Nesen pagāja 100 gadi no slavenās Herberta Velsa sarunas ar Vladimiru Ļeņinu. Par šo tikšanos daudz rakstīja, taču kaut kas palika "aiz kadra". Uzskata, ka Velsam bija slepena misija, pārbaudīt, vai Ļeņins ir krievs, turklāt runāt par seksuālo brīvību un ģimenes sabrukumu pie komunistu varas. Taču rakstnieks uzreiz saprata, ka Ļeņins neatbalsta šīs tēmas, un koncentrējas uz GOELRO plānu tehnokrātijas teoriju. Par ko gan runāja divi slaveni cilvēki?
Ilgais ceļš uz Krieviju.
Pirmo reizi Velss atbrauca uz Krieviju 1914. gadā. Petrogradā viņš apstājās viesnīcā "Astorija". Iespaidi par Krieviju bija bagāti un daudzveidīgi. Velsu sajūsmināja Maskavas Mākslas teātris, Ivana Pavlova zinātniskā darbība. Turklāt viņš neatbalstīja monarhistisko iekārtu.
Velss ieguva informāciju par mūsu zemi no daudziem avotiem, taču visbiežāk par Krievijas dzīvi un sadzīvi uzzināja no sava drauga Maksima Gorkija, ar kuru iepazinās Amerikā 1905. gadā Velss zināja, ka krievu lasītāji ir iemīlējuši viņa romānus "Pasauļu karš" un "Laika mašīna". Kā vairums angļu intelektuāļu viņš neatbalstīja Oktobra revolūciju, taču gribēja redzēt apvērsuma rezultātus paša acīm. Un 1920. gada ceļojums kļuva par rakstnieka otro ceļojumu uz mūsu valsti.
PSRS nekad netika teikts par Velsa pazīšanos ar Mariju Ignatjevnu Zakrevsku (1892-1974), kas bija zināma arī kā baronese Mura Budberga. Viņa zināja vairākas valodas, nodarbojās ar tulkošanu un 1920. gados izrādījās iejaukta izlūkošanas darbībā, kļūstot par krievijas, Vācijas un Anglijas trīskāršo aģenti. Velss iepazinās ar viņu 1920. gadā un nokļuva šīs sievietes valdzinājuma ietekmē. Līdz tam nākamā lēdija-aģente bija tuvās attiecībās ar Gorkiju. Periodā, kad PSRS atjaunojās interese par velsu, 1960. gados par mīlas trijstūri Budberga - Gprkijs - Velss uz stingrāko bija aizliegts par to runāt un rakstīt.
Velsa cītīgo interesi par Krieviju neatbalstīja niknais un indīgais angļu satīriķis Makss Birboms (1872-1956). Viņš savu attieksmi pret krievu literatūru atspoguļoja aprakstā "Luņķiks Koļņačs" - stās par nepieskaitāmu rakstnieku. Šo tēlu autors salika no Gorkija, Dostojevska un Leonīda Andrejeva biogrāfiskiem datiem.
Padomju literatūrkritikā Birboma ļaunais feļetons par sintētisko rakstnieku, kas bija veidots no trim krievu literātu pazīmēm, nekad nefigurēja, jo tekstam nepiemita augsta literatūras kvalitāte, turklāt, tā bija īsta ņirgāšanās par krievu klasiku. Taču, vai šāds noslēpumains Luņķiks Koļņačs, kurš bija līdzīgs uzreiz trīs rakstniekiem, īstenībā eksistēja? Atbilde bija viennozīmīga: Birboms to bija izdomājis.
Kad Velss sāka publicēt presē iespaidus par Krieviju, Birboms viņam nikni teica: "Tu taču tur pabiji tikai pāris dienas!" Taču Velsam pietika arī ar pāris nedēļām, lai daudz saprastu.
Pieredze par būšanu Krievijā bija arī citam angļu prozaiķim - Somersetam Moemam. Viņš Petrogradā bija 1917. gadā kā slepenais aģents, viņam ļoti daudz kas nepatika pilsētā pie Ņēvas. Zināms, ka neapmierināts ar viesnīcu, Moems esot teicis: "Gribētu redzēt šajā zemē mazāk kultūru un vairāk civilizāciju".
Iļjiča imidžs.
