Lai uzceltu laimīgo, komunistisko nākotni bija vajadzīga vesela nošauto un nometnēs nomocīto bērnu, māsu, māšu un sievu asaru jūra.

Pēc Februāra revolūcijas varu sagrāba profesionāli teroristi, kuri vēl pirms Oktobra iegrūda valsti terora stihijā (Stolipina, gubernatoru, ministru, augstu ierēdņu slepkavības).

Spekulējot ar mūžīgajām tautas brīvības, vienlīdzības un taisnīguma ilgām (konkrēti, uz Krievijas apspiesto tautu nacionālās cieņas jūtām), viņi meklēja un atrada atbalstu tautas nabadzīgākajos slāņos.

Staļinisma unikalitāte bija apstāklī, ka cilvēku iznīcināšana un baiļu atmosfēra tika organizēta ar pastāvīgu tautas un visu varas orgānu (partijas, arodbiedrību, administratīvo) psihisko sasprindzinājumu. Nekas tā neatrauj no apceroša, radoša, produktīva darba, kā pastāvīga atrašanās psihozē. Sociālistiskās sacensības, normu pārpildīšanas, ienaidnieku, spiegu, nodevēju, kaitnieku meklēšana, svinīgās partijas un ražošanas sapulces un sēdes. Katram cilvēkam, pareizāk sakot – visiem bija jābūt ažiotāžā. Šī lieliskā metode – turēt visus sasprindzinājumā – bija Staļina izgudrojums, lielisks, talantīgs risinājums ļoti daudziem, visai šaubīgiem komunisma sasniegumiem.

Naids tika vērsts arī uz daudziem lieliem māksliniekiem, aktieriem un muzikantiem. Piemēram, nespējot rast praktisku iespēju saplosīt un samīt uz ārzemēm aizbraukušos Šaļapinu un Rahmaņinovu, čekisti-revolucionāri šķiru cīņas lēkmē izgāza niknumu uz Sergeja Rahmaņinova māju. Lai galīgi apmierinātu savas šķiras naidu un pilnībā izpildītu dienesta pienākumus – viņi izmeta no otrā stāva lielā komponista klavieres. Papūlēties vajadzēja kārtīgi. Neviens no vienības agrāk pie klavierēm nebija sēdējis un pat tuvumā nebija redzējis. Jo vairāk bija vilinoši un jautri pieskarties “karaliskajam” mūzikas instrumentam. Viņi pat nezināja, ka kājas un pedāļu iekārtu var atskrūvēt. Cik viņiem grūti bija tās izmest veselas – variet paši iedomāties! Tā lūk, VČK darbu apgrūtināja kultūras trūkums. Klavieres spēcīgi triecās pret zemi, ieskanējās un šis pēdējais, žēlabainais akords ielīksmoja revolūcijas cīnītāju sirdis. Salūstot ar lielu troksni, tās priecēja karstās komunistu sirdis.

Pēc tam ķērās pie savrupmājas. Protams, muiža nav klavieres un nav arī ģitāra, to ar vienu vēzienu nesalauzīsi, taču padomju varas valdīšanas laikā tika pilnīgi iznīcināta, ne tikai Rahmaņinova māja, bet arī parks ar alejām, pēc tam arī viņa mātes dzimtsmuiža.

Te nu viens no diviem: vai Rahmaņinovs bija “kontra”, kā mūs mācīja skolā, bet čekisti – malači, vai arī Rahmaņinovs ir lielais krievu muzikants, bet čekisti – bandīti. Taču otrais pieņēmums bija bīstams.

Tam nebija nekāda sakara ar jebkuras revolūcijas labajiem un svētajiem lozungiem. Tā bija trakojošu huligānu visatļautība, ko valdība bija paaugstinājusi līdz “valsts akcijas” rangam.

