Paviršā interesentā šāds raksturojums var izsaukt domu, ka japāņi gluži vienkārši ir "nozaguši" komiksu ideju no rietumu pasaules. Tas nu gan nav patiesība. Japāna Mangas stila mākslu pazina jau kopš seniem laikiem. Viens no pirmajiem līdz mūsdienām saglabājušiem Manga stila darbiem pieder budistu mūkam Kakujo Toba (1053-1140). "Ainas iz putnu un zvēru dzīves" (Teodzugika) ir četri tīstokļi ar melnbaltiem tušas zīmējumiem un lakoniskiem parakstiem. Pirmo divu tīstokļu varoņi ir dažādi dzīvnieku valsts pārstāvji, kas parodē cilvēkus, bet divos pēdējos ir atainoti budistu mūki, kas ielaidušies ne īsti mūkiem piedienīgās izklaidēs, kā piemēram gaiļu cīņās. Vēlāk visus līdzīga rakstura zīmējumus sauca par 'Toba-e' (Zīmējumi Tobas stilā). Savukārt vārdu "Manga" pirmais sāka lietot slavenais japāņu mākslinieks Katsušika Hokusaji vēl 1814. gadā. 'Manga' tulkojumā nozīmē 'groteskas', 'dīvainas (jautras) ainiņas'. Bet nesteigsimies priekšā laikam. Kā nācies, ka tik apšaubāma rakstura zīmējumi joprojām kā svētums tiek glabāti visai pazīstamā reliģiskā darbinieka dzimtajā klosterī?

Acīmredzot, lai rastu atbildes, nāksies ieskatīties vēsturē.

Par Japānu līdz mūsu ēras VI gadsimtam ir zināms ļoti maz. Aptuveni trešajā mūsu ēras gadsimtā Ķīnas iespaidā Japānā tika ieviesta irigācijas sistēma rīsa audzēšanai, kas lika pamatus fundamentālām mentalitātes atšķirībām starp rietumu un austrumu kultūrām. Rīsa audzēšana prasīja sarežģītu irigācijas sistēmu uzturēšanu, ko varēja veikt tikai viss ciemats kopīgi, padarot neiespējamu sadalīšanos atsevišķās ģimenēs. Tā arī attīstījās japāņu kolektīvā apziņa, kam eksistence ārpus kolektīva tiek uzskatīta kā kaut kas ārkārtējs, bet izslēgšana no kopienas - kā pats bargākais sods (piemēram, bērniem bieži vien sods ir palikšana ārpus mājas durvīm).

Japānas pamatreliģijas - sintoisma - pamatā ir ticība, ka it visur un it visā mīt savi gari - 'kami'. Svarīgākie protams ir apvidus gari, un senču gari, taču gari mīt it visur. Cik var noprast, senajiem japāņiem nepastāvēja strikts nodalījums 'labajos' un 'sliktajos' garos. Viņi uzskatīja, ka nepietiekami apmierināti gari var sadusmoties, taču, ja visi rituāli tiks veikti kā pienākas, tad gari būs mierīgi. Vēl šobaltdien japāņu kultūrai nav raksturīgi 'absolūtā ļaunuma' un 'absolūtā labā' jēdzieni. Viens no sintoisma pamatprincipiem ir tīrība - kā fiziskā, tā garīgā. Ne velti viens no smagākajiem apvainojumiem japāņu valodā burtiskā tulkojumā nozīmē: 'Tava seja ir netīra!' No visiem daudzajiem kami īpaši izdalījās saules dievietes Amaterasu kults, par kuras tiešu pēcteci Japānas valdnieki pasludināja pirmo Japānas imperatoru Dzinnu. Impēriskā dinastija visā Japānas vēsturē ne reizi nepārtrūka (pēc japāņu domām kaut kas tāds iegrūstu valsti neiedomājamā katastrofā), un cīņa ritēja tikai par to, kas valdnieka vārdā pārvaldīs zemi.

M. ē. VII gadsimtā notika Taiko reformas - Japānas valsts iekārtas 'pārbūve' pēc Ķīnas parauga. Bija beigusies Jamato (dažkārt dēvēta arī Akane) ēra (IV-VI gs), sākās Naras (VII gs) un Heiānas ēra (VIII-XII gs.). Viena no būtiskākajām pārmaiņām reformu rezultātā bija ķīniešu hieroglifu rakstības (kanji) ienākšana Japānā, kas ne tikai iespaidoja visu Japānas kultūru, bet pat izmainīja pašu japāņu valodu. Tā kā valodas īpatnību dēļ tiešs hieroglifu pārcēlums gan bija izdarīts, bet nebija visai viegli pielietojams praktiskajā dzīvē, japāņi papildus izstrādāja arī divas zilbju ābeces - hiraganu un katakanu. Patreizējā stāvoklī hiraganu lieto vārdu galotņu, dažādu palīgdarbības vārdu pierakstīšanai, locījumu apzīmēšanai, kā arī to vārdu atainošanai, kuru apzīmējumi bija izslēgti no kanji alfabēta daudzo rakstības reformu laikā. Tāpat to lieto bērnu grāmatās bērniem, kas vēl nav apguvuši sarežģīto kanji. Grafiski vienkāršākā katakana tiek lietota ārzemju vārdu pierakstīšanai, kā arī kā savdabīgs kursīvs atsevišķu vārdu izcēlumam teikumos. Kanji izmanto vārdu saknēs, kā arī japāņu nosaukumos, personvārdos un vietvārdos. Protams, liela apmēra tekstos ir sastopamas visas trīs rakstības formas (un mūsdienās tam visam papildus vēl arī latīņu alfabēts). Protams, ka tik sarežģīta rakstības sistēma neveicināja teksta izvirzīšanos par vienīgo informācijas avotu. Bez tam, pat aristokrātijas vidū bija maz to, kas pārzinātu visus kanji. Tieši tāpēc jau no pašiem pirmsākumiem seno japāņu teksti tika bagātīgi ilustrēti, ne tikai estētisku apsvērumu dēļ, bet arī lai atvieglotu to saprašanu. Tas savukārt rosināja ekonomiskas zīmēšanas tradīcijas attīstību, tradīcijas, kurā no svara bija katra līnija.

