Nautilius tiešsaistē

„1866.gads bija iezīmīgs ar pārsteidzošu notikumu...” – šādā avīžu sludinājuma stilā bija ieturēts romāna ievadījums, turklāt darbība grāmatas uzrakstīšanas gadā patiešām faktiski risinājās tiešsaistes režīmā. Kuģu kapteiņi ziņoja, ka okeānā redzējuši „garu, fosforescējošu, svārpstveida priekšmetu, kas gan izmēru, gan pārvietošanās ātruma ziņā ievērojami pārspēja vali”. Autors minēja konkrētu kuģu nosaukumus, datumus un sastapšanās ar mīklainā ūdens gigantu koordinātes, tāpēc liela daļā lasītāju viņa fantāzijas augļus gluži nopietni uzskatīja par reāliem notikumiem.

Sākumā noslēpumainais jūras dziļu apdzīvotājs it kā tikai sekoja kuģiem, bet tad jau sāka tiem uzbrukt, ar savu vareno ilkni tos taranējot. Un tikai ļoti vērīgs lasītājs spēja pamanīt to, ka šādiem uzbrukumi bija paļauti tikai un vienīgi angļu un kanādiešu (jāatgādina, ka Kanāda tobrīd vēl joprojām bija britu valdījums), kā arī tā dēvētās Ostindijas uzņēmumu kuģiem. Turklāt allaž nogrima arī vergu tirgotāju kuģi, pilnībā neatkarīgi no tā, kādas valsts karogs tos rotājis.

Kuģu īpašnieki un apdrošināšanas uzņēmumi bija tik ļoti satraukti, ka speciāli briesmoņa uzmeklēšanai un notveršanai nofraktēja īpašu amerikāņu ātrgaitas fregati „Ābrams Linkolns”. Ekspedīcijā piedalījās arī tolaik populārais dabas pētnieks Pjērs Aronakss. Pēc trīs mēnešus ilgas kuģošanas militārā fregate patiešām pamanīja briesmoni un sarīkoja uzbrukumu tam. Taču monstrs izvairījās un sarīkoja atbildes triecienu, kas fregatei bija iznīcinošs. Katastrofā brīnumainā kārtā izglābās tikai Aronakss, viņa sulainis Konsels un harpūnmetējs Neds Lends, lai drīzumā attaptos... zemūdens kuģī. To vadīja vēl jo noslēpumaināks jūras dzīļu vientuļnieks un nenotveramais atriebējs, kurš sevi dēv1ēja par kapteini Nemo.

Kā viņi visi – izglābušies kuģotāji un tostarp arī romāna autors – līdz kaut kam tādam nokļuva?

Jāsāk ar faktu, ka Žils Verns literatūrā tobrīd jau bija visnotaļ nobriedusi personība, sasniedzis trīsdesmit četru gadu vecumu. Viņa starts bija visnotaļ straujš – viņš rakstīja divus un pat trīs romānus gadā. Ap 1865.gadu Žila Verna uzburtie varoņi jau kuģoja gaisa balonos, caurstaigāja zemes dzīles un lidoja uz Mēnesi. Jau bija iesākts viņa leģendārais romāns „Kapteiņa Granta bērni”, kā arī iecerēti jauni sacerējumi, piemēram, aizraujošais stāsts par jaunajiem Robinsoniem, kas vēlāk iemiesojās romānā „Noslēpumu sala”.

Lai gūtu iespēju vismaz nelielai atelpai, Žils Verns vasaras mēnešos kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi pie jūras nelielā zvejnieku ciematā Krotuā Lamanša piekrastē. Protams, arī tur viņš cītīgi turpināja rakstīt, kā pats izteicies, strādājot gluži kā katordznieks. Piemēram, 1866.gada vasarā viņš turpināja „Kapteiņa Granta bērnus”, veidoja un papildināja „Francijas un tā koloniju ilustrēto ģeogrāfiju” un nepārtraukti pilnveidoja un izstrādāja jauno tēmu, kam bija piešķiris pagaidu nosaukumu „Ceļojums zem ūdens”.

