Viņa nonāk cietumā, pēc pāris mēnešiem viņu atbrīvo, bet 1921. gadā arestē otro reizi. Sākumā Irkutska, vēlāk Maskava. Atbrīvota un atkal apcietināta 1925. gadā. Izsūtīta no Maskavas. Ceturto reizi viņu apcietina 1935. gadā, bet pantu maina ar izsūtīšanu un aizliegumu dzīvot 15 lielākās pilsētās. Taču dažas dienas pirms termiņa beigām 1938. gadā viņu apcietina jau piekto reizi, atkal piemērojot jaunu pantu - 8 gadi nometnēs. Tajā pašā gadā arestē arī viņas dēlu no laulības ar Timirjovu (viņas meitas uzvārds - Safonova, pēc otrajām laulībām 1922. gadā - Knipere), dēlu nošauj. Sesto reizi viņa tiek apcietināta jau 1949. gadā vispār bez jebkāda apvainojuma un izsūtīta trimdā uz Sibīriju, 1954. gadā atbrīvota, bet vēl sešus gadus viņai ir ierobežotas pilsoņtiesības. Beidzot, 1960. gadā viņa ir brīva. Strādājusi visdažādākos darbus, lai izdzīvotu, kā pēdējo var minēt - etiķetes konsultante Sergeja Bondarčuka filmā "Karš un miers", kas iznāca uz ekrāniem 1966. gadā.
Pēc šāda ievada varu pāriet pie tālākā grāmatas teksta - t.p.]
Normāls, cēls, inteliģents cilvēks, audzināts pēc vispārcilvēciskas morāles un garīguma principiem, žēlsirdību, taisnīgumu un veselo saprātu prasošs, Anna Vasiļjevna ilgajos gados nespēja saprast, ar ko viņai ir darīšana, kur viņa dzīvo, kas valda Krievijā (kaut gan vienmēr ir teikusi, ka neatzīst šo bandītisko varu). Taču neatzīt un nesaprast - tās ir divas dažādas lietas. Vairums cilvēku nesaprata. Tāpēc arī nometnes bija pārpildītas. Bet ar Timirjovu - "darba tautas ienaidnieka un bendes" - pielūdzēju un aizsargu izturējās neparasti piedodoši. Galvenais, par ko viņu vajadzēja nošaut - par izcelšanos no muižniekiem, par tēvu - lielu krievu zinātnieku. Nācijas ziedus iznīcināja līdz saknēm. Taču dažreiz, izņēmuma kārtā, vienkārši izsūtīja tālāk prom no Krievijas centra.
Tas ir viens no desmitiem tūkstošu piemēru, kad cilvēciskajām niecībām tika uzkurinātas pašas zemiskākās jūtas un dzīvnieciskas kaislības. No dubļiem - uz komisāriem. Un viss tas partijas vadītājiem cieši saistījās ar "marksismu-ļeņinismu". Zvērīgo "ļeņinismu" - precīzāk sakot. Taču kāds tam visam sakars ar ekonomistu-reformistu Marksu? Viņš jau būtu nolādējis necilvēkus, kas viņa vārdu izmantoja kā vairogu.
Precīzi. Taču, lai būtu objektīvi līdz galam, nevajag tik kategoriski atraut marksismu no "ļeņinisma-trockisma-staļinisma". Viņš jau ir kā netaisījās organizēt ČK un OGPU, vadīt masu nošaušanas.
Taču viena no viņa "ģeniālajām" idejām (lieliem cilvēkiem var būt tikai ģeniālas idejas) - par preci un tās ražošanu - skan, ka fabrikas vai rūpnīcas īpašnieks (direktors, galvenais inženieris, ceha priekšnieks) neko neražo, bet ražotāji ir strādnieki: viņi tieši ražo detaļas vai montē tās, tas ir, preci. Iznāk, ja Prohorovi, Morozovi, Krups un Fords, kā arī šodien pie dzīvības esošais Kalašņikovs, neko nav ražojuši un neražo, tad - viņi vienkārši ir asinssūcēji (no šejienes arī sauklis "Rūpnīcas strādniekiem!"). Šī absurdā doma ļoti iepatikās Ļeņinam. Ar pilnu krūti ieelpojis tāda veida marksismu, viņš sāka iznīcināt visus ražošanas vadītājus, tas ir asinssūcējus.
Ejot vienā solī ar Marksu, ekonomists Engels izstrādāja jaunas, bet ne mazāk absurdas idejas par vienotu valsts izglītību un audzināšanu, par darba armijas organizēšanu, izmantojot jauktu intelektuālo un piespiedu fizisko darbu un tā tālāk.