Vēl viens reformu rezultāts bija budisma ieviešana Japānā. Tobrīd budisms jau bija paguvis apaugt ar visai bagātu mitoloģiju un ceremoniālu. Tā ienešana japāņu garīgajā vidē no vienas puses deva iespēju augt un attīstīties izsmalcinātai kultūrai, bet no otras puses parādījās arī neskaitāmi budisma primitīvi varianti, kā piemēram "Skaiti lūgšanas Amida-buddai, un pēc nāves tev garantēta svētlaime". Protams, ka ne vienkāršā tauta, ne arī aristokrātija nepārzināja visus budisma sīkumus, un piegāja tam no jau pierastā sintoistu redzesleņķa - "Tu man - es tev", tāpēc no Ķīnas atvestā Dzenbudisma mācība rada ātru atzinību. Dzenbudisms galu galā nebija ne primitīva sekta, ne arī pārgudru un prātam neaptveramu reliģisko ceremoniju uzskaitījums, drīzāk tas bija dumpīga sacelšanās kā pret vienu tā otru. Dzen par visu pārāk stādīja Apgaismību, mirkļa stāvokli cilvēka apziņā, kas spēj iziet ārpus apkārtējās pasaules radītajām ilūzijām. Sasniegt to varēja nevis ar ziedojumiem dievam vai dieviem, bet gan ar personisku varoņdarbu - meditāciju, kā arī ar talantīga skolotāja prasmīgu palīdzību, kas ar negaidītu frāzi, stāstiņu, jautājumu vai rīcību parādīja māceklim viņa ilūziju absurdu. Tādus dzen stāstus sauca par koāniem.

Viena no dzenbudisma koncepcijām bija nespēja aprakstīt apkārtējo pasauli detaļās tās nepastāvīguma un iluzoruma dēļ. Tā vietā attīstījās simboliskā māksla, kas neaprakstīja esošo pasauli, bet gan 'norādīja' uz cilvēkiem jau pazīstamām ilūzijām, pie tam iluzorā daba bieži vien tika īpaši uzsvērta. No otras puses savukārt attīstījās māksla, kas meklēja iespējas notvert mirkli, sastindzināt šo nepastāvīgo pasauli kādā noteiktā laika momentā. Arī tā bija ļoti lakoniska, jo, ja zīmējums tiktu veidots ilgi, pasaule pagūtu izmainīties, un līdz ar to nāktos izmainīt arī zīmējumu. Šī iemesla dēļ šī māksla tā arī palika monohroma.

Tādējādi var redzēt, ka tā laika Ķīnā un Japānā radušies 'stāstiņi attēlos' nebūt nebija dažu atsevišķu mākslinieku 'ģeniāla aizsteigšanās priekšā laikam', bet gan likumsakarīga parādība, kas balstījās uz tā laika kultūras pamatiem. Tāpat pilnīgi likumsakarīgs bija šo stāstiņu saturs. Zīmējot lūgšanās iegrimušus zaķus un kauliņu spēles azarta aizgrābtus mūkus, Toba neradīja humoreskas, bet gan sava veida grafiskos koānus, savā veidā simboliski atainojot pasauli. Pie tam viņš izrādīja arī ārkārtīgu mākslinieka talantu, lakoniski ar pāris precīzām līnijām atainojot savus varoņus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šie tīstokļi tiek glabāti viņa dzimtajā klosterī kā svētums, bet Tobam radās daudz sekotāju, kas zīmēja 'toba-e' stilā.

Tai pašā laikā Japānā rodas un nostiprina pozīcijas arī miniaturizācijas kults. Jebkādu nopietnu dabas resursu trūkums valstī par vienīgo vērā ņemamo sacensību aristokrātu un amatnieku vidū atstāj sadzīves un greznuma priekšmetu apdares smalkumu un izteiksmīgumu.

