tāpat kā trušiem, arī kamieļiem izrādījās, ka nav dabisko ienaidnieku Austrālijā, tā ka viņu populācija auga gadu no gada, kamēr kamieļi nekļuva kolonistiem par tādu pat problēmu, kā truši.  Vispār, viņus nācās atšaut no helikopteriem.

Bet lūk pret trušiem helikopters ir nederīgs, tādēļ žogu joprojām turpina nostiprināt un patrulēt.

Nu, par pirmā žoga rašanos ir skaidrs. Paliek otrs lielais žogs ar nosaukumu Suņa. Tas, kā mēs jau teicām, ir garāks par Trušu, atrodas kontinenta dienvidaustrumos un aizsargā no dingo suņiem. Dingo arī ir ievesti Austrālijā, taču diezgan sen – apmēram pirms piecām tūkstošgadēm. Viņi ieradās kopā ar medniekiem no Borneo salas, savairojās, kļuva mežonīgi un ļoti nopriecājās, kad kolonisti sāka Austrālijā audzēt aitas. Īsāk, pret dingo piemēroja to pašu paņēmienu: nožogojās ar žogu.

Problēmiņa sanāca!

Liktos, viss loģiski: ceļam žogus, patrulējam, lai ienaidnieks truša vai dingo izskatā nepārlauztu aizsardzību un nenodarītu ļaunu ganāmpulkiem un ganībām. Iespējams, ne pats asprātīgākais problēmas risinājuma variants, taču tas viņu, austrāliešu, privātā lieta. Bet kāpēc tādā gadījumā aiz žoga nevienu nelaiž? Tas ir, vispār nevienu! Pie kam draudot ar soda naudām astronomiskās summās (3750 Austrālijas dolāru, kas ir ekvivalenti apmēram 2500 ASV dolāriem) vai cietuma ieslodzījumu. Piekrītat, ka vietējais iedzīvotājs vai tūrists vēlas pastaigāties starp trušu alām un pat gatavs riskēt sastapties ar dingo baru – par ko sodīt ar naudas sodu?

Bet žogi, starp citu, ir visai iespaidīgi: no diviem līdz sešiem metriem augstumā. Daži – divās vai trīs rindās, atsevišķos posmos pat zem sprieguma. Vēl bez tam, kategoriski aizliegts laist aiz aizžogojuma kvadrokopterus! Tos uzreiz nosit tās pašas militarizētās patruļas. Varbūt, tur ir ne tikai aizbērtas trušu alas?

Šis jautājums moka ziņkārīgos daudzus gadus un spiež izvirzīt pašas dažādākās hipotēzes. Pamēģināsim izskatīt dažas no tām.

Mu kontinents

Senās teiksmās tiek pieminēts Mu kontinents, kurš apvienojis Austrāliju, Āfriku, Dienvidameriku un Antarktīdu. Kainozoja ērā (sākums pirms 66 miljoniem gadu) tas nogrima, bet virspusē palika izkaisītas sauszemes daļas. Cits Mu zemes nosaukums – Pacifīda.

Mūsdienu okeanogrāfu pētījumi apstiprina zemūdens vulkāniskās grēdas, kura savieno Austrāliju ar Antarktīdu, esamību. Un vispār, dibena reljefs ļauj pieņemt, ka reiz še bijis gigantisks kontinents. Zemes plākšņu kustība maina kontinentu aprises, tā ka nekā fantastiska leģendās par Mu zemi nav. Starp citu, tad ir skaidrs, no kurienes Austrālijā pingvīni. Viņi palikuši kopš tiem laikiem, kad Austrāliju un Antarktīdu savienoja sauszeme.

Kāds tam sakars ar Austrālijas žogiem? Pats tiešākais: saskaņā ar vienu no hipotēzēm, eja no Austrālijas un Antarktīdu ir saglabājusies. Nu, vai arī izveidota no jauna. Un protams, tas tiek turēts stingrā slepenībā. To tad arī aizsargā žogs.

Dienvidpola dīvainības

Antarktīda ir milzīgs noslēpums. Kāpēc tieši tu meklēja Šambalu pētnieki no Anenerbes (vācu biedrība senās vācu vēstures un senču mantojuma izpētei; viena no pašām noslēpumainākajām nacistiskās Vācijas organizācijām. – red.piezīme)? Ko vispār viņi aizmirsa aukstuma polā?

Tiek uzskatīts, ka vācu polārpētnieks Alfrēda Ričera ekspedīcija radīja Antarktikā noslepenotu kara bāzi 211 “Jaunā Berlīne”. Tur zemūdenes U-530 ekipāža pēc slepenās okultisma biedrības Vrils rīkojuma noslēpa Trešā reiha sakrālās relikvijas, tajā skaitā svēto Grālu. Ir liecības, ka drīz pēc Otrā pasaules kara beigām Lielbritānija novadīja operāciju nacistu bāzes meklēšanai un iznīcināšanai.

“Neapstiprināti?” – jūs teiksiet. Un jums būs taisnība: plaši pieejamas, ticamas informācijas par Antarktīdu ir ļoti maz. Un tāpēc, ka ledus kontinenta izpēte vēl nav pabeigta, un tāpēc, ka ļoti daudz kas ir noslepenots. Tur tiek veikti zinātniskie darbi – bet tie, teiksim tā, nav priekš plašas publikas.