Trockis apguva to, ka cilvēks ir “skrūvīte” un sāka no skrūvītēm celt praktisko sociālismu. Viņš izstrādāja šīs idejas, organizēja aizpilsētas vienības (zagradotrjadus), mobilizēja iedzīvotājus derīgam sabiedriskajam darbam, komūnām, kolhoziem. Vispār, esot par Revvojensoveta priekšsēdētāju, tautas komisāru, satiksmes ceļu narkomu, Politbiroja un CK locekli, viņš teorētiski un praktiski sastrādāja tik daudz, ka Staļinam atlika tikai viņu novākt un, apvienojot un realizējot visu pieredzi reālas darbības valsts sistēmā, iegūt visstiprāko militāristisko, totalitāro, vergturu valsti. Taču, gan ekonomiski, gan politiski, gan ētiski, gan morāli, gan reliģiski šī valsts nonāca strupceļā. Tā Staļinam izdevās praksē pierādīt fantazētāju, utopisko ideālistu ideju absurdumu, kur bija aizmirsts, ka cilvēks – tā nav “tauta”, ne “iedzīvotāji”, bet liels dabas brīnums, ja cilvēks ir brīvs! Izrādījās, ka Marksa-Engelsa-Ļeņina-Trocka idejas nav nekāda diža mācība.
Jāatgādina, ka Levi Morduhajs Markss, rabīna mazdēls un slavena advokāta Henriha Marksa dēls (pēc kristīšanas 6 gadu vecumā – Kārlis Morduhajs vai vienkārši Kārlis Markss) kā cilvēks izgāja visai sarežģītu dzīvesceļu kā visai liderīgs, tēva naudas izlutināts students bez tēva stingras disciplināras kontroles. Viņš no visas sirds izpriecājās pa studentu iemīļotām dzertuvēm un alas bāriem, kur ar dziesmām, tostiem, zvērestiem, ko pavadīja uzmundrinošie, koķetīgie, iedzērušo amatnieku meitu spiedzieni, regulāri dzēra. Katrs centās parādīt sevi, izdalīties, pārspēt visus, kliegt skaļāk par visiem! Un Markss ļoti centās izdzert vairāk par visiem, kliegt skaļāk par visiem... Vispār pārspēt visā visus!
Dzimtajā pilsētā Trīrā viņu ievēl par “Trīras Alus mīļotāju kluba prezidentu” - pirmais viņa administratīvi-vadošais amats, ko viņš ļoti centās attaisnot. Šī vadīšana neaprobežojās tikai ar to, lai palīdzētu visiem krogā pietempties līdz samaņas zudumam, galvenais, lai kunga prātā esošo dullumu izlādētu ielās, kur piedzērušies dauzoņas veldzēja dvēseli, sitot vitrīnas un apgaismojuma laternas. Pirmo akmeni ar patriotiskiem saukļiem vienmēr meta Alus kluba prezidents.
Alus bakhanālijām līdzi nāca arī dueļi ar špagām. Markss cītīgi apmeklē paukošanas stundas. Piedalās dueļos. Vienā no tiem pieredzējuša pretinieka špaga trāpa tikai dažus milimetrus no labās acs, pāršķeļ ādu un dueli pārtrauc. Būtu mazliet pa kreisi, mēs nezinātu nekādu marksismu un par viņa vārdu neviens nezinātu. Taču, palicis dzīvs Markss nedaudz piebremzē.
Paiet gadi, no Trīres viņš pārceļas uz Bonnu, tad uz Berlīni. Sadarbojas ar avīzēm, raksta rakstus. Popularitāti viņam atnes viņa galvenais darbs “Kapitāls”.
Taču nemitīga skandālista izlaidīgā dzīve jaunībā, kad policija arestē viņu par huligānismu, bet pēc tam arī par nelikumīgu šaujamieroča nēsāšanu – lietu nodod tiesai (no tiesas viņu glābj tēvs, ietekmīgais advokāts Henrihs Markss), izstrādā viņā īpaša veida līdera apziņu uz visu pārējo mūžu. Protams, ka viņu izlutina arī liela nauda un nemitīga tās tērēšana. Sīki par to raksta pazīstamais filozofs un kritiķis B. Bauers savā grāmatā “Ģēnijs un bagātība”: “Studiju laikā Berlīnē dēliņš no tētiņa saņēma 700 tallerus gadā. Šī summa bija kolosāla, jo tajos laikos tikai 5% no Vācijas iedzīvotājiem pelnīja vairāk par 300 talleriem gadā”. Turpat ir rakstīts par Marksa attieksmi pret naudu un tuviem cilvēkiem, no kuriem viņš to saņēma. “Markss dedzīgi vēlējās saņemt mantojumu un gaidīja savas sievas tēvoča nāvi. Visās vēstulēs viņš viņu sauca par “suni”. Beidzot “vecais suns” nomira un sieva saņēma mantojumā 100 sterliņu mārciņas, kuras viņš tūlīt pat iztērēja.” Visās personīgajās vēstulēs var ieraudzīt cietsirdīgus, amorālus izteicienus par saviem radiniekiem, par savas mātes nāvi. Ir ļoti grūti to visu samērot ar “liesmainā cīnītāja par cilvēces laimi” tēlu. Tā mūs mācīja pēc lielā humānista nāves. Taču lūk, kā viņu novērtēja laikabiedri (piemēram, pazīstamais kritiķis Pāvels Vasiļjevičs Aņenkovs):
“Markss bija tāda cilvēka tips, kurā apvienojās enerģija, griba un nesatricināma pārliecība... Visas viņa kustības bija stūrainas, taču drosmīgas un pašpārliecinātas; visi paņēmieni gāja pret pieņemtajām cilvēku attiecību parašām, taču bija lepni un tādi kā nicinoši, bet asā balss, kas skanēja kā metāls, pārliecināja ar radikāliem spriedumiem par personām un priekšmetiem, par kuriem viņš runāja. Tie tika izteikti ar tādu noti un pārliecību, ka viņš seko savam aicinājumam valdīt pār prātiem, radīt tiem likumus, vest tos sev līdz”.