Arī Japānas skaistuma etaloni formējas aptuveni tai pašā laikā. Popularizēts tika sievišķīgs skaistums - smalki sejas vaibsti, trausla, slaida figūra, lielas izteiksmīgas acis. Jāatzīmē, ka šādi etaloni tika attiecināti kā uz sievietēm, tā uz vīriešiem. Daļēji to var izskaidrot ar to ka karā un politikā aizņemtie vīrieši bija visžēlīgi atstājuši tiesības gūt slavu literatūrā dāmu ziņā, un sievietes tad nu arī pacentās aprakstīt savu 'sapņu princi' kādu nu viņas to vēlējās redzēt, uz mūžiem nodibinot kultūras etalonu. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir princis Genji - Musaraki Sikibu pirmā japāņu romāna "Stāsts par Genji" galvenais varonis. Īpaša attieksme bija pret bērnu un jauniešu skaistumu. Kāzas tika svinētas agri, un vecums, kas mūsdienās tiek saukts par tīņa gadiem, tolaik skaitījās lai arī jauns, bet jau pieaugušo pasaulei pieskaitāms. Analoģiski uzskati savulaik pastāvēja visā pasaulē, arī Eiropā - Šekspīra Džuljetai bija tikai divpadsmit - taču Japānā šie uzskati noturējās daudz ilgāk, bet kultūrā ir spēkā vēl šobaltdien.

Paralēli jau minētajai 'tīrības' koncepcijai japāņiem svarīga bija arī 'nevainības' koncepcija. Tika (un joprojām tiek) uzskatīts, ka tīra un nevainīga sirds ir spējīga cauri visām ilūzijām redzēt patieso pasauli. No šejienes izriet īpašā attieksme pret bērniem un to bērnišķīgo tiešumu un nepiespiestību. Tāpat liela uzmanība japāņu pasaules uzskatos bija veltīta laika plūduma neapturamībai un nāves neizbēgamībai. Vieni no lielākajiem svētkiem Japānā ir Sakuras svētki, kad visa valsts dodas vērot savvaļas ķiršu ziedēšanu, kas ilgst tikai pāris dienas.

Jauns pavērsiens manga mākslas attīstībā notika Kamakuras (XII-XIV gs) un Muromaši (XIV-XVI gs) ērās, kad sabiedrībā vadošo lomu sāka ieņemt samuraji - militārā un administratīvā aristokrātija. Vienlaikus pilsētu attīstība noveda arī pie turīgas vidusšķiras izveidošanās. Aptuveni šajā laikā noformējas Japānas masku un marionešu teātru kanoni ar to sarežģīto un atkal simbolisko valodu. Atšķirībā no Eiropas, Japānā tā arī neradās īpaša atšķirība starp komēdiju un traģēdiju, pamatā sakarā ar budisma un sintoisma tradīcijām, kas nesaskatīja nāvē neko traģisku, bet pieņēma to kā neizbēgamu pāreju uz jaunu stāvokli. Cilvēka dzīve tika salīdzināta ar gadalaiku nomaiņu, kas Japānā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ krasi atšķīrās viens no otra. Nenovēršamība, ar kādu pēc ziemas atkal iestājas pavasaris, tika pārnesta arī uz cilvēka dzīvi, piešķirot par nāvi vēstošajai mākslai mierinoša optimisma pieskaņu. Par spīti valsti nemitīgi plosošajiem samuraju kariem, iedzīvotāju skaits un bagātība nemitīgi pieauga. Reālās dzīves politika un karš pārtapa par avantūristu romāniem, kas vēstīja par galveno varoņu neticamajām dēkām kara un mīlas frontē, protams bagātīgi ilustrētiem, un dažkārt iztika vispār bez teksta, tikai secīgu attēlu virkne vēstīja par notiekošo.

Tomēr īstais masveida kultūras uzplaukums sākās mazliet vēlāk. Trīs viens pēc otra valdījušie šoguni (imperijas armijas virspavēlnieki) - Nobunaga Oda, Hidejoši Tojotomi un Iejasu Tokugava - pēc ilgiem un asiņainiem kariem beidzot panāca Japānas vienotību, sakaujot vai piespiežot pakļauties visus pārējos dižciltīgo klanus, un 1603. gadā Tokugavas šogunāts (militārā pārvalde) sāka valdīt pār visu Japānu. Sākās Edo ēra. Imperatora funkcijas tika reducētas līdz tīri reliģiskām. Īsa iepazīšanās ar Eiropas kultūru noveda pie masveida kristiešu vajāšanām un 'Dzelzs priekškara' nolaišanas - Japāna pašizolējās no pārējās pasaules. XVII gs pirmajā pusē šogunāts pamatā pabeidza valsts attīrīšanu no vecajiem ienaidniekiem un aptvēra to ar slepenpolicijas tīklu. Par spīti militāristu valdīšanai, dzīve valstī bija mierīga, bez darba palikušie samuraji kļuva vai nu par mūkiem, vai arī par šogunāta aģentiem, un dažkārt veiksmīgi apvienoja abas šīs nodarbes. Notika vispārēja samuraju dzīves ētikas vērtību apsvēršana, parādījās grāmatas par dižiem karotājiem, traktāti par kaujas mākslām, tautas leģendu pieraksti. Ar katru gadu auga un kļuva bagātākas pilsētas, no kurām svarīgākā kļuva Edo (mūsdienās Tokija). Šogunāts rūpējās, lai sabiedrībā katrs zinātu savu vietu atbilstoši savai kastai, un tā kā tirgotāju vidusšķira tika uzskatīta par īpaši korupcijas apdraudētu, tad, lai tai nerastos galvā dumpīgas domas, valdība īpaši atbalstīja visādu 'izklaidējošu' pasākumu attīstību, protams noteiktās pieļaujamā robežās. Taču cenzūra neizplatījās uz erotiku, un par šī laikmeta masu kultūras pamattēmu kļuva dažādas atklātības erotiskie darbi. Tas attiecās kā uz romāniem un uz teātra izrādēm, tā arī uz attēlu sērijām. Īpaši populāras kļuva tā dēvētās 'Ukijo-e' ('aizplūstošās dzīves ainas'), kas atainoja dzīves jaukākos mirkļus ar zināma rūgtuma un pesimisma piegaršu, uzsverot mirkļa gaisīgumu.