Jūra viņu vilinājusi jau kopš agras bērnības. Vēl būdams mazs zēns, viņš reiz pat centās slepus kļūt par kāda kuģa jungu. Šajā nolūkā viņš prasmīgi uzpirka īsto jungu, apmainījās ar apģērbu, tad nokļuva uz kuģa un paslēpās tilpnē. Jau pēc dažām stundām kuģim vajadzēja doties jūrā, lai aizceļotu uz Indiju. Taču vecāki laikus attapās, visu saprata un atrada zēnu uz kuģa. Tiesa, patiešām pēdējā mirklī – jau bija sākusi žvadzēt enkura ķēde, kad to cēla augšā...

Lūk, un tagad, mītot Krotuā, beidzot viņa sensenais bērnības sapnis piepildījās – rakstnieks nopirka zvejnieku kuģi, pārbūvēja to un veica tajā bieži vien ilgstošus kuģojumus. Bet Žils Verns turpināja rakstīt arī uz kuģa, ieslēdzies savā kajītē, uz ceļgaliem uzlicis dēli.

Zināms, ka ikvienu, kurš dodas atklātā jūrā allaž satriec divi bezdibeņi: debesis virs galvas un dziļums zem kuģa ķīļa. Žils Verns pat stāstījis, kā bieži pavadījis laiku, tālu pārliecies pāri kuģa apmalei, lai tādējādi ar savas sevišķi bagātās iztēles palīdzību kaut vai domās ietiektos dziļi zemūdens pasaulē. Viņš bija rūpīgi izstudējis visus tolaik esošos zemūdens aparātus – gan reālas darbības veikt spējīgus, gan tostarp arī visfantastiskākos modeļus.

Bībelē aprakstītais visām pasaules tautām labi zināmais Noasa cilvēces glābšanas šķirsts būtībā bija kuģis jeb specifisks peldlīdzeklis, kas paredzēts kuģošanai gan virs, gan zem ūdens. Savukārt pazemes kuģi kā ideju 1827.gadā savā fantastiskajā utopijā „Jaunā Atlantīda” attēloja angļu filosofs Frensiss Bēkons. Tostarp realitātē jau pastāvēja tā dēvētais zemūdens zvans jeb savdabīgs batiskafs, kas spēja iegremdēties salīdzinoši nelielā dziļumā un neilgu laiku. Arī „Robinsona Kruzo piedzīvojumu” autors ģeniālais rakstnieks Daniels Defo, kurš vienlaikus bija arī uzņēmējs, mēģināja ar šādu zemūdens zvana palīdzību izcelt ūdens virspusē kravu no nogrimušiem kuģiem, taču šis konkrētais uzņēmums tomēr ātri vien bankrotēja. 1787.gadā izcilais inženieris izgudrotājs Roberts Fultons noformēja pirmo zemūdenes projektu, ko nodēvēja par „Nautilus”, kam sekoja projekti „Nautilus I” un „Nautilus II”, kamēr beidzot – 1800.gadā – īsta Fultona zemūdene zem ūdens nopeldēja aptuveni pusi kilometra, iegremdējoties astoņu metru dziļumā. Interesanti, ka laivu vadīja divi matroži... vicinot airus.

Taču Fultona „Nautilus” tomēr bija tikai salīdzinoši vārgs līdzeklis sekmīgai nokļūšanai zem ūdens. Cilvēkus interesēja maksimālais, sak – un kas gan ir tur, visdziļākajās okeāna dzīlēs, kur vēl nav ieskatījusies neviena cilvēka acs? Vai, piemēram, ir taisnība apgalvojumi par to, ka tur mīt šaušalīgi gigantiski jūras briesmoņi? Un kā tad ir ar prātu teju vai neaptveramajām bagātībām, kas joprojām guļ jūras dibenā? Vai patiešām okeānā ir pilnībā visi derīgie izrakteņi un izejmateriāli cilvēku pārtikai, ar ko pārpārēm pietiek visai civilizācijai? Un tamlīdzīgi. Katrā ziņā okeāna zemūdens noslēpumi fantastiem pavēra neierobežotas domas lidojuma iespējas. Un Žila Verna romānā tas viss iemiesojās teju vai pilnībā.

