Sākās viss ar to, ka Marksam, “kaislīgam alus mīļotājam” un cilvēkam “ar nenobriedušu, nepanesamu raksturu” laikā, kad viņš strādāja “Reinas avīzē” (Rheinische Zeitung), pievērsa uzmanību pazīstamais filozofs, cionisma un“dievvārdu” revolūcijas dibinātājs Mozess Hess (Moses Hess), avīzes redaktors. Savos sprediķos Hess rakstīja, ka visiem ebrejiem ir Mesijas iezīmes un viņu mērķis ir pasaules pārdalīšana, lai nodibinātu mesiānisku ebreju valsti ar galvaspilsētu Jeruzālemi. Lai to panāktu, ir jāizmanto rasu un klasu cīņa, jāveic sociālistiskas revolūcijas, kurās “desmitiem miljonu tiks nomocīti un iznīcināti”. Viņa uzdevums bija ticības Dievam vietā radīt sociālistiskās revolūcijas ”reliģiju”. [Te jāpiebilst, ka Palestīnas ebreju valstij pēc zināmajiem oktobra notikumiem Krievijā bija arī variants B vai pagaidu variants – ebreju valsts dibināšana tagadējās Baltkrievijas teritorijā, kā zināms 1920. gados daudzās pilsētās tur dzīvojošo ebreju skaits bija ļoti ievērojams, vēlāk staļiniskās represijas un plāns A – Palestīna visu izmainīja – t.p.]
Dzimišam ebrejam Marksam, kaut arī kristītam, šīs idejas gāja pie sirds. Hess iekaroja viņa dumpīgo prātu un kļuva par viņa skolotāju. Līdz tikšanās reizei ar Hesu, pēc kristīšanas Markss raksta lieliskus sacerējumus par vienošanos ar Kristu, parāda dziļas zināšanas reliģijas vēsturē; aizraujas ar poēziju, raksta lielisku, augsto dzeju; politikā ir kaismīgs komunisma pretinieks līdz pat aicinājumam “apstādināt to ar lielgabaliem”. Tagad, nokļuvis dažādu sātanisku mācību iespaidā, viņš kļūst par kaismīgu revolūcijas un vardarbības propagandistu. Tieši pateicoties Marksam Ļeņins vēlāk apgūst Hesa postulātus un lieliski realizē tos dzīvē: “desmitiem miljonu tiek nomocīti un iznīcināti” ne tikai teorijā, bet kļūst par asiņainu realitāti. Marksa garīgās metamorfozes pilnā mērā atklājas viņa poēmās. Viņš raksta: “Es alkstu atriebties Tam, kas valda augšā”. Naids pret Dievu īpaši spēcīgi skan viņa poēmā “Oulanems” [sīkāk skatīt arī šeit:
http://www.missioner.ru/book/book3-1.html
Komunistiskajā manifestā Markss atzīst, ka viņa mērķis ir, ne tikai iznīcināt jebkuru reliģiju, bet arī jebkādu morāli: atļauts ir viss! Viņa idejas uztver arī Trockis: “Man nav brāļu... nav mātes, nav radinieku. Mana brālība ir visu zemju proletārieši”. Arī mīlestība uz dzimteni tiek noliegta - “proletariātam nav Dzimtenes”. [Starp citu, vienā no komunistu himnām ir vārdi “Celies ar lāstu apzīmogotais!”, ko var attiecināt arī ar aicinājumu, kas adresēts tieši Luciferam – t.p.]
Markss kļūst viegli aizkaitināms, nikns, viņam bieži krasi mainās garastāvoklis. Draugi uzskata, ka tās progresējoša alkoholisma sekas. Naida gars pārņem visu sātanista dvēseli. Viņš vairs nav tas mīļais, gudrais, cilvēkus mīlošais, bārdainais vectēvs Markss, mīts, kuru cītīgi uzspieda visiem pēc viņa nāves.
Viņa vēstules labākajam draugam un cīņu biedram F. Engelsam ir pilnas ar naidu un cinismu: “Kāda nozīme ir partijai, ja tā ir ēzeļu banda, kas akli tic mums?.. Patiešām, mēs neko nezaudēsim, ja mūs pārstās uzskatīt par adekvātu izpausmi tiem aprobežotajiem suņiem, ar kuriem mums pēdējie gadi ir saveduši kopā”.