Tieši viens no lielākajiem 'Ukijo-e' meistariem - jau pieminētais Katsušika Hokusaji - sāka izmantot terminu 'manga' savu darbu apzīmēšanai.

Tādējādi no budistu mūka Tobes (XII gs) līdz pat Hokusaja (XIX gs sāk) laikam Japānas komiksi - 'zīmētie stāsti' - attīstījās pilnīgi patstāvīgi, tikai pašā sākumā izjūtot līdzīgas ķīniešu mākslas iespaidu. Tomēr ar visu to tie netika uzskatīti par 'īsto mākslu' un tos uztvēra vai nu kā ilustrācijas dzenbudisma mācībai, kā grāmatu aizstājēju lasīt nepratējiem vai arī kā estētiski jaukas (un ne vairāk) 'ukijo-e' skices. Tomēr jāpiebilst, ka Japānā mākslinieki nekad neieguva tādu atzinību, kādu Eiropā kopš Renesanses baidīja to amata brāļi.

1853. gads kļuva par lūzuma punktu Japānas attīstībā. Četri komandora Perija 'Melnie Kuģi' pārrāva Japānas pašizolāciju un zem lielgabalu stobriem piespieda valsti parakstīt tirdzniecības un sadarbības līgumu ar Savienotajām Valstīm. Drīz vien kļuva skaidrs, ka feodālā Japāna nekādi nespēj konkurēt ar Rietumiem ne militārā, ne ekonomiskā jomā. 1867. gadā šogunāts sabruka un sākās Japānas vēstures posms, ko dēvē par 'Meiji restaurāciju'. Jaunais imperators Meiji pasludināja valstī plašas reformas. Japāņi bija rūpīgi izvērtējuši dažādu Eiropas valstu piemēru, un pārņēma no tā viņuprāt visderīgāko. Līdzīgi kā pirms gadsimtiem, reformas aptvēra burtiski visas dzīves sfēras. Tika atcelts iedalījums kastās, samurajiem atņemtas tiesības nēsāt ieročus, atceltas kārtu privilēģijas. Valdība tika pārveidota pēc eiropiešu parauga. Tika ieviesta 'tikumības' cenzūra, un aizliegti daudzi Edo laika erotiskie mākslas darbi. Vienlaikus notika armijas modernizācija un nostiprināšana.

Hokusaja 'mangas' vietā Japānā parādījās Eiropas stila komiksi. Pirmos komiksu žurnālus Japānā izdeva divi japanizējušies ārzemnieki - anglis Čārlzs Birgmens (žurnāls 'The Japan Punch', sāk publikāciju 1862. gadā) un francūzis Žoržs Bigo (žurnāls 'Tobae', sāk publikāciju 1877. gadā). Abi šie žurnāli bija orientēti uz Japānu apmeklējošajiem ārzemniekiem un iznāca attiecīgi angļu un franču valodā. Tomēr japāņi ātri vien apguva arī eiropeisko stilu, un tai pašā 1877. gadā sāka iznākt žurnāls "Marumaru timbun", kas, lai arī publicēja komiksus eiropiešu stilā, tika iespiests japāņu valodā.

Ar laiku japāņu komiksi tomēr 'sagremoja' eiropeisko un atgriezās pie tradicionālā stila, taču pateicoties jaunākajiem izgudrojumiem tipogrāfijā un zīmēšanā, zīmulis un spalva pamazām izspieda otu, padarot zīmējumus vēl asākus un līnijas vēl precīzākas.

Par pirmo japāņu 'serializēto' komiksu ar patstāvīgiem varoņiem līdzīgi kā rietumu komiksos, kļuva humoristiskais Rakutena Kitadzavas "Takogasu to Makube no Tokio Kembutsu" (Takogasi un Makube aplūko Tokiju). To 1902. gadā sāka iespiest žurnāls "Džidži Manga". Kitadzava bija slavens ar to ka vienlīdz meistarīgi prata zīmēt kā eiropiešu tā japāņu stilā. Viņa komikss stāstīja situācijām, kurās eiropeizētajā Tokijā iekuļas divi klaidoņi no tālas provinces.