Taču šim nolūkam bija vajadzīgs cilvēks, romāna galvenais varonis, kurš atklātu visus šos noslēpumus. Kas viņš ir un kā viņš nokļuvis tik ekskluzīvā izņēmums stāvoklī? Tā, ilgstoši pāri kuģa apmalei raugoties ūdenī, Žils Verns izdomāja, ka dzīles sevī slēpj ne tikai dabas, bet arī cilvēku noslēpumus. Proti, kāpēc gan nevarētu būt kāds jeb Nekas, Nekāds un tamlīdzīgi, kurš no visiem pārējiem pasaules cilvēkiem slēpjas tieši tur, zem ūdens? Jo laikam taču pasaulē nav un nevarētu būt lieliskāka patvēruma...

Politkorektuma žņaugos

Žilam Vernam nevajadzēja sevišķi nopūlēties, lai atrastu šim nolūkam piemērotu prototipu. Tam katrā ziņā vajadzēja būt kādam dumpiniekam, un tāds arī atradās. Gluži nesen visa Eiropa satraukumā sekoja līdzi 1863. Un 1864.gadu sacelšanās notikumiem Polijā, kas bija cīņa pret tā laika vienu no kārtējiem pasaules ļaunumiem –Krievijas impēriju. Otrais poļu emigrācijas vilnis atnesa uz Franciju šaušalīgus nostāstus par krievu nežēlīgo izrēķināšanos ar dumpiniekiem. No tiesas procesos noskaidrotajiem 77 000 dumpinieku 128 sodīti ar nāvi, katorgā aizvesti 800, izsūtīti trimdā 12 500 un tamlīdzīgi...

Tieši šajos notikumos Žils Verns atrada sava jaunā romāna galveno varoni – poļu patriotu, kurš par savas dzimtenes brīvību karo pret krievu cara kareivjiem, šajā cīņā zaudējis savas mājas, ģimeni un tuviniekus, spiests bēguļot un slēpties. Taču viņš, izrādās, nevis vienkārši slapstās, bet, kā pauž autors, rīkojas kā „šaušalīgs tiesnesis, īstens atriebes erceņģelis”.

Kā jau ierasts, Žils Verns savu ieceri izklāstīja izdevējam un savam draugam Žilam Etcelam. Vēstulē autors mēģināja pamatot kuģa bojāeju, ko izraisījis zemūdens kuģis „Nautilus”: „Tas pieder nācijai, kuru Nemo neieredz, kam viņš atriebjas par savu tuvinieku un draugu nāvi! Iedomājieties, ka Nemo ir polis, bet nogremdētais kuģis pieder Krievijai. Vai šeit kādam varētu rasties kaut vai vismazākie iebildumi? Nē, tūkstoškārt nē!”

Karstasinība, protams, ir slikts padomdevējs. Etcels bija gados vecāks un pieredzējušāka par Žilu Vernu, turklāt viņa padomus allaž uzklausīja un pildīja arī Balzaks un citi tā laika franču literatūras korifeji. Proti, izdevējs lieliski zināja, ka tieši tajā laikā Francija meklē ceļus, kā satuvināties ar Krieviju. Un šādā situācijā valdība nešaubīgi šādu grāmatas pretkrievisku ievirzi uztvertu kā politisku provokāciju. Pilnībā iespējams, ka tādu grāmatu vispār aizliegtu, lai arī kopumā galvenā varoņa nacionalitātei šādos gadījumos nav izšķirošas nozīmes.

Tāpēc Etcels ieteica kapteini Nemo padarīt par vergu tirdzniecības ienaidnieku. Žils Verns gan turpināja kvēli aizstāvēt savu ieceri: „Jūs sakāt: viņš rīkojas nosodāmi! Es atbildu: nē!... Poļu aristokrāts, kura meitas izvarotas, sieva ar zobeniem sacirsta gabalos, tēvs miris zem pātagu cirtieniem, polis, kura draugi nīkst Sibīrijā, skaidri redz, ka poļu nācijai lemts vārgt zem krievu tirānijas sloga! Ja tādam cilvēkam nav tiesību gremdēt krievu fregates visviet, kur viņš tās ierauga, tad tas nozīmē, ka atmaksa ir tikai tukšs vārds un nekas vairāk. Piemēram, es pats tādā situācijā gremdētu bez vismazākās šaubīšanās... Taču es laikam iekarstu, šādi rakstot Jums...”