“Mani nav apmeklējusi neviena dvēsele. Un mani tas priecē. Citādi apjātā cilvēce arī mani var apjāt, maita. Sveiks. Tavs Kārlis Markss”.
Marksa ietekme uz savu draugu Engelsu ir visnelabvēlīgākā, viņš ir audzis ticīgā ģimenē, rakstījis lielisku garīgo dzeju. Sākumā viņš nepieņem Marksa filozofiju un pēc pirmās tikšanās ar viņu raksta: “No šausmīgās Franču revolūcijas laikiem pavisam jauns, velnišķīgs gars ir pārņēmis lielāko cilvēces daļu. Un bezdievība tik nekaunīgi un lepni paceļ savu galvu, ka jāsāk domāt, ka mūsu laikos sāk piepildīties Svēto rakstu pareģojums.” Taču, kļuvis par tuvāko Marksa domubiedru, viņš raksta: “Cīņa ar kristīgo pasauli galu galā ir mūsu pati svarīgākā lieta”.
Engels un Markss ir vienisprātis, ka galvenais mērķis ir – reliģijas iznīcināšana. Tāpēc marksisms ir – sistemātiski un detalizēti izstrādāta, sātaniska filozofija, kas domāta cīņai pret Dievu un globālai cilvēces morālo un dzīvesveida uzstādījumu iznīcināšanai. Bet pašam cilvēkam, pēc Marksa tiek lemta, nevis Dieva radības, bet (ar vieglu Darvina roku) tikai ar darbu kultūru iemantojuša pērtiķa loma.
Kā rāda daudzu gadu garā vēsture, visiem sātanistiem un viņu ģimenēm ir uzlikts lāsts. Trīs pirmie Marksa bērni nomira no nepietiekamības, meita Laura apglabāja trīs savus bērnus. Bet pēc tam kopā ar savu vīru beidza dzīvi pašnāvībā, pēc kuras meita Eleonora izdarīja to pašu. Pats Markss dzīves beigās, neskatoties uz skaistajām sociālistiskajām teorijām, aktīvi nodarbojas savos veikalos ar komerciju, spēlē biržā, pazaudē kaudzi naudas, daudz dzer un, neskatoties uz lielajām subsīdijām, ko saņem no Engelsa (kopā ņemot, sešus miljonus franču franku zeltā), beidz savu dzīvi nabadzībā. Pirms nāves viņš rakstīs: “Cik bezjēdzīga un tukša dzīve”. Uz viņa bērēm ierodas tikai seši cilvēki.
Engelss mirst ilgi, šausmīgās mokās, no mutes dobuma vēža. Viņu elks Freids pūst dzīvs no nezināmas slimības. Nīče (tāpat kā Ļeņins) zaudē prātu ( sīkāk par marksisma-ļeņinisma garīgajām saknēm lasiet M. Volocka grāmatā “Ļaunuma avoti”).
Kļūst skaidrs Ļeņina naids pret Dostojevski, īpaši pret viņa “Velniem”. Tur Pētera Verhovenska tēlā viņš ieraudzīja sevi. Toreiz šo darbu bija bīstami lasīt un apspriest, jo varēja nokļūt nometnē.
Kopā ar to naivā, kaislīgā mīlestība un revolūciju un revolucionārām idejām dabiski rada ne mazāk kaislīgu naidu pret visu, kas traucē attīstīt un realizēt lielās sociālistiskās sabiedrības - “Vispasaules komunistiskās paradīzes” - radīšanu.
Izmantojot šo pastāvīgo kaisli uz revolūcijām un ticību mītam par “Vispasaules revolūciju” un “vispārējo paradīzi uz Zemes virsmas”, teroristu grupai izdodas iemānīt savā pusē romantiķus, fanātiķus, sapņotājus, lētticīgos mietpilsoņus un lumpenus. Un viņi ar to palīdzību sagrāba varu.