1917. gadā Japānā ienāca vēl viens Eiropas izgudrojums - tika radītas pirmās japāņu multiplikācijas filmas. Tās bija vienu līdz piecas minūtes garas īsfilmas, kurās mākslinieki centās apgūt un izpētīt agrīno Eiropas un Amerikas animatoru pieredzi. Par pirmo japāņu multiplikācijas filmu tiek uzskatīta 1917. gadā uzņemtā Dekotena Sinogavas "Dekoboko Sin Gato " (Jaunais skiču albūms). Tai pašā gadā Seitaro Kitajama uzņem "Saru Sani Kassen" (Kā krabis atriebās pērtiķītim), bet gadu vēlāk "Momotaro" (Momotaro - populārs japāņu pasaku varonis). Neviena no šīm filmiņām diemžēl nav saglabājusies līdz mūsdienām, taču ir skaidrs, ka vērtība tām bija tikai kā pirmo japāņu animācijas soļu piemēram.

Divdesmitajos gados Japāna, apguvusi Eiropas un Amerikas tehnisko un administratīvo pieredzi, kļuva arvien eiropeizētāka. 1912. gadā pie varas nākušais imperators Taisjo (valdījis no 1912 līdz 1926) nebija stiprs politiskajā jomā, varu pakāpeniski pārņēma demokrātiski noskaņotais parlaments, un, sajutuši brīvības garšu, mangaki ('manga' autori) metās pārdrošos stila un sižeta eksperimentos.
Divdesmito gadu sākumā grupa vadošo japāņu mākslinieku-karikatūristu, to starpā tādas zvaigznes kā Rakutens Kitadzava, Ippaji Okamoto, Sako Sisido, Jutaka Aso un citi, apciemoja Savienotās Valstis, lai tiktos ar amerikāņu kolēģiem un dalītos pieredzē. Tieši Okamoto iespaidā parādījās pirmais komiksu pielikums avīzei. 1923. gadā avīze "Asahi Simbun" sāka izdot iknedēļas pielikumu "Asahi Graph", kurā iespieda kā oriģināldarbus, tā adaptētos ārzemju komiksus, un tās piemēram drīz vien sekoja arī citas.
Gandrīz tūlīt pat sākās arī citur nenovērotā prakse savākt populārākos izdotos komiksus kopā un iespiest atsevišķās grāmatās.
Jau gadu simteņa sākumā sāka izdot arī speciāli bērniem domātos komiksus, un te nevar nepieminēt trīs izdevniecības "Kodansha" žurnālus - "Shounen club" (pirmais izdevums 1914. gadā), "Shodze club" un "Jounan club" (pirmie izdevumi 1923. gadā) kas iznāca līdz pat 50 gadu vidum. Tie bija domāti attiecīgi zēniem, meitenēm un mazuļiem, un izveidoja joprojām stingri ievēroto manga iedalījumu pēc mērķauditorijas dzimuma un vecuma.
Anime filmiņas divdesmitajos gados guva plašu izplatību, taču joprojām bija neliela apjoma - maksimāli 15 minūtes garas. Jau tobrīd radās Japānas anime industrijā parastā prakse lielām firmām izīrēt mazākas studijas īslaicīgiem projektiem, samaksājot tām fiksētu summu un iegūstot pilnas tiesības uz ienākumiem no raidīšanas. No vienas puses tas nodrošināja māksliniecisko dažādību, jo katrā mazajā studijā strādāja sava animatoru un mākslinieku komanda ar savu individuālo stilu, kam nebija jārūpējas par kinematogrāfa problēmām un kas varēja pilnībā nodoties radošajam procesam. No otras puses, tas ievērojami samazināja to ienākumu daļu, ko ieguva individuālie mākslinieki, jo pat no populāras filmas viņi nesaņēma ne viena procenta no peļņas. Tāpēc daudzviet notika kvalitātes zaudēšana kvantitātei, un studijas nevarēja koncentrēt spēkus vienam vairākus gadus ilgam projektam.
Pazīstamākie mēmā kino animatori ir Dekotens Simokava, Dzunniti Koti, Seitaro Kitajama, Sanae Jamamoto, Murata Jasudzi un Ofuidzi Noboru, kas savus varoņus izgrieza no papīra (tā sauktā siluetu animācija). Sanae Jamamoto 1924. gadā uzņemtā anime filma "Kalns, kur atstāja nomirt sirmgalvjus" tiek uzskatīta par visvecāko līdz mūsu dienām saglabājušos anime.