Etcels stingri palika savās pozīcijās, sasniedzot jau to, ka Žils Verns ieņēma nepiekāpīgu pozu: „Ja jau man liegts izskaidrot viņa [Nemo] ienaidu, es noklusēšu arī par tā iemesliem, tāpat arī par varoņa pagātni, viņa nacionalitāti un, ja tas patiešām vajadzīgs, mainīšu romāna sižetu.”

Pazuda, lai atdzimu

Rakstnieks rezultātā tā arī nevēsta itin neko par sava varoņa pagātni un viņa atriebes motīviem. Visas kārtis viņš nolemj atklāt tikai nākamajā šai tēmai veltītajā romānā „Noslēpumu sala”. Līdz tam šajā jomā viņš veic tikai mīklainus mājienus, neko vairāk. Šeit acīmredzot jāatgādina, ka kapteiņa Nemo naids vērsts pret angļu kuģiem, kam vēl jāpiepulcina epizode pie Indijas krastiem, kurā kapteinis Nemo izglābj kādu indusu – pērļu zvejnieku – no haizivs uzbrukuma, par to pats teju vai samaksādams ar savu dzīvību.

Katrā ziņā pašā romāna tapšanas gaitā Žils Verns beidzot bija izvēlējies visu saistībā ar savu varoni, proti, viņš būs induss. Un acumirklī viss kļūst saprotams – gan naids pret angļiem, gan melnais karogs, kas Indijā simbolizēja sacelšanos, gan vēl daudz kas cits. Un kapteinim Nemo atradās arī gluži reāls dzīvais prototips. Viņa vārds bija Nana Sahibs. Kāpēc tieši šis cilvēks?

Pirms vairākiem gadiem Indija bija visas pasaules uzmanības degpunktā. 1857.gadā iesākās vērienīga pretošanās kustība, ko dēvēja par Sipaju sacelšanos, jo pirmie sadumpojās iezemiešu karapulku kareivji, taču jau drīz iesaistījās arī pilsētu iedzīvotāji, zemnieki un pat indiešu aristokrātija. Angļu koloniālā administrācija, Ostindijas uzņēmuma administrācija un militārā virsvadība – visi bija apjukumā, jo sacelšanās izplatījās gluži kā ugunsgrēks sausos džungļos. Jau ļoti drīz sacelšanās aptvēra visu Indijas centrālo daļu.

Atsevišķās karalistēs dumpinieki vērsās pie saviem vietvalžiem, piedāvājot nostāties cīņas vadības pozīcijās, ko tie arī uzņēmās – gan pārvaldību, gan atbildību. Tieši tāds valdītājs bija arī Nana Sahibs, mūžībā aizgājušā kņaza Badži Rao II adoptētais dēls. Angļu valdīšanas laikā kņaziem faktiski bija atņemta jebkāda reālā vara, taču no Ostindijas uzņēmuma viņi saņēma itin dāsnu pensiju, kas ļāva visnotaļ bezbēdīgi dzīvot savās pilīs. Nana Sahibs bija gana izglītots cilvēks, pārzināja literatūru, mākslas un mūzikas jomas. Taču pēc patēva nāves jaunajam kņaza titula mantotājam atņēma pensiju, jo koloniālās varas pārstāvji atteicās pieņemt viņa mantinieka tiesības, lai gan patiesībā tādējādi vienkārši pauda savu skopumu. Nana Sahibs turpināja rāmi un pieticīgi dzīvot savā rezidencē Bithurā, tikai dažkārt lika apseglot savu speciāli apmācītu ziloni, kopā ar draugiem ierāpās haudā – dāsni izrotātā kulbā ziloņa mugurā – un devās uz Marathi pavalsts galvaspilsētu Kanpuru. Nevienam, varbūt tikai izņemto lielausaino ziloni, nav zināms, par ko šajā ceļojumā viņš pārspriedis ar saviem ceļa biedriem.

1857.gada 4.jūnijā sadumpojās Kanpuras garnizona kareivji, izvirzot lozungu: „Nesaudzēsim čūskas!” Daudzi novilka militāro formas tērpu un sajaucās vienotā pūlī ar ne mazāk kaujinieciski noskaņotajiem pilsētniekiem. Angļi un viņu ģimenes locekļi paslēpās cietoksnī. Nanu Sahibu pasludināja par pilntiesīgu Marathi pavalsts valdnieku. Par viņa līdzgaitnieku kļuva sens draugs Tantija Tipi, kurš vēlāk nostājās pats savas dumpinieku vienības priekšgalā.

