Taču mēs saņēmām sevi rokās un nolēmām sistematizēt kosmiskās bailes. Nezinām, kāpēc mums un jums tas ir vajadzīgs, taču mums šis jautājums likās interesants, un mēs pacentāmies to padarīt interesantu arī jums. Tā ka pietiek runas runāt, ķersimies klāt Visuma murgiem.

Kur te grīda un griesti?

Pēc kosmonautu, kuri bija izgājuši atklātā kosmosā, atmiņām pati neparastākais un tāpēc briesmīgākais bija pilnīga, teiksim tā, bija tā saucamās bāzes neesamība. Tas ir, kad jūs izlecat no lidmašīnas (ar parašutu, protams, ja jūs – normāls cilvēks), jūsu smadzenes un jūsu acis skaidri jums signalizē: te – zeme, te – debesis, tā – apakša, tā – virspusē.

Kosmosā viss ir pilnīgi ne tā. Jūs karājaties piesiets pie kuģa. Jūs atrodaties virs kuģa vai zem tā? Vai no sāniem? Labi, ja Zeme ir blakus (nosacīti, protams), tad var pieņemt to par “apakšu”, par pamatu un tad viss nostāsies savās vietās.

Taču iedomājaties, ka Zeme palikusi kaut kur tālu, saplūdusi ar citām zvaigznēm, un jūs karājaties bezdibenī un nesaprotat, kur tam bezdibenim ir dibens, precīzāk, saprotat, ka bezdibenim dibena nav, un vispār kādā virzienā izklājies šis izteiktais bezgalīgums? Kas? Tas te ir visos virzienos? Nu lūk, mums jau kļuva bail.

Mūsu lokomotīve uz priekšu lido…

Vēl vienu murgu var izjust stādoties priekšā pārvietošanos kosmosā. Ne aplidošanu ap planētu, bet lidojumu tālumā pa “Vojadžeru” ceļu.

Kad jūs braucat automobilī vai vilcienā, jūs agri vai vēlu gaida maršruta beigas. Šeit beigu nebūs. Jūs pavadīsiet visu savu dzīvi nosacītā vilcienā un nekad nesasniegsiet nozīmējuma punktu. Papildus tam, ainava aiz loga visu jūsu dzīvi tāpat praktiski nemainīsies.

Labi, ka mūsu kosmosa telpā lidojošais “vilciens” ir – Zeme, te kaut vai ir ar ko nodarboties. Tiesa, mēs nez kāpēc nodarbojamies ar kaut kādiem niekiem.

Starp citu, esošie “Vojadžeri” jūs, visticamāk, pārdzīvos. Un ne tikai jūs, bet arī mūsu kopīgo planētu. Dīvaini skan, ja? Nu kas ar tiem tur, kosmosā, notiks? Atslēgti ar nosēdušām baterijām tie var ceļot kā miris metāla gabals miljardus gadu pārdzīvojot visas mūsu zemes kataklizmas līdz pat tam, ka Saule apstājas un Zeme pārvēršas par mirušu akmens bumbu.

Tumšās matērijas spoks

Gribat vēl šausmiņas? Tikai divi vārdi: tumšā matērija. Nenobijāties? Bet tagad iedomājaties, ka tumšā matērija, - tie ir 85-95$ jūs aptverošās pasaules, vienkārši mēs to neredzam un nesajūtam, bet tikai novērojam tās iedarbību uz to, kas atvērts mūsu skatienam. Tas ir, faktiski mēs dzīvojam spoku pasaulē, pasaulē, kura pieder tikai spokiem – ne mūsu mājas lēdijām baltā un ķēdes žvadzinošiem Viduslaiku cietsirdības upuriem, bet pašam īstākajam neredzamajam un nesajūtamajam kaut kam, apzināt kuru mums pagaidām nav dots. Un šis kaut kas ir daudz, un tas ir ap mums, un nav zināms, ko tas sastrādās jebkurā mirklī.