Trīsdesmitajos gados stāvoklis valstī bija smags, pasaules ekonomiskā krīze bija smagi skārusi arī Japānu. 1926. gadā pie varas nāca imperators Hirohito (valdījis 1926-1989) un valstī nostiprinājās militāristu vara. 1931. gadā Japāna okupē Mandžuriju, par ko 1933. gadā tiek izslēgta no Nāciju Līgas. Arī masu kultūrā notiek pārmaiņas, parādās militārā cenzūra, un mākslinieki, nevēloties izbaudīt cietuma jaukumus, ātri vien pāriet no riskantām tēmām uz bērnu komiksiem un erotiku.
Šī laika mangas stilu lieliski raksturo Suiho Takavas "Norakuro" (izdots 1931-1941), kas vēsta par ne īpaši veiksmīga suņa-karotāja Norakuro dēkām dzīvnieku armijā, lēni izejot cauri visām dienesta pakāpēm no jauniesauktā ierindnieka līdz pat kapteinim. Laikam ritot piedzīvojumi kļuva arvien mazāk satīriski un vairāk propagandiski, tomēr 1941. gadā to tik un tā aizliedza "par drosmīgās japāņu armijas nopulgošanu".
Citas tā laika populāras mangas bija Keidzo Simadas 'Boken Dankiti' ('Dankiti piedzīvojumi') par attapīgu puisēnu, kas nokļūst uz kādas Klusā okeāna salas, sadraudzējas ar iedzimtajiem, iemāca viņiem klanīties Japānas karogam (imperatora varas simbolam) un dot pretsparu svešzemju iebrucējiem. Sako Sisido manga 'Spido Taro' ('Ātrais Taro') tika radīta atklāti amerikāņu komiksu iespaidā, tās galvenais varonis ceļoja pa pasauli, cīnoties ar starptautisko sazvērestību, vadīja automašīnas, vilcienus un lidmašīnas, lēca ar izpletni un darīja vēl daudz ko citu. Mazāk militāristisks bija Rjuiti Jokojamas 'Fuku-čan' ('Mazā Fuku'), ārkārtīgi populārs ģimenes komikss, kas iznāca no 1936 līdz 1971. gadam. Tajā tika vēstīts par meitenīti Fuku, kuras dzīvesprieks ļauj cilvēkiem pārdzīvot kara un pēckara okupācijas grūtības. Jāpiezīmē, ka tikai šajos gados manga kļuva krāsaina, fenomens, kas nebija raksturīgs Japānai pirms tam, un neatkārtojās arī pēckara gados.
No animācijas jāpiezīmē 1932. gadā Kendzo Masaokas nodibinātā pirmā tīri animācijas filmu studija "Masaoka Film Prodakshn". 1933. gadā tā uzņem pirmo japāņu skaņu animācijas filmu "Tikara to Onna no Jononaka" ("Spēks un pasaules sievietes")
Otrā Pasaules kara laikā Japānā gan komiksi gan anime uz skatītājiem vērsa īstu propagandas un aģitācijas vilni. Apzinoties to nozīmīgumu gara uzturēšanā, valdība ne tikai koordinēja to radīšanu, bet sniedza arī materiālu atbalstu.
1940. gadā iznāca pirmā japāņu zinātniskās fantastikas manga - Taro Asahi un Noburo Osiru "Kaisei Tanken" (Ceļojums uz Marsu"). 1943. gadā Ruiti Jokojama publicē fantastisko mangu "Kagaku sensi Nju-York ni sjucugen se" (Zinātnes kareivis ieiet Ņujorkā). Citādi tīri propagandiskā manga ir ievērojama ar to ka tajā pirmo reizi tika īstenots 'milzu robota' projekts, kas vēlāk definēja veselu anime nozari.
Ir saglabājusies pa pusei leģenda par to, kā 1942. gadā Tokijā tika sarīkota 'slēgtā tipa' izrāde divām trofejās iegūtām amerikāņu filmām - 'Vējiem Līdzi' un 'Sniegbaltīte un septiņi rūķīši'. Bez valdības pārstāvjiem uz to bija ielūgti arī vadošie kinematogrāfa darbinieki, to skaitā arī jaunais Akira Kurosava. Īpaši japāņus satrieca 'Sniegbaltīte', jo tā bija krāsaina - pirmo krāsaino filmu paši japāņi uzņems tikai 1951. gadā. Ja var ticēt leģendai, tad pēc skates tika izdarīts nospiedošs secinājums, ka kinematogrāfā amerikāņi ir daudz pārāki.
1943. gadā valdība pasūtīja režisoram Micujo Seo uzņemt pirmo japāņu pilnmetrāžas animācijas filmu, protams, ar aģitācijas noskaņu. Tika uzņemts 'Momotaro no Umivasi' ("Jūras ērglis Momotaro"), kurā alegoriskā formā tika apspēlēts japāņu flotes uzbrukums Pīrlharborai. Varoņi visi bija antropomorfiski zvēri. 1945. gadā Micujo uzņēma turpinājumu - 'Momotaro Umi no Sinpei' ("Momotaro - dievišķais karotājs"), kurā jau pieminētie zvēriņi atbrīvo no ragainiem velniem Indonēziju un Malaiziju. Četrus mēnešus vēlāk Japāna kapitulēja, tomēr šī filma paguva atstāt neizdzēšamu iespaidu uz Šigeo Tedzuku, kas, noskatījies filmu, deva sev zvērestu, ka arī kļūs par animatoru.

