Bosfora krastos bija lieliski apstākļi, lai nodarbotos ar zemkopību un zvejniecību, ērta dabiskā osta tirdzniecības kuģiem. Lielās grieķu kolonizācijas ērā (VIII-VI gadsimti pirms mūsu ēras) tur parādījās pirmie pārceļotāji. Pirmās pilsētaa rašanos vēsturnieki attiecina uz VII gadsimta pirms mūsu ēras 60-jiem gadiem. Pēc leģendas, to nosauca par Bizantiju, par godu vienam no gājiena pēc zelta aunādas dalībniekiem.

Neredzēts uzplaukums

Pirmo reizi Bizantiju sagrāva līdz pamatiem grieķu-persiešu kara periodā (VI-V gadsimti pirms mūsu ēras). Taču līdzīgi kā fēnikss no pelniem, pilsēta atdzima no jauna un jauna.

Tās jaunā parādīšanās pasaulē saistīta ar romiešu imperatoru Konstantīnu I, kurš nolēma pārnest turp lielās impērijas galvaspilsētu. Runāja, ka nākošās pilsētas robežas bija uzzīmētas tieši uz zemes ar paša Konstantīna pīķi. Pēc izmēriem šī tetritorija daudzkārt pārsniedza iepriekšējo. Jaunā galvaspilsēta tika uzcelta un iekārtota tikai sešu gadu laikā, atklāšanas ceremonijs notika 220.gada 11.maijā. No sākuma pilsēta tika nosaukta par Nova Roma (Jaunā Roma), tomēr šis vārds neiedzīvojās. Vēsturē tā iegāja iemūžinot sava radītāja vārdu kā Konstantinou polis (Konstantīna pilsēta).

Imperators visādi atbalstīja jebkuru iedzīvotāju parcelšanos uz Konstantinopoli. Tam papildus nodokļiem un citiem atvieglojumiem tika ieviests noteikums: katram, kurš uzcēlis pilsētā sev māju, vajag bez maksas izsniegt maizi, eļļu un vīnu. Pateicoties tam iedzīvotāju skaits pieauga ļoti ātri un uz IV gadsimta beigām sasniedza 100 tūkstošus cilvēku. impērijas attīstību tāpat sekmēja zemes izdalīšana daudziem vergiem ilglaicīgā nomā un vergu darba nomaiņa pret brīvo zemnieku darbu.

Bizantija veica dzīvu tirdzniecību ar Irānu, Indiju, Ķīnu un Rietumeiropas valstīm. Atrodoties Eiropas un Āzijas saskarsmes punktā, stratēģiski nozīmīgā vietā, pasaules tirdzniecības ceļu krustpunktā, jaunā pilsēta bija kārs kumoss. Tāpēc liela uzmanība tika veltīta aizsardzības būvju celšanai.

Vēl Konstantīna Varenā laika tika uzbūvētas lielas akmens sienas. Taču pašas varenākās tika uzbūvētas imperatora Feodosija II (V gadsimts) laikā. Tās šķērsoja visu Bosfora ragu un bija uzceltas trijās rindās.

Galvaspilsētai uz Bosfora nevajadzēja būt mazsvarīgākai par pilsētu pie Tibras. Tāpēc uz Konstantinopoli tika aicināti labākie arhitekti, celtnieki, skulptori, mākslinieki. Vēl tās dibinātāja dzīves laikā tika uzbūvētas 30 lieliskas pilis un tempļi, apmēram 4 tūkstoši mājas augstdzimušajiem, cirks, divi teātri, vairāk kā 150 pirtis, apmēram tikpat maizes ceptuves un brībišķīgs hipodroms.

Konstantinopolē mierīgi sadzīvoja grieķu un citzemju klosteri: krievu, gruzīnu, bulgāru, serbu, rumāņu. Taču imperators Justiniāns I (VI gadsimts) izlēma apvienot visus kristiešus un uzcelt templi, kuram vajadzēja ar savu lieliskumu pārspēt Jeruzalemes. Darbi ilga 5 gadus (532-537 gadi). Svētvieta tika nosaukta svētās Sofijas vārdā un kļuva par jauno kristietisma centru.

Katoļi pret pareizticīgajiem

Lielie baznīcnieku ienākumi visās zemēs un pilsētās noveda pie savu draudžu monopolijas un ienākumu palielināšanas vēlmes. Domstarpības starp Konstantinopoles patriarhu un un pāvesta krēslu noveda pie šķelšanās. 1054.gadā notika oficiālā austrumu un rietumu baznīcu sadalīšanās. Roma kļuva par katoļticības centru, bet Konstantinopole – pareizticīgās.

Taču pāvestu Inokentiju III tāds stāvoklis neapmierināja. Sākotnējais plāns Ceturtajam krusta karam, kurš paredzēja organizēt jūras ekspedīciju uz venēciešu kuģiem uz Ēģipti, tika mainīts un krustnešu karaspēks devās uz Bizantijas galvaspilsētu. Un iemesls tam atradās.

