Karalis un jūras vilks
1533.gadā topošais Francijas karalis Henrijs II salaulājās ar Katrīnu Mediči. Trīs gadus pēc sava brāļa mīklainās nāves, 1536.gadā viņš kļuva par troņmantinieku, bet 1542.gadā – par armijas virspavēlnieku.
Rūpējoties par valsts kases papildināšanu un neieredzot spāņus, kuri viņu bērnībā turēja kā ķīlnieku, viņš savu ekspedīciju no 300 francūžiem kapteiņa Robervala vadībā nosūtīja spāņu kolonijas ieņemšanai Rietumindijā. 1543,gadā, iekarojot Kartahenu, korpusa laupījums sastādīja 35 tūkstošus peso. Sīvā cīņā neparastu drošsirdību izrādīja normandietis Fransuā Leklerks.
Kļūstot par vienu no kuģa kapteiņiem, Leklerks zem franču karoga turpināja laupīt spāņu kolonijas par godu Henrijam II, kura greznā kronēšana notika 1547.gadā Reimsas Dievmātes katedrālē. Pie jaunā karaļa nekavējoties ar militāro palīdzību pret Angliju vērsās Skotija, un franču flote tika atsaukta no Jaunās Pasaules.
1549.gadā Lamanša līcī pie Gērnsijas salas notiks jūras kauja, kurā francūži admirāļa de Kolinjas vadībā uzveica angļus. Pašā cīņas karstumā sprāgstoša lode izmisīgajam cīnītājam Leklerkam sadragāja kāju, un to nācās amputēt.
Pēc gada Buloņas pilsētā tika parakstīts miera līgums ar Angliju, pamatojoties uz Francijas nosacījumiem, bet 1551.gada septembrī, pēc galīgas angļu izspiešanas no Skotijas, karalis Henrijs II Fransuā Leklerkam par izrādīto varonību piešķir muižnieka titulu.
Spāņi un portugāļi
Uzveicot Angliju, Henrijs II turpināja karu ar Spāniju un Portugāli par savas valsts robežu paplašināšanu. Franču sauszemes armija Spānijas karalim Kārlim V deva arvien jaunus triecienus tieši uz rietumu robežām un Flandrijā, bet flotei nācās veikt karadarbības uz jūras pret portugāļiem. Fransuā Leklerks, kuram bija pietiekami daudz līdzekļus, pie viena no to laiku labākajiem speciālistiem pasūtīja koka protēzi un atgriezās ar kapera patentu kabatā. 1552.gada 7.jūlijā viņš organizēja lielu desanta operāciju uz Portu Santu salas (Madeiras salu arhipelāgs), kurā 150 francūžu pēc artilērijas apšaudes izlaupīja tur visas atrodošās portugāliešu nometnes.
Nākamajā gadā Leklerka valdījumā jau bija trīs kuģi un viņš grasījās patraucēt spāņu kolonistus Lielajās Antiļu salās. Bet daudz svarīgāks uzdevums Francijai bija drošas kuģniecības nodrošināšana gar Āfrikas piekrasti. Pēc karaļa pavēles, iekams uzņemt kursu uz Rietumindiju, korsāram vajadzēja sakaut spāņus, kuri bija nocietinājušies Kanāriju salās.
Šim nolūkam viņam palīgā tika nosūtīti vēl divi kuģi. Pie Lielajām Kanāriju salām Leklerks uzbruka spāņu flotei, kuru vadīja Alonso de Maldonado un, pielietojot pirāta abordāžas taktiku, kuru bija apguvis Karību jūrā, guva pilnīgu uzvaru. Pēc šīs kaujas vienkājainais kapteinis ieguva iesauku Koka Kāja.
Atgriešanās Karību salās
Izmantojot pelnīto slavu un labi pārzinot Karību jūras reģionu, Leklerks Henrijam II piedāvāja turpināt karaliskās kases papildināšanu uz spāņu koloniju rēķina Rietumindijā. Piedāvājums tika pieņemts, un korsāra flotili pastiprināja franču karakuģi. Vislielāko karalisko fregati Koka Kāja padarīja par savu flagmani.
Tik spēcīgu un negaidītu franču eskadras triecienu Karību jūras krastos neviens negaidīja. Neļaujot spāņiem atgūties, Leklerks sagrāva Sanhermana garnizonu un pilsētu (Puertoriko sala). Pēc tam viņš devās pie citām spāņu kolonijām, nesagaidot nekādu pretošanos.