Velsu brīdināja, ka Ļeņina tēlā viņu sagaidīs pats Sātans, vismaz, kā minimums, tas būs krievu "cars-antikrists". Pēc Krimas kara nostiprinājās tradīcija Krieviju attēlot kā varenu lāci, kas cer iegūt Eiropas zemes. Bet pēc 1917. gada Eiropas karikatūristi attēloja Krieviju Sātana apkampienos, nežēlojot žulti un indi.
Angļu intelektuāļi daudz rakstīja par čekistu zvērībām. Musināja baumas, ka asinis no čekas ēkas pagrabiem Gorohovajas ielā tek tieši pa trotuāru, taču slavenais prozaiķis neticēja tam. Atradās arī autori, kas apsūdzēja modernos publicistus melos. Anglijā radās sociāli-politiska kustība "Rokas nost no Krievijas!".
Velss vēlāk atspēkoja daudzas no šīm baumām. Viņš, protams, uztraucās, kad brauca tikties ar Ļeņinu, taču bija patīkami pārsteigts. Pasaules proletariāta vadonis izrādījās sabiedrisks un viesmīlīgs cilvēks, turklāt runāja angļu valodā. Kad Ļeņins ar Krupskaju dzīvoja Londonā, viņš mācījās aingļu valodu.
Viesis no Anglijas to novērtēja. Viņu imponēja Ļeņina gatavība domu apmaiņai. Rakstnieks bija priecīgs iespējai rtedzēt, kas notiek valstī, ko bija aizrāvušas pārmaiņas. Taču saudz ko Ļeņina vārdos Velss uztvēra kā utopiju. Neskatoties uz Velsa objektīvo boļševiku kritiku, kas atrada tiešu atspoguļojumu diskusiju grāmatā "Krievija miglā", baltemigranti sacēla skandālu! Daudziem no viņiem vispār negribējās lasīt neko labu par jauno Krieviju.
Taču Velss, būdams objektīvs, nevarēja neievērot dažus boļševiku panākumus. Īpaši viņu pārsteidza Krievijas elektrifikācijas plāns. Viņš neticēja, ka valstī, kur valda sabrukums un bads, var realizēt tik grandiozu projektu. Viņš to tieši pateica arī Ļeņinam, pēc tam kādā rakstā nosauca viņu par Kremļa sapņotāju. Kad GOELRO plāns tika realizēts, boļševiki ar ironiju atkārtoja šo Velsa teicienu. Taču daudz in Ļeņina plāniem patiešām netika realizēti.
Velsa grāmata krievu tulkojumā parādījās 1959. gadā, tas ir, Hruščova atkušņa laikā. 300 tūkstošu tirāžu ātri izpirka. Ir viedoklis, ka precīzākā tulkojumā tās nosaukums varētu būt "Krievija ēnā".
1988. gadā mākslinieks Romans Pobedovs radīja gleznu, kas ataino angļu rakstnieka sarunu ar Ļeņinu. "Kremņa sapņotājs"ir ģērbies tik pat labi un pat kā modists, gluži kā Velss. Īstenībā pasaules proletariāta vadonim bija tikai viens uzvalks.
Redzēt Staļinu.
Zināms, ka Herberts velss ieradās PSRS arī 1934. gadā. Viņš ļoti gribēja satikties ar Staļinu un tāda tikšanās tika organizēta. Staļins nerunāja angliski un tulks bija Ārlietu Tautas komisārs Andrejs Bubnovs. [Tiem, kuri nezina - jēdziens "tautas komisārs" atbilda ministra statusam - t. p.] Šīs sarunas pieraksts ir mūsu rīcībā.
Pēc vizītes pie Ļeņina Velss nekļuva par proletariāta diktatūras piekritēju. Viņš joprojām ticēja, ka no kapitālisma uz siciālismu ir iespējama pāriešana mierīgā ceļā, uzskatot, ka var apvienot abu dažādo sistēmu pozitīvās iezīmes. Rakstnieks izsacījās pret vardarbību, taču te Staļins sāka viņam iebilst. Viņš sacīja, ka dzīvē ir redzējis daudzus ļaundarus un cīnīties ar viņiem var tikai vardarbīgā ceļā. Kādus ļaundarus Staļins domāja, to viņš neprecizēja.