Nana Sahibs piedāvāja angliem padoties, apsolot, ka ļaus viņiem netraucēti aizkuģot laivās prom pa Gangu. Garnizona komandierim ģenerālim Villeram nebija citas izvēles, tāpēc viņš piekrita šādiem kapitulācijas noteikumiem. Taču pašā krastā pēkšņi izcēlās sadursme, kāds pirmais atklāja uguni, sākās apšaude un kopumā par šo incidentu vēl joprojām dedzīgi diskutē gan angļu, gan indiešu vēsturnieki. Katrā ziņā sekas tam bija graujošas – faktiski visus gūstekņus nogalināja, dažas sievietes un bērnus paturēja kā ķīlniekus, taču vēlāk arī viņus visus nogalināja angļu karaspēka uzbrukumā. Tā rezultātā iesākās smagu un ilgstošu kauju periods.

Nākamajā dienā pēc notikumiem Kanpurā sacelšanās uzliesmoja arī kaimiņpavalstī Džansijā, kuras priekšgalā nostājās sieviete – kņaziene Lakšmi-Baija. Bērnībā viņa bija dzīvojusi Bithurā, viņas tēvs bija galma padomnieks, tāpēc topošā kņaziene pietiekami labi pazina Nanu Sahibu. Jau bērnībā meitene bija izcēlusies ar meitenēm neraksturīgu spēku un veiklību. Reiz viņa visus pārsteigusi, jājot zirga mugurā, katrā rokā vicinot zobenus, bet pavadu turot cieši sažmiegtu zobos. Vēlāk viņa apprecējās ar maharadžu, bet pēc vīra nāves kļuva par mazgadīgā dēla reģenti un faktisko Džansijas valdītāju.

Iepriekš aprakstīto notikumu gada septembrī angļu karaspēks pietuvojās Džansijai, kas aizsargājās septiņus mēnešus un padevās tikai tad, kad kādā kaujā gāja bojā pati Lakšmi-Baija. Angļu karaspēka virspavēlnieks Hjū Rouzs vēlāk bija spiests atzīt: „Viņa bija sieviete, bet kā dumpinieku līdere apliecināja sevi kā drošsirdīgu un spīdošu karavadoni. Īstens vīrietis dumpinieku saimē.”

Atbrīvošanās karš turpinājās divus gadus. Dumpinieki bija lemti sakāvei. Kaut vai tāpēc, ka viņu darbības nebija saskaņotas, nebija virsvadoņa un izstrādāta rīcības plāna. Pēc savām pirmajām neveiksmēm angļi sakopoja spēkus, izstrādāja visas kampaņas plānu un uzsāka metodisku dumpīgo apgabalu savaldīšanu.

Smagu cīņu rezultātā padevās arī Kanpura. Angļu valdība deva savam karaspēka, trīs dienas pilsētas izlaupīšanai. Nana Sahibs ar sava karaspēka atliekām paspēja izglābties, lai nekavējoties uzsāktu partizānu karu. Tiesa, nav pilnībā droši zināms, kas ar viņu vēlāk noticis. Angļi pasteidzās izziņot, ka notvēruši dumpinieku vadoni un par publicēja viņa kā arestanta fotogrāfiju laikrakstos. Taču neviens no indiešiem neatpazina šajā attēlā savu vadoni. Tāpēc var uzskatīt, ka patiesībā viņš pazuda, šķiet, tieši tāpēc, lai pēc laika atdzimtu jaunā veidolā, proti, jau kā Žila Verna romāna varonis kapteinis Nemo.

Nezināmais jeb Nekas noņem masku

Francijā, gluži kā visā Eiropā, rūpīgi sekoja notikumiem Indijā, tāpēc indiešu sacelšanās varoņu vārdi kļuva pazīstam visā pasaulē. Tieši Francijā Nana Sahibs kļuva par galveno varoni kādā lugā, ko ar lieliem panākumiem ilgstoši izrādīja uz Parīzes teātru skatuvēm. Nav jābrīnās, ka daudz neatpalikt centās arī romānu rakstnieki, galvenokārt Žils Verns.

