1. pasaules kara traģiskie notikumi 1914.-18. gados noteica Čapeka saspringtos īstenības kritēriju meklējumus, viņa pārdomas par filozofiskām problēmām un centieniem atklāt dzīves pretrunu avotu: stāstu krājumi "Krustā sišana" (1917), "mokošie stāsti" (1921) ir tuvi ekspresionismam. Čapeks, nepieņemdams revolucionāru cīņu, sliecās uz morāli-ētisko humānismu. Daudzi viņa darbi, tajā skaitā, liriskā komēdija "Laupītājs" (1920), ir veidoti kā vairāku „patiesību” pretnostatījums; Čapeks domā vienlaikus it kā vairākiem variantiem, tomēr, saglabājot savu ētisko ideālu.

Pasaules slavu Čapekam atnesa sociālās fantastikas darbi (drāmas „R. U. R.”, 1920. – par robotu sacelšanos, vārdu „robots” izdomāja Čapeks; „Makropulosa līdzeklis”, 1922.; romāni – „Absolūta fabrika”, 1922. un „Krakatīts”, 1924.).

20. gadus sākumā Čapeks saraksta ceļojumu aprakstus „Vēstules no Itālijas” (1923) un „Vēstules no Anglijas” (1924) un citas, kas atšķiras ar attēlojuma reālistisko konkrētību un lirisku humoru.

20. gadu otrajā pusē – 30. gadus sākumā Čapeks satuvinās ar T. G. Masariku; ar buržuāziski-demokrātisko ilūziju pastiprināšanos rakstnieka apziņā pieaug krīzes parādības (brāļu Čapeku luga „Ādams-radītājs”, 1927.). Čapeks uz laiku atiet no lielām sociālām un politiskām problēmām un konfliktiem; pārsvarā raksta humora pilnus mazā žanra darbus (krājumi „Stāsti no vienas kabatas”, „Stāsti no otras kabatas”, abi – 1929. gadā). Filozofiski-humoristiski Bībeles sižetu pārstāsti rodami grāmatā „Apokrifi” (1932).

Sociālo pretrunu saasināšanās un fašisma „dzīvnieciskā doktrīna” Čapekam liek saprast, ka viņa tēze „katram ir sava veida taisnība”, nav īsta. Relatīvisma filozofiska pārvarēšana atspoguļojas triloģijā „Gordubals” (1933), „Meteors”, „Parastā dzīve” (abas – 1934). Čapeka daiļrades virsotne ir romāns „Karš ar salamandrām” (1936), kur viņa tradicionālais protests pret cilvēcisko attiecību necilvēciskošanos pārvēršas satīrā par buržuāziskās sabiedrības dzīvi, militārismu, rasu teoriju un fašisma politiku. Antifašistiskais un pretkara virziens, kā arī ideāla „vesela cilvēka”, kurš spēj cīnīties, meklēšana nosaka drāmas „Baltā slimība” (1937), garstāsta „Pirmā, glābšanas” (1937), pēdējās Čapeka lugas „Māte” (1938) saturu.

Čapeka pārdzīvojumi sakarā ar Minhenes vienošanos 1938. gadā un uzbrukumi viņam, ko veic fašistiski un profašistiski elementi „otrās republikas” laikā, saasina rakstnieka slimību, paātrinot viņa nāvi. Čapeka daiļrade ir atstājusi ievērojamas pēdas mūsdienu sociālās fantastikas attīstībā un ir nopietns ieguldījums pasaules klasiskajā literatūrā. Čehijā eksistē divi Čapeka muzeji: ārpilsētas māja-muzejs „Na strži” un memoriālais muzejs rakstnieka dzimtenē.

http://www.peoples.ru/art/literature/prose/belletristika/karel_capek/

No savas puses jāpiebilst, ka viens no pirmajiem slavenās lugas „R.U. R.” Iestudējumiem ir noticis Latvijā.

1922.05.18. Karels Čapeks "Cilvēces bojā iešana" ("R.U.R."). Insc. Eduards Smiļģis.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Dailes_te%C4%81tra_izr%C4%81%C5%BEu_saraksts 

Tomēr publika neesot īpaši to sapratusi.