Pirms aizbraukšanas no maskavas Velss palūdza Gorkiju parādīt viņam Padomju pils ēku, par ko viņš tik daudz bija dzirdējis. Gorkijs izvairījās, sakot, ka ēkas celšana vēl neesot pabeigta. Tad Velss izsacīja vēlēšanos, apskatīt vismaz būvlaukumu. Taču izrādījās, ka nekāda būvlaukuma nemaz nav. Rakstnieks bija vīlies, viņam tā gribējās redzēt šo padomju brīnumu.
Jaunu iespaidu meklējumos rakstnieks devās uz Ļeņingradas apgabalu, lai tiktos ar akadēmiķi Ivanu Pavlovu, kuru viņš ļoti cienīja. 1934. gada Maskava uz viņu atstāja smagu iespaidu. Viņš atklāja, ka daudzi cilvēki izvairās no atklātas diskusijas. Rakstnieks savos memuāros arī atzīmēja, ka Gorkijs, kurš agrāk nedaudz zināja angļu valodu, tagad to bija pilnīgi aizmirsis, vai visdrīzāk imitēja valodas aizmiršanu. Vēl vairāk, Gorkijs izvairījās no politiskām tēmām, kas visai dūrās acīs.
Jāsaka, ka Velsu sadzīves sīkumi neinteresēja. Viņš neapraksta Maskavas ielu stāvokli, veikalu asortimentu vai pilsētas transporta stāvokli. Viņu vispirms interesēja - jaunas sabiedrības uzcelšanas iespējas.
Kad Velsa sarunas pieraksts ar Staļinu parādījās atklātībā, vēsturnieki uzreiz salīdzināja rakstnieka abas vizītes Kremlī. Gan vienā, gan otrā viesis no Anglijas atzīmēja vairākus negatīvus momentus un neslēpa savas domas par padomju iekārtu, kā par gigantisku utopiju. PSRS ne tikai nepublicēja šīs rakstnieka piezīmes, taču uzlika stingru veto Velsa - Zakrevskas - Gorkija attiecību pieminēšanai.
Sekotāji.
Lielā Tēvijas kara laikā Velss cītīgi sekoja notikumiem Krievijā. Pazīstamais lingvists un rakstnieks Ļevs Uspenskis (1900-1978), autors grāmatai "Vārds par vārdiem", tieši no frontes nosūtīja Velsam sīkas idejas par to, kādam būtu jābūt pretošanās veidam fašisma. Tur bija daudz citātu no Velsa romāniem. Lielais fantasts ar milzīgu interesi izlasīja šo vēstuli. Rakstnieku sajūsmināja ļeņingradieša viņa romānu zināšana, diemžēl pat viņš nespēja atcerēties dažus savus citātus. Tā izrādījās, ka Velsa darbu pielūdzējs no Krievijas, izrādās, ka zināja Velsa darbus pat labāk par pašu autoru.
PSRS Velsam bija kā minimums divi talantīgi sekotāji. Tas ir lielākais pašmāju fantasts Aleksandrs beļajevs (1884-1942), ko sauca par padomju Velsu, un Mihails Bulgakovs (1891-1940), kuru ļoti imponēja laika ceļojumu ideja. Angļu fantasta ietekmi lasītāji var pamanīt divos Bulgakova darbos, garstāstā "Liktenīgās olas", kur ir atsauce uz Velsa "Dievu ēdiena" un uz lugu "Ivans Vasiļjevičs", kur figurē laika mašīna. Velsa ietekme atrodama arī Aleksandram Grīnam (1880-1932), īpaši romānā "Zaigojošā pasaule" par cilvēku, kurš mācēja lidot.
1948. gadā slavenais fantasts aizgāja no dzīves. viņš bija vīlies, jo nenodzīvoja līdz savu tehnisko un sociālo ideju realizācijai. Otrais pasaules karš kļuva viņam par īstu šoku. Fašisma šausmas nespēja paredzēt pat visizcilākie fantasti. Kādu laiku rakstnieks bija aizmirsts angļu valodā runājošās zemēs, taču ar 1960. gadu sākumu viņa grāmatas sāka ekranizēt.
Neskatoties uz mūsdienu fantastikas plašo klāstu, Herberta Velsa grāmatas ir populāras Krievijā arī šodien.