Tas ir ļoti objektīvs un maigs raksturojums. Bija arī asāki izteikumi, īpaši vienam no galvenajiem Marksa oponentiem Bakuņinam.
Par vienu no agrīnajiem revolūcijas teorētiķiem Bakuņinu ir vērts pastāstīt sīkāk, jo tieši viņa uzskatus un teoriju par revolūciju Ļeņins uztvēra kā pamācību turpmākai darbībai. Mihails Aleksandrovičs Bakuņins ir pazīstams kā viens no anarhisma un narodņiku kustības dibinātājiem, revolucionāro kustību un sacelšanās dalībnieks (viņš darbojies daudzās valstīs: Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Francijā, Polijā, Čehijā, Itālijā). Tieši viņš ir teicis, ka revolūcijas uzsākšanai ir nepieciešams tajā iesaistīt blēžus, zagļus un bandītus, lai tie laupītu un veiktu vardarbīgus aktus (kā boļševiku sauklis: “Laupi salaupīto!”). Ar viņu palīdzību ir viegli radīt jukas, iespaidu par likuma bezspēcību. Tieši ar šādu juku palīdzību boļševiki sagrāba varu, bet pēc tam sažņauguši tautu spīlēs ar tīrīšanām, represijām, kratīšanu, arestiem uzspieda tai savu komunistisko kārtību. Cik aktuāla revolūcijai izrādījās Bakuņina filozofija: “Graušana ir sava veida radīšana”. Tā vienmēr ved pie jaunām varas formām. Un patiešām, Ļeņins iegrūda valsti šausmīgu grautiņu haosā. Kā redzam, Ļeņins sekmīgi izmantoja savā darbībā Marksa un viņa antipoda Bakuņina idejas.
Atgriežoties pie Marksa noteikti jāatzīmē, ka visi raksti avīzēs un Marksa lielākie darbi ir vērsti tikai uz dažādu norišu kritiku ekonomikā un politikā, viņš nepiedāvā nekādus konstruktīvus risinājumus nākotnē (to savos darbos uzsver daudzi oponenti, tajā skaitā arī lielākais krievu ekonomists S. J. Vite.)
Tam nepievērsa uzmanību Ļeņins. Viņš no Marksa paņēma visu negatīvāko, konkrēti sabiedrisko un reliģisko attiecību kritiku, sātanisko garu, un neatrada tur neko, kas palīdzētu viņam radīt kaut ko principiālu jaunu, dabiski, ka viss juka kopā un viņš neko nespēja uzcelt. Ļeņina mācību vēlāk turpināja Trockis un Staļins. [Te varbūt jāpaskaidro autora domu. Tāda sistēma, kā Padomju Savienība kopā bija noturama tikai ar atklātu vai slēptu teroru, tiklīdz terors atslāba, viss pajuka, arī PSRS, lai kāda arī traģēdija tā dažiem neliktos – t.p.]
Sava neciešamā rakstura dēļ Marksam vajadzēja pamest dzimtās vietas. Pēc tam viņam atņēma arī Prūsijas pavalstniecību. Viņš dzīvoja Briselē, Parīzē, pēc tam Londonā. Šeit, savā pēdējā apmešanās vietā viņš praktiski atzina, ka visu dzīvi ir tikai kritizējis. Viņš atvēra savus privātos veikalus, kuri nesa peļņu ilgāk par citiem un saglabājās līdz mūsu dienām. Rēgs, kas klejoja pa Eiropu ir pagaisis, bet bet reālas naudas apgrozība notiek vēl tagad. Arī šodien Londonā var dzirdēt: “Aiziesim uz Marksa veikalu – nenožēlosim”. Katru zinātnisku teoriju dzīvē apstiprina vai apgāž prakse. Bet vēl vairāk – praktiska kapitālista uzņēmējdarbība.
No tā laika tā arī iegājās, ka civilizētās Eiropas trokšņainajos alus pagrabos – Minhenē, Trīrē, Bonnā, Diseldorfā un Berlīnē – papirosu dūmos un alus smārdā radās un zēla maniakāli- murgainās komunisma un pēc tam arī fašisma idejas.