Ticība saprātam

Materiālistiskais pasaules uzskats un attīstību ieguvušais zinātniskais ateisms pretstata ticību Radītājam zinātniskajai zināšanai. Tas, ka zinātniekam nevar būt reliģiskie pasaules uzskati, pat netika apspriests. Faktiski par jauno ticību kļuva ticība cilvēka saprāta neierobežotajām iespējām. Taču jāsaka, ka pat padomju vara, kura pēc politiskajiem iemesliem kvēli cīnījās pret “popiem”, savdabīgi aizņēmās no kristietības pamatsimbolus. Ne tikai Svēto Trīsvienību, kuru, lai cik tas mežonīgi izklausītos, aizvietoja Markss, Engelss un Ļeņins, bet arī “Komunisma cēlāja morālais kodekss”, kurš tika piedāvāts 10 baušļu vietā. Ja spriest pēc taisnības, šis kodekss bija diezgan veiksmīgi noformulēts. Katrā gadījumā, pie padomju varas cilvēks salīdzināja savu uzvedību ar kādu tikumisko kamertoni, bet ne ar šodienas mākslīgo “veiksmīga cilvēka” veidolu, kuram nav nekāda sakara ar patieso laimes un harmonijas pārdzīvojumu.

Pretrunu meklējums

Universitātēs humanitārajās fakultātēs neslikti pasniedz filozofiju. Mēs esam dzirdējuši par tādu jēdzienu, kā “tikumiskais naratīvs”, kuru noformulēja Imanuils Kants: “Divas lietas piepilda dvēseli vienmēr ar jaunu un arvien spēcīgāku izbrīnu un labsajūtu, jo biežāk un ilglaicīgāk mēs domājam par tām, - tā ir zvaigžņotā debess virs manis un tikumības likums manī”. Daži domātāji uzskata šo pārdzīvojumu par neapgāžamu Dieva esamības pierādījumu. Tai skaitā, pie tāda viedokļa pieturējās rakstnieks Mihails Bulgakovs. Kanta filozofijas termins “transcendentais”, tas ir, principiāli neizzināmais cilvēka saprātam, arī ir plaši pazīstams. Labi un nepretrunīgi noformulēts attiecību starp zinātni un reliģiju princips: zinātne atbild uz jautājumu “kā?”, reliģija atbild uz jautājumu “kāpēc?”. Zinātniskās metodes: hipotēžu izvirzīšana, novērošana, eksperiments. Reliģiskās izziņas metodes ir pavisam citas – ticība nāk no sirds, tās pirmkārt ir emocionāls pārdzīvojums. Pati apkārtējās pasaules izzināšanas nepieciešamība caur ticību pamatota ar to, ka eksistē robežas, aiz kurām racio iziet nevar, - tā saucamie sarkanie karodziņi pa saprāta perimetru, tas pats transcendentālā apgabals. Ar šiem karodziņiem nākas sastapties zinātniekiem, ka izziņas priekšmets iziet tālu aiz novērojamās realitātes robežām. Tādēļ nav brīnums, ka matemātiķu un fiziķu vidū ir daudz ticīgu cilvēku. zināms, piemēram, ka Alberts Einšteins nebija ateists – viņš pieskaitīja sevi katoļiem.

Tad kāpēc tad zinātnes pasaulē joprojām eksistē agresīvās pretdieva grupas, kuras it kā pasludina par savu mērķi cīņu pret viltus zinātni, bet praksē liekas, ka par savu pamatuzdevumu viņi uzskata sagraut reliģiju un parādīt visus ne ateistus par margināliem un tumsoņām. Kāpēc viņiem, rupji sakot, neesot filozofiem, līst ne savās darīšanās?

Argumenti pret ticību

Tā nu ir sanācis, ka paši kaismīgākiem materiālistisko uzskatu aizstāvji ir biologi un tie paši ar bioloģiju saistīto zinātņu pārstāvji. Kaut arī šīs zinātnieku kategorijas vidū, protams, vienmēr ir bijuši un šobaltdien eksistē ticīgi cilvēki vai, katrā gadījumā, ne neticīgie.

Kas attiecas uz ateistiem, viņiem ir savi argumenti. Tā, piemēram, viņiem ir acīmredzama nesavietojama mācība par dvēseles Dievišķo izcelsmi ar zinātniskām hipotēzēm, kas skar dzīvības rašanos uz Zemes un evolūcijas teoriju. Tas ir, matērija un primāra. Punkts.

Lūk vēl dažas tēzes, kuras pēdējā laikā bieži skan dažādos medijos no pašu aktīvāko “cīnītāju pret viltus zinātni” lūpām (strīdīgas, nepierādītas vai pagaidām nepierādītas): ja Dievs radīja dzīvību tikai uz Zemes (kaut arī uz šodienu neviens nav zinātniski pierādījis, ka ārpuszemes dzīvības formas neeksistē!), tad kāpēc viņš radīja pārējo Visumu, mūsu apziņu, visas mūsu domas, jūtas, emocijas – tās nav nekas vairāk kā smadzeņu bioķīmiskās reakcijas. Un pat tādu: ja reliģiju ir tik daudz, tas nozīmē, neviena no tām nav pareiza, tad secīgi, nekāds Radītājs neeksistē. Uz šo pēdējo argumentu var tikai noplātīt rokas, pabrīnīties par loģiskuma spriedumos neesamību cilvēkos, kuri kalpo racio kultam. Bet kopumā akurāti piezīmēt, ka pārliecība par garīgā sākuma dabā neesamību – tā arī ir sava veida ticība.