Pēc kapitulācijas Japānā sākās okupācijas gadi. Ekonomika atradās smagas krīzes stāvoklī. Pilsētas bija sagrautas. Taču kā pēckara Japānas reorganizācijas plāna sastāvdaļu, amerikāņi atjaunoja sagrautos kinoteātrus un masveidā sāka importēt pašmāju ražojumus. Sagrautajā Japānā nebija daudz citu izklaides iespēju, un uz japāņu skatītājiem tagad vērās brāļu Fleišneru 'Jūrnieks Papaijs' un 'Gulivers', Pola Terija 'Varenā Pele', Viljama Hannas un Džozefa Barberas 'Toms un Džerijs', Voltera Lenca 'Dzenis Vudijs' un daudzas citas. Lielākā daļa no tām bija krāsainas.
Japāņu animatoriem nācās atzīt, ka nākotni iekaros nevis atsevišķi mākslinieki un to meistardarbi, bet gan pēc amerikāņu parauga veidotas lielās animācijas studijas. Par pirmo no tām kļuva 'Nippon Doga', ko 1946. gadā nodibināja Kendzo Masaoka un Sanae Jamamoto. Par tās pirmo ražojumu 1947. gadā kļuva "Suteneko Tora-čan" ('Kaķēns Tora'). Tai pašā 1947. gadā Kons Itikava studijā 'Toho Eiga' radīja pirmo japāņu leļļu filmu - 'Musume Dodzjodzi' ('Mazā kalpone'). Diemžēl jāatzīst, ka visām šīm filmām piemita tikai simbolisks un eksperimentāls raksturs, komerciālus panākumus tās neguva, bet 1948. gadā Micujo Seo uzņemtā 'Nippon Doga' filma 'Osama no sippo' ('Karaliskā Aste') tika aizliegta kā komunisma propaganda.

1951. gadā Japāna noslēdza miera līgumu ar Ameriku, un tika atcelts okupācijas režīms. Tagad amerikāņu animācijas produkciju vairs neieveda piespiedu kārtā, to iepirka japāņu izplatītāji, taču tik un tā pār Japānas kinoekrāniem uzvaroši pārsoļoja visas Disneja studijas pilnmetrāžas filmas - 'Sniegbaltīte un septiņi rūķīši', 'Bembijs', 'Pinokio', 'Pelnrušķīte', 'Alise Brīnumzemē', 'Dambo' un 'Fantāzija'.
Bija pilnīgi skaidrs, ka, lai spētu konkurēt ar amerikāņiem, būs jārada savas, nacionālās pilnmetrāžas filmas. 1953. gadā kinostudija Toei nopirka 'Nippon Doga' un līdz 1956. gadam pārveidoja to par savu animācijas studiju-filiāli - 'Toei Doga'. Par tās vadītāju kļuva Hiroši Okava.
'Toei Doga' kļuva par pirmo jaunā - amerikāņu tipa - animācijas studiju. Par tās pirmo darbu kļuva Mori Jasudzas joprojām gan melnbaltā gan īsmetrāžas filma 'Koneko no rakugaki' ('Kaķpēdiņas').

Par apvērsumu beidzot kļuva 1958. gadā iznākusī Taidze Jabusitas pilnmetrāžas krāsu animācijas filma - 78 minūtes ilgā 'Hakudzjaden' ('Leģenda par balto čūsku'). Tas bija stāsts no ķīniešu mitoloģijas par divu jauniešu mīlestību, taču meitene iepriekšējā dzīvē ir bijusi baltā čūska. Filma atstāja dziļu iespaidu uz togad skolu beidzošo Hajao Mijadzaki, uz mūžu 'aplipinot' viņu ar kaisli uz animāciju. 1959. gadā 'Toei Doga' uzņēma savu otro pilnmetrāžas filmu - 'Sjonen Sarutobi Sasuke' ('Jaunais Sasuke Sarutobi'). Tās režisors bija Akira Daikubara. Tas ir stāsts par jaunu ninju, kas cīnās lai atbrīvotu ļaudis no karotāju klana un tā dēmoniskā valdnieka varas. Tas viss protams norisinās Japānas viduslaikos.

Paralēli 'Toei Doga', 1955. gadā savu studiju nodibināja arī Rjuiti Jokojama. 'Otogi' gan nekļuva tik slavena kā sāncense, taču arī radīja visai populārus darbus.
Pirmās japāņu pilnmetrāžas filmas bija ļoti līdzīgas Disneja studijas darbiem - katru ražoja aptuveni gadu, tās bija iespaidīgas tautas pasaku - tikai ķīniešu un japāņu, nevis eiropiešu pasaku - ekranizācijas, ar daudziem darbojošies personāžiem. Dažas no tām pat pamanījās nokļūt amerikāņu kinonomā, taču tur piedzīvoja graujošu fiasko, un uz diviem gadu desmitiem japāņu animācija pilnībā pazuda no amerikāņu ekrāniem.
Tomēr jau no paša sākuma bija skaidrs, ka japāņu animācija attīstīsies pa savu ceļu - citas bija kultūras tradīcijas, zīmēšanas stili un prasības pret sižetu. Izpalika mūzikla iespaids, filmas bija daudz nopietnākas, bet sižeti dramatiskāki.