Bet ir polārpētnieku stāsti. Piemēram, par “ugunīgajām bumbām”, kuras pazudinājušas ne vienu ekspedīciju dalībnieku. Un uzvedas šīs bumbas pavisam ne tā, kā lodveida zibens…

Pazīstami arī “Gorvica briesmoņi” – gigantiskie monstri-krioni (Kryonis Polaris), kuri dzīvo Antarktīdas dzīlēs. Viņiem optimālā temperatūra – mīnus 70-100 grādu pēc Celsija!

Cilvēki redzējuši gan viņu pēdas, gan viņus pašus, gan viņu upurus – saplosītus polārpētniekus. Kas brīnumaini: nelaimīgo miesa bija saglabājusies, toties pazuduši bija visi kauli. Kur briesmoņi mīt, kā izdzīvo, ar ko barojas ledus un sniega valstībā? Tie ir Zemes radījumi vai arī viesi no kosmosa?

Un tagad iedomāsimies, ka Antarktīda ar tās liesmojošajām lodēm, okultisma slēpņiem un monstriem-cilvēkēdājiem kaut kā savienojas ar Austrāliju. Ne mazāk dīvainu kontinentu: jo taču vairāk nekur citur nedzīvo ne somaiņi, ne olas dējošie zīdītāji; tikai tur atklāti melnie gulbji un odi dūres lielumā. Vispār, Austrālijas fauna izskatās kā ģenētisko izmēģinājumu rezultāts, nevis kā dabiskā atlase… Tad var pieņemt, ka pīļknābji, ehidnas un antarktiskie krioni iznākuši “no vienas mēģenes”. Un mēģene joprojām tiek izmantota…

Hipotēze, protams, ir drosmīga un, teiksim tieši, konspiroloģiska. Toties visas mozaīkas daļiņas saliekas loģiskā bildē: aiz gigantiskā žoga slēpjas slepenās laboratorijas, kurās veic ģenētiskos eksperimentus un novēro izmēģinājumu pērtiķus, izmitinot tos te zem karstās Austrālijas saules, te Antarktīdas ledājos. Pavadot izmēģinājuma objektus pa slepenu eju starp kontinentiem…

Šī hipotēze, starp citu, izskaidro, kāpēc neviena pasaules valsts nepasludina savas tiesības un Dienvidpolu: visi kaut kā ātri noslēdza tādu vienošanos un to nepārkāpj, kaut arī citas sarunāšanas regulāri tiek “pārbaudītas uz stingrību”.

Militārās viltības

Nevēlaties kļūt atpazīstams konspirologs un neticat slepenām ejām starp kontinentiem? Lai, tad piedāvājam jums daudz reālāku lielo žogu izskaidrojumu: aiz tiem atrodas atompoligoni. No 1955. līdz 1963.gadam aizliegtajā zonā Austrālijas dienvidos Maralingā tika veikti septiņi lieli kodolizmēģinājumi jaudā no vienas līdz 27 kilotonnām trotila ekvivalentā. Un sēriju daudz mazāku – lai izpētītu aizsardzības metodes no kodolieroča. Cīņa ar radioaktīvo piesārņojumu aizņēma 37 gadus un 108 miljonus dolāru. Ir zimāns, ka 1994.gadā Austrālijas valdība izmaksāja aborigēnu tžaruta ciltij kompensāciju 13,5 miljona dolāru apmērā. Redzams, cilts bija stipri cietusi no radiācijas. Tad varbūt, eksperimenti ar superieroci turpinās aiz žoga vēl šobaltdien?

Kā noķert vimpu?

Un beidzot, lūk jums vēl viena hipotēze: “aizžogijā” atrodas slepenās fiziskās laboratorijas. Ticami zināms par vienu nenoslepenotu: tā bāzējas Stavelas pilsētā. Precīzāk – zem pilsētas: tai atvēlēja vietu šahtā 1025 metru dziļumā. Tur zinātnieki strādā pie dark matter noslēpuma – tas ir, tumšās matērijas, kura nestājas elektromagnētiskajās mijiedarbībās (neizdala gaismu). Tā sastāda Visuma daļu, izrāda gravitācijas iedarbību un iespaido zvaigžņu kustību mūsu un citās galaktikās. Tumšajai matērijai atvēl apmēram 22-25% visas vielas Visumā.

Stavela ir tālu no aizliegtās teritorijas, taču kurš var galvot par to, ka laboratorijas ir tikai tur?

Tumšā matērija – pats intriģējošākais noslēpums astrofizikā. Tā aptver mūs, bet mēs nevaram to ne ieraudzīt, ne sajust. Tai pat laikā tajā slēpjas tādu parādību atminējums, kā galaktiskā rotācija, zvaigžņu kopu kustība. Ko nu vēl! Tumšā matērija palīdzēs izskaidrot dzīvības rašanos.

Ja daļiņu tumšās matērijas- vimpu – “noķers” un izpētīs, cilvēce iegūs kolosālu enerģiju. Kurš kļūs par pirmo vimpa “saimnieku”? No tā lielā mērā atkarīga cilvēces attīstība.