Viņš no Saules nolaidās

Kāda tur tumšā matērija, ja mēs pat meteorīta kritienu paredzēt prātīgi nevaram? Desmitiem valstu lielās ar savu kosmisko programmu, ar to, ka “robeža uz atslēgas”, ka neviens, pat 10-centimetrīgs akmentiņš, netiks cauri, bet pēc tam pēkšņi – bac! Zemē pēkšņi (ņemiet vērā – pēkšņi!) ietriecas kaut kāds Čeļabinskas meteorīts ar masu 13 tūkstoši tonnu un rada ņemtni. “Ta viņš no Saules puses nolaidās, mēs neesam vainīgi,”- attaisnojas “kosmosa robežsargi”. Aha, un ja nākošajā reizē no Saules puses nolaidīsies kaut kas lielāks par Čeļabinskas meteorītu? Kaut arī, ko mēs varēsim izdarīt? Tikai kino varoņu uzspridzina Zemei draudošos meteorītus, bet te to pat nepamanīs, kamēr viņš nenogāzīsies, ja tas, līdzīgi Otrā pasaules kara ienaidnieka bombardierim, nolaidīsies no Saules puses.

Un pat ja minētais meteorīts vienkārši atlidos nu kaut kurienes tur, ko mēs viņam padarīsim? Atombumbu tam uzmetīsim? Gandrīz vai.

Lielais ba-bah

Kādu laiku atpakaļ ļoti tālu no mums, 20 000 gaismas gadu (tas pie teiktā par attālumiem) attālumā no mums notika supernovas zvaigznes sprādziens. Vienlaicīgās enerģijas izmetums bija vienlīdzīgs enerģijai, kuru mūsu Saule izdod 100 000 gadu laikā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka šeit pie mums, uz mūsu planētas nojuka sensori un aizsvilās iekārtas.

Bet tagad stādieties priekšā, ka supernova uzsprāgusi 10 000 gaismas gadu attālumā, 5000, 2000…. vispār, var neturpināt. Skaidrs, ka pie dotā notikuma notikšanas kaut kur Alfa Centaura rajonā tikai ar aizsvilušamies iekārtām un nojukušiem sensoriem neiztikt. Nāksies vākt akmeņus, iztēst nūjas un atgriezties alās, ja, protams, būs kam atgriezties. Bet jūs zināt, kad un kur uzsprāgs kārtējā supernova? Un neviens nezina.

Citplanētieši atlidojuši?

Daudzi baidās no citplanētiešu parādīšanās, un tas ir pilnīgi pareizi. Kas jums teica, ka citplanētieši – gudri un taisnīgi, un pat ja tā tas ir, tad kas jums teica, ka mēs esam pelnījuši gudru un taisnīgu attieksmi? Mūs šajā sakarībā moka miglainas šaubas. Tas ir, paši par sevi mēs, protams, esam pilnīgi pārliecināti, bet lūk visa pārējā cilvēce skaidri alkst būtiskā uzlabojumā un izlabošanā, pirms iziet ar kādu nebūt kontaktu.

Taču mēs jūs nomierināsim ar to, ka tuvākajā laikā mums nedraud kontakts ar citplanētiešiem. Tuvajā kosmosā viņu nav: ja būtu, tad sen jau būtu uzradušies.

Viņi var būt tālajā kosmosā. Ne tur, kur nesen uzsprāga supernova, tur viņu tagad tiešām nav, pat ja viņi tur arī bijuši, bet teiksim citā, pretējā virzienā.

Un te lūk nostrādā attāluma efekts. Ja citplanētieši, tur tālumā, eksistē un var mūs novērot, ko viņi tagad redz? Viņi tagad redz pa Zemi klīstošus dinozaurus. Bet kad viņi ieraudzīs mūs, tādus skaistus, un nolems pie mums atlidot, tad kamēr viņi lidos, no mums vairs nekas nebūs palicis.

Droši vien citplanētieši par to zina. Un tāpēc viņi tagad nelido tāpēc, ka – dinozauri, bet pēc tam viņi nelidos tāpēc, ka saprot, ka ieradīsies uz provizorisko analīzi.