Atšķirībā no anime, kas līdz 50to gadu vidum bija nonākusi Amerikas produkcijas ēnā, manga šais gados attīstījās strauji un netraucēti. Tā neprasīja lielus kapitālieguldījumus, un jau izveidojušās lasītāju gaumes tradīcijas parūpējās par ārzemju produkcijas konkurences izpalikšanu.
No slavenākajiem tā perioda 'mangakām' noteikti jāizceļ divi nu jau aizsaulē aizgājuši autori.

Pirmā ir Matiko Hasegava, kas 1947. gadā sāka publicēt avīzē 'Asahi' Japānas visu laiku populārāko mangu - 'Sadzae-San' ('Sadzae Kundze', 1947-1974). Tā ar humoru vēstīja par parastu japāņu meiteni Sadzae, kas kopā ar ģimeni pūlas pārdzīvot sākumā grūtos okupācijas gadus, un pēc tam atrast savu vietu augšupejošās ekonomikas apstākļos. Gaišais optimisms laikam bija tas, pēc kā kāroja lasītāji grūtajos pēckara gados, un vēl šodien šī manga ir visvairāk izdoto sarakstā.

Otrs ir daudz plašāk pazīstams un populārs autors - jau pieminētais Šigeo Tedzuka, kas vēl bērnībā pieņēma sev pseidonīmu Osamu. Pabeidzis skolu, jaunais Tedzuka kāroja kļūt par animatoru, taču dzimtajā Osakā tādu iespēju nebija, un viņš izvēlējās vienkāršāko variantu - kļūt par mangaku. Tobrīd Osakā valdīja lēto mangu bums. Tās izdeva uz zemas kvalitātes papīra, tās maksāja neticami lēti, un izdevniecības māksliniekam nemaksāja praktiski neko, taču no otras puses māksliniekam te bija absolūta brīvība eksperimentēt. Tedzuku nepalaida garām savu izdevību un 1947. gadā būdams medicīnas students, izlaida savu pirmo mangu - 'Sin Takaradzima' ('Jaunā Bagātību Sala').
Jāsaka, ka japāņu mangas pasaulē tā bija salīdzināma ar revolūciju.
Radot 'Jauno Bagātību Salu', Tedzuka aktīvi izmantoja līdz šim nepieredzētas 'kino-tehnoloģijas' - viena skata parādīšana no dažādiem skatpunktiem, tuvplāni, kadra izvilkšana pa vairākiem attēliem, aktīva skaņas efektu izmantošana, uzsvērtas kustību fāzes. Faktiski Tezukas manga jau bija gatavs animācijas filmas makets, taču tā saglabāja savu vērtību kā manga.
Panākumi pārsteidza visus, ieskaitot autoru. Tika pārdoti vairāki simti tūkstošu eksemplāru, un Tedzukam zibenīgi piedāvāja darbu vai visi slavenākie Tokijas bērnu žurnāli. 'Manga Sjonen' viņš sāka publicēt mangu 'Džangle Taitei' ('Džungļu Imperatoru', 1950-1954), bet 'Sjonen' - mangu 'Atom Taisi' ('Sūtnis Atoms'), ko gan gandrīz tūlīt pat pārdēvē par 'Tetsuvan Atom' ('Varenais Atoms' 1952-1968).
Tedzukas stils - sarežģīta, nopietna sižeta, animācijas kvalitātes grafikas un absolūtas iestāvējušos žanra kanonu neievērošanas apkopojums - piesaistīja neskaitāmus jaunus māksliniekus, kas metās apgūt šo jauno stilu.
Manga beidzot bija noformējusies kā patstāvīgs mākslas veids, un sākās tās sadalīšanās pa žanriem un sub-žanriem. Pamatsadalījums, kā jau bija minēts, notika pa līniju "manga zēniem"/"manga meitenēm" ('sjonen manga'/'sjodze manga').
Jāpiebilst, ka Tedzuka kļuva arī par 'sjodze manga' krusttēvu, publicējot meiteņu žurnālā 'Sjodze Klab' mangu 'Ribbon no Kisi' ('Bruņinieks ar matu lentu', 1953-1956, 1958, 1963-1966) par meiteni, kas pārģērbjas par bruņinieku, lai veiktu dažādus varoņdarbus. Kā visi Tedzukas darbi, arī šis izsauca sajūsmu un apbrīnu, šoreiz sieviešu auditorijā.
Jāatzīst, ka manga iedalījums pēc 'dzimuma' ir spēkā arī to autoriem. Gadījumi, kad mangaka raksta mangu, kas mērķēta uz pretējo dzimumu - vispazīstamākais piemērs ir Rumiko Takahaši, kas raksta sjonen mangas - ne tik daudz apgāž kā apstiprina likumu.

Jāpiebilst, ka sākot ar sešdesmitajiem gadiem katru gadu izlaistie mangas apjomi kļūst tik milzīgi, ka to pilnīga apskate būtu līdzvērtīga daudzsējumu izdevumam. Lielākā daļa no tiem bez tam ne-japāņu skatītājam var izraisīt tikai teorētisku interesi, jo nav tulkoti un nav pieejami ārpus Japānas. Tāpēc par vēlāko periodu tiks aplūkota pamatā tikai animācija, bet no mangas pieminētas tikai atsevišķas lielākās zvaigznes.