Taču oficiāli tika uzskatīts, ka visas iznīcināmās lietas ir proletariātam nevajadzīgas, atgādinājums par muižnieku, buržuju kultūru – carisma kultūru, ko nolādēja boļševiki. Tikai iznīcinot to līdz pamatiem, varēja veidot savu jauno, proletariāta kultūru, savu jauno pasauli. Tāpēc grāva un sasita visu, kas bija apkārt, gūstot lielu morālu un politisku baudu.

Viņus pārliecināja (un viņi ticēja), ka visu sagraut, uzspridzināt un iznīcināt – tā jau ir atrašanās pusceļā uz lielo un gaišo nākotni – komunismu. Taču šī cīņa par revolucionāro brīvību ar laiku noveda pašus cīnītājus aiz dzeloņstieplēm.

Šaļapinam atņēma visus goda nosaukumus un apbalvojumus. Naids pret viņu bija daudz spēcīgāks, dega ilgi un tam bija sava vēsture.

Fjodors Ivanovičs uztvēra Februāra revolūciju mierīgi, bet tas, kas sākās pēc tam, kad oktobrī boļševiki sagrāba varu, padarīja viņu bažīgu. Viņu apvainoja tubrālīgā, nekaunīgā attieksme pret aktieriem kā neiznīcinātiem buržujiem, apvainoja pavēles uzstāties uzņēmumos, armijā vai flotē par siļķi un maizes gabalu. Nē, pret pašām uzstāšanās reizēm par brīvu viņam iebildumu nebija: jau, sākoties pirmajam, imperiālistiskajam karam, viņš uzstājās hospitāļos, ar lielu degsmi un brīvprātīgi. Vēl vairāk, “slavenajam artistam F.I. Šaļapinam ir sava lazarete, kur viņš... ar īstu degsmi dzied, piemēram, “Dziesmu par Razinu” un citas tautas vai laika garam sacerētas dziesmas” (“Rakstošais Amūrs”, 1915. gada aprīlī).

No 1919. gada viņš arvien vairāk sāk just materiālas grūtības. No Marijas teātra operas solista Šaļapins pārvēršas par vieskoncertu rīkotāju, kas kaut kā cenšas saglabāt savu statusu un materiālo stāvokli. Ar 1920. gadiem viņš sāk atteikties no piespiedu un pazemojošiem pēc formas piedāvājumiem uzstāties boļševistiskajos tautas mītiņos rūpnīcās. Turklāt, viņš uzskatīja, ka braucieni uz šādiem mītiņiem ir bīstami.

1922. gadā Šaļapins emigrē uz Parīzi. Šeit viņš uzzina, ka 1923. gada janvārī pēc viena no tādiem koncertiem bojā iet lieliskais krievu aktieris un režisors Joakims Viktorovičs Tartakovs. Artistus, kā parasti, veda uz fabriku un pēc tam atpakaļ atklātās kravas mašīnās. Matrozis-šoferis, kā vienmēr piedzēries, nobrauca no ceļa un mašīna apgāzās. Tartakovs pakļuva zem tās un tika nospiests.

Uzzinājis par to, Šaļapins uzrakstīja niknu, apvainojošu rakstu “Zem boļševiku jūga”, kas tika publicēts presē. Raksts atklāja pasaules sabiedrībai daudz no tā, kas notika Krievijā. Šaļapinu nosauca par “kontru”, atņēma visus titulus un runāt par viņu kļuva bīstami.

1937. gadā par Tartakovu atcerējās. Viņa sievu izsauca uz NKVD, kur piedāvāja braukt uz Arhangeļsku. Viņai nācās atstāt lieliski vēl pirms revolūcijas iekārtoto dzīvokli Pītera centrā un, sapakojot čemodānus, kopā ar meitu Jeļenu doties trimdā uz Ziemeļiem. Bet viņu dzīvoklī ievācās NKVD darbinieks. Par tādu dzīvokli varēja tikai sapņot. Šie sapņi arī bija pamats viņu izlikšanai no tā.