Taču meli un divkosība pavada boļševiku darbību jau no pirmajām dienām, kad viņi nonāk pie varas. 1917. gada oktobrī tiek pasludināta vārda, preses, reliģiskā, tirdzniecības un uzņēmējdarbības brīvība. Bez tam: “rūpnīcas – strādniekiem, zemi – zemniekiem”. Taču pēc savas uzvaras un štāba izveidošanas Smoļnijā un pēc tam Kremlī, tiek aizliegti visi izdevumi, izņemot boļševistiskos. Sākas visu reliģiju dievnamu grautiņi, noliktavu un veikalu, fabriku un rūpnīcu sagrābšana. Uzņēmējus nošauj, sūta uz nometnēm. Ja kādam paveicas, tas emigrē uz ārzemēm. Strādniekiem nav darba, zemniekiem – savas zemes un lopu. Krievijai – rūpniecības un lauksaimniecības.
Tādā veidā izrādās, ka varas sagrābšana, 1917. gada Oktobra apvērsums praksē izrādās kontrrevolūcija, salīdzinot ar demokrātisko Februāra revolūciju, tikai iluzora sociālistiskā Oktobra revolūcija.
Bet pēc tam, kā procesa attīstības sekas, stingri iezīmējas etapi, kas bija nepieciešami, lai paplašinātu un nostiprinātu savu varu, sekmīgi cīnoties ar savu tautu un tās labākajiem pārstāvjiem visos sabiedrības slāņos. Šajā kontrrevolucionārajā procesā var izdalīt sekojošus etapus:
Pirmais etaps – varas sagrābšana, pagaidu valdības gāšana (1917. gada 25. oktobrī).
Otrais – pilsoņu kara izraisīšana, kur galvenās bija, nevis kaujas, bet terors un nošaušanas; savas varas nostiprināšana uz vietām.
Trešais – tautas sacelšanās apspiešana: Kronštates dumpis 1921. gada 1. martā, pēc tam sacelšanās Tambovā, Jaroslavļā un citur.
Ceturtais – Trocka izsūtīšana 1929. gada 17. janvārī un viņa domubiedru nosūtīšana trimdā uz Sibīriju, kur viņi tika iznīcināti.
Piektais – izprovocētas tiesas un izrēķināšanās ar “Prompartiju” 1930. gadu sākumā, “Maskavas” un “Ļeņingradas” opozīciju.
Sestais – izrēķināšanās ar visiem, kas bija palīdzējuši boļševikiem nākt pie varas.
Septītais – jaunas ekonomiskas un politiskas valsts sistēmas radīšana, pēc tam vara jau stingri nonāk spēcīgas kontrrevolucionāras diktatūras rokās, kas ir antidemokrātiskās iekārtas augstākā forma.
Visos laikos ar revolūciju saprata progresu jaunas sabiedriskās iekārtas organizēšanā. Taču šajā gadījumā visās komunistiskās ideoloģijas sfērās un tās praktiskajā realizācijā, notika atgriešanās pie pagātnes sliktākajiem vēstures periodiem.
Reliģijas ziņā – atgriešanās pie pagānisma (elku pielūgšana un patoloģiska cietsirdība). Tiesību sfērā – pie inkvizīcijas un opričņinas. Ražošanā – pie vergturu sabiedrības darba organizācijas principiem. Lauksaimniecībā – pie pirmatnējās kopienas iekārtas (kas bija pazīstama vēl pirms Kristus dzimšanas un modernizētā veidā ir saglabājusies Izraēlā ar nosaukumu “kibuci”). Ārpolitikā – pie ekspansīvi-impēriskās domāšanas un citu tautu paverdzināšanas.
Dostojevskis rakstīja, ka nevar uzbūvēt cilvēces laimi, ja priekš tam vajadzēs izliet kaut viena bērna asaru.
Rezumējot boļševistisko iznīcināšanas politiku, jāuzsver, ka tā tika izvērsta, ne vien zinātnes, kultūras un mākslas jomās, bet arī visās sabiedrības sfērās, notika totāla izcilu personu iznīcināšana, to, kas bija nācijas genofonds, kas bija veidojies no paaudzes uz paaudzi.