Sadalot eskadru, Leklerks, leitnantu un savu pirmo palīgu Žaku de Sora ar četriem kuģiem nosūtīja uz Kubas krastiem. Par uzbrukumu Santjago de Kuba pilsētai stāsta leģendas. Naktī krastā izkāpa vienība no 300 korsāriem, atbruņoja apsardzi, kura apsargāja pilsētas nocietinājumus, un no rīta francūži par ķīlniekiem saņēma bagātākos un slavenākos pilsētniekus. Par tiek saņemot 80 tūkstošus peso lielu izpirkuma naudu, pirāti nodedzināja visu pilsētu un cietoksni. Kopš tā laika par salas galvaspilsētu kļuva Havanna.
Pa to laiku Koka Kāja ar uguni un zobenu iekaroja Espanjolu salas piekrasti (Haiti), metodiski spāņiem atņemot visu – sākot no zelta un lielgabaliem līdz pat ādai. Ar bagātīgo laupījumu atgriežoties Francijā, 1553.gada 21.jūlijā Leklerks atkal uzbruka Las Palmas – Kanāriju salu galvaspilsētai. Izsēdinot desantu no 700 cilvēkiem, korsāri bez pūlēm iekaroja spāņu pilsētu, bet pēc tam 11 dienu laikā “izķemmēja” visus ciematus un Lielo Kanāriju salu viensētas.
Dienestā pie karalienes Elizabetes
1558.gadā Francija un Spānija parakstīja miera līgumu, bet pēc gada bruņinieku turnīrā tika nogalināts Henrijs II. Leklerks, kurš ienīda viņa bezrakstura dēlus Francisku II un Kārli IX, atteicās no kapera patenta un atkal atgriezās Karību salās, kur izlaupīja visu Panamas piekrasti un sagūstīja milzīgu spāņu konvoju ar zeltu.
Pa to laiku Anglijā nomira Marija Tjudore (Asiņainā Mērija), cietsirdīgā katoliete, kura savu māsu – protestanti, topošo karalieni Elizabeti I ieslodzīja Tauera tornī. Nākot pie varas pēc savas atbrīvošanas, Elizabete atteicās no represijām un nolēma savu dzīvi veltīt reliģiozai samierināšanās misijai valstī. Izdodot Aktu par vienlīdzību, viņa izvairījās no pilsoņu kara, bet viņas valdīšanu vēsturnieki nosauca par “Anglijas zelta laikmetu”.
Atgriežoties Francijā ar bagāto laupījumu, Koka Kāja dzimtajā Normandijā ieraudzīja protestantu sacelšanos pret katoļu karali Kārli IX pašā karstumā. Elizabete I, tiecoties pēc reliģiozās vienotības, sacelšanās apspiešanai nosūtīja angļu karaspēku, kuru izvietoja Havrā.
Leklerks, kurš neko vairs Francijai nebija parādā, kopā ar kapteini Žaku de Sora un Žanu de Bontēnu piebiedrojās angļu miera nesēja misijai un gada laikā Lamanšā gremdēja savu tautiešu – katoļu kuģus.
Par uzticamo dienestu gaidot apbalvojumus, viņš griezās pie Elizabetes ar lūgumu izkārtot viņam lielu mūža pensiju, jo veselības stāvokļa dēļ viņš jau vairs netiecās uz jauniem jūras varoņdarbiem. Viņš sapņoja apmesties jūras krastā un mierīgi sagaidīt vecumdienas. Taču Anglijas karaliene lūgumu noraidīja.
Godpilna nāve
Saprotot, ka tagad ne Francijā, ne arī Anglijā mierīga dzīve viņu nesagaida, Leklerks ar savu kuģi devās uz Azoru salām, kuras atradās šķērsojot tirdzniecības ceļus no Indijas, Eiropas un Amerikas. Šo salu ostas bija pārpildītas ar kuģiem, piekrautiem ar dārgumiem no Meksikas un Peru. Šeit viņš cerēja aplaupīt spāņu galeonus, kuri no Jaunās Pasaules veda milzīgas bagātības. Ar trīs kuģiem Leklerks uzsāka bezkaunīgu mēģinājumu abordēt spāņu fregates kasi, kura no Austrumindijas veda zeltu un sudrabu. Sākās sīva kauja. De Sora un de Bontēna kuģi veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu, taču no spāņu musketes raidītā lode Leklerkam trāpīja taisni krūtīs.
Liktenis pirātam ar iesauku Koka Kāja izdarīja augstāko pakalpojumu, uz kuru var cerēt tikai īsts drošsirdis, - sagaidīt nāvi uz kapteiņa tiltiņa ar ieroci rokās.