Nav skaidrs tikai, kāpēc dažiem zinātniekiem pēkšņi savajadzējies apvienoties antireliģiozā sektā un paralēli savai pamatdarbībai nest primitīvu, blīvu neticību masās?

Ko mēs atbildēsim skeptiķiem?

Kā jau tika teikts iepriekš, ne tikai fiziķu un matemātiķu vidū, bet pat zinātnieku-biologu vidū ir ticīgi cilvēki. Jo vairāk ka, atkārtosimies, mūsdienu reliģijas nepakļauj šaubām zinātnes sasniegumus. Galu galā, arī pats Čarlzs Darvins nebija ateists. Bet zinātnieku vidū, kuru uzskati stipri ietekmējuši baznīcu, ir ļoti interesanta franču XX gadsimta zinātnieka Pjēra Teijara de Šardena figūra. Esot biologs, paleontologs un antropologs, viņš tajā pat laikā bija dziļi ticīgs cilvēks un bija jezuītu ordeņa mūks. Viņa grāmata “Cilvēka fenomens”, kura bija publicēta 1955.gadā, jau pēc autora nāves, - mēģinājums apvienot kopā mācību par matērijas attīstību un sugu izcelšanos ar reliģisko pasaules uzskatu. Saskaņā ar viņa teoriju, jebkurai matērijai ir psihiska daba. Cilvēka līmenī šī daba izpaužas kā apziņa. Tieši šis psihikas sākums ir evolūcijas virzītājspēks, dod attīstības virzienu arvien lielākam materiālo formu sarežģīšanās ceļam  un apziņas attīstībai. “Cilvēka fenomena” priekšvārdā de Šardens uzstāja uz to, ka tas nav filozofisks un nav metafizisks darbs, bet tikai mēģinājums aprakstīt cilvēku visā viņa pilnībā – kā materiālajā, tā arī garīgajā. Tas ir, garīgā sastāvdaļa viņam nav pieļāvums, bet novērojams fenomens.

Ateistu kritika attiecībā uz kristiešu kosmoloģiju pat Pasaules radīšanu sešās dienās, tajā laikā kad evolūcija turpinājās miljardus gadu, arī ir diezgan naiva. Runa, protams, šeit ir ne jau par diennaktīm cilvēku izpratnē, bet par radīšanas aktu. Diennakts, kā mēs zinām, - tā ir laika mērvienība, apmēram līdzīga Zemes griešanās ap savu asi periodam. Attiecībā uz visu pasaules radīšanu tas ir pārāk šaurs jēdziens. Svētie teksti piedāvā mums priekšstatu par to, kas tas ir cilvēks, un formulē tikumisko noteikumu apkopojumu, bet tajos aprakstīto kosmogoniju nevajag saprast burtiski.

Agnosticisms un garīgie meklējumi

Daudzi lasītāji ir pazīstami ar slaveno poļu rakstnieka-fantasta Staņislava Lema romānu “Solaris”, kā arī ne mazāk slaveno Andreja Tarkovska ekranizāciju. Viens no šī romāna personāžiem – saprātīgais Okeāns (vienīgais planētas Solaris iemītnieks), kurš mēģina stāties kontaktā ar cilvēku. Priekš tam Okeāns materializē zinātnieku, kuri pēta Solaris no orbitālās stacijas. bailes, uzmācīgas idejas, apkaunojošas vēlmes un sirdsapziņas mokas. Kontakta mēģinājumi izrādās neizturami cilvēkiem, tāpēc, ka nostāda viņus seju pret seju neiespējamās tikumiskās izvēles priekšā. Lems sauca sevi par agnostiķi, nenoliedza sākotnēja radīšanas akta iespējamību, taču cilvēku apskatīja pirmkārt jau kā bioloģisku radījumu un evolūcijas produktu. Tomēr viņa grāmata iedvesmoja Tarkovski uzņemt dziļi kristietisku filmu par mīlestību un ceļu pie ticības. Romāna autoram šī filma neiepatikās: pans Staņislavs apgalvoja, ka Tarkovskis pēc viņa grāmatas uzņēma nevis “Solaris”, bet gan “Noziegums un sods”. Tomēr abi mākslinieki savos darbos nodeva vienu un to pašu ideju: cilvēkam, lai ko arī viņš par sevi domātu, nav iespējams dzīvot bez iekšējā tikumiskā satvara. Tikumisko likumu apguve, garīgā augšana – dabīgais atsevišķas personības un visas cilvēces (ja tā, protams, nevēlas sevi iznīcināt) attīstības vektors. Lai vienā jaukā momentā nenotiktu tā, ka “Dieva nav, un secīgi, viss ir atļauts”.