Kā jau minēts, neviens lāga nezināja, kas īsti pagātnē bijis noslēpumainais kapteinis Nemo. Romānā „Divdesmit tūkstoši ljē jūras dzelmē” viņš joprojām faktiski ir inkognito, un tikai romānā „Noslēpumu sala” Žils Verns beidzot uzskata par nepieciešamu pacelt visus noslēpumu priekškarus.

Žils Verns vairākkārt bija ķēries pie jauno Robinsonu tēmu izstrādes, taču šis darbiņš sevišķi nesekmējās. Tik ilgi, kamēr viņam ienāca prātā „Noslēpumu salu” saistīt ar kapteini Nemo un zināmā mērā arī ar „Kapteiņa Granta bērniem”. Tādējādi tapa savdabīga triloģija, kas savukārt bija tikai neliela daļa no nebeidzamā seriāla ar kopīgo nosaukumu „Neparastie ceļojumi”. Zināms, ka Žils Verns bija iecerējis kopumā uzrakstīt 100 (!) sējumus, bet reāli paspēja „tikai” 70...

Tātad, kā labi zinām no Verna daiļrades, Amerikas pilsoņu kara laikā, kurā savstarpēji karoja tagadējo ASV Ziemeļi un Dienvidi, gūstā nokļuvušie ziemeļnieki īsteno bēgšanu, izmantojot gaisa balonu, kas viņus aiznes līdz kādai neapdzīvotai salai, kurā viņiem jāapliecina visu savas gribas spēku, dabas likumu un izdomas bagātību, lai spētu izdzīvot un tostarp nodrošināt sevi ar visu turpmākai iztikai nepiecienāmo. Šie jaunie Robinsoni tātad ir – inženieris, žurnālists, jūrnieks, nēģeris un bērns, ka kopumā it kā simbolizē visu tā laika cilvēci miniatūrā. Ja vēl pievieno ikviena lasītāja mīluli suni vārdā Topu, faktiski izveidojas savdabīga Noasa šķirsta apkalpe. Trūkst tikai kristiešu izdomātā „visvarenā” dieva. Tiesa, tāds romāna gaitā regulāri it kā tomēr parādās – proti, kāds neredzams Visvaris allaž ierodas kolonistiem palīgos visdramatiskākajos savas robinsoniādes mirkļos...

Pašās romāna beigās notiek jauno kolonistu aizkustinošā sastapšanās ar savu labdari, un tas izrādās pats kapteinis Nemo, kurš jau kļuvis vecs un neglābjami slims. Un tad viņš, raugi, izstāsta savu dzīves stāstu. Viņš esot princis Dakars, mācījies Eiropā, bet atgriezies dzimtajā Indijā, lai gatavotu sacelšanos pret nīstajiem angļu kolonistiem. Viņš allaž cīnījies priekšpulkā, gluži kā apzināti meklēdams savu nāvi, taču dzimtās puses dievi viņu allaž pasargājuši. Nāvi viņa vietā sagaidījuši viņa tēvs, māte, sieva un bērni. Pēc sacelšanās apspiešanas princis Dakars pazudis no cilvēku redzesloka. Taču tūlīt pat parādījies noslēpumainais kapteinis Nemo, jūras dzīļu ģēnijs, vienlaikus cēlais un nesaudzīgais atriebējs. Viens pēc otra gāja bojā viņa līdzgaitnieki, kamēr beidzot viņš palicis pilnībā viens. Salas kolonisti pieņēma viņa pēdējos elpas vilcienus, savukārt :Nautilus” kļuva par mūžīgu sava kapteiņa sarkofāgu.

Šajā izdomātajā prinča Dakara biogrāfijā faktiski teju viss sakrīt ar Nana Sahiba likteni, tikai izņemot vārdu un izglītošanos Eiropā. Varētu likties, ka Žils Verns šo tēlu beidzot pilnībā izsmēlis, tāpēc varētu uz visiem laikiem atvadīties no sava indusa varoņa tēlu. Taču tā gluži nenotiek...