Galma apvērsuma rezultātā 1195.gadā Bizantijas imperatoru Isaaku II gāza no troņa, padarīts akls un ieslodzīts cietumā. Viņa dēls Aleksejs vērsās pēc palīdzības pie krustnešiem, apsolot viņiem lielu naudisku atlīdzību. Zem Kristus karoga 1203.gada jūnijā pie bizantiešu galvaspilsētas pienāca bruņinieku karaspēka kuģi. Bet savas flotes Konstantinopolei praktiski nebija. 1187.gadā noslēdzot savienību ar Venēciju, bizantiešu imperatori samazināja savus militāros spēkus jūrā līdz minimumam paļaujoties uz sabiedrotajiem. Tas izlēma Konstantinopoles likteni. Jaunais imperators Aleksejs III (Isaaka II) brālis pamēģināja aizškērsot iebrucējiem ceļu, taču bruņinieki pārrāva aizsardzību. Pēc tam, kad bruņinieki sagrāba divus desmitus cietokšņa torņus, valdnieks bēga no galvaspilsētas. Isaaka dēls Aleksejs IV kļuva par imperatoru.

Esot nometnē vienā no Konstantinopoles priekšpilsētām, bruņinieki arvien vairāk kusa redzot tās bagātības. Bruņinieku laupīšanas reidi nesa iedzīvotājiem ne mazas grūtības. Taču pats briesmīgākais laika iestājās 1204.gada pavasara sākumā, kad krustnešu pārstāvji un Venēcijas pārstāvji noslēdza līgumu par Bizantijas teritorijas sadali, kurš paredzēja arī tās galvaspilsētas ieņemšanu. Pilsēta-cietoksnis, kurš izturēja daudzu varenu pretinieku spiedienu, krita. Tad arī notika arī galīgā kristiešu baznīcu sadalīšanās. Patriarhs bija spiests pamest pilsētu.

Konstantinopole kļuva par nelielas Latīņu impērijas galvaspilsētu, krustneši, kuri tur apmetās, nerūpējās par šī novada uzplaukumu. Iedzīvotāji cieta ne tikai no neizmērojamiem nodokļiem un nodevām, bet arī no svešzemnieku morālā jūga, kuri ar nicinājumu izturējās pret grieķu reliģiju, kultūru un paražām. XIII gadsimtā valsts nonāca pilnā pagrimumā. Taču Konstantinopole joprojām palika tik bagāta un lieliska, ka piesaistīja sev jaunu iekarotāju uzmanību.

Jaunas valsts galvaspilsēta

XV gadsimtā bijusī Bizantijas impērija bija neliela valsts, kuru ielenca Osmaņu impērijas valdījumi. Tajā laikā turku sultāns bija Mehmeds II, kuru bija dzemdējusi verdzene-kristiete. Viņš bija izglītots, zināja arābu, persiešu, ebreju, latīņu un grieķu valodas. Viņš laipni uzņēma grieķu sūtņus un zvērēja ievērot ar viņiem ne tikai mūžīgu draudzību, bet arī izmaksāt ikgadēju nodevu, ko viņam bija apsolīta netraucēta iziešana Melnajā jūrā. Kopš tā laika konstantinopolieši dzīvoja visumā neslikti, kamēr Mehmeds II neaizgāja uz Āziju karot ar Karamanu – mongoļu ordas vadītāju.

Sultāna prombūtnes laikā jaunais valdnieks Konstantīns XI, nokļūstot katoļu ietekmē, sāka apzināti bojāt ar viņu attiecības. Neizdodoties sarunāt ar imperatoru, Mehmeds II nolēma iekarot Konstantinopoli. Turku sultāns aplenca pilsētas sienas, bet jūrā atveda turp 400 kuģus. Genujieši atsūtīja Konstantīnam XI palīgā apmēram 2 tūkstošus algotņu un daudzumu ieroču. Skaitliskumā spēki palika nelīdzīgi, taču Konstantinopolei bija stipras sienas, pie tam tā stāvēja uz stipra granīta pamatiem un parakties zem sienām nebija iespējams. Grieķi ilgi atsita turku uzbrukumus, taču ar laiku viņu stāvoklis kļuva bezcerīgs. Palīgā neviens nenāca, kase bija tukša, bet aizstāvju vidū nebija vienotības: pareizticīgie un katoļi pastāvīgi strīdējās. Bet kad sākās bads, daudzi sāka pamest pozīcijas un izklīst pa mājām. To redzot, Mehmeds II piedāvāja Konstantīnam XI nodot pilsētu, taču imperators atteicās. Viņš pārkausēja savas baznīcas dārglietas par monētām, sadalīja produktu krājumus pilsetniekiem, un visi no jauna stājās Konstantinopoles aizstāvībai.

Agri no rīta 1453.gada 29.maijā turki sāka līst uz pilsētas sienām. Austrumkristiešu gadsimtu galvaspilsētai pienāca beigas. Uz pusdienlaiku visa pilsēta bija iekarotāju rokās. Sultāns svinīgi iebrauca Konstantinopolē. Pie Svētās Sofijas katedrāles sienām viņš nokāpa no zirga un iegāja iekšā pavēlot mullam veikt lūgšanu. Kopš tās stundas kristiešu dievnams pārvērtās par musulmaņu mošeju. Kad sameklēja imperatora Konstantīna XI ķermeni, Mehmeds II pavēlēja atdot viņu kristiešiem lai tiktu apglabāts atbilstoši savam stāvoklim. Trešajā dienā tika izdots sultāna rīkojums par to, ka visi pilsētas iedzīvotāji var atgriezties savās mājās, viņus neviens neaplaupīs. Tāpat tika pavēlēts izvēlēt jaunu patriarhu atbrīvojot viņu no jebkuriem nodokļiem un nodevām. Un noslēgumā kristiešu iedzīvotājiem tika apsolīta mierīga dzīve “bez jebkādām bažām”.

Konstantinopole kļuva par Turcijas galvaspilsētu Stambulu, kas ir ar šo nosaukumu joprojām.