Nana Sahiba atgriešanās

Pagāja vairāki gadi un Žils Verns izlēma atkal atgriezties pie leģendārā indusa likteņa. Tas zināmā mērā notika, pateicoties nesaskaņām paša rakstnieka ģimenē. Viņa dēls Mišels bija ļoti slimīgs zēns, tāpēc vecāki viņam veltīja tik daudz uzman1ibas, ka mazais jau pamanījās iedomāties sevi par īsteno pasaules centru. Kļuvis par jaunekli, viņš bezbēdīgi šķērdēja tēva diženās fantāzijas sapelnīto naudu, turklāt vēl bija spējīgs ārkārtīgi bieži un smagi iemīlēties.

Pienāca mirklis, kad tēvs vairs nespēja izturēt šādu dēla dzīves veidu, tāpēc pierunāja viņu doties garā ceļojumā. Un ne jau tāpat vien, sak, kaut kur, bet gan tieši uz Indiju. Katrā ziņā tēvs no sirds ticēja, ka ceļojuma vēji izdzīs laukā no vieglprātīgā dēla galvas visu jaunības stulbumu. Taču – te tev nu bija! Katrā vietā, kurā kuģis izmeta enkuru, ātri izplatījās informācija par to, ka kuģī atrodas leģendārā Žila Verna dēls, un par godu šim faktam acumirklī sarīkoja svinīgus banketus, kuros lūgto viesu skaits dažkārt sasniedza par divus simtus. Arī Indijā viņš visviet bija laipni gaidīts viesis, turklāt faktiski neviens nekad neatteica nevienam viņa lūgumam. Savukārt uz mājām rakstītajās vēstulēs viņš, protams, gaudās par garlaicību, naudas trūkumu un grūti panesamo Indijas klimatu.

Tomēr tajā laikā, kamēr dēls bija prombūtnē, Žils Verns savās mājās patiešām atpūtās. Vienlaikus viņš arī mazliet skauda Mišelu, kurš Indiju apskata savām acīm, nevis iztēlē, kā viņš pats. Rakstnieks neviļus sāka fantazēt par to, kā pats ceļotu pa savu iedomu sižetu sapņu valsti, sēžot... Jā, interesanti gan, un kā mugurā tad viņš tā sēdētu? Vai uz ziloņa? Vai varbūt tvaika lokomotīves vilktā vilciena vagonā? Vai varbūt pat tvaika automobilī? Bet varbūt visefektīgāk būtu tos visus kaut kā savienot kopā, uzkonstruējot kaut ko līdzīgu „tvaika zilonim”, soļojošai mašīnai ar ērtu haudu?

Vārdu sakot, tā visa iespaidā radās iecere romānam „Tvaika māja”. Labi zinot, ka nav daudz lasītāju, kuri spētu pacietīgi aizlasīties līdz Žila Verna kopoto rakstu pēdējiem sējumiem, iespējams, arī mūsu lasītājam ir vērts mazliet ieskicēt šī sacerējuma sižeta galvenos pavērsienus. Jau pirmajā nodaļā darbībā iesaistās mums jau labi zināmais Nana Sahibs. Viņš slepus atgriežas dzimtenē, lai turpinātu atbrīvošanās cīņu un atriebtos saviem ienaidniekiem. Bet viņa niknākais ienaidnieks tagad ir angļu armijas pulkvedis Monro, kurš personīgi vainojams Sahiba tuvinieku un draugu bojā ejā. Tostarp arī pulkvedim Monro tagad nobriedis pamatīgs „zobs” uz Sahibu, jo jau aprakstītā Kanpuras slaiktiņa laikā pēkšņi un bez pēdām pazudusi pulkveža daiļā sieva.

Bet pulkveža rīcībā ir kāda neparasta mašīna, ko kāds angļu inženieris speciāli uzkonstruējis kādam bagātam indiešu nabobam, proti – ar dīvainu tvaika dzinēju aprīkots zilonis, kas aiz sevis velk divas lielas kulbas, kas patiesībā ir ērti aprīkoti „guļamvagoni”, kuros varēja ceļot ievērojama komforta apstākļos. Kopā ar pulciņu tuvāko draugu pulkvedis Monro dodas ceļojumā pa jau pakļauto un nomierināto Indiju.

Bet tajā laikā Nana Sahibs un viņa brālis Balorao cauri džungļiem tuvojas savējiem atbalstītājiem. Viņu pulciņam nezin kā pievienojusies kāda pustraka sieviete, kura allaž ir ar degošu lāpu rokās, it kā kaut ko meklējot gan naktī, gan dienā. Lūk, un šī „mūžīgā uguns” piesaista angļu komforta ceļotāju uzmanību, starp viņus apsargājošo kaujinieku vienību un Sahiba vīriem izceļas apšaude, kuras rezultātā iet bojā Balorao. Angļi notur viņu par Nanu Sahibu, lai gan patiesībā viņš atkal pamanās izbēg un drīz izveido jaunu bruņotu vienību.

Visbeidzot, Sahibam izdodas sagūstīt pulkvedi Monro. Viņu piesien pie lielgabala, lai rītausmā sodītu ar nāvi tieši tādā veidā, kā angļi sodīja sagūstītos kvēlākos atbrīvošanās cīņu dalībniekus. Bet tad naktī atkal uzrodas neprātīgā sieviete ar degošo lāpu rokā. Pulkvedis Monro šausmās viņā atpazīst savu pazudušo sievu. Viņa sāk bīstami tuvu vicināt savu degošo lāpu gar lielgabalu... Bet īstajā brīdī līdz sasaistītajam pulkvedim aizkļūst viņam uzticīgais kareivis Gumijs, kurš viņu atbrīvo...

Atbilstoši visiem žanra nosacījumiem, Nana Sahibs arī drīz nokļūst gūstā un tieši sava visniknākā ienaidnieka rokās. Viņu tagad piesien pie kakla Tērauda gigantam jeb tātad zilonim – mašīnai, līdz baltkvēlei sakurina katlu un tā atstāj. Katls, protams, drīz uzsprāgst un gan cilvēks, gan zilonis iet bojā.

Katrā ziņā šoreiz vērojama visnotaļ dīvaina, pat šaušalīgi nežēlīga Žila Verna fantāzija. Pretstāves kvēles savstarpējā ienaida un atriebības kāres temperatūra šajā romānā ir augstāka par „Divdesmit tūkstoši ljē jūras dzelmē” un „Noslēpumu salā” pausto kopumā. Šajā romānā, kas publicēts 1880.gadā, Žils Verns acīmredzami līdz pēdējam pārsātinājies ar atriebes tēmu, tāpēc vairs savā daiļradē pie tās neatgriežas.

Žils Verns un terorisms

Un visbeidzot. Ja tā kārtīgi izvērtē, raugoties no mūsdienu pozīcijām, varam secināt, ka Žila Verna kapteinis Nemo faktiski ir pirmais pilnvērtīgais terorista tēls pasaules literatūrā. Šoreiz vēl izlaidīsim senebreju hronikās un tajās aprakstītos teroristus ar lielo burtu. Turklāt kapteinis Nemo jau patiešām ir terorists vistītākajā šā vārda izpratnē – viņa rīcībā ir visjaunākās graujošās tehnoloģijas. Atliek tikai nospiest podziņu, savienot pareizos kontaktus vai vienkārši nospiest pareizos cipariņus mobilā tālruņa tastatūrā un – vilcieni skrien nost no sliedēm, krīt lidmašīnas, sagrūst nami ar visiem tajos mītošajiem cilvēkiem.

Jādomā, to labi apzinājās arī Žils Verns. Un gan jau dažkārt mocījās iekšējās pretrunās. Protams, viņš bija nostājies „atriebes eņģeļa” pusē un to kvēli aizstāvēja arī cīņās ar izdevēju. Taču tajā pašā laikā viņa personāžs, kurš sevī iemiesoja zinātnieka godaprātu- profesors Aronakss, nosodīja Nemo rīcību, lai gan atradās absolūtā zemūdens kuģa kapteiņa varā. Žils Verns godprātīgi paudis abas šīs nesamierināmās pozīcijas, turklāt abas padarot vienādi pārliecinošas, atstājot iespēju savu izvēli veikt mums pašiem, lasītājiem. Acīmredzot tieši tā arī jāizpaužas rakstnieks godaprātam, lai arī cik liels viņš būtu fantazētājs...